Stacijas ainiņās, savukārt, šodien tā, ka pirmāmkārtām- kotur filmē tādu interesantu pie tā lielā tirgus? man bija šķelmīgs acu kontakts ar kaukādu džeku, kas cilinājās paceļamā krēslā un runāja skaļrunī un nebija invalīds, bet kaukāds filmu vīrs, jo viņam bija poētiskā šalle. Otrā ainiņa, savukārt, bija pa trepēm no tā tele 2 tuneļa, saproti, eju es lejā pa trepēm, atur tāds korķis, ja, tākā katafalks pa priekšu brauktu, nu, pašķiras man vienā brīdī priekšplāns, attiecīgi- sastrēguma vaininieks, skatos, jopta, sarkana kleita ar glīti dekoltētām, brūnām lāpstiņām, ideāls vidukls, nu, dibens, sobstvenna, tak sebe,prasījās tā izteiktāk, lai būtu kā tai itāļu filmā par Malēnu, betnū, arī, tāsacīt, tīri vai izbaudīju to lēno kāpienu, kamēr garām paspruku (kurpes gan vulgāras, bišku pāršauts bija, ja) starp citu, publikā sieviešu pat bija vairāk nekā vīriešu. Bet trešā bija tai baismajā pārejā no origo uz čakeni, kas aizved, jūnov, tā tā briesmu vieta, kur vienmēr šķiet, ka pretplūsma tevi sabradās, nulūk, un tur pa vidu tai pārejai iemetusies jaunkundze ar vijoli, kas izklausās, ka spēlē bezmazām kādas trauksmainas hičkoka melodijas, tai gan negribējās neko mest,  aizspert futlāri, to gan.
Unvēl, man pa priekšu gāja meitene, kurai bija spilgti sarkana blūze, balti, pērlēm izšūti svārki, bišku pāri pakaļai, mežģīņotas, tīkliņveida, es pat nezinu kādas, bet noteikti - zilas, zeķubikses, tātad, un tam visam pa virsu, kājās uzspraustas dažādos zaļos toņos izrakstītas ielāpiņu  tupeles. Madam, eto vi kuda?