Nav mirkļa skaistāka par to,kadē rokās iekrīt vizulis, kas specjāli tev pasaulē palaists. Unē, zinkas man antikvarjātā iegadījās, antikvarjātā man iegadījās auskariņš, divi gab, labajs un krejsais, zvaniņa formā, kādu centimetru mazi, nu, plakani tādi, izlikti viscarēm ar zaļpelēkiem akmentiņiem, kasē saulsgaismā viltīgi izstās pēc zelta, lajgan sidraps, unē, pat mēles vietā šam tāds akmentiņš, unē izstās viss tāds veclaicīgs un, ah, cik glīts un iet pie redzokļiem taisni, essaku, viscaur mani. Par ko liels prieks, joe man sarežgjīts tas ausu rotu jautājums, proti, manē, nepatīk tie mūslaiku sidrabi un zelti, viņi pārāk viz un tie pusdārgakmeņi, ko obligatõrīgi sprauž visiem sidrabiem pa vidu visādās vidusjūras krāsās izstās tik vulgarrr un pēc litenes učilkas vaj ezotēriķes kaukādas ķertas, unē tās apdares ira tik resnas vienmēr un vijumi tik neveikli un viss tāds- halturabļa, pardon, tapē atliek antikvarjāti, bet tur tad akal bankrots, pietiem granātakmeņiem uz tērbatsielu mēs tapē neejam, jo tur mums sirds sāp, tik ļoti akal mēs sevi nemīlam, betē šitajs tāds dikten smalks darbiņš par salīdzinoši smieklīgs naudiņš. Unē, tad man akal prātā uzreizām jautājums, ko es te jau kaukad prasīju, betē, neviens jau man tolkam neatbild - kur mācās juvelieri? Ņeužta pie rotkaļiem akadēmijā, tie tak naglo milzu veseriem kaukādus nameja gredzenus un miroņgalvas, ne? A kur šitie visi, šalom, šalom, ar teleskõpu acī, nu, jūnov, par kuru darbiem antikvarjātos lietpratīgi piemiedz aci un saka- mmm, smalks darbiņš? Taisni, prikiņ, es ietu izmācītos, varētu visko salodēt, kas saplīsis un dizainēt jaunus - mazus, gaumīgus sūdiņus un ne tik ļoti (sūdiņus) unē, galvenajs, varētu pietaisīt pāri savam zudušajam un pirmajam (auskaram), par ko vēl tagad sirds sāp. Unē, vēl es varētu spiest pie proves savus iniciāļus, nu, ne jav īstos, izdomātu kaukādus čoinākus,saunds nais tu mī.