Kopš tā laika, skābu seju, sāku rakstīt bērniem dzeju
Vakar bijām ,dzejas dienās, tā teikt. Pārsalām zili, dzejoļus par gaļas pārdevējām klausoties (secinājām, jo vecāks dzejnieks, jo piedauzīgāks, jo jaunāks - jo tikumīgāgs, proti- dievu piesauc nepārtraukti), pārsalām tiktāl, ka bij jāiet sildīties (ar visu, sasodīts, asinspiedienu).

Vārdsakot aizgājām uz Dzirnavielas kafē ar nosaukumu :"Kafeinīca, kurā var pīpēt un dzert pa lēto, ēst ķilavmaizes, bet kas, diemžēl, taisās ciet astoņos", no kurienes mūs, protams, izmeta, kad mēs vēl nebijām paspējuši sasildīties un nolēmām (tavu brīnumu!) nostaigāt garām Ļeņingradai.

Nostaigāt, ta nostiagājām, tak Kalējielas galā jau bij dzirdami vilinoši dūdu pūtieni, vijoļu čīgājieni un akordeona, tā teikt, skaņu izdalījumi.

Tad mēs- spudūkš, un iekšā! Un tā tas viss akal notika- dejas un dūdas un dejas un dūdas, pīpju krasti un šnabābolsulas upes...

Un ukraiņi būšot šovakar, ja kādu tas incē.

Davai ejam tagad, uzreiz, kaukādā ēdienreizē?