Par tām blamācijām publiskās vietās
Sāksim ar to, ka nekad neesmu īsti mācējuse iekāpt vai izkāpt no mikroautobusiem kā jaunām dāmām pieklātos, bet tas vēl sīkums, kā reiz ar sevišķu plastiku nekad neesmu izcēlusēs.
Reiz, pie Ņevska baznīcas paslīdēju uz ledus un, lai neapveltos galīgi kā svētā grešņica, apķēros ap kaklu garāmejošam onkulim, kurš satrūcinājās un teica :"Dullā!". (Tiešām, dullā, pac dulls, zato stāja saglabāta!)
Tak tas, kas notika šodien, nu jau pārkāpj visas pieklājības normas. Sāksim ar to, ka pieturā man tika iekniebts dibenā. Es, loģiski, satrūkos, jo tas bij negaidīti un izskatījos arī ne pārāk uz kniebieniem rosinoša, attiecīgi- šādu pavērsienu netiku gaidījuse. Ta nu darīju apmēram kā Jeļcina sekretāre un skaļi nobļāvu kaukādu :"Oh vai Vīī vai Oj" vai citu kādu izsauksmes vārdu, kas nebija "Pizdjec!"! Visas pieturas klukstu-tantes saausījās un sāka mani pristaļņo pētīt, sak, kas ir šī vaidošā jaunuve? Un kāpēc viņa vaid tieši šeit? Vai jaunām meitenēm šitā ir jāvaid, pieturas vietās?
Bet tas kniebējs jau bij pagājs garām, kas nozīmēja vien to, ka vienīgā vājprāte šajā pieturā esmu es.
Labi, nieki. Turpinu: Ta nu es ar tām pieturas vecenēm, kas aizdomās griež man ceļu, iekāpju autobusā. Braucām, viss itkā- čiki piki, līdz pienāk brīdis, kad jākāp ārā. Nuta es ceļos, nuta es veļos, slaidā lokā iebirstu opiņā tantai nr.1, pēc otrā bremzējiena - tantai Nr.2, kas sēd pretējā beņķī. Protams, pate sāku šausmīgi ķiķināt un saku :"Piedodiet, atvainojiet, bet kā no šejienes lai tiek ārā?". Un te arī krīt priekškars, jo izkāpt ta es izkāpu, piekam- lepni un augstu paceltu galvu.