Mēs izbraucām ar Ērgļu busu plkst.15:00. Jau iepriekš tika sagatavotas ceļā noderīgās substances, rumu un ledu ieskaitot. Arī glāzes. Graņonkas. Autobuss pills līdz augšai, Ķeipenes jaunieši ar uzrakstiem :"D&G" uz krūts, maigojas kājāsstāvot. Mēs braucam kā kungli, iemalkojot alkoholiskus, ledainus dzerienus (No glāzēm, graņonkām, ar ledu) un līzjūtības pilni noskatamies ekonomiskās klases ciešanās. (kā noprotat, tam sekoss sods, jo nav lielāka grēka par lepnību, muahahā). Nujā, uz beigām visiem vaig čurāt ka traks. Sarunas pārtrūkst. Drīz esam klāt. Atkrītam pļavā, čurājam, dzeram, pīpējam un dziedam (vienlaicīgi).

Attopam, ka pēc visām ciešanām esam pelnījuši, nevis kā ieplānots, uzreizīti doties mājup, bet gan nedaudz iedzert vīnu un saliņas. Dažus vīnus. Uz dažām saliņām. Tad saprotam, ka pēc visa kas bijis, nepieciešama veldzējoša pelde. Veldzējamies peldē. Aizejam mājā, kur mūs gaida mama Tebarg un Muldriks, dabonam gardu spinātu zupu un sirsnīgas sarunas. Sirsnīgi runājam, ēdam spinātu zupu un iekārtojam buduāru augštāvā. 6 vietīgu. Ļoti jauku buduāru (jums sapņos nav tāds buduārs rādījies).
Attopam, ka visu esam izdzēruši, atspirguši un paēduši, jādodas ka jaukā pastaigā līdz veikalam. Izmetam pāris lokus jasmīnos, pāris lokus pojenēs, pa ceļam iedarbinam svešam žigulim signalizāciju. Mūkam. Uz veikalu.

Pie veikala atnāca sods. Uz tā durvīm stāvēj rakstīts tā, ka viš šodien strādāšot tikai līdz deviņiem, jo rītā līgovakars, pārdevējām arī  jaizguļas. Mēs esam šokēti un paliekam aizvien skaidrāki ar katru sekundi. Dažam raustās uzacs, dažam lūpa. Esam visacaur vīlušies sistēmā.

Pēkšņi pie pasta ieraugam mikroautobusu Jāņu nakts krāsā, kas pie tā durvīm izlaiž bariņu ķiķinošu Fazer rūpnīcas darbinieču. Kādam uzrodas gudra doma, nostopēt to uz braukt uz blakusmiestu Ķeipeni(10 km), kur noteikti viss būs vaļā. Ko arī izdarījām. Protams, tur  viss bija ciet (masonu sazvērestība). Un atpakaļceļš vērtās daudz drūmākās tonalitātēs kā turpceļš, jo bijām 6 gab.,  un labvēlīgi mikoautobusi laukos, ziniet, nekursē tā, turpu-šurpu katru mīļu brīdi.

Ta nu dzīvē vīlušies, visas dures izraustījuši, drūmi un jau bez kādām substancēm, devāmies pa ceļu, kas vērtās garš un līkumots. Neviens pajūgs mūs neņēma un mēs gājām. Līdz atkal, kā uz eņģeļa sparniņa atlidoja doma par atpūtas bāzi, kas atrodas 2 km iekšā mežā, kur noteikti dos dzert un visu dos. Jemot vērā to, ka bijām izslāpuši un acu priekšā aprasojušus alus kausus redzoši, pieņēmām lēmumu un griezāmies iekšā pasakainajā meža ceļā, kur norāde "Jura Kalns" kavai katrā līkumā. Ceļš patiesi brīnišķīgs, naktstaureņi spindzinās, vīnogu plantācija- pa labi, spokains mežezers- pa kreisi, cerīgās gaidās un jaukās sarunās solis top raitāks.

Kad nonākam (beidzot) pie vietas, kas varētu būt atpūtas bāze, sirdi sažņaudz ļaunas priekšnojautas. Redzam nogarlaikojušos tīņus, kas spaida plastmasas glazītes, urbina degunus un dara citas, nogarlaikojušamamamajamies pusaudžiem raksturīgas lietiņas. Mūsu sūtņi ieiet viņu teitorijā, noskaidrot- kur kafē, kur dod dzert, kur dod visu? Atbilde sagrauj mūs visus. Neko nedod, nekur, mēs šite noīrējām un saimnieks aizgāja (nafig tad ceļa plakātā šķīvītis un glāzīte?), tā viņi teica.

Vaidot un kunkstot, pakrītam pie grantsbedrēs izrakta dīķīša un dzirdam kā cerības aizlido, spārnus plivinot. Dodamies atpakaļ, kājas velkot, attiecībās iestājies sasalums (salīdzinot ar pacilājošo turpceļu), gribas,  kaut rasa vērstos vīnā un pretī skrietu austriešu jodlētājas, putojošiem aluskausiem rokā un sēņu prīrādziņiem iekš dekotlē sastapmātiem. Nekā. Padomājam par tiem ļaudīm, kas ar mums brauca turrpautobusā, kājās stāvēdami un mūsu smalkajās izvirtībās noskatīdamies. Tagad viņi noteikti visi dzer, guļ zem alus mucu krāniem, mutēm vaļā, tā mēs domājām.(tas bij sods, muahahā).

Turpmāko būs grūti aprakstīt tā, lai jums sirds sarautos gluži kā man, nākamo ceļa līkumu ieraugot. Apmēram tā: Mēs gājām, gājām, gājām, gājām, gājām, gājām, gājām, gājām, gājām, gājām, gājām, gājām, gājām, gājām, gājām, gājām, gājām, gājām, gājām, gājām gājām gājām gājām gājām gājām. Itogo-14 kilometrus.

Pa ceļam redzējām, kā lec mēness, daži jokoja, ka reku diennakts veikals no meža ceļas:) un daudzas citas skaitas lietas, ko nekad nebūtu redzējuši, ja tas veikals būtu bijis vaļā. Bet tik laimīga kā nonākot buduārā ar pīrāgu zobos, zem smagajiem, klasiskajiem vatētajiem deķiem, sen nebiju bijuse. Tā saucas parastā cilvēka laimība. Līdzīga tai pašai, ko var izjust, izbirstot pļavā pēc ilga brauciena sasmakušā autobusā, nu, jū nov, kad var pīpēt, čurāt, dziedāt un dzert vienlaicīgi.