Vakar bija tas gods. Sākums daudzsološs- atveras priekškars (krīt lustra), uz skatuves- bāra lete, pie galda sēd pundurīts, akordeonists velk skumju noti, salīkuse sēd ielasmeita rītakleitā.  Fjokla saberzē roķeles, sak, nu tik būs, nu tik būs! Seko mūžīgs ielasmeitas un pundurīša dialogs , kurā viš 3 x tiek nodēvēts par "mazo, mazo, jauko cilvēciņu". Fjokla domā:"Ja es būtu punduris un paviegla dāma mani visu laiku saukātu par mazo, jauko cilvēciņu...norautos, jejbogu". Seko ielasmeitas pārspriedumi par to, cik ļoti viņa mīl Hariju un nespēj bez viņa dzīvot. Tas tiek atkārtots 3 x , nepartraukti tiek ņurcīts spilvens un šī ikpa brīdim gāžas riņķī, cietējas pozā. Tagad Fjokla ar nepacietību gaida liktenīgo Hariju (kam spriežot pēc nosaukuma vajadzētu būt trakam, bet vienīgais, kas viņu atšķir no vidusmēra vīrišķa ir tas, ka šams nepārtraukti rausta bikšu priekšu). Stipri vīlusēs Fjokla turpina gaidīt straujus sižeta pavērsienus. Izrāde gandrīz jau pusē kad Fjokla attop, ka darbība notiek mežonīgajos rietumos un aktieri nevis māžojas, bet letiņam  raksturīgajā manierē cenšas izdabūt no sevis kautko "I-hā" saucienam līdzīgu (proti, iebraukt amīšu mentalitātē), kas rezultātā sanāk kā viens vienīgs vārgulīgs "kaladū-kaladū- timbaka -taibaka" .Nabaga grõšiņu dara uzmanīgu arī  joki, kas tiek izstiepti un turpināti vēl ilgi pec tam, kad zālē smiekli apklusuši. Jo, raugi, joks ir tāda trausla lieta, ko viegli samaitāt stiepjot vai īsinot, vai iestarpinot nevietā, sevišķi, ja esi Džilindžers nevis Tvens, piemēram.
Ielasmeitas miteklī atskan telefona zvans, Harijs  paziņo, ka viņi netikšoties vairs nekad. Ko dara pavieglā? Uzsāk šķību dziesmu sekojošiem vārdiem:"Ak, Hari, Hari, Hari- Tu aizgāji neko nepateicis!". Fjokla ilgi sēd un domā, sak, stulbā kaza- kā ta nu nepatieca?! Nupatās tak piezvanīja un skaidri/gaiši pateica- mēs netiksimies vairs nekad!
Pie apvāršņa parādas ielasmeita Nr.2, konkurente- šķībi dziedot savaldzina Hariju un kādā traģiskā dialogā paziņo šādi:"Tu zini, kas es biju, pirms sāku strādāt par ielasmeitu? B-I-B-L-I-O-T-E-K-Ā-R-E! "Oj, oj!", nodomā Fjokla :"tagad visas pasaules sievietes jūt Tev līdz, nabaga maucīgā grāmatniece!" Un tad viņa sāka dziedāt! Kovārņa balsī un greizi. Fjokla pie sevis, bet izrādās, ka pietiekami skaļi, lai iepriekšējā rindā sēdošā meiča atskatītos saka:"Dievs-kungs atpestī mani no tā!" un saķer galvu, sajūtas galīgi neinteliģenta un pateicas, ka trāpījusēs vieta tieši pie durvīm un iespējams atkāpties tumsā, aktierus neaizvainojot!
Tā nu Fjokla aizdipināja pa ceļu ar skumju atziņu, ka atkal kāds ir gribējis, bet varēšanas bijis par maz.