The village idiot [entries|archive|friends|userinfo]
fictio

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

elpa [Feb. 8th, 2017|01:10 am]
tukša telpa = brīva telpa
linkņau

Ziemas pils [Jan. 13th, 2016|05:49 pm]
"Kareņinas kundze, neskrieniet pāri sliedēm, kad strauji tuvojas vilciens. Vilcienu - uzreiz - nevar apturēt," skandēja vilciena konservētā balss, vilcieni pukstēja garām, un mēs sēdējām uz kādas īrētas istabeles grīdas, dzerdami vīnu. Tas bija pirms desmit gadiem, kad bijām mazi muļķīši un mums gaiši mirdzēja acis un varējām rītus sagaidīt sarunās - par Boviju, piemēram. "Bovijs nedrīkst mirt," mūsu vectēvu vecuma šamanis, tāpat kā visi pārējie, sen jau mirušie. Mūsu paaudzei bija saskumušas, nekrofiliskas tendences. Viņš tomēr nomira, un mēs joprojām sēžam uz to īrēto istabeļu grīdām, dzerdami vīnu, jau citi mēs, vairāk vizuļojam un mazāk mirdzam. Varbūt šis "nedrīkst mirt" sāp tik ļoti, ka miris tik daudz cita, kas "nedrīkstēja mirt", kaut kas, kam vajadzēja palikt, maziņajai gaismai, ko katru gadu arvien vairāk izdzēš ziemas blāvā dienasgaisma. Bovijs nekad nemirs, bet mazliet mazāk dzīvi esam mēs.
linkņau

Dumpis ir tikai putns [Aug. 7th, 2015|03:50 pm]
[nav klusuma, jo skan |Rodriguez]

Pianists tik ilgi dauzīja klavieres, ka klavieres nosita pianistu.
Spuldzīte nomainīja lustru.
Napoleons kaķēnus baroja ar beigtu pienu.
Trepēs maigi spēlējās pastnieks ar policistu.
Lai pēc tam viens otru sistu.
Uz kaimiņu dzīvokli piecos no rīta izsauca psihoteranesapistu.
link3 ņau ņau|ņau

Candyflipping [Apr. 26th, 2015|10:55 pm]
[nav klusuma, jo skan |The Cure]

Man sajūta, ka es būtu sniegabumba, ko kāds sakratījis, nu tāda, ar salavečiem un ciematiņiem un ragaviņām iekšā. Gribu saskatīt, kas tur notiek, bet tur tikai tās sniegpārsliņas. Vai ziedlapiņas. Vai papīra skrandas. Bet pamazām, šķiet, viss noskaidrojas.
Vazājos nedēļu pavasarī, saullēktos un saulrietos, plūmjziedos un soliņos, grimu dīķos un peldēju akvārijos. Atbraucu atpakaļ, un te tikai pelēkas dienas un klepus. Drudzis spiež acābolus te pierē, te no tās ārā.
Viena puse sejas smejas, otra raud. Reizēm tās sejas pavisam smejas. Reizēm raud.
Nevaru parunāt vēl īsti. Mana balss grib runāt tikai ar manu balsi. Mana balss grib runāt tikai ar tavu balsi.
Laiks un telpa ir brīvprātīgie palīgi. No kuru pakalpojumiem es arvien biežāk atsakos.
Pat uz nāvi notiesātos reizēm apžēlo. Un reizēm viņi apžēlojas paši par sevi.
linkņau

16:19 [Mar. 19th, 2015|11:22 pm]
Šķiet, ka dzīve pēdējos divus gadus ir bijusi pāraudzināšanas iestāde, un nu tuvojas eksāmens. Nezinu, kāds, kāpēc un kad. Bet man ir jāpierāda sev, ka neesmu vairs tur, kur biju, ka no visa šī ir bijusi kāda jēga. Varbūt arī nav bijusi. Kas zina.
Gribu sevi pareizi saredzēt, tāpēc grūti sevi saredzēt. Lēnām jānoņem apsēji un jāpagaida, kamēr no izelpas izgaro anestēzija. Beidzot vismaz kaut ko redzu. Baidos nepacietības. Nepacietība nejust sāpes noveda tikai lejup.
Sāpes jau nav grūtas, kad justas jau ilgi un pamatīgi. Tikai tādas apnicīgas un monotonas. Kad ir priecīgi, tas arī sāp, kā pārāk spilgta gaisma. Bet es jūtu katru priecīguma brīdi daudz spēcīgāk kā kādreiz, tā, it kā būtu atgūta tāda zaudēta maņa - "būt priecīgam".
Sāpes jau tepat vien paliek, un tām varbūt jāpaliek, jo neesmu jau īpaši labs, stiprs vai gudrs cilvēks, un savu reizi pa ļipu esmu krietni pelnījusi.
Grūti izminstināties starp nomiršanu un pārdzimšanu. Šķiet, ka notiek abas vienlaikus un kāda no tām būs jāizvēlas.
Ko es te pļāpāju. Tukši pļāpāt vien tik, sēdēt, kūļāt kājas, kulstīt mēli.
linkņau

Melns [Feb. 19th, 2015|05:08 pm]
[nav klusuma, jo skan |Charlie Parker]

Nemierīgas, raustīgas dienas. Uznāk sinestēzijas lēkmes ik pa laikam, pat esot skaidrā vai relatīvi skaidrā, mūziku redzu krāsās un sataustāmais ir dzirdams un tā tālāk. Kafija mani mētā pa sienām. Mēģinu izdomāt kādu nomierinošu nodarbi. Nesanāk.
Jāiet kaut kur cilvēkos, jo cilvēkos vismaz jūtos spiesta izlikties par garīgi puslīdz veselu radījumu. Vienīgi nemāku iet cilvēkos vairs, nezinu, kur lai iet un ko lai dara. Reizēm cilvēki paši garāmejot ienāk, atnes cigaretes, vīnu un grāmatas par Dilanu. Tās joprojām krājas nelasītas. Man jāpierod pie laika. Līdz šim visu attaisnot varēja ar laika trūkumu. Tagad ir laika pārpilnība. Laiks apdullina un smērē, un tajā vēl jāiejūtas.
linkņau

Kaimiņvakte [Feb. 17th, 2015|02:37 am]
Kārtējo nakti nevaru gulēt, jo nevaru saprast, ar ko nodarbojas kaimiņi. Pēc diennakts stundas spriežot, vienīgais saprātīgais izskaidrojums varētu būt kniebšanās. Bet nu galīgi neizklausās, it ne pēc vienas no piecdesmit nokrāsām (arī tu, Brut! arī tu to pieminēji!). Drīzāk pēc marša apmācības vai ziloņu dresēšanas, pīppauzēs nemitīgi pārbīdot mēbeles un dejojot putniņdeju.
linkņau

[Jan. 17th, 2015|03:12 pm]
Īstās, nopietnās dzīves vietā esmu likusi uzgaidāmo dzīvi. Uzgaidāmā dzīve ir daudz omulīgāka un spēļpilnāka, tur viss nav līdz nāvei nopietni un ar giljotīnu virs kakla ik brīdi. Nav nekā daudz, ko zaudēt, un ne par ko nav jāsatraucas. Citi uzgaidītāji ir tādi paši salijuši kaķi, kas savācas zem viena pakša nogaidīt, kamēr pāries lietus un varēs doties tālāk vai nekur. Pagātne ir prom, nākotne vēl kaut kur vazājas, bet tagadne ir sasilusi palēnām.
link2 ņau ņau|ņau

High society blues [Dec. 8th, 2014|09:22 pm]
[nav klusuma, jo skan |The Smiths]

Tā kā feisbuks joprojām nebeidz verst par Rudzīša tēmu, saņēmos un to garadarbu izlasīju. Šķita, ka rakstījis kāds pirmo kursu humanitāro zinātņu students, kas bišķi pārdedzis un no sesijas pa taisno nogādāts tvaiķenē; nu, tur - gribu būt populārs, tāpēc rakstīšu par to, kā pareizi precēties un pisties, jo to jau cilvēki paši nekad nedomā, ka prot, un ja domā, ka prot, tad noteikti neprot, pa vidu var salikt visus svešvārdus, ko vien zina, jo vienkāršā tauta jau nesapratīs un tieši tāpēc domās, ka dikti gudri uzrakstīts, pa vidu vēl pāris dzemdes ar lielo burtu un tamlīdzīgas padarīšanas. Tā arī neko nesapratu, šādas metaforas un gara lidojums laikam manam ķēķa saprātam par augstu. Gribēju uzzināt tīri praktiski, vai tad mani būtu jāsit vai nē, lieku reizi dabūt pa purnu jau nekad negribas; tad nospriedu, ka laikam jau nav jāsatraucas, jo čības un mēteli labprāt un ar prieku pasniedzu ikvienam vīrietim, kas ir bērnudārza vecumā, invalīdu ratiņos vai ģipsī, arī vakariņas ik dienu sarūpēju krietnam simtam vīriešu. Varbūt uz laiku esmu drošībā, nezinu. Lai nu kā, man bija šķitis, ka cilvēki precas tāpēc, ka dvēseles grib satikties, nevis visāda proza, ķēķis un mēteļi, ka var kādureiz arī iztikt bez tā battle of the sexes, bet ko nu es par to zinu. Nezinu receptes pareizai dzīvei, tikai zupām, un tā man arī der.
link1 ņau ņau|ņau

Yesterday's papers [Nov. 9th, 2014|04:51 pm]
Es aizmirstu visas istabas, kurās esmu mitinājusies, visus pelēkos paklājus, kartona mēbeles un apdrupušo apmetumu, visas nepareizo krāsu un rakstu tapetes, bet logus es atceros. Es atceros mierīgo logu, aiz kura bija dārzs un ābele. Ābeli mēs katru dienu kādu gadu fotografējām, un katru dienu tā bija savādāka. Vienu dienu tai pie kājām plauka sniegpulkstenītes, necik ilgi, un tā slēpa no lietus manis sagrābtās lapu kaudzes. Apkārt tai slīņāja kaķi, un vasaras naktīs zem tās tika sēdēts sveču gaismā, skanēja blūzs un valdīja miers. Miers reiz beidzās, un ābeli es vairs nefotografēju, un tā vairs nekad neuzziedēja.
Es atceros kādas virtuves logu, pie kura mēs ar dzīvokļbiedriem pulcējāmies, lai laiski apspriestu apakšstāva hipsteru seksuālo dzīvi, kas no virtuves loga bija kā uz delnas redzama. Meitene bija slaida, un viņai vienmēr kājās bija vilnas zeķes. Slaidiem cilvēkiem jau salst vairāk. Palagi bija iepelēki un saņurcīti, mūsu virtuve arī bija iepelēka no cigarešu dūmiem, no cepto kartupeļu garaiņiem, kurus es pannā cītīgi maisīju. Viendien savos komentāros laikam bijām tik skaļi, ka kaimiņiem parādījās aizkari - ne jau nu smalkas drapērijas, bet kaut kāds parasts deķis, kas tika nostiepts logam priekšā. Drīz hipsteri izvācās, un vietā ievācās panki. Panki nekniebās, viņi dzēra alu un pieklājīgi sveicinājās ar mums kāpņutelpā.
Es atceros kādu pirmā stāva logu, aizkari vienmēr bija jātur ciet un sajūta bija kā kartona leļļumājā. Viendien man kļuva skumji, un es atvēru aizkarus uz brīdi. Drīz vien uz palodzes uzlēca liels, ruds, izspūris mincs un sveicināja mani. Uz kādu brīdi vairs nebija skumji.
Atceros logu, pa kur bija redzams, kā iela uzšaujas debesīs, pilsētas gaismu piemētāta. Gribēju izlidot pa logu un šauties līdzi, bet sapratu,ka gravitācija darbojas citādi un būs tikai būkšķis uz bruģa un vispār šmuce. Tāpēc atradu citu logu. Aiz tā auga kastaņa, tā izplauka acu priekšā, uzziedēja un paslēpa skatienam skolasbērnus un sīņus, kas piekopa visus modernās sabiedrības netikumus pagalmā pie smilškastes. Arī mēs mēdzām piknikot pie smilškastes, bija vasara, karsta, karsta vasara.
Rudens atnāca ar citu logu, aiz kura dzeltēja liepas un pretī slējās nepabeigta jaunūve, pa kuras jumtu šiverēja veči, parasti rītos, kad plika paniski skraidelēju pa dzīvokli, posdamās uz darbu. Tad viss satumsa pavisam, un vienīgā krāsa, kas pasaulē bija palikusi, bija zīlīšu, kas tupēja kailajās liepās, dzeltenās pakrūtes. Cik vien ilgi dzīvošu, nekad neaizmirsīšu pateikties šīm zīlītēm, ka tās ļāva lidināties ar tām kopā un iemācīties atkal elpot.
Tagad mans logs dod augsti uzgrieztus kontrastus. Smalki buržuā dzīvokļi ar ģimeniskām ainiņām kā no visbanālākajiem amerikāņu seriāliem - vakariņas sveču gaismā, bērnu rotaļas, visa ģimene kopā pie televizora. Vakaros pie mājas apstājas takši un šoferēti limuzīni un izmet izgludinātus un iestērķelētus diplomātus un viņu ģimenes. Garām pa ielu tikmēr savās gaitās dodas daudzie rajona bomži, mainās ar smēķiem un citiem dārgumiem, sarunājas ar būtnēm, kuras citu acīm ir apslēptas. Dzīvo. Pēdējā laikā gan kaimiņi sākuši klūt vaļīgāki, viens kaimiņš jau otro vakaru atzveļas dīvānā ar pivi, pa blakus logu tikmēr izliecas frants pletkreklā ar cigareti un vīna glāzi. Laikam pārāk ilgi skatījušies manos logos.
Jo ilgāk stāvu pie loga, jo saprotu, ka jāpeld pa straumi, lai kur tā arī nestu. Kur gan var tikt, peldēdams pret straumi? Atgriezties pie ietekas, līdz straume pārvēršas mazā urdziņā, noskrāpēt vēderu uz oļiem un visbeidzot attapties izmests krūmos starp saņurcītām divlitrenēm un vecām riepām. Straume ienesīs okeānā, kur ir miljons krāsu un neapjausts plašums, sintētiskās peldkostīma puķes vizuļos caur ūdeni, un es nekad, nekad nenoslīkšu, jo māku taču peldēt.
link1 ņau ņau|ņau

[Nov. 7th, 2014|09:52 pm]
Kad vakar izlasīju rakstu par ārlietu ministru, mani uz īsu brīdi pārņēma sajūta,ka dzīvoju 21. gadsimtā. Tad izlasīju komentārus un atgriezos realitātē (lasi - viduslaiku tirgus laukumā).
Dīvaina sakritība, ka tuvojas 18. novembris un sākas daudz cēlu runu, birdināšanās ar skaistiem vārdiem, vicināšanās ar Bībeli un karodziņu, prievīšu un auseklīšu plivināšana. Kad iedomājos par Bībeli, cik nu reiz sensenos laikos to palasīju, vairāk atceros visas tās frāzes par pirmā akmens mešanu, skabargām un baļķiem, piedošanu un cilvēkmīlestību. Kad redzu mūsu karogu, es atceros to dienu, kad stāvējām visi Baltijas ceļā, rokās sadevušies, visi kopā. Es biju tikai mazs meitēns ar blondu pieneņpūkas galviņu, bet es atceros to spēcīgo, spēcīgo sajūtu. Es atceros arī stāstus par vecvectēvu, kurš skolā dabūja nēsāt kauna zīmi kaklā par to, ka runājis latviski. Es atceros stāstus par vectēva dzīvi Sibīrijas bērnunamā, es atceros stāstus par badu, par trūkumu, pazemojumu. Es reti domāju par latvietību un visu to pārējo, kam mūsdienās ir tikai dekoratīva loma priekšvēlēšanu balagānos,bet ja nu es par to domātu, es gribētu, lai tas saistās ar drosmi. Un drosmi ministrs ir izrādījis.
Visi tie, kas klaigā kaut ko no sērijas "lai tumsā zem deķa dara, ko grib, bet lai nebāžas citiem virsū, es, lūk, savu seksualitāti nevienam nereklamēju" varētu padomāt par to, ka tieši to tomēr viņi dara, kad iemaršē zagsā ar savu pretējā dzimuma partneri un lepno radu saimi piedevām, bet tad, lūk, to sauc par mīlestību un tas ir skaisti. Mīlestība ir plaša, plašāka, skaistāka, un tā pieder visiem, nevis šauram izredzēto un normālo pulciņam, kas tāpat pastāv tikai uz papīra, nevis realitātē. Tauta, kam tik daudz ir atņemts, kas pieredzējusi tik daudz apspiestības, varētu gan prasties un necensties kļūt par apspiedējiem, nekalt citiem važas un nebūvēt paši sev būrīšus, kuros ierāpties, lai cik ērti un komfortabli tajos nebūtu. Jo brīvība prasa drosmi, brīvība netiek piešķirta, līdz tai ir jāizaug. Esiet drosmīgi.
link5 ņau ņau|ņau

Born under a bad sign [Sep. 9th, 2014|11:39 pm]
Lai kā cilvēks cenšas nodoties garīgajai dzīvei un kontemplācijai, viņam būs pie kājas piesieta maza, nejauka, impulsīva radībiņa, kuras pirmās domas dažādos dzīves gadījumos būs visai apšaubāmas, piemēram, atgriežoties mājās no darba un ieraugot kāpņutelpā pie durvīm puķes, tā iedomāsies, ka darba dienas gaitā te gan jau kāds ticis noslepkavots, vai ieraugot pārpildītā bārā cilvēku ratiņkrēslā, tā vispirms iedomāsies, ka labi gan, viņam vismaz nebūs problēmu atrast, kur apsēsties.
link1 ņau ņau|ņau

Shoegazer [Sep. 9th, 2014|10:27 pm]
Apjautu, ka, kaut gan šobrīd apgrozos jau divos sieviešu kolektīvos, pārsvarā esmu vīriešu vidū. No tiem aptuveni 10 cilvēkiem, kurus es varētu uzaicināt, teiksim, uz bāru, lai tas nebūtu mulsuma un "eu, mēs taču neesam tik labi pazīstami" apvīts, tikai divas ir dāmas, pārējie tēvaiņi. Visas pārējās sen ir citās pilsētās vai valstīs. Turklāt sieviešdzimuma kolektīvos, pēc maniem novērojumiem, tāpat runā pārsvarā par dirsā drāšanu, varbūt pa vidam mazliet pamēļojot par kleitām un klātneesošajiem, tā ka, grozies, kā gribi, liela labuma no tās sievišķības nav. Pārējie apkārt ir viņi. Smukpuisīši piegludinātie ārzemju studenti, īgnais Džeks, Bendžamins, kas sūta women's rights materiālus un nepieklājīgus jokus feisbukā, priekšnieks, ar kuru wakaros virtuvē skatīties Kraftwerk un Boviju un Stone Roses, cigarešu un džankfūda andelmanis stūra ķēdesveikalā, mans friend with weed is better, mans tēvs, kas dzīvo telefonklausulē un stipri mīl, mani draugi un bijušie, ar ko vazāties pa kultūras un galda kultūras pasākumiem, klačoties, spēlēt galda spēles un slinkot, mani paziņas, kas pēkšņi apskauj uz ielu stūriem, mans ne-vairs-tik-mīlotais, kurš ir kā ērtas čības, kurš ir tāds-un-šitāds, bet kurš vismaz saprot Bobu Dilanu tā, kā vajag un ar kuru var smieties par vieniem un tiem pašiem jokiem un par vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, Rīgas dīvainākie bārmeņi, visi tie garāmgājēji ar viņu sejām, ko pētīt. Un dažreiz es mīlu viņus visus, silti, stipri, kad ziņkārē pazib maza puikas seja cauri lielajai, "īstajai", kad miegā viņi tik ievainojami un naivi sakļauj plakstus, kad viņi ir stipri, kad viņi ir labi.
Bet tagad man vajag vienai, aiz aizslēgtām durvīm, ar uzsmērētu zilu sejas masku, matu ērkuli un pidžamu, vajag skatīties tieši to filmu, ko gribu un iet gulēt tad, kad gribu. Liktenis gan dara nebēdnības un pēdējā laikā mani grūž visādos banālos romkomu sižetos, no sērijas "viņai veikalā izbirst apelsīni, viņš salasa, un tad pēc pusgada viņi kopā drasē pie altāra", bet es saku, ka šito triku es jau zinu, likteni, un šitos lētos jociņus tu man vairs neiesmērēsi. Viņš jau neatlaižas - tikko kā tu paliec "viena", ap tevi visādi puikas sāk rosīties kā sētas runči ap pilnu miskasti, un tad, kā jau tas mūžīgais cilvēku pētnieks, kas tu esi, tu ieliec biezās kontaktlēcas, sēdi un vēro. Ko tik tu neredzi - visādus kautrīgos razpizģejus, rajona poētus, sīciņos mutes brūķētājus, tu redzi spēlmaņus, alkoholiķus, narkomānus, tu redzi tos, kas dzīvo pagātnē un tos, kam nav pagātnes, rupekļus ar zelta sirdi un rupekļus bez, tu redzi cilvēkveida ekvivalentu visčīkstulīgākajai no visčīkstulīgākajām Alanisas Morisetes dziesmām, tu redzi cilvēkveida ekvivalentu fona mūzikai, bet tu nekur neredzi cilvēkveida ekvivalentu Džimijam Hendriksam, un, ja neaizdedzina, tad nav vērts.
Vienudien sēdēju kādā no tiem bāriem, uz kuriem jau nu visi iet, un vismaz stundu skatījos tikai uz cilvēku kurpēm. Visas bija gluži labas, jēdzīgas, pat stilīgas kurpes, bet visas tādas mierīgas, garlaicīgas, visu to laiku neieraudzīju nvienu lecīgu kurpju pāri. Varbūt es tikai visu dzīvi vazājos āksta kurpēs viena. Bet nu jau vismaz tās ir kļuvušas ērtas.
link8 ņau ņau|ņau

Will [Sep. 6th, 2014|02:10 am]
[nav klusuma, jo skan |Bob Dylan]

Es ļauju plaukstām saskarties. Sākumā tās trīc, strāvo, dzeļ, tad sasilst viena ar otru, saplūst, es esmu aplis.
Pirms dažām dienām atdevu uz ielas izkāmējušai, izkūkojušai tantiņai pusi savu vakariņu. Šodien nāku mājās, iekāpju bārā sasildīties, tur mani cienā ar svaigu piparmētru tēju, naudu negrib. Mēness iesit pa debesīm virs Miera ielas, virs mana loga karājas Lielie Greizie rati, dodos turp. Pa ceļam cilvēks iet ar sunīti, kas spēlējas ar kaut ko no atkritumu tvertnes izbēgušu. Pasit man gar kājām, ķer; atskatos smaidīdama. Merilina rakstīja, ka: “Only parts of us will ever touch only parts of others,” un tā ir, bet kad tas notiek, ir līksmi. Es valkāju visas savas sirdis uz svārciņiem, un tie noplīv, kad aizeju.
link1 ņau ņau|ņau

Cellar door [Aug. 27th, 2014|10:07 pm]
Pagājušonedēļ gāju, sāpes plēsa galvu pušu. Mati izvandīti, savā kapučdžemperī izskatījos pēc Maskačkas pašpuikas. Iegāju kādā prastā ēstuvē paņemt līdznešanai pārtiku, bet pie kases sapratu, ka kartes tur vairs nav, un skaidrā vien kādi desmit centi. Aiz manis rindā stāvošais jaunietis gādīgi pieteicās izmaksāt. Maziņa altruisma kripatiņa, bet man bija sajūta, ka kosmoss pēkšņi būtu atvēris kādas durvis, kur man katrā ziņā jāiebāž kāja.
Nākamajā dienā sēdēju un runāju ar vecu vīru, viņš man stāstīja krieviski par savu dzīvi, un es sapratu visu. Skatījos, kā japāņi dejo. Dzēru tēju un skatījos, kā iela iet garām. Viena gangsteru filma pēc otras, tā, lai sižeti un tēli aiziet kaleidoskopā. Bomži kārto vajadzības, dabiskās, uz galvenās ielas, es lidoju garām ar saviem maisiņiem un somām. Bērns skatās man acīs, viņam tikpat zilas kā man. Nesu arbūzu garām neglīto kurpju veikalam, tur gaudo signalizācija, dārd visa iela, kad pietuvojos pavisam, tā apklust, un tikli nesu tālāk savu arbūzu kā "Dirty Dancing" galvenā varone. MašInas spēlē GTA, šļūc, bremzēm kaucot, menti dzenas pakaļ, bākugunis vidžinādami. Maigas, aizmigušas debesis klājas visam pāri.
Iebāzu kāju durvīs un pamazām ieeju gaismā. Ir priecīgi dzīvot savu dzīvi.
link1 ņau ņau|ņau

[Aug. 13th, 2014|02:42 am]
Mazpilsētas sajūta nekad nepamet. Es ieeju piedarba veikaliņā un dusmojos, ka man nepārdod cigaretes bez pases. Drīz būs trīsdesmit. Bārā pēc darba mana bijušā drauga draugs runājas ar mana cita bijušā drauga draudzeni, un pēc tam stāsta, kā man vajagot to vienu bijušo mīlēt bezgalīgi un glābt. Mana draudzene apvainojas un gandrīz laiž šim ar pudeli pa galvu, jo kurš tad mīlēšot mani. Neviens, saku, un iedzeru vēl, līdz izripoju no takša. Salst, salst, salst.
link2 ņau ņau|ņau

Nu ir laiks reiz gulēt iet, Xanax ver manas acis ciet [Jul. 21st, 2014|01:35 am]
Depresijas lielākais ļaunums ir nevis tas, ka tā atnāk, bet tas, ka tā atnāk atkal un atkal. Nebūs tā, ka vienreiz tev izdosies izcīnīt cīņu, kurā tu esi bez ieročiem un cīnies ar kaut ko, ko nesaproti un vienlaikus ar sevi, pie tam darīdams bagātāku farmācijas industriju un speciālistu saimi, un tad viss galā, smaidi, prieki un ķekatas līdz mūža galiņam. Nekā, tu mierīgi dzīvosi savu dzīvi, un viņa atkal stāvēs ar koferiem uz tava sliekšņa, par īri nedodama ne plika centa. Un ar katru reizi jau tu pierodi, saproti un iemācies, bet arvien mazāk jēgas šķiet izcīnīt tos miera posmus, ja jau tie tāpat ir tik gaistoši.
Bet es cīnos, es sakožu glīti zobus cauri suicidālākām un asarainākām dienām. Un pēc tam pamostos nākamajā rītā un ieraugu uz ielas pa ceļam uz darbu kaut ko tik skaistu, tik neglītu, tik smieklīgu vai tik skumju, ka priecājos, ka esmu dzīva un redzu to. Gribu tā, lai reiz varētu teikt, ka kādreiz biju jauna un mīlēju dzīvi. Kaut vai mazliet un reti. Es jau tāpat citādi mīlēt nemāku droši vien.
Rakstīju šodien vēstuli. Sūtīšu tālu. Bija tur frāze apmēram par to, ka dzīve ir liela atkritumu kaudze, bet, ja tajā gana ilgi rakājas, var atrast arī ko vērtīgu.
link4 ņau ņau|ņau

Ķēķa pusē [Jul. 16th, 2014|11:45 pm]
Sabiedriskās ēdināšanas vasaras ir adrenalīna trieciendeva. Tā kā pēc būtības un sūtības esmu adrenalīna džankijs, tas man der. Virtuve vasarā ar katru dienu arvien vairāk rusificējas. Ik pēc minūtes tiek izkliegtas vai katla vākā klusiņām iemurminātas frāzes dižajā Puškina, Tolstoja un Dostojevska valodā, vien gan tieši tās frāzes, kuras šie kungi savā daiļradē ir izlaiduši. Lūdzupaldies un laipnās sejas aktivizējas vien izejot klientu galā, mūspusē sejas kūst, gan rakņājoties pa rīsu tvaicējamo katlu ar pavārnīcu, gan dīdoties gar plīti un skaitot sīpolu cepamos buramvārdus, gan staipot daudzkilogramīgas kastes pa noliktavu. Virtuve pārvēršas par Augeja staļļiem, bet pusdienlaika vidū uzkuļas PVD un saka, ka viss smuki, akli laikam. Skan sešdesmito popdziesmas, un mēs dejojam, mēs dziedam, mēs neizduram acis nevienam apmeklētājam ar dakšiņu, jo visas dakšiņas tāpat ir netīras, nevienam taču nav laika. Atkal. Nosprāgst saldētava, atnāk pašvaldības policija pārbaudīt licences, mēs kliedzam, ka tūdaļ vemsim no noguruma. Tad mums no kaimiņu bulku bodes atnes desmit kilogramus saldējuma. Visi priecājas kā bērni, priekšniece pēc tam stāsta šefam: "The kids were so happy when I brought ice cream today," I scream you scream we all scream for ice cream, un mēs esam kids, mēs esam paštaisīta dysfunctional family, visi pēc darba sēž, piekožas, raud, smejas, mums taču netrūkst vielas asarām, skat, vienai dzemdes kakla vēža sākumstadija, vienai krūtīs deviņi audzēji, sadosies rociņās un brauks uz Gaiļezeru, viena ņem brīvdienu un brauc uz vectēva bērēm, kamēr mamma slimnīcā ar krūts vēzi, vienai tēvam Alcheimers, divi trešdienās pie psihoterapeita un vakaros mainās antidepresantu stāstiņiem, salauztas sirdis visās malās, mūs apskaustu jebkurš meksikāņu seriālu scenāriju autors. Bet mēs smaidām un lūdzupaldies, un lūdzupaldies. Un smiekliem vielas arī netrūkst, kokosriekstu piens iešļācas ģīmī, kad zupu taisu, bet mani sauc darīt ko citu, un brēcu pretī, ka noslaucīšu spermu no sejas un tūdaļ skriešu, savukārt Zaķītis atklāj, ka nevajag pēc zaļo čili griešanas uzreiz iet mainīt tamponu, tiek novilkti krūšturi un pakārti ģērbtuvē naivā, mīlīgā kristiešu kolēģa biedēšanai.
A hard day's night, every night.
link4 ņau ņau|ņau

White wedding [Jul. 9th, 2014|01:44 am]
Kad mācījos vidusskolā, maniem draugiem bija grupa, īsta, kā pienākas, ar mēģu telpu, kurā nedēļnogalēs notika visādi notikumi. Arī mēģinājumi, tostarp. Spēlēja ko jau nu jaunieši tolaik spēlēja, bet viss bija forši un pie meičām tika. Mums patika. Visa repertuāra nagla bija īpaša dziesma, tāds hidden track, ko varēja dzirdēt ap rīta pusi, kad oficiālais mēģinājums jau sen bija galā. Dzīvi palikušie dalībnieki piecēlās, nopurinājās, apmainījās mūzikas instrumentiem un dziedāja visi tā: "Es tevi mīlu, tu mani nē. Tu mani mīli, es tevi nē." Un tā turpināja, līdz iedvesmas pietika.
Un es ļoti priecājos, ka šis laiks ir mūžam manā laika kapsulā. Un, protams, tas ir vēl viens pierādījums, ka dzīves patiesības atnāk agri. Reizēm - pārāk agri.
linkņau

Datu nav [Jul. 9th, 2014|01:02 am]
Es nepazīstu pati savus smieklus tajos brīžos, kad smejos pa īstam. Domāju - kas tā par jocīgu skaņu?
Jūtos tik izdomāta, tik visu citu iedomu murgainais auglis, tāda rēgu būtne ka Merilinas bezvārda meitene no The Seven Year Itch, un es arī ļauju sevi izdomāt visiem pēc patikas, jo man pašai vairs nav spēka sevi izdomāt. Dziļi sevī ir grūti ieskatīties. Vieglāk dziļi ieskatīties pudelē.
linkņau

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]