| Shoegazer |
[Sep. 9th, 2014|10:27 pm] |
Apjautu, ka, kaut gan šobrīd apgrozos jau divos sieviešu kolektīvos, pārsvarā esmu vīriešu vidū. No tiem aptuveni 10 cilvēkiem, kurus es varētu uzaicināt, teiksim, uz bāru, lai tas nebūtu mulsuma un "eu, mēs taču neesam tik labi pazīstami" apvīts, tikai divas ir dāmas, pārējie tēvaiņi. Visas pārējās sen ir citās pilsētās vai valstīs. Turklāt sieviešdzimuma kolektīvos, pēc maniem novērojumiem, tāpat runā pārsvarā par dirsā drāšanu, varbūt pa vidam mazliet pamēļojot par kleitām un klātneesošajiem, tā ka, grozies, kā gribi, liela labuma no tās sievišķības nav. Pārējie apkārt ir viņi. Smukpuisīši piegludinātie ārzemju studenti, īgnais Džeks, Bendžamins, kas sūta women's rights materiālus un nepieklājīgus jokus feisbukā, priekšnieks, ar kuru wakaros virtuvē skatīties Kraftwerk un Boviju un Stone Roses, cigarešu un džankfūda andelmanis stūra ķēdesveikalā, mans friend with weed is better, mans tēvs, kas dzīvo telefonklausulē un stipri mīl, mani draugi un bijušie, ar ko vazāties pa kultūras un galda kultūras pasākumiem, klačoties, spēlēt galda spēles un slinkot, mani paziņas, kas pēkšņi apskauj uz ielu stūriem, mans ne-vairs-tik-mīlotais, kurš ir kā ērtas čības, kurš ir tāds-un-šitāds, bet kurš vismaz saprot Bobu Dilanu tā, kā vajag un ar kuru var smieties par vieniem un tiem pašiem jokiem un par vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, Rīgas dīvainākie bārmeņi, visi tie garāmgājēji ar viņu sejām, ko pētīt. Un dažreiz es mīlu viņus visus, silti, stipri, kad ziņkārē pazib maza puikas seja cauri lielajai, "īstajai", kad miegā viņi tik ievainojami un naivi sakļauj plakstus, kad viņi ir stipri, kad viņi ir labi.
Bet tagad man vajag vienai, aiz aizslēgtām durvīm, ar uzsmērētu zilu sejas masku, matu ērkuli un pidžamu, vajag skatīties tieši to filmu, ko gribu un iet gulēt tad, kad gribu. Liktenis gan dara nebēdnības un pēdējā laikā mani grūž visādos banālos romkomu sižetos, no sērijas "viņai veikalā izbirst apelsīni, viņš salasa, un tad pēc pusgada viņi kopā drasē pie altāra", bet es saku, ka šito triku es jau zinu, likteni, un šitos lētos jociņus tu man vairs neiesmērēsi. Viņš jau neatlaižas - tikko kā tu paliec "viena", ap tevi visādi puikas sāk rosīties kā sētas runči ap pilnu miskasti, un tad, kā jau tas mūžīgais cilvēku pētnieks, kas tu esi, tu ieliec biezās kontaktlēcas, sēdi un vēro. Ko tik tu neredzi - visādus kautrīgos razpizģejus, rajona poētus, sīciņos mutes brūķētājus, tu redzi spēlmaņus, alkoholiķus, narkomānus, tu redzi tos, kas dzīvo pagātnē un tos, kam nav pagātnes, rupekļus ar zelta sirdi un rupekļus bez, tu redzi cilvēkveida ekvivalentu visčīkstulīgākajai no visčīkstulīgākajām Alanisas Morisetes dziesmām, tu redzi cilvēkveida ekvivalentu fona mūzikai, bet tu nekur neredzi cilvēkveida ekvivalentu Džimijam Hendriksam, un, ja neaizdedzina, tad nav vērts.
Vienudien sēdēju kādā no tiem bāriem, uz kuriem jau nu visi iet, un vismaz stundu skatījos tikai uz cilvēku kurpēm. Visas bija gluži labas, jēdzīgas, pat stilīgas kurpes, bet visas tādas mierīgas, garlaicīgas, visu to laiku neieraudzīju nvienu lecīgu kurpju pāri. Varbūt es tikai visu dzīvi vazājos āksta kurpēs viena. Bet nu jau vismaz tās ir kļuvušas ērtas. |
|
|