|
Nov. 7th, 2014|09:52 pm |
Kad vakar izlasīju rakstu par ārlietu ministru, mani uz īsu brīdi pārņēma sajūta,ka dzīvoju 21. gadsimtā. Tad izlasīju komentārus un atgriezos realitātē (lasi - viduslaiku tirgus laukumā).
Dīvaina sakritība, ka tuvojas 18. novembris un sākas daudz cēlu runu, birdināšanās ar skaistiem vārdiem, vicināšanās ar Bībeli un karodziņu, prievīšu un auseklīšu plivināšana. Kad iedomājos par Bībeli, cik nu reiz sensenos laikos to palasīju, vairāk atceros visas tās frāzes par pirmā akmens mešanu, skabargām un baļķiem, piedošanu un cilvēkmīlestību. Kad redzu mūsu karogu, es atceros to dienu, kad stāvējām visi Baltijas ceļā, rokās sadevušies, visi kopā. Es biju tikai mazs meitēns ar blondu pieneņpūkas galviņu, bet es atceros to spēcīgo, spēcīgo sajūtu. Es atceros arī stāstus par vecvectēvu, kurš skolā dabūja nēsāt kauna zīmi kaklā par to, ka runājis latviski. Es atceros stāstus par vectēva dzīvi Sibīrijas bērnunamā, es atceros stāstus par badu, par trūkumu, pazemojumu. Es reti domāju par latvietību un visu to pārējo, kam mūsdienās ir tikai dekoratīva loma priekšvēlēšanu balagānos,bet ja nu es par to domātu, es gribētu, lai tas saistās ar drosmi. Un drosmi ministrs ir izrādījis.
Visi tie, kas klaigā kaut ko no sērijas "lai tumsā zem deķa dara, ko grib, bet lai nebāžas citiem virsū, es, lūk, savu seksualitāti nevienam nereklamēju" varētu padomāt par to, ka tieši to tomēr viņi dara, kad iemaršē zagsā ar savu pretējā dzimuma partneri un lepno radu saimi piedevām, bet tad, lūk, to sauc par mīlestību un tas ir skaisti. Mīlestība ir plaša, plašāka, skaistāka, un tā pieder visiem, nevis šauram izredzēto un normālo pulciņam, kas tāpat pastāv tikai uz papīra, nevis realitātē. Tauta, kam tik daudz ir atņemts, kas pieredzējusi tik daudz apspiestības, varētu gan prasties un necensties kļūt par apspiedējiem, nekalt citiem važas un nebūvēt paši sev būrīšus, kuros ierāpties, lai cik ērti un komfortabli tajos nebūtu. Jo brīvība prasa drosmi, brīvība netiek piešķirta, līdz tai ir jāizaug. Esiet drosmīgi. |
|