| Will |
Sep. 6th, 2014|02:10 am |
Es ļauju plaukstām saskarties. Sākumā tās trīc, strāvo, dzeļ, tad sasilst viena ar otru, saplūst, es esmu aplis.
Pirms dažām dienām atdevu uz ielas izkāmējušai, izkūkojušai tantiņai pusi savu vakariņu. Šodien nāku mājās, iekāpju bārā sasildīties, tur mani cienā ar svaigu piparmētru tēju, naudu negrib. Mēness iesit pa debesīm virs Miera ielas, virs mana loga karājas Lielie Greizie rati, dodos turp. Pa ceļam cilvēks iet ar sunīti, kas spēlējas ar kaut ko no atkritumu tvertnes izbēgušu. Pasit man gar kājām, ķer; atskatos smaidīdama. Merilina rakstīja, ka: “Only parts of us will ever touch only parts of others,” un tā ir, bet kad tas notiek, ir līksmi. Es valkāju visas savas sirdis uz svārciņiem, un tie noplīv, kad aizeju. |
|