| Yesterday's papers |
[Nov. 9th, 2014|04:51 pm] |
Es aizmirstu visas istabas, kurās esmu mitinājusies, visus pelēkos paklājus, kartona mēbeles un apdrupušo apmetumu, visas nepareizo krāsu un rakstu tapetes, bet logus es atceros. Es atceros mierīgo logu, aiz kura bija dārzs un ābele. Ābeli mēs katru dienu kādu gadu fotografējām, un katru dienu tā bija savādāka. Vienu dienu tai pie kājām plauka sniegpulkstenītes, necik ilgi, un tā slēpa no lietus manis sagrābtās lapu kaudzes. Apkārt tai slīņāja kaķi, un vasaras naktīs zem tās tika sēdēts sveču gaismā, skanēja blūzs un valdīja miers. Miers reiz beidzās, un ābeli es vairs nefotografēju, un tā vairs nekad neuzziedēja.
Es atceros kādas virtuves logu, pie kura mēs ar dzīvokļbiedriem pulcējāmies, lai laiski apspriestu apakšstāva hipsteru seksuālo dzīvi, kas no virtuves loga bija kā uz delnas redzama. Meitene bija slaida, un viņai vienmēr kājās bija vilnas zeķes. Slaidiem cilvēkiem jau salst vairāk. Palagi bija iepelēki un saņurcīti, mūsu virtuve arī bija iepelēka no cigarešu dūmiem, no cepto kartupeļu garaiņiem, kurus es pannā cītīgi maisīju. Viendien savos komentāros laikam bijām tik skaļi, ka kaimiņiem parādījās aizkari - ne jau nu smalkas drapērijas, bet kaut kāds parasts deķis, kas tika nostiepts logam priekšā. Drīz hipsteri izvācās, un vietā ievācās panki. Panki nekniebās, viņi dzēra alu un pieklājīgi sveicinājās ar mums kāpņutelpā.
Es atceros kādu pirmā stāva logu, aizkari vienmēr bija jātur ciet un sajūta bija kā kartona leļļumājā. Viendien man kļuva skumji, un es atvēru aizkarus uz brīdi. Drīz vien uz palodzes uzlēca liels, ruds, izspūris mincs un sveicināja mani. Uz kādu brīdi vairs nebija skumji.
Atceros logu, pa kur bija redzams, kā iela uzšaujas debesīs, pilsētas gaismu piemētāta. Gribēju izlidot pa logu un šauties līdzi, bet sapratu,ka gravitācija darbojas citādi un būs tikai būkšķis uz bruģa un vispār šmuce. Tāpēc atradu citu logu. Aiz tā auga kastaņa, tā izplauka acu priekšā, uzziedēja un paslēpa skatienam skolasbērnus un sīņus, kas piekopa visus modernās sabiedrības netikumus pagalmā pie smilškastes. Arī mēs mēdzām piknikot pie smilškastes, bija vasara, karsta, karsta vasara.
Rudens atnāca ar citu logu, aiz kura dzeltēja liepas un pretī slējās nepabeigta jaunūve, pa kuras jumtu šiverēja veči, parasti rītos, kad plika paniski skraidelēju pa dzīvokli, posdamās uz darbu. Tad viss satumsa pavisam, un vienīgā krāsa, kas pasaulē bija palikusi, bija zīlīšu, kas tupēja kailajās liepās, dzeltenās pakrūtes. Cik vien ilgi dzīvošu, nekad neaizmirsīšu pateikties šīm zīlītēm, ka tās ļāva lidināties ar tām kopā un iemācīties atkal elpot.
Tagad mans logs dod augsti uzgrieztus kontrastus. Smalki buržuā dzīvokļi ar ģimeniskām ainiņām kā no visbanālākajiem amerikāņu seriāliem - vakariņas sveču gaismā, bērnu rotaļas, visa ģimene kopā pie televizora. Vakaros pie mājas apstājas takši un šoferēti limuzīni un izmet izgludinātus un iestērķelētus diplomātus un viņu ģimenes. Garām pa ielu tikmēr savās gaitās dodas daudzie rajona bomži, mainās ar smēķiem un citiem dārgumiem, sarunājas ar būtnēm, kuras citu acīm ir apslēptas. Dzīvo. Pēdējā laikā gan kaimiņi sākuši klūt vaļīgāki, viens kaimiņš jau otro vakaru atzveļas dīvānā ar pivi, pa blakus logu tikmēr izliecas frants pletkreklā ar cigareti un vīna glāzi. Laikam pārāk ilgi skatījušies manos logos.
Jo ilgāk stāvu pie loga, jo saprotu, ka jāpeld pa straumi, lai kur tā arī nestu. Kur gan var tikt, peldēdams pret straumi? Atgriezties pie ietekas, līdz straume pārvēršas mazā urdziņā, noskrāpēt vēderu uz oļiem un visbeidzot attapties izmests krūmos starp saņurcītām divlitrenēm un vecām riepām. Straume ienesīs okeānā, kur ir miljons krāsu un neapjausts plašums, sintētiskās peldkostīma puķes vizuļos caur ūdeni, un es nekad, nekad nenoslīkšu, jo māku taču peldēt. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}