| Ziemas pils |
Jan. 13th, 2016|05:49 pm |
|
"Kareņinas kundze, neskrieniet pāri sliedēm, kad strauji tuvojas vilciens. Vilcienu - uzreiz - nevar apturēt," skandēja vilciena konservētā balss, vilcieni pukstēja garām, un mēs sēdējām uz kādas īrētas istabeles grīdas, dzerdami vīnu. Tas bija pirms desmit gadiem, kad bijām mazi muļķīši un mums gaiši mirdzēja acis un varējām rītus sagaidīt sarunās - par Boviju, piemēram. "Bovijs nedrīkst mirt," mūsu vectēvu vecuma šamanis, tāpat kā visi pārējie, sen jau mirušie. Mūsu paaudzei bija saskumušas, nekrofiliskas tendences. Viņš tomēr nomira, un mēs joprojām sēžam uz to īrēto istabeļu grīdām, dzerdami vīnu, jau citi mēs, vairāk vizuļojam un mazāk mirdzam. Varbūt šis "nedrīkst mirt" sāp tik ļoti, ka miris tik daudz cita, kas "nedrīkstēja mirt", kaut kas, kam vajadzēja palikt, maziņajai gaismai, ko katru gadu arvien vairāk izdzēš ziemas blāvā dienasgaisma. Bovijs nekad nemirs, bet mazliet mazāk dzīvi esam mēs. |
|