| High society blues |
Dec. 8th, 2014|09:22 pm |
|
Tā kā feisbuks joprojām nebeidz verst par Rudzīša tēmu, saņēmos un to garadarbu izlasīju. Šķita, ka rakstījis kāds pirmo kursu humanitāro zinātņu students, kas bišķi pārdedzis un no sesijas pa taisno nogādāts tvaiķenē; nu, tur - gribu būt populārs, tāpēc rakstīšu par to, kā pareizi precēties un pisties, jo to jau cilvēki paši nekad nedomā, ka prot, un ja domā, ka prot, tad noteikti neprot, pa vidu var salikt visus svešvārdus, ko vien zina, jo vienkāršā tauta jau nesapratīs un tieši tāpēc domās, ka dikti gudri uzrakstīts, pa vidu vēl pāris dzemdes ar lielo burtu un tamlīdzīgas padarīšanas. Tā arī neko nesapratu, šādas metaforas un gara lidojums laikam manam ķēķa saprātam par augstu. Gribēju uzzināt tīri praktiski, vai tad mani būtu jāsit vai nē, lieku reizi dabūt pa purnu jau nekad negribas; tad nospriedu, ka laikam jau nav jāsatraucas, jo čības un mēteli labprāt un ar prieku pasniedzu ikvienam vīrietim, kas ir bērnudārza vecumā, invalīdu ratiņos vai ģipsī, arī vakariņas ik dienu sarūpēju krietnam simtam vīriešu. Varbūt uz laiku esmu drošībā, nezinu. Lai nu kā, man bija šķitis, ka cilvēki precas tāpēc, ka dvēseles grib satikties, nevis visāda proza, ķēķis un mēteļi, ka var kādureiz arī iztikt bez tā battle of the sexes, bet ko nu es par to zinu. Nezinu receptes pareizai dzīvei, tikai zupām, un tā man arī der. |
|