| White wedding |
[Jul. 9th, 2014|01:44 am] |
Kad mācījos vidusskolā, maniem draugiem bija grupa, īsta, kā pienākas, ar mēģu telpu, kurā nedēļnogalēs notika visādi notikumi. Arī mēģinājumi, tostarp. Spēlēja ko jau nu jaunieši tolaik spēlēja, bet viss bija forši un pie meičām tika. Mums patika. Visa repertuāra nagla bija īpaša dziesma, tāds hidden track, ko varēja dzirdēt ap rīta pusi, kad oficiālais mēģinājums jau sen bija galā. Dzīvi palikušie dalībnieki piecēlās, nopurinājās, apmainījās mūzikas instrumentiem un dziedāja visi tā: "Es tevi mīlu, tu mani nē. Tu mani mīli, es tevi nē." Un tā turpināja, līdz iedvesmas pietika.
Un es ļoti priecājos, ka šis laiks ir mūžam manā laika kapsulā. Un, protams, tas ir vēl viens pierādījums, ka dzīves patiesības atnāk agri. Reizēm - pārāk agri. |
|
|
