| Candyflipping |
Apr. 26th, 2015|10:55 pm |
Man sajūta, ka es būtu sniegabumba, ko kāds sakratījis, nu tāda, ar salavečiem un ciematiņiem un ragaviņām iekšā. Gribu saskatīt, kas tur notiek, bet tur tikai tās sniegpārsliņas. Vai ziedlapiņas. Vai papīra skrandas. Bet pamazām, šķiet, viss noskaidrojas.
Vazājos nedēļu pavasarī, saullēktos un saulrietos, plūmjziedos un soliņos, grimu dīķos un peldēju akvārijos. Atbraucu atpakaļ, un te tikai pelēkas dienas un klepus. Drudzis spiež acābolus te pierē, te no tās ārā.
Viena puse sejas smejas, otra raud. Reizēm tās sejas pavisam smejas. Reizēm raud.
Nevaru parunāt vēl īsti. Mana balss grib runāt tikai ar manu balsi. Mana balss grib runāt tikai ar tavu balsi.
Laiks un telpa ir brīvprātīgie palīgi. No kuru pakalpojumiem es arvien biežāk atsakos.
Pat uz nāvi notiesātos reizēm apžēlo. Un reizēm viņi apžēlojas paši par sevi. |
|