The village idiot - 16:19 [entries|archive|friends|userinfo]
fictio

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

16:19 [Mar. 19th, 2015|11:22 pm]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Šķiet, ka dzīve pēdējos divus gadus ir bijusi pāraudzināšanas iestāde, un nu tuvojas eksāmens. Nezinu, kāds, kāpēc un kad. Bet man ir jāpierāda sev, ka neesmu vairs tur, kur biju, ka no visa šī ir bijusi kāda jēga. Varbūt arī nav bijusi. Kas zina.
Gribu sevi pareizi saredzēt, tāpēc grūti sevi saredzēt. Lēnām jānoņem apsēji un jāpagaida, kamēr no izelpas izgaro anestēzija. Beidzot vismaz kaut ko redzu. Baidos nepacietības. Nepacietība nejust sāpes noveda tikai lejup.
Sāpes jau nav grūtas, kad justas jau ilgi un pamatīgi. Tikai tādas apnicīgas un monotonas. Kad ir priecīgi, tas arī sāp, kā pārāk spilgta gaisma. Bet es jūtu katru priecīguma brīdi daudz spēcīgāk kā kādreiz, tā, it kā būtu atgūta tāda zaudēta maņa - "būt priecīgam".
Sāpes jau tepat vien paliek, un tām varbūt jāpaliek, jo neesmu jau īpaši labs, stiprs vai gudrs cilvēks, un savu reizi pa ļipu esmu krietni pelnījusi.
Grūti izminstināties starp nomiršanu un pārdzimšanu. Šķiet, ka notiek abas vienlaikus un kāda no tām būs jāizvēlas.
Ko es te pļāpāju. Tukši pļāpāt vien tik, sēdēt, kūļāt kājas, kulstīt mēli.
linkņau