| View: | Recent Entries. |
| View: | Archive. |
| View: | Friends. |
| View: | User Info. |
| You're looking at the latest 20 entries. Missed some entries? Then simply jump back 20 entries |
|
fadu
|
|||||||||||
| ||||
| Es ir Pagalam!!! https://www.delfi.lv/campus/raksti/p Ja nesen riska grupā bija resni pīpējošie pensionāri ar hroniskām slimībām, tad tagad tas nav noteicošs faktors tam, ka ar Covid-19 slimošana būs bīstama. Vissmagākie gadījumi esot tiem, kuru radu rakstos n-tā pakāpē vectēvs vai vecmāmiņa bija pārgulējuši ar neandertālieti! Tādiem DNK genoms uzrāda ar covidu radniecisku niansi un ... tad ir ziepes! Galvenais, kur es un kur tā draiskā vecmāmiņa, lai es viņai varētu uzdot dažus intīma rakstura jautājumus? | ||||
comments: Leave a comment   |
| ||||
| šodien ceļā uz tuvāko bodi saskrējos ar kādu paziņu, kurš kādu laiku atpakaļ bija tā kā satuvināijes ar mūsmāju jaukumu. Pēdējā reize, kad tikāmies, abiem aplidošanas posms bija jau beidzies un iestājās maigošanās fāze. Pēc pāris frāzēm, jautāju, kā iet mīļumam. Šams drūmi nopurpināja: - jaukums ir galīgi nojūdzies. - Ķipa, pavisam, vai kādā konkrētā jomā? - Da fig viņu zina. Paziņojis, lai es šamai netuvojos tuvāk par divi metri. Vienvārd, esot pašizolējusies un respektē tikai TV panorāmu. Visa māja smird pēc dezinfekcijas. - Pag, nu tak pieliec fantāziju - pamēģini priekšspēles variantu, ka jūs abi pa dušu viens otru dezinficējiet, varbūt jaukums atmaigst - Lai tiktu līdz dušai vajag lai kāds tevi ielaiž dzīvoklī. - Un ko viņa pati iesaka? - Saka, lai sekoju līdz Ministru kabineta lēmumiem. Kad šie ļaus, tad drīkst zvanīt. - Nu moins, principā, ir laba ziņa Itālijā un kur tur vēl esot jau jau kaut kādi ārkārtas situācijas atvieglojumi... ( par to sliktāko variantu, ka situācijas saasinājumu prognozē līdz gada beigām neko neteicu). | ||||
| comments: 2 comments or Leave a comment |
| ||||
| Šorīt zvana mammucis un jautā -Kas tur šodien Krievijā par svētkiem? Visa TV programma sagrozīta. Galvenais, nav rīta pārraides par veselību! (mammucim pēc pāris nedēļām 90, un viss, kas ar veselību saistīts ir prioritāte) -Labi, solu, - Noskaidrošu. Pāršķirstu programmu,- kaut kāds koncerts sakarā ar cirka 100 gadiem. Nu hrens viņu zinu. Labs ir, pieslēdzu TV ziņas un informēju mammi. - Mammu, Krievijā šodien - Tautu vienošanās diena. Ja sīkāk, tad viņi skaidro - kaut kad 1600 gados esot bijusi Polijas intervence. Nu ķipa Polija uzbruka Krievijai un šamie apvienojās uzvaras vārdā. Nu un tagad 2005 gadā to atcerējās un katru gadu atzīmē. - Mammis, nopūšas,- Cirks kaut kāds! - Es,- Man liekas, ka viņi arī tā domā, jo uz vakara pusi pa TV tam Cirkam būs veltīts kaut kāds gala koncerts - Mammis, ieinteresēti,- pag, a tu nezini kurš tai 1600 gadā uzvarēja? - Nezinu, Polija liekas nesvin, droši vien par to karu nav lietas kursā ... | ||||
| comments: 2 comments or Leave a comment |
| ||||
| Beidzot pienācis gads, kad sāk piepildīties sapņi. Sen jau klusi pie sevis pukstēju, ka piegriezies tas mūžīgais jandāliņš. Un še tev beidzot ;o))) No trim neatkarīgi viesiem, kas pieteicās uz vizīti, neieradās neviens! Pat nepiezvanīja, ne svētdien, ne otrdien, ne šodien... Uz šīs dienas viesi, varēja likt likmes. Jau trešo gadu Ļoti vēlās tikties. Arī es labprāt, patiešām. ;o)) Pierasti sarunājam dienu.. ar to viss arī beidzas, piekto reizi ;o)) Un tad, kā vienmēr piezvana mammucis un jautā,- kā pagāja diena. Atbildu,- Labāk kā jebkad ;o) Un tā tiešām arī ir- Uzkopts dzīvoklis, šis tas no klāta galda gardumiem, pāris glāzes laba baltvīna un nekādas trauku mazgāšanas! Ko gan vēl vairāk varu vēlēties?! | ||||
| comments: 4 comments or Leave a comment |
| ||||
| Pagājušajā nedēļā man radās jauns sapnis. Tā nu gadījās, ka man kārtējo reizi uznāca mēbeļu bīdīšanas fāze. Izdomāju, ka istabas sekcijas sastāvdaļas varētu pamainīt vietām, izmaiņas radītu dažus pozitīvus momentus. Parasti tādos gadījumos jārīkojas uz sitienu, jo savādāk nekas dzīvē nemainās. Pāris stundās atbrīvoju visus plauktus, saliku kastēs un ... sapratu, ka sekcijas grūstīšana sieviešu cilvēkam nav pa spēkam. Paņēmu mobilo un izfiltrēju no kontaktiem, vīrieti, kas varētu būt pietiekoši spēcīgs mēbeļu bīdīšanai, dienas laikā pieejams un viegli pierunājams. Piezvanīju un darīju viņam zināmu, ka man akūti nepieciešams vīrietis, kuram atrastos laiks lai piepildītu sievietes fantāziju un slēptos sapņus. Šams lūdza precizēt, par ko iet runa un jau pēc pusstundas bija klāt. Kad paskaidroju, ko vēlos redzēt rezultātā, viņš izvilka no somas tādu mazu elegantu Bosch skrūvgriezi, pāris minūtēs izjauca sekcijas sastāvdaļas un mērkaķa ātrumā salika visu pa jaunam. Praktiski vairs nebija nekas nekur jāstiepj un es sapratu - man VAJAG ko tādu! Es vispār nesaprotu kā esmu līdz šim bez tāda skrūvgrieža esmu dzīvojusi. Šorīt aizbraucu uz Depo. Biju gatava pirkt, bet pie plauktiem sapratu, ka vispār nezinu ko man vajag, tāpēc paliku gribot. Lūdzu iesakiet kādu skrūvgriezi man vajag!!!! Es viņu iedomājos kaut kur cenā līdz 50 euro, ar akumulatoru, kas spēj pavilkt līdz 2-2.5 stundām. Nekādu profesionālo man nevajag, jo skrūvēšanas vājums man uznāk labi ja 2 -3 reizes gada. Arī štruntu negribu, štrunti man uzdzen depresiju. Protams, es jautāju tam vecim, kur viņš pie sava tika. Teica, ka gadus trīs atpakaļ ienāca lombardā un dabūja pa lētu naudu. Es negribu neko no lombarda - tām lietām ir slikta aura. | ||||
| comments: 10 comments or Leave a comment |
| ||||
| šorīt druškai piezvanīju: - Klau, ko tu plāno darīt pensijā? - Drugs, sex and rockenroll - ķipa - dzersi zāles, rakstīsi memuārus un klausīsies šlāgerus? - Nu varbūt ne gluži šlāgerus... bet kaut ko tādā garā. Tev ir citi priekšlikumi? - Vēl nē. Vienkārši jūtu, ka briest ziepes | ||||
| comments: 2 comments or Leave a comment |
| ||||
| šodien atskanēja telefona zvans un kāda paziņa man jautā -Paklau, ar ko tur viss beidzās? kuru tad ievēlēja? -Kur ievēlēja? -Nu kas mums tagad ir prezidents, internetā neko neraksta -Ko tu man zvani? Googlē nevari paskatīties? -Nu re - tu arī nezini. Un nolika klausuli ;o(( | ||||
| comments: 1 comment or Leave a comment |
| ||||
| https://nra.lv/pasaule/283222-137-g Barselonas Sagrada familija beidzot saņēmusi būvatļauju. Nepagāja 137 gadi. Ko nozīmē spāņu apgriezieni? šamie vispār nesasteidz dzīvi. Pie mums jebkuru celtni bez būvatļaujas jau sen liktu nojaukt. Pāris gadu atpakaļ kādas sīkas firmas darbonis, savai noliktavai uzstutēja skursteni. Bija plānojis bijušajā šķūni iekārtot santehnikai veikalu. Bodi plānoja sildīt ar kaut kādu katlu un skurstenis bija domāts kā sistēmas sastāvdaļa. Pat vairāk viss šis pasākums bija plānots, kā reklāmas objekts klientiem, lai redz kā prece dabā darbojās un skrūvējama kopā. Jau pēc pāris dienām bija klāt komisija un pieprasīja uzrādīt būvatļauju, būvatļauju nedeva, jo tas stratēģiski svarīgais skurstenis bija pusmetru augstāks nekā būvvaldei gribētos. No viena gala nojaukt līdz konkrētam datumam objektu, no otras iesniegt projektu un saīsināt skursteni kas par daudz izceļas uz kopēja fona. Galvenais izpildes termiņš uz nojaukšanu nedēļa uz dokumentu iesniegšanu būvatļaujas izskatīšanai mēnesis (tātad vēl kas zina vai atļaus) Un abas iestādes ar visu varu vēlās nosodīt administratīvi. Cirks ne pa jokam. Nojaukt lai pēc mēneša uzbūvēt. Un neviena iestāde nav ar mieru gaidīt 137 gadus. | ||||
| comments: 1 comment or Leave a comment |
| ||||
| Mammucis zvana no paša rīta. Vienas zāles esot par maz izrakstītas. Informēju GA māsīņu, ka vajag vēl vienam mēnesim. Man atbild, lai ņemu mammuci un vedu pie šās, esot jāsver, jāmērī visādi tur organisma parametri, kur nu vēl jāizraksta nosūtījumi uz visa veida analīzēm un kas tur vēl. Tā kā mammis savā vecumā jau pusgadu kopš nav no mājas izgājis, uzskatu, ka man tā kā ir pienākums šamo brīdināt par minēto atrakciju tuvošanos. Pēc brīža mammis atzvana,- Klau, meit, tev taču bija svari un ... mērlenta? Es jau nojaušu par ko runa grozās, - Kaut kur bija. - Nu atteci rīt pirms brokastīm, mēs te visu nosvērsim. - Kur tik agri. - Neuzdod muļķīgus jautājumus! - Pag, tu nopietni domā, ka pēc brokastīm svērsi vairāk. Varbūt mēs tad visu atliekam uz mēnesi, tad tu paaugsies garāka? - Tādā vecumā neviens vairs neaug, bet gan sakrītas. Cikos tev uzmodināt? Tā! Tagad man vēl būs jāmostās, kaut kur jāteš ar svariem un pārējo atribūtiku! - Nē, rīt ne. Man vajag psiholoģiski sagatavoties. Šai ģimenē visu kas notiek pataisa par cirku | ||||
| comments: Leave a comment |
| ||||
| Nepatīk man brīvdienas. Tikai noskaņosies pasēdēt klubkrēslā pie kamīna ar kafijas tasīti... Un te pēkšņi izrādās, ka tev nav ne kamīna, ne klubkrēsla un pat kafija ir beigusies!!! K čertu klubkrēslu, katru vakaru sarakstu darbiņus nākamai dienai un labi zinu, ka rīt no rīta man tas saraksts nepatiks. Kādēļ cilvēks vispār plāno savu dzīvi? Lai uz vakara pusi viņu mocītu sirdsapziņa, ka no saraksti izsvītroti labi ja trīs punkti. Teiksim, šodien jau no rīta bija doma izvilkt putekļusūcēju un lokalizēt haosu. Bet tā arī nevarēju vienoties ar sevi... tai ziņā, vai maz putekļusūcēja staipīšana pa istabām svētdienās dienā ir pietiekami sievišķīgs pasākums. Galu galā haoss ir visa dzīvā pirmsākums, un kas es tāda būtu lai iejauktos visuma noteiktā kārtībā. Tāpēc atliku šo pasākumu uz rītdienu un ieslēdzu TV , ar to diena arī beidzās. | ||||
| comments: Leave a comment |
| ||||
| Mūsdienās, ja cilvēks oficiāli strādā trijās darbavietās neizejot no mājas ar iespēju - pamosties dabīgā veidā; lai atrastos darbā pietiek ar astoņiem soliem (attālums no gultas līdz datoram); izlemt vai vispār ir iekāriens šodien jebko darīt darba dēļ; pašam aprēķināt un pārskaitīt savu algu sev vēlamā dienā... Ko vēl vajag priekš pilnas laimes? Pacietību un stiprus nervus, es teiktu. Jo pastāv vēl reāla iespēja pašai sevi atlaist no darba, tikai nevaru izvēlēties no kura konkrēti... Pirmais priekšnieks var piezvanīt sestdienās (svētdienās, svētkos un t.t.) desmitos vakarā un pieprasīt rēķinu, aktu, aprēķinu nu dajebko,... bet steidzami. Otrais, var pilnīgi neprognozējami piezvanīt un paziņot, ka pēc piecām minūtēm atbrauks ar dokumentiem. Un nav nekādas garantijas, ka tas var notikt vispār. Kādreiz paiet dienas trīs... Bet tu sēdi un gaidi. Trešais, nu tas ir īpašs moments. Tas vispār ierodas bez brīdinājuma. Dzīvoju 4 stāvā. Neviens taču tāpat nekāps uz 4 stāvu bez zvana, lai nodrošinātos, ka esmu mājā. NĒ!!! Zvans pie durvīm un viņam vienalga, vai esmu dušā, vai mājās ir totāls siltumnīcas efekts (29 grādi plusā) un man mugurā ir tikai divi drēbju gabali (varat minēt kādi, tur ir daudz variantu). Faktiski esmu zemā starta pozīcijā un gaidu,- kurš mani izbesīs pirmais, to norakstīšu (norakšu un izsvītrošu) no savas dzīves. | ||||
| comments: 4 comments or Leave a comment |
| ||||
| - Nevajag smieties saņemot pensiju. Valsts to domājusi nopietni. (c) Ap pusdienas laiku piezvanīja mammucis. Mammucim pēc pieciem mēnešiem būs 90 gadu (es ceru). -Meit, es laikam rīt vēlēt nebraukšu, nebrauc man pakaļ. -Kas tad nu? -Es tur nevienu nepazīstu. -Tev nav neviens jāpazīst, iedosi pasi, viņi pateiks kas tālāk. -Ne jau viņus, bet tos kurus bīda... Varbūt, viņai taisnība? Neko labu par viņiem neesam dzirdējusi. Šai valstī vispār nav pieņemts par cilvēkiem stāstīt ko labu. | ||||
| comments: 4 comments or Leave a comment |
| ||||
| Viss sākās vakar, kad sev nezināmu iemeslu dēļ mēģināju atvērt saldētavas durvis. Par saldētavu, kā tādu biju aizmirsusi kopš rudens. Tai laikā viss zināmu sieviešu bars lādēja pilnas saldētavas. Palika kaut kā neērti, tāpēc arī manai, gadījuma pēc, palaimējās un arī tika šis tas no dabas labumiem. A nē! Ziemā vārīju sēņu - siera zupas! Kaut kas fantastisks!! Bet tad sēnes beidzās un mana interese par saldētavu arī. Ko es vakar meklēju tai saldētavā vairs neatceros, jo vienkārši tajā iekšā netiku. Man stratēģiski svarīga nodalījuma vāks atteicās vērties vaļā. Es viņu saprotu, pusgadu šamo ignorēja, tagad pēkšņi tāda uzmanība. Bet viņam nebija ne jausmas ar ko ir darīšana, vēl viens rāviens un es paliku ar visu vāku rokās, pa zemi izbira kaut kādi loriņi un tad es ieraudzīju plaukta saturu- viens pamatīgs ledus klucis visā saldētavas dziļumā. Sapratu vienu - rīt, tas ir šodien mana prioritāte būs ledusskapja atkausēšana. Tā kā nekad to nebiju darījusi, atradu lietošanas instrukciju un sāku studēt. Pirmais, kas mani daudz maz mierināja bija tas, ka ledus veidošanās saldētavā nav nekas slikts. Tas notiek vai nu aiz biežas durvju virināšanas vai no kaut kādas mistiskas atmosfēras ietekmes. Pirmais, protams nav mans gadījums, norakstīsim visu uz atmosfēru. Tālāk, bija rakstīts, ka saldētava ir jāatkausē divas reizes gadā. Tā! Cik atceros, tad ledusskapis bija pirkts pirms virtuves remonta. Tad meistaram bija viens bērns. Tagad jau divi un tas otrais šogad sāka savas skolas gaitas. Palika skumji. No rīta turpināju iepazīties ar instrukciju. Lai atslēgtu ledusskapi nekādas pogas nav paredzētas, vienkārši jāizrauj štepseli no kontakta. Labs ir, gāju meklēt kontaktu. Rokas garumam pietrūka vismaz savi 8-10 cm. Interesanti, kā es to vispār dabūju iekšā?! Sāku meklēt telefona kontaktos kādu ar garākām rokām, bet piezvanīt tā arī neuzdrošinājos. Ķeksēt štepseli ārā ar kādu štrumentu negribējās, kā es to pēc tam spraudīšu atpakaļ? Kaut kur ap pusdienas laiku mēģināju novērtēt ledusskapi uz svaru un te ... viņš viegli izkustējās un pat ļāvās slīdēt pa lamināta grīdu... Droši vien šim piegriezās mans stulbums. Tālāk vairs nebija nekā interesanta - visu atlikušo dienas daļu stiepu l.skapja saturu uz vannas istabu un atpakaļ. Ledus bluķis ilgi nepadevās, neskatoties uz to, ka virtuvē bija ap 28 grādiem. Ap pulksten astoņiem ieslēdzu ledusskapi. Starp citu, saldētavā atradu daudz interesanta un pat pa burzmu no atsaldētām ogām uzvārīju kādu litru ievārījuma. Ar to diena arī beidzās. Tagad vēl derētu duša un tāds foršs vēss spilvens. Kaut kā tā | ||||
| comments: 6 comments or Leave a comment |
| ||||
| Būtībā, jau nekas šodien nenotika. Nu ja neskaita, to, ka viens no darba devējiem beidzot izmaksāja algu. Principā jau algas diena 12 datumā. It kā... šai laka sprīdī, šams reizes piecas man zvanīja un informēja, ka skanošais šam ir, pat vairāk, viņš ir ceļā pie manis un man ir cerība... un t.t. Katru reizi, es viņam atbildēju, ka man prieks, ka nauda ir un atrodas drošībā, līdz beidzot šodien ap pieciem atskanēja vēl viens zvans un kungs informēja, ka pašreiz auklē mazbērnu, bet ir cerība, kad ap deviņiem vakarā man tā laime uzspīdēs. Un uzspīdēja ar. Vecis jūtās atvieglots, es atkal maksātspējīga. Mēs tā pieklājīgi parunājām par valsts ekonomisko stāvokli, šams sūdzējās, ka nevar pilsētā atrast izīrējamas telpas sīka servisa vajadzībām, es šamam uz flešiņu nokopēju drona bildes - lai veiksmīgāka meklēšana ;o) Un atkal pašķīrāmies līdz nākamai algas dienai. Tagad domāju, ka man ir drausmīgi paveicies, ka man ir trīs darba devēji un vēl par to, kur lai es rīt ar to naudu skrienu. Kā zināms, skanošais nedrīkst ilgi glabāties, to jālaiž apgrozījumā... un man jau tagad patīk rītdiena. | ||||
| comments: Leave a comment |
| ||||
| Tā lūk arī pagāja atlikušās dzīves pirmā diena. Bija kaut kādi plāni, bet tā arī palika opcijā "plāni"... Svētkos sēdēju bez datora, šams sāka uzvesties neadekvāti, līdz ar to atdevu izvērtēšanai, kura beidzās ar c-diska maiņu. Šodien laiski atjaunoju visus soc-sakarus un uzdūros Cibai. Un te nu es esmu. Skumji ienākt vietā, kur vairs nebūs petroviča, liekas, viņš bija pirmais, kas atbildēja uz manu pirmo postu. Te daudz droši vien mainījās. Man arī. Vairs nav Ķirša. Ķirša vietā pie pakša stāv 10 gadu jauns korejas Mākonītis.Nu tas, kas ar sudraba maliņu. Man piedāvāja automātu, bet atteicos, man patika doma, ka sēdēšu uz mākoņa maliņas un kustināšu kājas. Vēl pa šo laiku atraidu onlaina mākslas skolu Francijā. Divi gadi pagājuši, uz pavasari piedāvā vēl divus interesantus kursus. Pieteicos. Sestdien mammucim dzimšanas diena, viens no darbiņiem būs dāvanai. Es zinu, viņai patiks. Tikai paraksts vēl jāuzliek. | ||||
| comments: 7 comments or Leave a comment |
| ||||
| ja jāatceras februāris un manas attiecības ar militārām aktivitātēm, tad jāatgriežas skolas laikos... no militārenes atceros tikai, ka puiši salika to šaujamo uz ātrumu, un gāja uz šautuvi. Skuķiem šaut nelika, jo mēs paziņojām, ka baidāmies no tā un esam pēc pārliecības pacifisti. Tai sakarā mums lika vilkt gāzmaskas un smuki soļot. Beigās visa klase kopistiski rakstīja kontroldarbus un tur gan katrs katrs murgoja kas kuram prātā ienāk. Manus gara darbus vojenruks lasīja visas klases priekšā, kā paraugu tam, kā nedrīkst un visi korī zviedza. Tipa, uz jautājumu, -kā lietot kompasu. Liekas atbildēju,- ka kompass ir tāda dīvaina parikte, kurai ir neizskaidrojuma īpašība- šama vienmēr rāda uz vienu pusi. un ja pieņem, ka tie ir ziemeļi, tad pārējās debespuses var atrast ja liek lietā fantāziju un pieredzi. Gadījumā, ja rodās aizdomas, ka kompass nav darba kārtībā, bet uz ziemeļiem vajag kā ēst, tad izmanto sauli. Gaida, ka šamā sāks rietēt vai aust. Ja laika apstākļi ir nelabvēlīgi ( nav saules) izmanto kokus, tai nozīmē, ka meklē sūnas. Kaut gan garantijas nav, jo sūnas ir visur. Tādā gadījumā jāuzprasa garāmgājējam. Ja izrādīsies, ka viņš arī nezina, kur ziemeļi, tā ir laba zīme, var turpināt ziemeļu meklēšanu kopā un tu vairs tai mežā nejūties tik dumjš un vientuļš. Pie tam, kālab galu galā jāiet tieši uz ziemeļiem, varbūt laime tevi gaida tieši te un tagad. Vojenrukam vispār nebija ne vainas, mums viņu pat šad tad žēl bija... tāds lāga večuks. ;o)) | ||||
| comments: 2 comments or Leave a comment |
| ||||
| Šonakt sapnī visu piedzīvojumu beigās (kurus vairs neatceros) pie manām durvīm piezvanīja un kurjers iedeva man dīvaina paskata telegrammu ar paziņojumu, ka kaut kāds, pavisam citos sapņos zināms bet neredzēts tēls, sūta man apmaksātu tūrista ceļojumu uz Parīzi. Patīkami bija, bet es nekad neesmu gribējusi uz Parīzi un arī satikties ar nezināmu pielūdzēju nebiju iespringusi. Visa šai sapnī mītoša sabiedrība bija patīkami pārsteigta, es sāku domāt kā un kad es to braucienu savienošu ar darbu un te... mani pamodināja kaķis un pieprasīja brokastis... Būtībā, Parīze mani ne īpaši pievelk, nesen biju iedomājusies, ka būtu forši aizšaut uz Indiju un kādu mēnesi padzīvot Avrovillā. Par to jau sen sapņoju- tā ir nākotnes sapņu pilsēta, kuru ceļ un apdzīvo atbraucēji no visām pasaules valstīm, liekas no septiņdesmitajiem gadiem. Pat noskaidroju cik kas tur maksā un valūtas kursu. Bet Parīze, nekad nesapņoju par Parīzi!... Tie veči ar ;o(... pat sapņos dāvina kaut kādu figņu | ||||
| comments: Leave a comment |
| ||||
| Jāsāk memuārus rakstīt... Mēģināju atcerēties kaut vienu gadījumu, kad man bija bailes. Nu ne vella!! ;o( Tad pēkšņi – Liekas, ka vienu reizi bija gan! ;o))) Tā nu gadījās, ka klāt bija sesija, bet kopuškā, kur parasti mitinājāmies, pēkšņi remonts. Nu tāds – Globāls. Mācību iestāde uz sesijas laiku sarunāja mums kojas vietējā ПТУ. Līdz ar to mūsu dzīve tika maigi sakot apdraudēta. Liekas, ka tā bija ziema, apkures vairāk nebija, nekā bija, pārsvarā visas saritinājušās džemperos un šallēs ar konspektiem un grāmatām tupēja savās gultās zem deķa. Praktiski katru dienu bija kāds eksis vai ieskaite. Zubrīšanās ne pa jokam. Tai pašā laikā kopuškās dzīve sita pierasti augstu vilni. Stāvu virs mums katru nakti jandāliņš ne pa jokam. Un tad reiz tādā vakarā, kāda no istabas iemītniecēm nolēma izvēdināt telpu, atvēra logu, likās ka ārā līst. Pēc brīža saprata - tas nebija lietus, vienkārši, kādu no stāva augstāk parāva uz korķēšanu. Skuķis aizcirta logu, iesaucās – Nu man reiz pietiek! Un aizšpagoja kārtot attiecības. Pēc neilga laika atgriezās un paziņoja – Es viņiem pateicu Visu, ko es par to domāju! Tai nozīmē, ka solījās vainīgo piespiest to palodzi izlaizīt tīru. Augšā tusiņš pierima un mēs gandrīz noticējām, ka problēma atrisināta. Nē tak! Izrādās,. Problēmas nemaz nebija sākušas, jo pēc minūtēm 10 mūsu durvīs kāds pieklauvēja… ar kājām… vairākas reizes… ļoti stipri. Atvērām durvīs. Aiz tām stāvēja Bars - kādi padsmits vietējo pārdzērušos tīņu vicināja ar dūrēm, pieprasīja atbildēt par vārdiem - vēlējās klopi un intīma rakstura izklaides. Un tā bija tā reize, ka man patiešām sametās BAIL! Rokas palika aukstas, kājas es nejutu nemaz, izlikos pa beigtu un … turpināju šķirstīt konspektu. Nu tāda neadekvāta reakcija… ;o) Kādai no mums reakcija bija pretēja, viņa diezgan skaļi darīja zināmu mūsu protesta būtību. Es pat neieklausījos, domāju, ko darīt, ja mūs tiešām kāds gribēs sist… Dzirdēju tikai sakāmā beigas,- … tas vēl nekas, bet ja Viņa piecelsies, - tad es jūs neapskaužu!!! Palika interesanti, kas tā tāda Viņa ir. Es lēni pagriezu galvu un ar šausmām ieraudzīju, ka tiek rādīts uz mani!!! Ak, Kungs, - te es uzsmaidīju ( nu es teicu, ka man neadekvātas reakcijas, vienkārši, man parāva uz smiekliem tas, ka Es esmu tas Pasaules glābējs). Bet ziniet, tas bars pēkšņi apklusa un aiztinās… visi!!!! Es prasīju, kāpēc uz mani tika rādīts? Izrādās tāpēc, ka es izskatījos vismierīgākā. Nē, nu moins! Es tur sēžu, gandrīz bikses pilnas aiz bailēm… | ||||
| comments: 1 comment or Leave a comment |
| ||||
| Man te pēkšņi ienāca prātā, a kas ja Pu dzeršanas delīrijs uznācis, tipa - "...а запой, как вариант никто не рассматривал?..." Tipa, vecis sēž kaut kur kremļa stūrī un komunicē ar baltām pelītēm, kamēr visas frakcijas amatus dala. Kas zina, varbūt šams tādā ķēmā, ka nedrīkst tautai rādīt un nez ko tur pa dzērumu ir padotiem licis darīt. Tas izskaidrotu, kāpēc virs pilsētai piecas dienas helikopteri riņķo. Kaut kur lasīju, ka visi veči sapņo par personīgu helikopteri, vai arī izsauca tos karaspēkus pie kremļa- zaldātiņus gribēja paspēlēt... A pa to laiku visi apkārtējie bizo ka kremli un nezin kur koferi ar to svarīgo sarkano pogu noslēpt, kas zina, varbūt šamam gribēsies pogas paspaidīt. Es tai sakarā, ka man liekas, ka pēdējā gadā visi viņa prikazi ir tāda rakstura, kādu skaidrā prātā diez vai var izdomāt. Kaut kā tā ... | ||||
| comments: 2 comments or Leave a comment |
| ||||
| Руководство начинающему покойнику Если вы умерли, делайте следующее: 1. Лежите, не подавая признаков жизни. Было бы неплохо умереть в приличной позе, но это уж как повезет. 2. Не принимайте близко к сердцу горе родственников. Никому вы нахрен не нужны. Вполне возможно, что их горе - обычная неадекватная реакция на свалившуюся на них радость. 3. Отнеситесь философски к тому факту, что вас уронят с носилок упитые в хлам санитары, а в морге потащат за ногу по полу, так как сломалась каталка. 4. Ни в коем случае не снимайте с ноги бирку и следите, чтобы ее не подменили. В морге всякие валяются. Потеряв бирку, вы можете оказаться в тесном, наспех сколоченом гробу, а не в том более-менее приличном, который вам закажут родственнички. 5. Не устраивайте в морге сцен с криками: "Я же живой !" , "Что все это значит ?!" , "Как я тут оказался ?!" Раз оказались, значит так надо. 6. Вернувшись домой в гробу, не вздумайте сразу сесть к телевизору смотреть порнушку или к компьютеру доигрывать недопройденный уровень в DIABLO. Сначала дождитесь, пока все улягутся, и напейтесь чаю/пива на кухне. Покойник перед экраном со стаканом в руке - это уже слишком. 7. Ложась в гроб, прихватите с собой ломик и пару пачек сигарет, которые точно не помешают. Любителям чтения, стоит взять книгу О. Чернокошкина "Живой среди мертвых", которая очень поможет скоротать время до конца похорон. 8. Не шевелитесь в гробу при выносе тела, не выскакивайте из него, для того, чтобы помочь спустить гроб по лестнице - справятся сами. Не хватайте женщин за разные аппетитные места. Для покойника это несолидно. http://top.thepo.st/655959/Rukovods | ||||
| comments: 1 comment or Leave a comment |
fadu
|
|||||||||||