Jāsāk memuārus rakstīt...
Mēģināju atcerēties kaut vienu gadījumu, kad man bija bailes. Nu ne vella!! ;o( Tad pēkšņi – Liekas, ka vienu reizi bija gan! ;o))) Tā nu gadījās, ka klāt bija sesija, bet kopuškā, kur parasti mitinājāmies, pēkšņi remonts. Nu tāds – Globāls. Mācību iestāde uz sesijas laiku sarunāja mums kojas vietējā ПТУ. Līdz ar to mūsu dzīve tika maigi sakot apdraudēta. Liekas, ka tā bija ziema, apkures vairāk nebija, nekā bija, pārsvarā visas saritinājušās džemperos un šallēs ar konspektiem un grāmatām tupēja savās gultās zem deķa. Praktiski katru dienu bija kāds eksis vai ieskaite. Zubrīšanās ne pa jokam. Tai pašā laikā kopuškās dzīve sita pierasti augstu vilni. Stāvu virs mums katru nakti jandāliņš ne pa jokam.
Un tad reiz tādā vakarā, kāda no istabas iemītniecēm nolēma izvēdināt telpu, atvēra logu, likās ka ārā līst. Pēc brīža saprata - tas nebija lietus, vienkārši, kādu no stāva augstāk parāva uz korķēšanu. Skuķis aizcirta logu, iesaucās – Nu man reiz pietiek! Un aizšpagoja kārtot attiecības. Pēc neilga laika atgriezās un paziņoja – Es viņiem pateicu Visu, ko es par to domāju! Tai nozīmē, ka solījās vainīgo piespiest to palodzi izlaizīt tīru.
Augšā tusiņš pierima un mēs gandrīz noticējām, ka problēma atrisināta. Nē tak! Izrādās,. Problēmas nemaz nebija sākušas, jo pēc minūtēm 10 mūsu durvīs kāds pieklauvēja… ar kājām… vairākas reizes… ļoti stipri. Atvērām durvīs. Aiz tām stāvēja Bars - kādi padsmits vietējo pārdzērušos tīņu vicināja ar dūrēm, pieprasīja atbildēt par vārdiem - vēlējās klopi un intīma rakstura izklaides. Un tā bija tā reize, ka man patiešām sametās BAIL! Rokas palika aukstas, kājas es nejutu nemaz, izlikos pa beigtu un … turpināju šķirstīt konspektu. Nu tāda neadekvāta reakcija… ;o) Kādai no mums reakcija bija pretēja, viņa diezgan skaļi darīja zināmu mūsu protesta būtību. Es pat neieklausījos, domāju, ko darīt, ja mūs tiešām kāds gribēs sist… Dzirdēju tikai sakāmā beigas,- … tas vēl nekas, bet ja Viņa piecelsies, - tad es jūs neapskaužu!!! Palika interesanti, kas tā tāda Viņa ir. Es lēni pagriezu galvu un ar šausmām ieraudzīju, ka tiek rādīts uz mani!!! Ak, Kungs, - te es uzsmaidīju ( nu es teicu, ka man neadekvātas reakcijas, vienkārši, man parāva uz smiekliem tas, ka Es esmu tas Pasaules glābējs).
Bet ziniet, tas bars pēkšņi apklusa un aiztinās… visi!!!! Es prasīju, kāpēc uz mani tika rādīts? Izrādās tāpēc, ka es izskatījos vismierīgākā. Nē, nu moins! Es tur sēžu, gandrīz bikses pilnas aiz bailēm… |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}