ja jāatceras februāris un manas attiecības ar militārām aktivitātēm, tad jāatgriežas skolas laikos...
no militārenes atceros tikai, ka puiši salika to šaujamo uz ātrumu, un gāja uz šautuvi. Skuķiem šaut nelika, jo mēs paziņojām, ka baidāmies no tā un esam pēc pārliecības pacifisti. Tai sakarā mums lika vilkt gāzmaskas un smuki soļot. Beigās visa klase kopistiski rakstīja kontroldarbus un tur gan katrs katrs murgoja kas kuram prātā ienāk. Manus gara darbus vojenruks lasīja visas klases priekšā, kā paraugu tam, kā nedrīkst un visi korī zviedza.
Tipa, uz jautājumu, -kā lietot kompasu. Liekas atbildēju,- ka kompass ir tāda dīvaina parikte, kurai ir neizskaidrojuma īpašība- šama vienmēr rāda uz vienu pusi. un ja pieņem, ka tie ir ziemeļi, tad pārējās debespuses var atrast ja liek lietā fantāziju un pieredzi. Gadījumā, ja rodās aizdomas, ka kompass nav darba kārtībā, bet uz ziemeļiem vajag kā ēst, tad izmanto sauli. Gaida, ka šamā sāks rietēt vai aust. Ja laika apstākļi ir nelabvēlīgi ( nav saules) izmanto kokus, tai nozīmē, ka meklē sūnas. Kaut gan garantijas nav, jo sūnas ir visur. Tādā gadījumā jāuzprasa garāmgājējam. Ja izrādīsies, ka viņš arī nezina, kur ziemeļi, tā ir laba zīme, var turpināt ziemeļu meklēšanu kopā un tu vairs tai mežā nejūties tik dumjš un vientuļš. Pie tam, kālab galu galā jāiet tieši uz ziemeļiem, varbūt laime tevi gaida tieši te un tagad. Vojenrukam vispār nebija ne vainas, mums viņu pat šad tad žēl bija... tāds lāga večuks. ;o)) |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}