Par globālo sasilšanu
Trauksme par to man šķiet ļoti līdzīgai tai, kādu cēla Maltuss, ka cilvēku skaita pieaugums pārsniegs pārtikas ražošanas iespējas. Formāli viņam bija taisnība pēc tā laika tehnoloģijām, bet tas ir pesimistisks skatījums uz cilvēku spējām.

Pirmkārt, modeļi, kas prognozē temperatūras pieaugumu, nav validēti. Var pieņemt, ka temperatūra celsies, bet par cik, to neviens skaidri nezina.

Otrkārt, vai izmaiņas būs tik negatīvas, kā tas tiek paredzēts? Ir jau slikti, ja jūras līmenim ceļoties, daļa zemes applūst, un ļaužu masām ir jāpārceļas. Bet tieši, cik slikti? Lielākajai daļai ir gadījies dzīvē pārcelties uz citu dzīves vietu, un parasti tas nozīmē atrast vēl labāku vai vismaz līdzvērtīgu mitekli. Tehnoloģiju attīstība var mainīt daudzus parametrus šajā sakarā.

Treškārt, un vissvarīgāk, ekonomiskie modeļi, kas paredz iespēju kaut ko mainīt šajā sakarā, visdrīzāk, ir pilnīgi garām. Ekonomistiem nav daudz veiksmes stāstu, it īpaši, ja tiek iesaistīti politiķi. Daudzi globāli projekti ar labiem nodomiem ir izgāzušies. Piemēram, eirozonas projekts Eiropas dienvidvalstīm ir radījis tikai problēmas. Ir bažas, ka tieši drakoniskās oglekļa kvotas var noslāpēt ekonomikas attīstību, kas var bremzēt jaunu tehnoloģiju atklāšanu, kas ļautu iegūt tīrāku enerģiju un vai citādi uzlabot dzīvi. Āķis ir tajā, ka atklājumus nevar ieplānot, tie rodas spontāni. Bet tam var radīt labvēlīgu augsni – universitātes utml., ko nevar izdarīt bez krietniem papildu līdzekļiem. Ne jau velti šobrīd visvairāk izgudrojumu nāk no Kalifornijas un citām vietām, kur cilvēki ir visbagātākie, nevis no Ķīnas vai Indijas, kur cilvēku ir visvairāk, taču vairums ir ļoti nabadzīgi.