Uzrakstīšu šodien par to, kā darbs notiek aptiekās Anglijā. Nerakstīšu par farmācijas lietām, par kurām cibā noteikti ir maza interese, bet tieši par organizatorisko pusi un kā tas salīdzināms ar Latviju. Nepretendēju uz visaptverošu un pareizu izklāstu, jo viss ir tikai mana ierobežotā pieredze. Tomēr tā kā mana pirmā pieredze bija tieši Anglijā, tā varētu būt daudziem interesanta.

Anglijā aptiekā galveno darbu veic nevis farmaceits, bet palīgi, kuriem maksā varbūt kādu mārciņu vai divas virs minimālās algas. Bet farmaceits arī nav boss, viņš veic viņam noteiktās obligātās funkcijas – zāļu klīnisko izvērtēšanu, pārbaudi, konsultācijas, vakcinācijas utt. Savukārt visus mazāk atbildīgos, bet piņķerīgos darbus, kā zāļu piegādes saņemšanu, recepšu apstrādi, klientu apkalpošanu, zāļu ielikšanu kastītēs, tablešu skaitīšanu paveic palīgi.

Latvijā oficiāli visi, kas strādā aptiekā ir farmaceiti, farmaceitu asistenti vai studenti, kas par tādiem taisās kļūt.

Anglijā ar retiem izņēmumiem, darbs ir ļoti aktīvs un nepārtraukts. Man lielākais pārsteigums Latvijā bija, ka bieži nebija ko darīt. Tu stāvi pie kases un neviens nenāk un tas tiek uzskatīts par normālu. Jā, ir pīķa stundas, bet visumā apmeklētāju nav tik daudz, lai visu laiku būtu jāstrādā.

Anglijā visu laiku ir kaut kas jādara, jo darba vienmēr ir vairāk nekā darītāju. Latvijā aptiekā, kur strādāju, bija savs noliktavas pārzinis, kurš pieņēma preci un faktiski lielāko daļu laika neko nedarīja. Es nesapratu, kāpēc vispār ir šāda darba vieta, jo farmaceitiem bija pietiekami daudz brīvo brīžu, lai varētu preci pieņemt un salikt plauktos paši.

Anglijā ir ļoti svarīgs darbinieku mikroklimats. Tā kā darbinieki ar lielu slodzi tiek ekspluatēti par minimālo algu, tad skaidrs, ka ir jābūt lielai motivācijai uz šo darbu vispār nākt. Tāpēc ir svarīgi vienam otru regulāri atbalstīt, uztaisīt tēju vai kafiju, pateikt kādu joku vai īso runu. Ja kaut ko izdara nepareizi, tad jābūt ārkārtīgi uzmanīgam ar jebkādu kritiku. Ir risks, ka pēc kritikas darbinieks bimbādams aizies mājās un rīt uz darbu vairs nenāks.

Ja gadās, ka darbā ir pieņemti divi vienas tautības imigranti (divi latvieši retāk, bet divi poļi vai divi spāņi jau ir reāli), tad viņi bieži savā starpā sāk runāt savā valodā. Stop! Tā nedrīkst, jo traucē kolektīva mikroklimatam. Ja tie divi smejas par kādu joku, tad citi to nesaprot un tas viņus kaitina. Ironiski, ka Latvijā cēla trauksmi, ka neļaus darba vietās diviem krieviem krieviski sarunāties. Ha, Anglijā tā jau sen ir norma. Un tā ir pilnīgi loģiska. Šie par minimālo algu strādājošie izšķir visu. Es esmu redzējis, kā kašķīgs vai nevērīgs kolektīvs ātri noved aptieku līdz bankrotam.

Kad es biju māceklis, ik pēc mēneša izvērtēja manus panākumus dažādās jomās. Vissliktāko novērtējumu es dabūju tieši prasmēs kolektīva mikroklimata uzturēšanā. Kas to būtu domājis, ka tevi vērtēs pēc tā, kā tu ar darbiniekiem spēj uzturēt īsās runas un dzīt jokus? Bet tā tas ir un es tagad saprotu, ka tas ir svarīgi. Es jau domāju, ka tā dēļ nekad nekļūšu par farmaceitu. Man joprojām ir lielas grūtības pateikt, kurā brīdī vajag kaut ko asprātīgu pateikt, kurā pasmaidīt, kurā paklusēt utt. Darbs gan ir ļoti interesants.