Manas domas ir, ka okupācijas pieminekli vajadzēja nojaukt jau uzreiz, kad Latvija atguva neatkarību, vai arī pēdējais brīdis tam bija, kad Latvija iestājās NATO vai ES. Tas netika izdarīts, tāpēc ka Latvijā ir ārkārtīgi daudz padomju sistēmas atbalstītāju.

Tai pašā laikā piemineklis ir tikai simbols, kura nojaukšana būtībā neko nemaina. Daudz lielāka problēma ir esošā padomju kultūra, kas ielaužas neredzami, un ar kuru tikt galā būs daudz grūtāk. Ja pieminekļa nojaukšanai bija vajadzīgi 30 gadi, tad no šīs kultūras mēs pilnībā tiksim vaļā varbūt tikai 300 gadu laikā.

Šī kultūra izpaužas visās niansēs – sākot ar to, ka aptiekās nevar saņemt zāles, uzrādot vadītāja apliecību, un beidzot ar to, ka cilvēki bez vajadzības automātiski tiek uzskatīti par krāpniekiem, tāpēc viņiem jāpilda visādas absurdas birokrātiskās prasības.

Tagad arī ziņās ir par to, ka VID ir mēģinājis izspiest ievērojamu kukuli no paliela uzņēmuma. Tas izklausās pēc deviņdesmito gadu korupcijas. Kā tas vispār šodien var būt iespējams? Skaidrs, ka neko tālu no padomju kultūras mēs vēl neesam tikuši. Ir zināmi uzlabojumi, tie ir jānovērtē un jāatbalsta, lai cilvēki nezaudētu apņēmību turpināt iesākto darbu. Bet kopumā mums vēl ir ļoti tāls ceļš līdz tiesiskai un cieņas pilnai sabiedrībai Latvijā.