extranjero ([info]extranjero) rakstīja,
@ 2020-11-28 19:08:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
būšu nepopulārs, bet teikšu, ko domāju
Tam, kurš uzrakstīja depešu par sn, visdrīzāk primārā motivācija bija bailes par saviem radiniekiem. Tās ir ļoti spēcīgas emocijas.

Man pašam dažeiz uznāk grūtsirdība no apziņas, ka mani vecāki kādu dienu nomirs. Tas visdrīzāk nebūs no kovida, jo pat 80 gadu vecumā mirstība no kovida ir tikai ap 8%. Tomēr iedomāties par viņu nāvi ir ļoti skumji. Man ir paveicies, ka viņi joprojām ir dzīvi – daudziem vairs nav šīs iespējas satikt savus vecākus un es jūtu viņiem līdzi. Tomēr es nevaru apturēt savu dzīvi, lai turpmāk viņu atlikušo mūžu pavadītu kopā ar viņiem. Man pašam ir sava dzīve un vecāku vēlme ir, lai bērni to pilnībā izdzīvotu, pat ja ne vienmēr šo vēlmi izsaka vārdos.

Šajā gadījumā gan valdības, gan žurnālisti ir radījuši un kāpinājuši šīs bailes līdz nesaprātīgam līmenim. No kovida vajag piesargāties un saprātīgi pasākumi ir atbalstāmi, taču apturēt mūsu dzīves ir pārmērīga prasība. Tas ir nožēlojami, ka UK policija apcietina 72 gadus vecu sievieti, kura skaidri pasaka, ka pat viņai pilnvērtīga dzīve ir svarīgāka nekā tās apturēšana, lai mazinātu iespēju saslimt ar kovidu.

Ja mūsu vecāki ir tik drosmīgi, tad kāpēc mūs ir pārņēmušas tik lielas bailes no neizbēgamās radinieku un pašiem savas nāves, ka mēs vairs nezinām, ko darām, un esam pārstājuši dzīvot?

Es arī ļoti daudz laika esmu baidījies dzīvot, bet jo mazāk gadu mūžā atliek, jo vairāk saprotu dzīves vērtību. Mana vislielākā nožēla ir tieši, ka es nebiju pietiekami drosmīgs, lai dzīvotu. To es varu arī novēlēt citiem – nebaidieties no sāpīgiem momentiem dzīvē, jo bez tiem nevar iztikt, ja vēlaties dzīvot patiesi un dziļi.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]mranarhs
2020-11-28 22:14 (saite)
Tu esi baidījies dzīvot?

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]extranjero
2020-11-28 22:21 (saite)
jā, ļoti daudz...

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]mranarhs
2020-11-29 14:27 (saite)
Man reizēm ir bail mirt, bet dzīvot točna nē. Kā tas izpaužas?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]extranjero
2020-11-29 14:40 (saite)
Bailes no nāves ir instinkts. Ir tikai normāli, ka tādas ir, jo liek piesargāties, citādi jau mēs ātri vien ietu bojā.

Bet bailes no dzīves paralizē daudz vairāk. Tas ir tāds stāvoklis, kad nemirsti, bet arī neuzņemies neko.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]malvine_truse
2020-11-28 22:16 (saite)
foršs ieraksts

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]extranjero
2020-11-28 22:35 (saite)
Tie, kas sekoja sn, atcerēsies, ko viņa stāstīja par lielāko traģēdiju savā dzīvē – viņas māte tieši ir tāda personība, kas labprāt turētu viņu pie sevis azotē, lai remdētu pati savu traumu. Viss šis notiekošais ir ļoti simbolisks. Kādam ir trauma, un tā atkal tiek izgāzta pār nabaga sn. Lai Dievs viņu svētī!

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]gnidrologs
2020-11-29 17:29 (saite)
Tāda ir ateistiskas sabiedrības problēma. Cilvēki, kas tic, ka tikai šī viena dzīvīte ir viss, kas mums atvēlēts, paniski baidās mirt un paradoksāli, šīs nāves bailes padara šo vienu dzīvīti vēl nožēlojamāku, nekā tā jau bija. :/

(Atbildēt uz šo)


[info]iokaste
2020-11-29 21:51 (saite)
mūsu vecāki ir kā drošības barjera starp mums un nāvi.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?