būšu nepopulārs, bet teikšu, ko domāju
Tam, kurš uzrakstīja depešu par sn, visdrīzāk primārā motivācija bija bailes par saviem radiniekiem. Tās ir ļoti spēcīgas emocijas.

Man pašam dažeiz uznāk grūtsirdība no apziņas, ka mani vecāki kādu dienu nomirs. Tas visdrīzāk nebūs no kovida, jo pat 80 gadu vecumā mirstība no kovida ir tikai ap 8%. Tomēr iedomāties par viņu nāvi ir ļoti skumji. Man ir paveicies, ka viņi joprojām ir dzīvi – daudziem vairs nav šīs iespējas satikt savus vecākus un es jūtu viņiem līdzi. Tomēr es nevaru apturēt savu dzīvi, lai turpmāk viņu atlikušo mūžu pavadītu kopā ar viņiem. Man pašam ir sava dzīve un vecāku vēlme ir, lai bērni to pilnībā izdzīvotu, pat ja ne vienmēr šo vēlmi izsaka vārdos.

Šajā gadījumā gan valdības, gan žurnālisti ir radījuši un kāpinājuši šīs bailes līdz nesaprātīgam līmenim. No kovida vajag piesargāties un saprātīgi pasākumi ir atbalstāmi, taču apturēt mūsu dzīves ir pārmērīga prasība. Tas ir nožēlojami, ka UK policija apcietina 72 gadus vecu sievieti, kura skaidri pasaka, ka pat viņai pilnvērtīga dzīve ir svarīgāka nekā tās apturēšana, lai mazinātu iespēju saslimt ar kovidu.

Ja mūsu vecāki ir tik drosmīgi, tad kāpēc mūs ir pārņēmušas tik lielas bailes no neizbēgamās radinieku un pašiem savas nāves, ka mēs vairs nezinām, ko darām, un esam pārstājuši dzīvot?

Es arī ļoti daudz laika esmu baidījies dzīvot, bet jo mazāk gadu mūžā atliek, jo vairāk saprotu dzīves vērtību. Mana vislielākā nožēla ir tieši, ka es nebiju pietiekami drosmīgs, lai dzīvotu. To es varu arī novēlēt citiem – nebaidieties no sāpīgiem momentiem dzīvē, jo bez tiem nevar iztikt, ja vēlaties dzīvot patiesi un dziļi.