Es nesaprotu tos daudzos cilvēkus, kas mīž biksēs pēc katra terorakta kaut kur pasaulē, pat ja tas personīgi viņus nekādi neskar. Nezinu, vai tas ir tāpēc, ka uz mani iedarbojas statistika (vidējais cibiņš ar lielāku varbūtību izdarīs pašnāvību, nekā ies bojā teroraktā), vai arī man vienkārši nav jūtu.

Kad sickboy uzrakstīja, ka viņam pēc krievu lidmašīnas uzspridzināšanas ir citas sajūtas nekā parasti, es aizdomājos, ka man gan sajūtas ir tieši tādas pašas kā agrāk – nekāda žēluma, kamēr tur nav iesaistīti konkrēti cilvēki, radinieki, draugi vai vismaz personīgi pazīstamas personības.

Kad sabruka Zolitūdes Maksima, es pārskatīju bojā gājušo sarakstus un neatradu neviena pazīstama, un aizmirsu par to. Man šis notikums personīgi aizskāra tikai tad, kad es Spānijā satiku čali, kura māte bija gājusi bojā šajā Maksimas traģēdijā. Tas man arī atgādināja, cik Latvija ir maza.

Ja mēs tik ļoti baidāmies no nāves, tad mums var pietrūkt drosmes dzīvot. Visi cilvēki kādreiz nomirs, un tas ir pilnīgi dabisks rezultāts. Uz nāvi nevajag raudzīties tikai kā uz ļaunumu. Ir ļoti žēl, ja jāmirst bērnam, kurš vēl nav dzīvojis, nav nekā redzējis no šīs pasaules. Bet ja tu esi dzīvojis, mīlējis un cietis, un daudz redzējis un dzinies pēc saviem sapņiem, tad šis pēdējais dzīves notikums var būt tikpat jēgpilns kā visi iepriekšējie.

Manī pamazām sāk rasties emocijas par neseno slaktiņu, un manas pirmās domas ir, ka šāda nāve ir arī skaista. Tā ir traģiska un šausmīga, bet arī cildena un mistiska. Tā ir kā Šivas deja, lai iznīcinātu šo pasauli, kad tam ir pienācis laiks. Tā nav nožēlojama nomiršana slimnīcā ar vēzi un diamorfīnu vēnā. Cilvēki darīja to, kas viņiem patika, viņu nāves bija ātras un ļoti emocionālas. Ja es varētu izvēlēties savu nejaušo nāvi, tad es noteikti piekristu šādam variantam.

Bet savu nāvi neizvēlas, vismaz ne tik ilgi, kamēr tu nesāc domāt par eitanāziju, kas norāda, ka tu jau esi dzīvojis par ilgu, un tev nav paveicies nomirt agrāk. Šajā nejaušībā ir skaistums un dzīves brīnums. Nekad nezini, kas tevi rīt sagaida, un tas var būt kaut kas fantastisks. Brīnumi piepildās, ja mēs esam tam gatavi.