Bija aptauja internetā, cik daudz vairāk nāvju jums būtu pieņemami, lai nepieļautu, ka iestājas >20% bezdarbs. Atbildes bija dažādas, bet vairums nobalsoja, ka līdz 100 tūkstoši nāvju (tas ir par ASV).

Pēc tam kāds šīs aptaujas rezultātus ielika savā tviterī, parādot, ka sabiedrībā ir vienprātība pat to, ka ir jāpieņem zināms koronavīrusa risks, lai pasargātu ekonomiku. Bija ļoti dīvaini, ka cilvēki rindām nāca, lai komentētu tviterī, cik ļoti viņi ienīst šī tvīta autoru.

Tad es aizdomājos – ka ir pretruna. Šie paši cilvēki procentuāli balsoja par šajā aptaujā, bet tas bija anonīmi. Tiklīdz ir viedoklis jāpasaka publiski, ieslēdzas milzīga tikumsignalizēšana, ka viņi nekad nepieļaus nevienu nāvi, lai glābtu ekonomiku. Es tagad arī zinu, ka cilvēki to dara neapzināti. Viņi tiešām rīkojas tik pretrunīgi, jo smadzenes ir evolucionāri ieprogrammētas primāri rūpēties par to, ko par mani padomās apkārtējie.

Būtībā šis nav daudz atšķirīgs no situācijas (tikai visas sabiedrības līmenī), kad ārsti kāda mātei atklāj vēzi un paziņo, ka daudz laika viņai nav palicis. Bet ir vienas jaunas, tikko apstiprinātas zāles, kuras var palīdzēt (pētījumos ar šīm zālēm ārstētie nodzīvoja 5 mēnešus ilgāk). Tā kā šīs zāles maksā 70 tūkstošus eiro par kursu, valsts izlemj tās neapmaksāt. Ko dara cilvēks, kuram nav lieku 70 tūkstošu? Vairums samierinās, bet ir kāds, kas to uzskata par nepieņemamu – jo mātes dzīvība ir visdārgākais. Ja viņam atsaka ziedotāju organizācijas, tad viņš pārdod savu dzīvokli, paņem visus iespējamos kredītus uz aizņemas no visiem radiniekiem. Šie 5 mēneši paiet vienā trauksmē, un pēc mātes nāves viņš tagad mitinās treilerī. Sieva ir viņu pametusi, bet viņu vēl nepilngadīgais dēls aizvien biežāk pavada laiku prom no mājām, tusējas sliktās kompānijās, un šķiet ir sācis lietot kādas vielas. Bet šis cilvēks tomēr var būt lepns, ka viņš ir izdarījis visu savas mātes labā.

Šajā stāstā iztrūkst viena būtiska detaļa. Jautājums lasītājiem, vai jūs varat pateikt, kas tā ir?