šodien mēnesis, kopš atmetu pīpēšanu. vīrs manam piemēram nesekoja un vēljoprojām pīpē. jāsaka, gan mazāk krietni.
bet man iet daudz labāk ar atmešanu, nekā biju gaidījusi. pirmās dienas vēl pieturējos pie pēdējās cīgu paciņas, sak - ja nu tomēr šī nav atmešana, bet pauze. pēc nedēļas teicu vīram, lai atdod manas cīgas kādam, jo nu točna vairs negribu pīpēt. tieši tik viegli man tas sanāca (pēc aptuveni 20+ nopīpētiem gadiem, ar pauzēm šad un tad, bet nu kopumā pizģets, kas par stāžu).

citās ziņās - mums Ramadāns ir sācies, otrā gavēņa diena. vakar stulbi piestūmu kuņģi vakarā, līdz sāpēm. tā mēdzot gadīties pirmajā gavēšanas dienā.
jā, es gavēju katru gadu (izņemot pagājušo gadu, kad biju LV) kopš esmu kopā ar vīru. nē, es negavēju reliģisku uzskatu dēļ, es gavēju, jo tā ir lieliska attīrīšnās. protams, var gavēt da jebkad un attīrīties hoķ katru mīļu dienu, negaidot Ramadānu, bet slinkajiem (man!) vajag šo "noteikto" laiku ar sākumu un beigām. jo citādi jau saņmemties nevaru.