Below are 20 journal entries, after skipping by the 80 most recent ones recorded in Eos' LiveJournal:

[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]

Sunday, March 10th, 2024
11:11 pm	“Mistera Utaunidži draugs” Saskaņā ar veselības ministrijas vadlīnijām misteram pienācās pavadonis, lai uzturētu misteru labā fiziskā formā, kliedētu tam laiku vecumdienās un vestu apziņu paplašinošas sarunas. Gaismas hologrammu varēja pasūtīt pēc izvēles – tās izskatu, uzvedību, runas manieri varēja palūgt ieprogrammēt diezgan plašā intervālā. Protams, visas hologrammas bija ar pamatfunkciju kalpot uzlecošās Saules Zemei. Utaunidži vēlējās partneri, ar ko spēlēt: tenisu, badmintonu, galda tenisu, ķegļus, bridžu, ūdens polo, skvošu un, jā, dažreiz arī mazliet beisbola. Viņam bija bailes pieķerties cilvēkiem par daudz, kļūt atkarīgiem no tiem, tāpēc viņš ar prieku sešdesmit gadu vecumā secināja, ka kvalificējas šādai parādībai. Iesniedzis aprakstu, ka draugam jābūt tādā izskatā kā burvis Merlins (misteram patika pasaka par apaļā galda bruņiniekiem), viņš ar prieku secināja, ka hologrammas izgatavošanas laiks ir tikai četri mēneši. Pa to laiku viņš risinās krustvārdu mīklas, apceļos skaistas prefektūras ar ezeriem, ar riteni dosies uz svētvietām un citādi baudīs skaisto pavasari. Utaunidži bija izaudzinājis divus dēlus, pārdzīvojis savu sievu, apglabājis četrus suņus un saņēmis mēneša darbinieka ordeni piecpadsmit reižu. Viņam šķita, ka viņš ir nopelnījis kādu brīdi sev. Pensija bija pieklājīga, jo programmētāja darbā ieguldītie gadu desmiti valsts IKP celšanā devuši savu. Viņš bija pārvācies uz pilsētas rajonu, kur pieejams peldbaseins cauru diennakti savas muguras stiprināšanai. Viņš ieturējās reizi nedēļā savā mīļotajā restorānā “Astoņkāju burgeri” un dzēra daudz tomātu sulas. Viņš nēsāja brūnas saules brilles un gaišu uzvalku, kam pieskaņotas gaiši pelēkas kurpes. Kad jutās īpaši priecīgs, uzvilka arī tauriņu vai brauca ar taksometru. Dzīvē bija pienācis brīdis, kad bija laiks saprast, kāda tam visam jēga. Tiem pirmajiem sešdesmit gadiem. Nu labi - bērnudārzs, skola, augstskola, darbs uzņēmumā, paaugstinājums, vēl viens paaugstinājums, komandas vadīšana, nodaļas vadīšana, jaunu produktu izstrāde, pārrunas ar klientiem, sasniegti izcili rezultāti, negulētas naktis, kāzas, pirmais bērns, pirmais suns, sava privātmāja, bērni pabeidz skolu un augstskolu, savā vecāku mājā atklātnītes no laika, kad vectēvs vēl bija dzīvs. Tagad viņš pats ir vectēvs. Viņam tagad pieder divas privātmājas, kurās nedzīvo ne bērni, ne mazbērni. Tikai suns un bites. Tāpēc viņš gribēja sastapt biežāk cilvēkus, kuri nevērtētu viņu pēc statusa, darba stāža, mazbērnu daudzuma un apdrošināšanas lieluma. Vienkāršus cilvēkus. Japānas kultūra noteica, ka runāt atklāti var tikai ar tiem, kas ir vairāk kā tuvi. Cilvēkam jābūt pašpietiekamam un vēl jāspēj krīzes situācijā palīdzēt visiem pārējiem. Tas izveidojies ģeogrāfisku apstākļu dēļ. Cunami, vētras, zemestrīces. Tevi vērtē pēc tā, cik ļoti esi darījis godu savai dzimtai, pilsētai, teritorijai, visai valstij. Tevi nevērtē pēc tā, vai esi spējis būt laimīgs cilvēks, to visu darot. Tādām lietām kā laime nav laika. Ir tik daudz pienākumu, un beigās ir atļautais, sabiedrībā pieņemamais prieka daudzums, ko Tu vari sev brīvdienās piešķirt. “Samērīgi” ir atslēgas vārds. Tagad, pārdzīvojis šo visu sistēmu, Utaunidži jutās, ka var mazliet uzelpot. Kā piedalījies karā, bijis uzvarētājs gadu desmitu pēc desmita, par savām uzvarām uzskatot sava darba novērtējuma ailē gada beigās regulāri 950 un vairāk punktu no 1000 iespējamajiem, produktivitātē sasniedzot vairāk, un esot vēl mazliet radošam, lai konkurenti nesaprastu, kāpēc izvēlas mistera pārstāvēto kompāniju, viņš, tā vietā, lai turpināt griezties tajā jūklī, atļāvās no kompānijas aiziet, jo tā atļāva regula. Lai gan tā nebija pieņemts. Parasti Tu kļuvi par goda locekli, goda padomnieku un vienkārši darbā ieradies trīs-četras reizes retāk. Kolēģi bija mazliet neizpratnē, kas tad vispār dzīvē var būt tik svarīgs, lai kompāniju, kurā pavadīti 40 gadi, pamestu pavisam. Utaunidži nekad, nekad nepateica visu patiesību, bet šoreiz viņš domāja: “Es atvainojos par uzdrošināšanos, bet es pats esmu svarīgs sev”. Tas ir nepieņemami. Taču kolēģi saprata, ka misteram vajadzīga atpūta, viņš noteikti atgriezīsies, jo bijis lojāls visu šo laiku. Tādā vai citādā veidā kalpošana sabiedrībai Japānā ir tipiska. Utaunidži ticēja, ka ar to, ka labāk iepazīs svētvietas, paražas, ticējumus, varbūt padzīvos kādā klosterī, viņš varēs būt labāks vectēvs saviem mazbērniem. Tas bija oficiālais iemesls, ko viņš sniegtu, ja viņam pajautātu kāda augsta ranga amatpersona. Ar jauniegūto brīvību un stabilu pensiju visam atlikušajam mūžam viņam bija tikai viena apgrozāmā lieta, un tā bija viņa paša veselība un labklājība. Viņš no rītiem rīvējās aukstā ūdenī, dārzā audzēja ziedus un nodarbojās ar loka šaušanu. Pa dienu lasīja grāmatas vai ceļoja ar vilcienu un divriteni. Čemodānā bija uzvalks, higiēnas piederumi, kredītkarte un telefons. Viņam bija laiks izlasīt tās grāmatas, kuras jaunībā atķeksējis sarakstā. Viņš apguva dažus no vieglākajiem hobijiem, ko atļāva fiziskā forma, kam toreiz nebija laika. Viņš katru dienu pie vectēva altāra mājās pateicās par savas dzimtas labajiem gēniem, kas viņam dod iespēju šādā vecumā būt mundram un vitālam. Tuvojoties rudenim, viņš bija sastādījis tēmu sarakstu, par ko runās ar jauniegūto draugu. Tam atmiņā būs aktivizētas miljoniem grāmatu, atsauču, tas pārzinās visas filozofijas un reliģijas un to atzarus. Varbūt viņš uzzinās, vai dzīve klosterī kā kalpošanas veids sabiedrībai, kas ietvēra regulāru ceremoniju vadīšanu, būtu bijusi augstvērtīgāka par darbu birojā. Viņš uzzinās, kā jūtas, kādas liecības ir atstājuši citi viņa vecuma vīrieši, kuri saskaņā ar valstī izdoto regulu par pensiju, dalījušies ar pieredzi rakstveidā mājaslapā “Ieteikumi jaunajai paaudzei”. Viņš alka sabiedrības, taču ne cilvēku. Viņš vēl nezināja, ka sarunās ar draugu viņš iepazīs visas tās dziņas un sapņus, ko bija sevī apspiedis. Viņš vēl nezināja, ka pie sakē glāzes citi vīri ir tomēr vaļsirdīgi atzinušies šad un tad, ko viņi domā par to dzīvi, kādu dzīvojuši. Pašiem tuvākajiem - draugiem, brāļiem, saviem skolotājiem. Viņš nezināja, ka secinās, ka bijis vientuļnieks ne jau tāpēc, ka nepratis mīlēt, bet, ka nepratis lūgt mīlestību. Samierinājies ar dzīvi tādu, kāda tā bijusi. Galu galā viss taču ir lieliski – mazbērni, divas mājas, pensija, laba veselība, taču tā urdoņa pamostoties, ka viņš ir kaut ko nokavējis. Pēc pieciem gadiem viņš savu draugu atdos atpakaļ veselības ministrijai un būs gatavs iet cilvēkos, nebaidoties, ka viņu, misteru Utaunidži, izsmies par vaļsirdību. (Comment on this)
Sunday, March 3rd, 2024
11:50 am	Labrīt! Labas! Kovas (Lithuanian for month March) comes from Kovas, the rook (Lietuviešu valodā vārds martam "Kovas" ir cēlies no vārda "kovārnis") Rooks increase their activity at this time, building their nests and mating. (Kovārņi martā vij ligzdas un pārojas). Putnu vērošanas sezona ir sākusies! Birdwatching season has started! Paukščių stebėjimo sezonas prasidėjo! (Comment on this)
Friday, March 1st, 2024
11:05 pm	“Anonīmo vientuļnieku klubs” 1. Kādā bārā Džo izlasīja zīmīti, ka ir vieta, kur var parunāt par sevi, taču ir jānoklausās arī astoņi citi stāsti. Tā ir vieta, kas ir domāta vecmeitām, vecpuišiem, atraitņiem un atraitnēm. Iemaksa ir paliela, jo tajā strādā augsti kvalificēti mediatori un psihodrāmas vadītāji, visi ar medicīnisko augstāko izglītību. Viņam riebās doma, ka varētu atkal iet cauri randiņu procesam, kur viņu izvērtē pēc tā, vai viņš pieder alfa vīriešu grupai, it kā viņš būtu hiēna vai vilks, kur mātītes aplido tikai alfas. Cilvēku pārapdzīvotības problēma noteikti nerodas no tā, ka sieviešu ir daudz, bet alfu ir maz. Viņš uzskatīja, ka ir zem viņa pašcieņas iepazīties citos veidos kā caur saviem čomiem un ballītēm pie tiem, kurās ik pa laikam bija čomu māsas vai vismaz brīvās sievasmāsas. Tad viņš bija viens no cilvēku grupas, kuri jau bija līdzīgi. Konservatīvie, tradicionālie, kantrī mūzikas cienītāji, kuri uzskata, ka sievietēm nav jālien armijā, bet vīriešiem nav jāžēlojas, bet jādara. Viņš sava goda un lepnuma dēļ mūsdienu vidi negribēja pieņemt. Bet nu labi, parunāt jau var. Turklāt anonīmi. 2. Regīna bija apjukusi savā četrdesmit gadu vecumā. Nauda tā kā kontā bija, mīļākās statusu viņa negribēja, viņa gribēja būt par vienīgo un īsto. Taču tērēt laiku, lai iepazītos ar kādu, kurš sākumā aplido un lej sīrupu, bet pēc tam izrādās mūlāps, arī nebija ienesīgs biznesa projekts. Vispār vīrieši mēdz būt neprognozējami, savs dzīvoklis paliek savs. Viņai bija divas augstākās, divi maģistra grādi, viņai bija vadošs amats un visam pietika laika, jo nebija bērnu. Taču viņa apzinājās, ka sievietes viņas biznesa jomā dažreiz 50 gados attopas, ka bērnu grib, un tad nonāk pat tik tālu, ka sameklē surogātmāti, kas iznēsā, lai tikai būtu bērns ar saviem gēniem. Tik daudz viņa saprata, ka tas ir amorāli un pretīgi, bet biznesā daudz kas izrādās amorāli un pretīgi, jo liela nauda prasa lielus upurus. Tu cilvēks gribi godu un cieņu, gribi atklātību, bet visiem aiz muguras ir dunču komplekts, ko izvilkt pēc vajadzības. "Mani mīl" un "mani iekāro" ir tomēr divas dažādas lietas. Viņa, īstenībā, negribēja ne vīru, ne bērnus, bet vienkārši, lai viņa var atļauties, ka viņu palutina vīrietis, nevis mājkalpotāja par samaksu. Jo tad, kad Tevi lutina brīvprātīgi, tā noteikti ir cita sajūta. Droši vien. 3. Andrejam bija uz sejas baku rētas, un tās īsti ar plastisko ķirurģiju nenāca nost. Kaut kas viņam riebās sevī, un tā bija viņa seja. Tāpēc viņš uzskatīja, ka neliks nevienam ciest, skatoties uz sevi. Darīs melno darbu autoservisā, kur maksāja labi, vienmēr bija klienti. Viņam ar tiem pat nebija jārunā, servisā mašīnu pieņēmējs bija jauns čalis, kurš visas detaļas zināja kā ābeci, bet salabot prata tās minimāli. Izkārtne, taču tas citiem nebija jāzina. Andrejs tāpēc domāja, ka dzīvos vecpuisī ar vilku suni piecpadsmit kilometru no servisa savā privātmājā, viņam ko darīt ir arī vienam. Kā nekā laika vairāk, naudas vairāk, hobijiem visa dzīve priekšā. 4. Andželīna bija ļoti atpazīstama aktrise. Viņa ir filmējusies vietējas nozīmes veiksmīgākajās filmās, reklāmas klipos, viņa ir uz reklāmu stabiem, žurnālos “Klubs” un TV sarunu šovos. Viņai bija kauns atklāti iet uz tādu pasākumu, tāpēc viņa palūdza savu stilisti sevi ieģērbt totālā inkognito. Saplēstas džinsas, maisveida apģērbs, laiviņas, kuras sen izgājušas no modes, nevīžīgi uzlikta kosmētika. Ar visu to Andželīna palika pie tā, ka izies ārā no mājas bez apsarga tikai tad, ja vēl varēs valkāt parūku un melnas brilles, kas aizsedz seju. Tik ļoti viņa sargāja savu publisko tēlu. Viņa presē nekad neteica, ka ir viena, bet: “tā ir mana privātā lieta. Bez komentāriem”. Viņa šādā anonīmā tikšanās reizē gribēja pateikt, ka viņas sociālā statusa vīrieši viņai šķiet mākslīgi kā labi nospodrinātas un ieeļļotas lelles, kas runā pieklājības frāzēs, vienmēr izskatās nevainojami, dzer šampānieti par tūkstots eiro pudelē un nekad neizkrīt no mākslīgā džentlmeņa lomas. Viss ir mākslīgs. Viņa gribēja vienu fikso ar parastu santehniķi, ko cilvēki ciena, kurš lamājas, kurš rēc un siekalojas, kurš ar lielu, stipru roku viņu turētu un apskautu. Kurš būtu ļoti stiprs, taču nepielaizīts. Brīvs cilvēks, vārdu sakot. 5. Roberto bija ielikts tāds vārds, jo viņa māte skatījās ziepenes. Skolā viņu par to apcēla. Roberto bija paresns, tūļīgs puisis ar biezām brillēm, kas lodēja elektroniku, skrūvēja datorus, dažreiz laboja mobilos telefonus, viņam vienmēr bija čipsu paka atvērta kaut kur atvilktnē, kolas pudele aiz muguras, tad vēl enerģijas dzērienu “Monster” sešpaka uz zemes mētājās darbnīcā. Bet viņš strādāja no divpadsmitiem rītā līdz astoņiem vakarā, tehnika tika sataisīta ātri, cilvēki pie viņa pierada. Pie viņa bija daudz mājīgāk kā oficiālajā servisā. Viņa kantorī bija Pin-up meiteņu bildes, bija beisbola nūjas pie sienām, vecs televizors, kurš rādīja tikai sporta kanālu, kā arī alus aparāts. Īsāk sakot, normāls veču midzenis. Viņam bija zellis, kurš strādāja divreiz lēnāk, bet izskatījās divreiz labāk par viņu, par ko Roberto domāja, ka šamais atradīs skaistu vāveri un prom būs mežā. Pats Roberto nejutās vainīgs, ka skatās pieaugušo filmas vai atsakās iet uz draugu kāzām, jo uzskatīja, ka ir ar dubultzodu, bez moderna uzvalka un ar tādu sēžamvietu, kas aizņem vairāk vietas kā piecas topmodeles kopā. Pasaule liek viņu mierā, un viņš liek mierā pasauli. Viss vēsi. 6. Anna bija šajā kompānijā visparastākā. Tikai viņai jau bija piecdesmit gadu. Šķīrusies, jo vīrs dzēra un kļuva agresīvs. Ar diviem izaudzinātiem bērniem, tos var nepieminēt, jo tiem ir jau pašiem savi bērni. Anna priecājās, ka ir galanti vīrieši, tiem uzsmaidīja pretim. Taču tie bieži izrādījās sirmi kungi, kuriem bija laulības gredzeni. Viņi parādīja Annai godu kā sievietei, taču neuzlūkoja to. Jaunie šķita tukši savā lielummānijā gribēt sasniegt to un šito. Ko var runāt, dzīve tāpat saliek visu savās vietās. Pēc piecdesmit sākas klimakss, sākas dzīves noriets, kādas vēl attiecības. No otras puses, līdz kapam tālu. Kur liksies? Vai adīt zeķes, lasīt dāmu romānus un cerēt, ka draudzene uzaicinās uz labu džeza koncertu ar atlaidi? Viņai tiešām nekādu cerību vairs nebija. Kā sieviete viņa savā spogulī redzēja saraudātas acis, sastrādātas rokas, ādu, kas no stresiem vairs nav pirmā svaiguma. To, ka viņai bija gaiša sirds un viņa regulāri ar smaidu un pieskārienu piena veikalā uzlaboja darba kolēģēm omu, un bija darbā labestības feja, viņa nesaprata. Viņa sevī redzēja pusmūža sievieti. 7. Aivars bija vīlies sievietēs. Viņš strādāja par direktoru firmā, ko dibinājis jaunībā. Firma ražo auto detaļas pēc pasūtījuma ārzemēm. Tiklīdz dāmas uzzina, ka firmai ir apgrozījums tik un tik miljoni gadā, uzreiz kā mušas pēc medus. Viņš jau neslēpj, ka ir turīgs, bet negrib, lai viņā saskata bankomātu. Sievietes iztaisās, cenšas savaldzināt, koķetē un tad, tieši otrādi, grib izlikties nepieejamas, lai viņš tām tērētu laiku. Taču tam visam nav jēgas. Viņu mērķis ir laulības, un pēc tam šķiršanās, kuras rezultātā pievākt daļu viņa 30 darba gados sakrātā kapitāla. Viņš, strādājis 15 stundas diennaktī jaunībā, bāries, lādējies, dzēris, sitis sienu un padotos, lai tikai tie dara darba līgumā noteiktās lietas, ko paši apņēmušies, maksājis otkatus, un tas viss pa tīro tikai kaut kādas dēkas dēļ? Nu nē. Viņš ir gudrāks. Viņam pie kājas tā liekulība. Ja kāda būtu vidusskolā teikusi, ka zēns no Brocēniem un lielu gribasspēku tiešām uztaisīs rūpnīcu ar divsimt darbiniekiem, ja viņam kāda būtu ticējusi pašā sākumā, būtu stāvējusi pie gultas un uzsegusi segu, kad viņš pārgurumā cepies par to, ka ir aizņēmies no visiem, lai tikai samaksātu pirmo iemaksu kredītam, tad to būtu precējis uzreiz. Taču toreiz visas nogaidīja. Ja sanāks, tad lips klāt, ja nē, tad neveiksminieks un nulle. Kur paliek “būšu kopā bēdās un priekos”, ja grib tikai priekus, kad trīsdesmit gadu asaru, sviedru jau liets? Viņš ir ļoti jauns savos piecdesmit gados, un daudz gudrāks nekā sākumā. Kur steigties? Vai kāda sieviete vispār spēj vīrieti mīlēt par viņa attieksmi un darba tikumu, nevis tikai par darba augļiem? 8. Rozalinda domāja, ka viņu neviens negribēs, jo viņai nevar būt bērnu. Viņa bija ieņēmusi prātā, ka tas ir liels negods. Tāpēc viņa ielaidās tikai “draugi ar labumiem” attiecībās un citos īslaicīgos sakaros. Viņai patika aizraušanās, patika SPA un aerobika, sportiski vīrieši un ziedi, patika savs ķermenis, bet baidīja doma par tuvību, kas ir vairāk kā fiziska. Viņa seksa laikā mēdza neskūpstīties, jo tā saglabāja savu pašnoteikšanos. Viņai savos 30 gados bija bail izveidot tādas attiecības, kurās viņu varētu bildināt. Jo tad nāktos atzīties, ka viņa nav līdz galam sieviete. Tad viņu droši vien uzskatītu par pretīgu, par palaistuvi, par raganu. Viņa to negribēja. Tāpēc atgrūda tos, kas bija ar pārāk nopietniem nolūkiem. Savā ziņā viņa saprata, ka viņa dara sev pāri. Viņa nedod iespēju otram, jau iepriekš to izlemjot atšūt, ja vīrietis pārkāpj kādas viņas izdomātas robežas. Piemēram, pārāk bieži sūta dāvanas ar kurjeru uz mājām, vai uzstājīgi novēl labunakti un jau sāk runāt par dzīvošanu kopā. Viņa gribēja būt iekārota, bet nekad pamesta. Gribēja būt tā vērta, bet neļāva sevi kritizēt. Viņai riebās pašas izturēšanās, taču citādāk viņa nemācēja. Kāpēc mainīt raksturu, ja var mainīt vīriešus? 9. Pāvils studēja seminārā. Viņš bija nolēmis apprecēt jaunavu Mariju, kas bija eifēmisms palikšanai uzticīgam Jēzum un reliģijai. Dažreiz jaunie mācītāji runāja, ka laiki mainās, un draudzēs ir tik šķīstas jaunuves, ka tās jau nu svēto garu neaptraipīs ar savu histēriju. Mazliet netaisni. Kur paliek cieņa pret sievietēm, kas svētdienās draudzē noliek visiem svaigi izceptu maizi? Kur paliek cieņa tām, kuras ir tik drosmīgas, ka pie bikts izstāsta visus savus grēkus, pat visneķītrākos, lai tikai taptu tīras? Viņam daļa veco mācītāju šķita ar vārdiem Rīgā, bet darbiem aizkrāsnē. Visur jau tā nav. Un ir labi ar kristīgu ģimeni rādīt draudzei piemēru. Pāvils bija tāds naivs un balts. Kā eņģelis, tikko nolaidies no Paradīzes. Viņš saprata, ka Dievs ir sirdī, bet nesaprata, kā tas iet kopā, ka baznīctēvi paši neziedo trūcīgajiem, bet gaida to no parastajiem ļaudīm. Kāpēc baznīcā ir nevienlīdzība, ja Dieva priekšā visi ir līdzīgi? Kad viņš šos jautājumus uzdeva seminārā, viņam aizbāza muti un teica, ka “nāks gadi, nāks padoms, pārstāj to laicīgo purpināšanu, labāk studē Bībeli vēl vairāk”. Šajā vakarā visi deviņi izstāstīja savus stāstus. Mediatore jautāja: “Vai visi ir pelnījuši šajā Saulē mīlestību? Vai visi grib mainīt sevi, strādāt ar savu raksturu, saviem aizspriedumiem, lai taptu harmoniskāki un atrastu partneri? Vai kādam gribas tieši šobrīd man iemest ar krēslu pa seju?” (2 Comments |Comment on this)
12:52 am	Citāts par ģimenēm "Mūsdienu cilvēks par mīlestību uzskata materiālās vērtības un krāj sevī dusmas, jo bagātība nespēj aizpildīt dvēselē neesošo mīlestību. Būtu cilvēkam pietiekami daudz materiālo labumu, viņš nejustu stresus. Diemžēl apetīte rodas ēdot, un cilvēka alkatību nepabarot. Lai no tā izvairītos, jāatbrīvo sava alkatība. Dzīves materiālo pusi nodrošina vīrietis. Pats par sevi vīrietis sasniegtu vairāk, bijis viņam gribasspēks. Vīriešu gribasspēks, kas ir arī dzīves jēga - mīlestība, atrodas sievietes sirdī. Lai gan radīta kā devējpuse, mūsdienu sieviete arvien vairāk vēlas saņemt." Lūle Vīlma "Piedodu Sev. Dārgās dusmas" (1 Comment |Comment on this)
Saturday, February 24th, 2024
1:50 pm	La vie est belle, quand as-tu ri la dernière fois ? (Kad Tu pēdējoreiz smējies?) Biju uz veikalu un pastaigā. Silts, jauks laiks Rīgā. Pārsvarā pārtieku no kvinojas, banāniem, dažādiem vegāniskajiem otrajiem ēdieniem. Tā kā runāju 3-5 stundas gandrīz katru dienu, tad visu laiku pa rokai jābūt augstas klases ūdenim/minerālūdenim/tējai. Lociņus jāēd vairāk, zaļumus, hloroplastu vajag. Sieru ēdīšu mazāk, kad no aptiekas atnāks osteonorms. Šodien tulkošu visdrīzāk. Kārtošu māju. LIELAIS prieks ir, ka augļu servisā ir jauns produkts - svaigi spiesta greipfrūtu sula. Dezinficē iekšas. Var jaukt, var dzert tīrajā, ja spēj. Daudz pārdomu pēc vakardienas. Man tik daudz kas ātri apnīk, esmu samierinājies ar dzīvi "lietas jādara, lai lietas uz priekšu ietu", taču, kur lai rauj to prieku? :D Starp draugiem es jokojos, darbā es jokojos, bet pašam darbs, darbs un meditēt, lai vieglāk ritētu darbs un nervi izturētu. (Comment on this)
Tuesday, February 20th, 2024
2:50 pm	Draudzene pajautāja, kā man iet ar kleitu veidošanu... . (Comment on this)
Sunday, February 18th, 2024
8:51 pm	Jūrā (Tatami Galaxy) Iedomājos, ja es varētu visu to savu studiju epopeju saspiest piecos gados, kā biju cerējis. Liepājā Angļu un latviešu valodas studijas bija 5 gadi laikā no apmēram 2004. - 2009. gadam. Es sāku studēt, dzīvoju dzīvoklī, tieši pie jūras un tirdzniecības centra Bāta. Tā ir atsauce uz to, ka Liepāja Anglijai ir tuvāk kā Rīga. Daži simtu metru attālumā uz Rietumiem bija jūra. Es gāju pastaigāties gandrīz katru dienu. Lejā bija arī šūpoles, kas man ļoti patika. Dzīvoju vienistabas dzīvoklī ar visām ērtībām, piektajā stāvā. Aiz loga bija dīķis ar putniņiem. Man bija stipendija, jo 12.klasi pabeidzu ar atzīmi 10 Angļu valodā. Jutos diezgan labi par savu situāciju tieši materiālā ziņā. Pēc labu atzīmju iegūšanas augstskolā sevi apbalvoju ar ēšanu picērijā “Doka pica”. Pēc studijām es sāku strādāt Liepājas Valsts ģimnāzijā un ar lielu aizrautību humanitāro/valodu novirziena klašu skolēniem stāstīju par Džeinas Ostinas saistību ar feminismu. Pēc tam par Virdžīnijas Vulfas nozīmi sieviešu rakstniecībā 20.gs literatūrā Eiropā. ** Pēc kāda laika iestājos maģistrantūrā, ieguvu atkal stipendiju par aktīvu zinātnisko darbu izstrādi un piedalīšanos konferencēs. Paralēli turpināju strādāt ģimnāzijā, taču ar mazāku kontaktstundu skaitu. Devos pastrādāt arī Lietuvā, Klaipēdas universitātē par pasniedzēju. Aizvien specializējos uz feminisma iedīgļiem literatūrā, sieviešu sarakstīto 19.gs nogalē un 20.gs sākumā. ** Doktorantūru studēju Skotijā. Man ļoti tur patika. Kalni, daba, mūris, relikti no Romiešu laikiem. Man līdzi ceļoja tāds balts spieķis, kurā bija iegravēts teikums “men of letters live as long there is one person who reads”. Pēc tam es atgriezos vēlreiz Klaipēdā. Biju iemācījies tekoši runāt lietuviski, pratu pasniegt lekcijas ne tikai angļu plūsmai, bet vietējiem arī. Tad man bija jau 30 gadu. Sāku domāt par precēšanos. Noskatīju arhitekti, kura plānoja pilis. Atbilstoši Lielbritānijas greznumam. Daudz uzzināju par pagātni, tradīcijām, cik miljonu izmaksā katra pils daļa. Man vēsture vienmēr bijusi tuva. Mēs pārcēlāmies uz Islandi, un es strādāju augstskolā Reikjavikā. Viņa regulāri ar lidmašīnu ceļoja, lai uzraudzītu piļu celtniecību. Mums bija pieci balti suņi, kas vilka sniega kamanas, bet vasarā mājas priekšā dauzījās. Pati māja bija ergonomiska un vienkārša, celta pēc Somu sērijas projekta. Suņus mēs iegādājāmies no audzētāja, kas sadarbojas ar firmu https://snowdogs.is/ Man vienmēr gribējies darbu, ar kuru varu ceļot pa pasauli un būt pašpietiekams. Pastrādāt jebkurā universitātē ar angliski runājošu studentu plūsmu. Saņemt algu atbilstoši vismaz 3 iztikas minimumiem valstī. Par to es turpināju pētīt, ķidāt grāmatas, pagātnes liecības, piedalīties konferencēs. 19.gs ar savu naivumu, aristokrātiju un uzspēlēto liekulību, kas bieži saturēja krietnu devu īstas liekulības, mani fascinēja jau kopš skolas pirmajiem gadiem, kad varēju izlasīt bērnu bibliotēkā grāmatas bērniem angļu valodā. ** Man vienkārši ārkārtīgi patīk kā sievietes raksta. Sākot ar Aspaziju, Vizmu Belševicu, Margaritu Stārasti, beidzot ar 1970/1980.gados dzimušajām Ilzi Jansoni un Ingu Žoludi. Tas pasaules redzējums, kur vijas cauri stāsti par dzimtām, ģimenēm, to laimi un attiecībām, vīriešiem, tas viss ir tāds zaļš, vieds, nopietns, pieaugušo literatūra par to, kā ir, kā bija un būs. Latviska, sarežģīta. Tikai norvēģu sieviešu literatūra man vēl spēj raisīt to sajūsmu par labi uzrakstītu romānu par kādu dzimtu. Arī Lietuvas sieviešu sarakstīto literatūru cienu. Jurgas Ivanauskaites “Ragana un lietus”. man atvēra acis uz Marijas evaņģēlija esamību. Pa šiem gadiem esmu iedraudzējies ar pasniedzējiem un pasniedzējām no citām valstīm. Programmēšanas pasniedzējs Somijā, ekonomikas pasniedzēja ASV, pedagoģijas pasniedzēja Vācijā. Zinātne iet uz priekšu, mēs ar balss tehnoloģijām lūdzam interaktīvajai tāfelei auditorijā ieslēgties un sākt darbu, atvērt prezentāciju ar nosaukumu “Latvija un Velsa, kultūras saiknes 21.gadsimtā”. Mākslīgā intelekta maiga sievietes balss saka: “Your future is now”, taču pilis aizvien cilvēki pasūta, un sievietes aizvien raksta. Brīvība ir pārvietoties laikā un telpā. *šajā stāstā minētie notikumi ir izdomāti (Comment on this)
2:06 pm	Attiecības ir kuģu maršruti (relationships are ships) Guļvietas ir ostas. Cilvēku ķermeņi ir kuģi. Mēs izejam no ostām, lai iekrautu sevī pozitīvas emocijas un sajūtas. Oksitocīnu Dopamīnu Endorfīnus Serotonīnu Oksitocīnu dod suņa bužināšana. Bužināšanās vispār. Tas ir laimes hormons, ko var iegūt, saņemot un dodot glāstus. Dopamīnu dod joga, skriešana, masāžas, pastaigas dabā un grāmatu lasīšana. Endorfīnus dod dziedāšana un instrumentu spēlēšana, smiekli. Serotonīnu var iegūt no triptofāna, kas ir lasī. Īpaši daudz tā ir mencu aknās. Vēl tas izdalās peldoties, braucot ar riteni, pavadot laiku saulē. Vēl ārsti iesaka rakstīt dienasgrāmatu, elpošanas vingrinājumus, mierīgas mūzikas klausīšanos. Kā arī regulāru draugu un radinieku/mīļo un tuvo apciemošanu dzīvē. Arī pateicības vārdu izteikšanu skaļi. Serotonīns ietekmē cilvēku garastāvokli vistiešākajā veidā. Kopā šie četri hormoni medicīnas literatūrā tiek saukti par laimes hormoniem. Rūpēsimies par savu ķermeni un būsim laimīgi! (Comment on this)
Thursday, February 15th, 2024
8:06 pm	Kas Tu par vīrieti! (nodaļas nosaukums grāmatā) Lasu Lūles Vīlmas grāmatu "Piedodu Sev" pirmo daļu. Tur tāda man interesanta nodaļa par sieviešu un vīriešu savstarpējām attiecībām. Vīriešiem esot bail, ka viņi vairs nespēs uzturēt ģimeni Sievietēm esot bail, ka viņas vairs nemīlēs *** Padomāju, ka patiešām tā ir, ka spēja kādu uzturēt, darbaspējas kā tādas, man ir bijušas svarīgas. Vēl secinu, ka man no draugiem daudzas ir sievietes. Viņas, tā kā ir draudzenes, ne sievas, mani nezāģē, bet tāpat ik pa laikam dod padomus, kad paprasu, vai situācija ir atbilstoša. Jebkāds padoms, kas ir no sērijas "Tu kļūsi ņemamāks vīrietis, ja darīsi to un to" ir apspriežams, ja nāk no sirds, vēlmes man palīdzēt augt kā cilvēkam. Pēdējā laikā divi padomi man ir ļoti aktuāli, trešais vienmēr makā jātur zīmītes veidā :) 1) Pabeigtības enerģija. Lai mani ņemtu par pilnu, man jābūt pabeigtībai visās lietās, ko es daru. Man sāpīgais punkts ir izglītība. Man draudzenes jau 10 gadus saka, ka es meklēju sevi. Jāatrod vienreiz sevi un jāpabeidz izglītība, lai tiešām būtu profesionālis vismaz vienā jomā. 2) Darbs starp citiem vīriešiem, komandā ar citiem vīriešiem. Būt starp večiem un jaudīgi darboties ir forši. Tā var sapazīties un jokojot iestādīt 100 bērziņus. (Man tāda iespēja bija, neizmantoju). Taču rudenī ļoti meklēju otru darbu, lai tas būtu vīriešu kolektīvā. Šaha treneri caurmērā ir vīrieši, to esmu atradis. 3) Pašcieņa un rūpes pašam par sevi. Lai vīrietis būtu jaudīgs, viņam labi jāēd, jāguļ un jāatpūšas. Kā arī jāmīl sevi. Šo man jāatceras ikdienā. Šo grāmatu arī varu ļoti ieteikt, tāpat kā Līzas Burbo grāmatas. Valoda ir vienkārša, vēstījums skaidrs - slimības rodas no piedošanas trūkuma un stresiem. (Comment on this)
Tuesday, February 13th, 2024
9:37 pm	Vēlreiz par kognitīvo disonansi jeb “Kā reaģēt uz to, ko saprast nevar pagaidām” Kad aizgāju pirmoreiz uz meditācijām 18 gadu vecumā, piekritu pamēģināt, jo mana māte teica, ka tur ir labi. Kā arī tāpēc, ka antidepresanti nepalīdzēja. Elpošanas vingrinājumi un joga šķita diezgan loģiska. Ja mēs elpojam lēnāk, atslābinās viss ķermenis. Ja staipāmies, tas uzsilst. Tajā sāk citādā veidā cirkulēt viss, kas tajā var cirkulēt. Ja ķermenis ir stresa iespaidā savilkts, tad var veidoties slimības. Tik daudz es 18 gadu vecumā zināju. Pēc tam, kad bija pēc instruktoru ieteikuma jālasa Ričarda Baha “Kaija Džonatans Livingstons”, jau tiešām maz sapratu. Runa ir par brīvību. Dzīvošanu ārpus ierastajām normām, rāmjiem. Biju intensīvajos meditēšanas kursos. Pusotru mēnesi katru darba dienu laikam bija. Meditēt un pēc tam veikt jogas vingrojumus, speciālu jogas kompleksu ar apmēram 30 vingrojumiem – to es iemācījos, bet neticēju, ka tas ir kas vairāk par staipīšanos. Darīju visu mehāniski. Pēc nodarbībām kursos bija milzīgs enerģijas pieplūdums, varēju skriet piecus km no vietas. Taču es tāpat nesapratu to, ko man stāstīja par 3.aci, enerģētiskajiem centriem, taisnās muguras nozīmi. Kāda tam visam jēga? Man vajag veselu ķermeni. Es biju ar depresiju mocījies jau no 14 – 18 gadu vecumam, 4 gadus, garas epizodes, zāles iedarbojās lēni vai neiedarbojās nemaz. Biju bijis divreiz slimnīcā. Es sapratu, ka tā dzīvot turpināt negribu. Nācās riskēt un uzticēties mātei un tiem meditācijas skolotājiem, pat ja es nesapratu visu viņu filozofiju. Daudzus terminus viņi skaidroja svešvalodā, es tikai nojautu to nozīmi. Pēc kursu beigšanas mājās neturpināju meditācijas. Kādu laiku pozitīvais efekts saglabājās, tad pazuda, apmēram pēc sešiem mēnešiem. Pēc gada atsākās depresija. Es sapratu, ka laikam biju bijis slinks un nolaidīgs. Sameklēju tos materiālus, ko man iedeva kursos. Sāku elpošanas vingrojumus. Bija tik grūti nosēdēt klusumā aizvērtām acīm, tukšu saprātu, vienkārši būt klusumā. Domu bija tik daudz. Mugura nogura ļoti ātri. Kādas 2-3 minūtes bija spēka noturēties taisni, tad ļimu. Man taču bija depresija. Pamazām, ar lielu disciplīnu, sāku divreiz dienā veikt visu kompleksu. Reizi no rīta un reizi vakarā. 15-20 minūtes sēdēšanas klusumā ar taisnu muguru, tad 35 minūtes jogas vingrojumu. Kopā apmēram stunda no rīta un stunda vakarā. Taču man bija mērķis tikt ar sevi galā, jo gribēju pabeigt vidusskolu. Tā es darbojos visu vasaru un lielu daļu rudens un ziemas. Jauda pieauga, beigās varēju nosēdēt ar taisnu muguru vairākas stundas. Taču tad sākās cita situācija, kura radās no tā, ka meditēju par daudz... ** Divpadsmit gadus vēlāk, kad biju apdedzinājies no meditēšanas, nācās atkal vērsties pēc palīdzības pie šiem cilvēkiem, kas prot meditēt. Iepriekšējais meditāciju centrs bija likvidēts, sameklēju jaunu. Man tajā laikā arī bija invaliditāte, kuru parastā medicīna neprata izārstēt. Kad ierados pie dziedniekiem kabinetā, man stāstīja par vidi. Jautāja par attieksmi man pašam pret sevi. Vai es sevi mīlu? Kur paliek mana enerģija? Vai es lietoju kādas vielas? Es dziedniekiem neuzticējos sākumā gandrīz nemaz. Taču viņus man bija ieteikusi sieviete, ko kādreiz biju saticis, kas man šķita gaiša un mīļa. Kādā sestajā reizē sāku uzticēties dziedniekiem vairāk. Pēc iešanas pie viņiem man bija patīkama, mierīga, gaisīga sajūta. Es nesapratu, ko viņi man saka, bet viņiem vajadzēja atļauju, manu piekrišanu tam, ko viņi ar manu “smalko ķermeni” vai “auru” grasījās darīt. Es gribēju būt ar veselu psihi un miesu. Protams, ka es gribēju tikt vaļā no visa veida parazītiem, pat ja tādi enerģētiskie parazīti izklausījās pēc fantāzijas. Tā manis dziedināšana jau varēja notikt tikai tad, ja es pats mainu savu dzīvesveidu. Citādi tas ir kā zeltu bērt tukšā spainī. Kamēr es iemācījos būt mazāk apvainojies uz pusi pasaules, vairāk piedot tiem, kas man darījuši pāri pirms 10 gadiem, vairāk dzīvot šeit un tagad, vairāk izteikt pateicības vārdus tiem, kas man ikdienā palīdz, vairāk cienīt sevi, vairāk atpūsties, pagāja apmēram gads un pieci mēneši. Es biju diezgan pārsteigts, kad man piedāvāja apgūt šo dziednieku filozofiju tālāk. Man jau it kā interesēja. Jo pirmajā meditāciju centrā tālākie kursi maksāja 400 latus. Un tas bija 2006.gads, kad tā man bija liela nauda. Es biju dzirdējis, ka ir tāda ezotērika un okultisms, bet uzskatīju, ka labāk tur iekšā nelīst. Tālāk no ļauna. Mana dzimta no mammas puses bija luterāņi, tāpēc maģija jebkādā formā man šķita bīstama. Dziedināšana, ja tā notiek caur Svēto Garu, kaut teorētiski, man toreiz bija pieņemama. Un man nācās uzticēties. Citu variantu īsti nebija. Par šo visu domājot es saprotu, ka bija trīs faktori: 1) es biju dzēris antidepresantus, gulējis slimnīcā, gājis uz terapiju 5 gadus, kad sapratu, ka tas neder, tās ir mocības. Ir jāmeklē alternatīva. 2) Paveicās, ka mamma izgāja tos meditācijas kursus pirmā, un pēc tam ar viņu nekas slikts nenotika. Tieši otrādi, bija vairāk darba spēju, vitalitātes. Ticēt savām acīm ir viegli. 3) Kad aizgāju pie dziedniekiem, manas sajūtas pēc vizītēm raisīja uzticību. Man bija enerģija, prieks, iedvesma. Tas lika uzticēties. Un atkal – invaliditāti biju ārstējis 2,5 gadus bez rezultātiem. Tā sākās pēkšņi, bez acīmredzama iemesla. Nebija citu variantu, jo viss pārējais bez dziedniekiem jau bija pamēģināts. Ja skatās filozofiski, vai tiešām tā ir, ka cilvēks sāk uzticēties nezināmajam tikai tad, kad ir izmisumā? Tā frāze filmās: “Ja vēlies palikt dzīvs, seko man”. Frāze, kas ir kā šablons, un ir ļoti daudzās filmās. Es aizvien vēlos palikt dzīvs. (Comment on this)
Sunday, February 11th, 2024
12:23 pm	Imidžs ir svarīgs/ sevis pieņemšana Atceros, 2016.gadā vēl gribēju justies kā mākslinieks. Aizgāju uz tējas dzeršanu Robert's Books uzkrāsojies. Gribēju izskatīties unikāli, atšķirīgi. 2023. gadā aizgāju uz tējas dzeršanu Chat restorānā sava mīļākā teorētiskās fizikas profesora Leonarda Saskinda kapučjakā. Taču Saskindam tobrīd bija 82 gadi un viņš jauniešu kapučjakā tomēr izskatījās uz 70. Es tajā kapučjakā izskatījos uz 18. Dāma, ar ko satikos uz tēju, vēlāk man savās mājās rādīja Spāņu ziepenes un tur esošos vīriešus, ka tie ir paraugs 30+ vīrieša ģērbšanās stilam. Pletkrekls, lielisks uzvalks, pie bārddziņa veidots bārdas griezums. Šogad gandrīz atkārtoju to pašu. Man ir čoms IT speciālists - sirma galva, stilīgas brilles, oranža kapučjaka. Viņam reāli ir tikai 50. Tajā kapučjakā viņš arī izskatās pēc stilīga 45+ vīrieša. Es tādā kapučjakā aizvien izskatos uz 18. Pamēģināju fotosesiju tajā jakā - visās bildēs izskatos knapi pilngadīgs. Ps. Ļoti iesaku Saskinda Ted Talk par Ričardu Fainmenu - slavenu fiziķi, lielisku pasniedzēju un profesoru. Ir subtitri latviski. https://www.ted.com/talks/leonard_susskind_my_friend_richard_feynman?language=lv&subtitle=lv (Comment on this)
Wednesday, February 7th, 2024
12:53 am	Rudmate Augstskolas atpūtas telpā uz pufiem parasti bija aizņemts, tāpēc mēs centāmies atprasīties no lekcijas piecas minūtes ātrāk. Daži pasniedzēji ļāvās, un tad varēja gan paspēt uz ēdnīcu, gan uz pufiem. Meitene studēja biofiziku, domāja par zālēm, kuras ir atrodamas it visur, taču ir pārāk lētas, lai no tām gūtu peļņu. Tāpēc bija izdomāti homeopāti, un īstā medicīna bija kļuvusi par ezotērikai līdzīgu nodarbi, kamēr mākslīgā medicīna ar piezīmi “no šīm zālēm nāve iestājas retāk kā vienā no miljons gadījumu” rullēja uz priekšu uz urrā. Viņa nebija pirmā farmaceite vai ķīmiķe, ko es pazinu, taču viņas vēlme uzzināt patiesību bija tas apslēptais, ko viņa ar savu agresiju dzina uz priekšu. Viņa savā blogā lika dusmīgus dzejoļus par to, ka slimnīcās cilvēki mirst, jo nespēj atļauties vislabākās zāles, ka viss ir tikai bizness, cilvēka dzīvība jau sen ir lētāka par AIDS zālēm, un tā tālāk. Tāda viņa bija studiju pirmajos gados, taču man vienmēr interesē, kādu dzeju jaunais mākslinieks rakstījis sešpadsmit gados. Pēc tam viņa saprata, ka viens nav cīnītājs, ka pasauli lāpīt nav produktīvi, labāk darīt to, kas patīk un interesē. Viņa pabeidza bakalauru bioloģijā un saprata, ka laboratorija ir tāda noslēgta vide, kur ar čipu Tu ieej, un visus datus, ko Tu tajā iegūsti, Tev nākas atstāt tai organizācijai, kam tā laboratorija pieder. Viņa zināja par Breaking Bad, zināja par mazajiem kaņepju entuziastiem, viņa gribēja brīvību kādā privātā kompānijā, taču katrai kompānijai ir jāgūst peļņa kādā veidā, lai sevi uzturētu. Taču viņa dzīvoja, jo gribēja uzzināt patiesību. Patiesība ir tur ārā, tā ir te iekšā, tā ir visur, taču apslēpta. To var noskaidrot ar mikroskopu, to var noskaidrot CERN kompleksos, kur ir jaudīga aparatūra, taču atkal – katrai miljonus vērtai aparatūrai pielaiž klāt cilvēkus, kas pierādījuši savu uzticamību. Viņa apzinājās, ka principā grib studēt teorētisko biofiziku, kas pēta vielu pamata sastāvdaļas, to mijiedarbību, procesus. Tāda aparatūra ir Maksa Planka institūtā Vācijā. Taču sākumā var pabeigt doktorantūru te, Rīgā, tikai aizbraukt Erasmusā uz Vāciju, iepazīties ar post-grad studentiem tur. Viņa daudz zīmēja, klausījās abstraktu, ambientu mūziku, rakstīja dzeju un mēdza dungot formulas, lai tās iegaumētu. Es viņu satiku Zinātnes mājā, savā bloknotā skicējot kādu molekulu un baktēriju, kura no tām sastāvēja. Biju tik drosmīgs un pajautāju: “Hei, kas tas ir? Vai jaunības eliksīrs?”. Diezgan štruntīgs pick-up line priekš STEM nozares studentes, bet, kā bija, tā bija. Viņai interesēja teorētiskā biofizika, es pastāstīju viņai to, ko zināju no teorētiskās fizikas. Ar to pietika, lai būtu par ko runāt. Viņa sākumā dzīvoja kojās, es viņu pierunāju, ka vajadzētu dzīvot tur, kur ir klusāks. Ielikt dzīvoklī akvāriju un istabas augus. Lai ir dzīvība. Viņai tāda doma patika, bet man tad to visu nāksies laistīt un uzturēt klimatu zivtiņām. Ekosistēmas man patīk, jo fizikā ir slēgtas notikumu sistēmas, ekosistēmas arī ir slēgtas. Es redzu paralēles. Es zināju, kādas ir medicīnas studentes, kad viņas pārstudē jēgu, taču ar šo meiteni bija citādāk. Viņa vienkārši mēdza aizmigt ar kādu grāmatu rokās. Visjautrāk bija, ja grāmata bija Vācu valodā ar uzrakstu: “Einführung-theoretische-Biophysik”, taču viņa bija aizmirsusi paēst mājās brokastis, steigā salikusi somā par daudz grāmatu, un tad tās stiepa kā gliemezis, turklāt ēdnīcā apēda četras salātu porcijas. Biofizika atgriežas zarnu traktā, lol. Man patika tas, ka viņa vienmēr uzdeva daudz jautājumu, ko viņas profesori nemācēja atbildēt, jo tie bija pārāk starpdisciplināri. Dzīve ir starp dzimšanu un aiziešanu viņsaulē, pati par sevi starpdisciplināra. Taču profesori to nesaprata un atgaiņājās ar vārdu salikumu “Nav mana kompetence”, “Keine Ahnung!“ Taču lielos vilcienos jaunība ir skaista un studijas arī. Par to mēs regulāri smējāmies, ka pēcdiploma studijas apmaksā Eiropas Savienība, tāpēc, ja gribi strādāt sev vai kādam citam, meklē sponsoru. NASA gaida atplestām rokām tos, kas uzzina par daudz un pārāk ātri. Taču viņa gribēja palikt Latvijā. Ar tādu attieksmi viņai var nākties arī kļūt par profesori baltā ķitelī, ja vien viņa nevēlas būt pērkama zinātniece/farmakoloģe, kura mēģina sintezēt jaunāko brīnumu, ko reklamēt TV. Tailenolu numur divi. Dzīve nav teorētiska, augļi sāk pūt, cilvēkam kuņģī vajag sārmainu vidi, sieviešu ādas Ph ir citādāks kā vīriešu, visam ir optimālie augšanas apstākļi, atkal paralēles. Man tomēr bija skumji noskatīties, ka viņa meklē to, ko viņai nav gatavs neviens akadēmiķis publiski mācīt. Jā, sarunās konferences dibentelpā, pusčukstus, tad jā. Tāpēc jābraukā uz ārzemēm pa tām konferencēm. Tāpēc jāprot angļu, vācu, japāņu, franču valodas. Es biju redzējis jauniņās profesores, knapi 40 gadi un jau asociētā profesore. Visu jaunību pavadījušas pie grāmatām, zinātniskajiem tekstiem. Parasti kalsnas, asu prātu, lielisku loģiku un pārliecību par to, ka zinātnes progress tāpat kā pirms simt gadiem visai cilvēcei atnesīs vidējā dzīves ilguma pieaugumu. Šai meitenei es tādu likteni nenovēlēju. Es vispār centos nerunāt par nākotni. Lai jau pamēģina to garozu, ir jau tur mīkstums arī. Cita mana paziņa bija lektore ASV ekonomikas virziena augstskolā, labi runāja, ar dzīvi apmierināta. Risināja finanšu risku, investīciju un fondu jautājumus. Pilnīgi cita joma, ko es nepārzināju nemaz. Es tāpēc biju priecīgs, ka viņa ir aizrautīga. Zīmē savas baktērijas, studē, plāno, domā. Viņai ir lieli plāni. Viņa grib salikt kopā visas zināšanas un cilvēkiem atgriezt ticību, ka viņi paši var iemācīties, kādu diētu, kādus mikroelementus viņiem vajag. Specializētās analīzes, izmantojot katra cilvēka personīgo, padziļināto asinsainu. Mēs dzīvojām kādu laiku kopā, pirms viņa aizbrauca uz Vāciju strādāt institūtā. Jāizmēģina. Saprotu viņu. Kādreiz es arī būtu kāpis lidmašīnā uz Prinstonu, teorētisko fiziķu centru. Tādas meitenes kā viņa esmu saticis vairākas. Arī pāris puišu. Daži strādā Kembridžā. Latvieši. Viens astronoms tieši tā man atrakstīja, ka strādā NASA, būvē kaut kādas specializētas iekārtas. Taču es priecājos. Šo aizrautīgo zinātnieku jaunības maksimālisms ir ar optimisma piegaršu. (2 Comments |Comment on this)
Tuesday, February 6th, 2024
10:16 pm	Vēlreiz par nopietniem iepazīšanās piedāvājumiem... Esmu jau 11 mēnešus tinderī. Ja sākumā nepratu drēbi un vienkārši priecājos par dāmu uzmanību, tad pēc tam sapratu, ka daļai Latvijā vienkārši trūkst naudas restorānam, tāpēc randiņš ir iegansts pierunāt vīrieti viņai izmaksāt. Šādi gadās reti, ka pasaka tiešos vārdos, taču saraksti dāmas parasti cenšas īsu, jo gaida, uz kurieni tad aicinās. Taču es apjautājos, vai jumts ir vietā, vai ir nākotnes plāni, kā ar alkohola lietošanu... Tad mēdz gadīties, ka dāma sajūtas kā darba intervijā un nozūd pati. Kas ir ļoti labi. Ja iztur pirmos piecus, sešus paragrāfus sarakstes un nesāk īdēt, kad tad beidzot piedāvās to restorānu, ir jēgas vairāk. Pēc tam pajautāju, kā ir ar cita veida atkarību izraisošām lietām - mantrausību, smēķēšanu, karjerismu... Kuram tad gribas dāmu, kas neprot iekārtot māju? Ja arī šeit seko normālas atbildes, tad paliek svarīgākās un pēdējās tēmas - reliģija, politika un ticība sev. Vai dāma tic sazin kādiem ekspertiem no Amerikas, ko nekad dzīvē no redzējusi, vai pašai galva ir uz pleciem? Ja galva ir un jumts arī (tas tiešām ir svarīgi!!!), tad jācer, ka viņa nav atbildību par savu dzīvi uzkrāvusi kādam mācītājam. Jo ir forši tikties ar pieaugušām sievietēm, kas atbildību uzņemas par sevi pašas. Kuras saka un tā arī ir. Tā nu 11 mēnešu laikā esmu saticis vienu sievieti, kas izturēja atlasi. Un no pēdējām divām sarakstes dāmām saņēmis komplimentus, ka tik cēlsirdīgi un godīgi vīrieši kā es parasti tinderī neiet. *** Man rodas aizdomas, ka tomēr būs jāmēģina iepazīties augstskolas ēdnīcā ar kādu citu pasniedzēju vai doktoranti. (3 Comments |Comment on this)
Sunday, February 4th, 2024
11:44 pm	Celies, mana saule! Bija drēgns vakars pavasarī. Mēs ar Līvu pēc lekcijām izdomājām aizbraukt uz jūru. Aiz loga mijās koki. Vilciens klabēja Slokas virzienā. Lekcijas Torņakalnā beidzās ap 17.00. Pēc tam mēs iegājām paēst kāpostu zupu ēdnīcā. Iekāpām vilciena vagonā. Tajā vēl nebija ieslēgts apgaismojums, un pelēcība pa logu smeldza iekšā kupejā. Viņa bija ielikusi akvamarīna krāsas auskarus, kas mazliet vizēja. Melnā jaka un melnie mati viņas izskatā radīja iespaidu, ka viņa paslēpjas. Toties sarkanā lūpu krāsa bija izaicinoša un dzīvības pilna. Mēs kādu brīdi sēdējām un vērojām, kā atveras un aizveras vilciena durvis. Cilvēku bija ļoti maz. Dažreiz gribas, lai viss vagons ir tikai mums. Ja vagonu dabūt nevar, vismaz kupeja. Pie Babītes viņa klusi pasmaidīja, varēja saprast, ka jāpaskatās uz tuvojošamies Lielupi. *** Mēs izkāpām Dzintaros. Jomas ielā apēdām vēl pāris kruasānu. Devāmies pie jūras vērot saulrietu. Viņai bija legingi un rokās cimdi, kuriem nebija pirkstu galu. Dažreiz viņa vilka garus, melnus svārkus, kas vēl vairāk izcēla bālo seju. Tipisks apģērbs un stils jaunietēm, kas klausījās smago metālu un vēlējās savu intravertumu paslēpt zem melnām drēbēm. Sēdējām uz soliņiem Dzintaru pludmalē un vērojām, kā riet saule. Tā rietēja lēni. Bija bezvējš. Viļņi klusi devās turp un šurp. Cilvēku maz, ārā kādi +3 grādi. Arī gandrīz visa pludmale mums. Pa koka trepītēm nokāpām lejā un pēc tam droši vien kāpsim arī atpakaļ. Klusums ir vissvarīgākā komunikācija. Ja klusumā izteiktie vārdi ir mīļi, tad arī skaļi izteiktie tiks saprasti pareizi. Klusumā nosēdējām līdz Saule devās prom aiz horizonta. Tad strauji skrējām uz staciju Dzintaros. Mums bija jāpaspēj uz vilcienu. Rīt lekcijas sākas 8.00. *** Mājup braucot viņa teica, ka grib parunāties, bet vēl mazliet atpūsties. Tāpēc mēs ap 21.00, esot Rīgā, devāmies pie viņas. Uztaisījām tējas, salikām maizītes ar humusu. Salikām klades lekcijām. Ierušinājāmies zem segām, viņa iededza sveces. Izslēdza gaismu. Viņa sāka: “Iedomājies... Ir ezis. Citur dzeloņcūka. Zemi tur dzeloņcūka, tā ir Peruiešu leģendā. Tās dzeloņi ir kalni. Dzeloņcūka katru dienu apiet ap simt astoņām priedītēm, to sauc par dienu. Tāpēc griežas Zeme. Esi dzirdējis?” Teicu, ka nē. Šo versiju nē, nekad. Viņa pasmaidīja. Uzklāja man tahtu, pati gulēja dīvānā. *** Es aizmigu un sapnī redzēju kā daudz mazu cilvēciņu izliek visā Dienvidamerikā našķus dzeloņcūkām. Tās apēd tikai pašu mazumiņu, lai izrādītu pateicību cilvēkiem, taču lielāko daļu tomēr dodas meklēt pašas. Negrib kļūt atkarīgas vai pierast pie cilvēku labvēlības. Cilvēki izlikuši norādes ārzemniekiem, ka šeit dzīvo dzeloņcūkas, svēti dzīvnieki. No rīta atstāstīju viņai sapni, viņa smējās un teica, cik man tā psihe paredzama! Viņa gan sapņojusi, ka sēž pie jūras, pēkšņi paceļas augstu, augstu gaisā un spēj no viena krasta, no Dzintaru pludmales, ieraudzīt Roņu salu. Tad viņa metusies strauji lejup, ienirusi ledainajā ūdenī un peldējusi kopā ar Roņiem. Un viņas ķermenis bijis baltām pūkām klāts tāpat kā tiem. Un viņa jutusies kā putns un Ronis vienlaikus, kā ērglis un Ronis, brīvāka par brīvu. Pamostoties cilvēka ķermenī, viņa raudājusi. Es teicu, ka saprotu, par ko te jāraud. Un mēs smaidījām caur skumjām. (Comment on this)
Saturday, February 3rd, 2024
10:47 pm	Draivs un laime Saskaņā ar mūsdienu psiholoģiju cilvēkiem ir divas pozitīvas pamata emocijas: prieks un interese / zinātkāre (zinātniskajā literatūrā nosaukta par laimi un pārsteigumu). Lai dzīvotu veselīgu dzīvi, šīs divas ir jājūt pietiekami bieži, lai citas piecas pamata emocijas (bailes, dusmas, riebums, skumjas, nicinājums) nepārņemtu un cilvēks nekļūtu nelaimīgs. Pieaugušam cilvēkam ir jāpilda pienākumi neatkarīgi no tā, vai tas ir darbs, laulība, vecāku statuss. Cilvēkam ir ierobežots laiks pēc šiem pienākumiem, un tas parasti tiek izmantots atpūtas aktivitātēm un, lai mācītos/darītu lietas, kas mums šķiet patīkamas. Kas ir tās lietas, kuras jūs darāt ikdienā un kas atbilst šādiem kritērijiem, lai sniegtu jums lielākoties prieku un intelektuālu gandarījumu/baro jūsu zinātkāri? *** Man šobrīd tā ir Radošuma izpēte. Arī antropoloģija kā tāda. Kā cilvēki dzīvo dažādās pasaules vietās? Cilvēka ķermeņa robežu saprašana. Vai cilvēki, kas ir abroči (ambidextrous) ir arī prāta ziņā plašāki par labročiem un kreiļiem? Kā mainās pasaules uztvere, ja labrocis mēnešiem ilgi mācās rakstīt ar kreiso roku? Vai tas kaut ko dod, maina cilvēka raksturu un domāšanas veidu? Vai ir žesti, kurus saprot visi cilvēki, jo tie, kā dzīvniekiem ir ģenētiskā atmiņa, pārmantojas no paaudzes paaudzē? Kā rokraksts atspoguļo cilvēka raksturu? Kā cilvēku domāšana mainās, ja viņš iemācās rakstīt arābiski, no labās puses uz kreiso? Ko nozīmē Renesanses tipa cilvēks 21.gadsimtā? Leonardo Da Vinči tipa cilvēks, kurš prot gan anatomiju, medicīnu, gan inženieriju, gan glezniecību? Kur tādi cilvēki ir atrodami, vai viņi ir laboratorijās un zinātniskajos institūtos? Ja starp augstu IQ un ētiku un morāli nav nekādas saistības, tad kāpēc cilvēki ar fotogrāfisko atmiņu un ātru orientēšanos lielos datu apjomos tomēr mēdz nonākt cietumā? Kāda ir viņu motivācija? (2 Comments |Comment on this)
Wednesday, January 31st, 2024
9:51 pm	“Precizitātes dzīvesveids” Strādājot ar matemātiskiem aprēķiniem, visu laiku vajadzīga pilnība. Metot šautriņas, jātrāpa aptuveni 3 reiz 1 centimetrs lielā laukumiņā, lai iegūtu maksimālo punktu skaitu. Vēl labāk, ja visas trīs šautriņas var iemest šajā laukumā, tad viss metiens (3 šautras) iegūst maksimālo. Šahā vari spēlēt pusstundu, vienmēr jāizdara vislabākie, vai tuvu tam, gājieni. Piefiksēju, ka bērnus gatavojot matemātikas eksāmenam, nākas visu laiku runāt par ideālu uzdevumu izpildi. Par tādā veidā izpildītu uzdevumu var iegūt maksimālo punktu skaitu. Arī Bridžā, kāršu spēlē, kad solīšana ir beigusies, izspēle realizējama vienā, vispareizākajā veidā, kas izskaitļojams procentos. Zīmējot man patīk vilkt sīkas, tievas līnijas, kas prasa lielu precizitāti. Jāmācās atlaist situāciju. Daudzas lietas mēs darām savam priekam, taču ceram uz labāko. Pat cerēt ir lieki. Jāmācās atlaist situāciju, taču darīt visu, lai būtu izaugsme. Atkal vārds “visu”. Jāmācās darīt ar nodomu un attieksmi, ka es daru, jo sevi mīlu. Un mīlu citus. Vēlos harmonisku rezultātu, taču harmonisks rezultāts var būt ar kļūdām. Es mācu citiem precizitāti, man par to maksā. Taču man jāmāca arī spēja pieņemt sevi, cienīt sevi, mīlēt sevi. (Comment on this)
Tuesday, January 30th, 2024
3:02 am	Interesanti? Cilvēki. Šajās dienās saprotu, ka ir pienācis laiks iepazīt jaunus cilvēkus. Skolas laikā šķitu sev outsiders. 5.klasē klausījos smago metālu, uz skolu vilku Iron Maiden kreklu, kurš man bija līdz ceļiem. 7.klasē spēlēju datorspēles un vienā spēlē biju pirmais Latvijā. 9.klasē man skola bija apnikusi, mācījos mājās. 10.klasē man šķita, ka esmu jau ļoti vecs. Bieži lietoju teicienu "jaunībā es darīju to un to". Kamēr vienaudži malkoja vīnu un taisīja matraču polku, es lasīju Dickens Divas pilsētas. 11.klasē skola man aizvien bija apnikusi. Depresija arī man bija jau apnikusi. Biju bijis uz psihoterapiju jau 14 - 17, tātad 3 gadus. Mocības turpinājās. Mamma aizveda uz meditāciju centru. Tur bija kas jauns beidzot. Forši vīrieši, kuri nebija agresīvi. Tādus viegli cienīt. 12.klasē izvēlējos meditēt skolas vietā, tāpēc paliku uz otru gadu. Taču uzzināju, kas ir astrāls un mošķi tajā. Otrreiz ejot 12.klasē, vakarskolā, uzzināju, ka ir interesanti dzīvesstāsti klasesbiedriem. Viena meitene apprecējusi holandieti, čalis spēlē rokgrupā, cita meitene ir policista meita un atver visas durvis ar femme fatale skatienu. Feina klase. Un vēl mākslniece, kurai interesēja bohēma. Un tad vēl ķirurgs, topošais, modelis esošais, patiešām varena kompānija. Es viņus visus vedu uz PSRS stilā iekārtotu Ekonomikas ministrijas ēstuvi, bija super šiki. Varu derēt, ka māksliniecei aizvien ir foto no 2008.gada. Augstskolā paveicās, studēju kopā ar topošo operdziedātāju. Ambicioza, lecīga un mērķtiecīga meitene. Paralēli tam Rīgas valsts 1.ģimnāzijā palīdzēju vadīt Bridža pulciņu. Tur arī bija forši jaunieši. Prata ne tikai matemātiku un fiziku, bet arī filozofēt. Ar vienu čali maršrutā "RV1Ģ - Jugla" nogājām varbūt ap 2000 km dažu gadu laikā. Baltu filoloģijas studijās superstārs bija un ir Skutelis. Viņš taisīja repa mūziku, mācījās uz 10, vidējā atzīme 1.kursā viņam bija 9.7. Ar viņu gribēju runāt, taču kautrējos. Fizmatos man patika pasniedzēji. Dāma, kura teica: "robežiņas tur, funkcija tiecas uz nulli, vajag Gausu, būs labi". Ļoti cienu, burtiski sarku J. Menča klātbūtnē, viņš ir dzīvā leģenda. Āboltiņa arī - tik lielisks cilvēks, ka grūti pateikt, ka viņa ir tā, kuras grāmatas lieto visa Latvija. Ar to domāts - pieticīga un vienkārša labā nozīmē. Klasiskajā filoloģijā satiku ļoti erudītas profesores. Prof. Ilze Rūmniece zina tik daudz, ka to vienu kursu, ko paspēju noklausīties pie viņas, un tas palicis atmiņā ar tik daudzām sīkām detaļām, ko viņa uzzinājusi braucienos uz Romu, atceros aizvien. Pēc tam, pēdējos 5 gados, dažādi cilvēki man šķituši ļoti interesanti. Pārsvarā tie, kas cenšas dzīvot ārpus visiem rāmjiem, visu laiku jautā: "Kāpēc?", meklē kopsakarības it visur. Papildus visam tam jau pusaudžu gados sāku mācīties valodas. Vēl bez krievu, vācu, angļu - franču, poļu, spāņu, norvēģu, japāņu. Augstskolā bija grieķu, latīņu, lietuviešu. Jo vairākās valodās spēju rakstīt, jo dažādākus cilvēkus varu satikt internetā un ko dziļu ar viņiem saspriest. Daudz cilvēku esmu saticis dažādos interneta forumos. Vienā esmu jau 19 gadus, tas ir datorspēles "Civilizācija" forums. Tur man patīk rakstnieki, zinātnieki, namdari, inženieri un citi. Tipisks piemērs: "I have 160 IQ, but I'm dumb as a rock". How come? Rocks travel through space and have memories and can hold souls inside them. Paradokss. *** Latvija ir labā vietā, tuvu Itālijai, pasaules centram. Ar ķīniešu un japāņu kultūras pārzināšanu pietiek, lai saprastu daudz. Indiešu kultūra vēl jāpēta. Kur ir visi interesantie cilvēki? Rakstiet komentāros, ar ko esat interesanti. Paši sev. Par ko sevi mīlat. Bez ego, bet ar pašcieņu un pašvērtību. Mēs mūs mīlam <3 (6 Comments |Comment on this)
Monday, January 29th, 2024
6:27 pm	"Par kalsnumu" - Līza Burbo, Klausi savu labāko draugu uz Zemes, savu ķermeni “Pārmērīgs kalsnums norāda uz to, ka cilvēks norobežojas no materiālās dzīves, neuzskata to par svarīgu un bieži meklē patvērumu intelektuālajā un astrālajā pasaulē. Tāpat nepietiekams svars liecina par zemu pašvērtējumu un to, ka cilvēks, pēc viņa paša domām, nekādas fiziskas baudas nav pelnījis. Ja Tu no materiālās pasaules distancējies, tad to vairs neuztver tik jūtīgi, neko daudz no tās nevēlies un tavam ķermenim trūkst enerģijas. Iespējams, Tu atdod vairāk nekā saņem un tādejādi zaudē iekšējo līdzsvaru. Tev jāapzinās, ka esi pelnījis visu to pašu, ko jebkurš cits. Tavs svars atkal normalizēsies, kad mainīsi savu dzīves un domāšanas veidu, kā arī attieksmi pret materiālo pasauli. Ir svarīgi dzīvot saskaņā ar savu ķermeni un uzmanīgi izturēties pret savām vajadzībām. “ -grāmata pieejama pašvaldību bibliotēkās (Comment on this)
Friday, January 26th, 2024
10:43 pm	Mans decembris ir šeit un tagad Komiski, bet tā dāma, kurai patīk iet ārā no mājas, gūt iespaidus, man uzrakstīja jau šodien. Iepazināmies mazliet. Tā arī pateicu - patīk kalni, patīk daba, taču palikt mājās un pie svecītes meditēt, grāmatas lasīt vai rakstīt, patīk vēl vairāk. Dzīvē ir citādāk. Viņa meklē biedru, ar ko kopā braukt uz Santiago ceļu, es meklēju biedru, ar ko kopā sasniegt plašāku apziņu, augstākas vibrācijas un apzinātāku dzīvošanu. Es meklēju sevī. Lai būtu laiks sev, dažreiz vajag vairāk disciplīnas kā uzkāpt 3000 m kalnā. Taču, vai to var saprast? Par laimi, man ir paziņa Jevgeņijs, kurš reāli ir gan uzkāpis daudzos 3 km kalnos, gan daudz meditējis. Pārzina abus. Vai ir sieviete, kalnos kāpēja, kas novērtēs un cienīs mājas rūķi, vīrieti? Nākamā sērija šajā teātrī vārdā dzīve sekos šeit un tagad. Tas ir vispār interesanti, kāpēc man tik ļoti gribas sasniegt tās savas lauku mājas, tieši mājas? Uzcelt tās (mans tēvs ir celtnieks), uzprojektēt, iekārtot, ieviest dzīvniekus, kas tajā visā ir tik ļoti labs? Vai domas, ka dzīvnieki labu atdara ar labu, suņi ir beznosacījuma mīlestības iemiesojumi, un mēs daudz iegūsim, atgriežoties pie ogu/augļu/dārzeņu audzēšanas? Jāmācās sadarboties. Līzas Burbo grāmata "Klausi savu ķermeni" saka, ka cilvēkam ir dabiska vēlme uz jaunradi. Uz cieņu, uz vēlmi atrast savu vietu un būt piederīgam. (Comment on this)
Thursday, January 25th, 2024
12:37 pm	Cik drīz ir tagad? Vakar viena no manām skolniecēm man izstāstīja savus decembra plānus. Padomāju, man arī vajag. Pasūtīju sapņos paskatīties, kas ar mani būs decembrī. Izrādās, dzīvošu ar draugiem tādā kā studentu dzīvoklī Torņakalnā. Studēšu atkal skolotājos. Būšu tas pats mājas rūķis, kas tagad, BET! Izrādās, atslēga interesantai dzīvei ir "Pretpoli pievelkas princips!" Man pirms 10 gadiem bija tāda gf, kura daudz ballējās, dzīvoja dzīvoklītī ar draudzenēm, mājās atbrauca, pa lielam, tikai izgulēties un brokastis paēst. Social butterfly, salīdzinot ar mani. Sapnī biju skeptisks un teicu, ka man jau ir tik un tik gadu, vai es būšu interesants (mazvērtība) tādai meitenei, par 10 gadiem jaunākai, taču viņa smējās, ka ir labi, ka ir kāds stabils cilvēks mājās, pie kā atgriezties. Ēst vienmēr uztaisa, pajautā, kā gājis un samīļo, uzmundrina. Un augstskolā darbi tomēr jāpilda. Kopā tos izpildīt ir vieglāk. Motivācija noderēs. *** Tas bija sapnis, taču reāli dzīvē no tās gf izšķīros arī tāpēc, ka man vienā brīdī apnika dzīvot kopā ar pēc alkohola un cigaretēm smaržojošu meiteni. Tā kā šogad, 2024.gada decembrī, acīmredzot, paredzēts atrast tādu, kura dzer tēju, sulu un kafiju. Un ir spējusi atteikties no visiem cigarešu paveidiem. No vienas puses, esmu sajūsmā gan par mākslas, gan mūzikas akadēmiju, tādas studentes esmu iepazinis, ar viņām ir bijis forši runāt. Vajag tikai, lai viņai ir ap 30, maģistrantūrā vai doktorantūrā droši vien studē. Lielākais izaicinājums ir meitene ar stingru MUGURKAULU. Tāda, kura tiešām vienmēr dzer to tēju. Kura brauc ar takšiem 3.00 pa nakti mājās, bet spēj nolikt sesiju. *** Man patīk mans decembris! Current Music: The Smiths - How soon is now? (Comment on this)