“Anonīmo vientuļnieku klubs”
1. Kādā bārā Džo izlasīja zīmīti, ka ir vieta, kur var parunāt par sevi, taču ir jānoklausās arī astoņi citi stāsti. Tā ir vieta, kas ir domāta vecmeitām, vecpuišiem, atraitņiem un atraitnēm. Iemaksa ir paliela, jo tajā strādā augsti kvalificēti mediatori un psihodrāmas vadītāji, visi ar medicīnisko augstāko izglītību. Viņam riebās doma, ka varētu atkal iet cauri randiņu procesam, kur viņu izvērtē pēc tā, vai viņš pieder alfa vīriešu grupai, it kā viņš būtu hiēna vai vilks, kur mātītes aplido tikai alfas. Cilvēku pārapdzīvotības problēma noteikti nerodas no tā, ka sieviešu ir daudz, bet alfu ir maz. Viņš uzskatīja, ka ir zem viņa pašcieņas iepazīties citos veidos kā caur saviem čomiem un ballītēm pie tiem, kurās ik pa laikam bija čomu māsas vai vismaz brīvās sievasmāsas. Tad viņš bija viens no cilvēku grupas, kuri jau bija līdzīgi. Konservatīvie, tradicionālie, kantrī mūzikas cienītāji, kuri uzskata, ka sievietēm nav jālien armijā, bet vīriešiem nav jāžēlojas, bet jādara. Viņš sava goda un lepnuma dēļ mūsdienu vidi negribēja pieņemt. Bet nu labi, parunāt jau var. Turklāt anonīmi.

2. Regīna bija apjukusi savā četrdesmit gadu vecumā. Nauda tā kā kontā bija, mīļākās statusu viņa negribēja, viņa gribēja būt par vienīgo un īsto. Taču tērēt laiku, lai iepazītos ar kādu, kurš sākumā aplido un lej sīrupu, bet pēc tam izrādās mūlāps, arī nebija ienesīgs biznesa projekts. Vispār vīrieši mēdz būt neprognozējami, savs dzīvoklis paliek savs. Viņai bija divas augstākās, divi maģistra grādi, viņai bija vadošs amats un visam pietika laika, jo nebija bērnu. Taču viņa apzinājās, ka sievietes viņas biznesa jomā dažreiz 50 gados attopas, ka bērnu grib, un tad nonāk pat tik tālu, ka sameklē surogātmāti, kas iznēsā, lai tikai būtu bērns ar saviem gēniem.
Tik daudz viņa saprata, ka tas ir amorāli un pretīgi, bet biznesā daudz kas izrādās amorāli un pretīgi, jo liela nauda prasa lielus upurus. Tu cilvēks gribi godu un cieņu, gribi atklātību, bet visiem aiz muguras ir dunču komplekts, ko izvilkt pēc vajadzības. "Mani mīl" un "mani iekāro" ir tomēr divas dažādas lietas. Viņa, īstenībā, negribēja ne vīru, ne bērnus, bet vienkārši, lai viņa var atļauties, ka viņu palutina vīrietis, nevis mājkalpotāja par samaksu. Jo tad, kad Tevi lutina brīvprātīgi, tā noteikti ir cita sajūta. Droši vien.

3. Andrejam bija uz sejas baku rētas, un tās īsti ar plastisko ķirurģiju nenāca nost. Kaut kas viņam riebās sevī, un tā bija viņa seja. Tāpēc viņš uzskatīja, ka neliks nevienam ciest, skatoties uz sevi. Darīs melno darbu autoservisā, kur maksāja labi, vienmēr bija klienti. Viņam ar tiem pat nebija jārunā, servisā mašīnu pieņēmējs bija jauns čalis, kurš visas detaļas zināja kā ābeci, bet salabot prata tās minimāli. Izkārtne, taču tas citiem nebija jāzina. Andrejs tāpēc domāja, ka dzīvos vecpuisī ar vilku suni piecpadsmit kilometru no servisa savā privātmājā, viņam ko darīt ir arī vienam. Kā nekā laika vairāk, naudas vairāk, hobijiem visa dzīve priekšā.

4. Andželīna bija ļoti atpazīstama aktrise. Viņa ir filmējusies vietējas nozīmes veiksmīgākajās filmās, reklāmas klipos, viņa ir uz reklāmu stabiem, žurnālos “Klubs” un TV sarunu šovos. Viņai bija kauns atklāti iet uz tādu pasākumu, tāpēc viņa palūdza savu stilisti sevi ieģērbt totālā inkognito. Saplēstas džinsas, maisveida apģērbs, laiviņas, kuras sen izgājušas no modes, nevīžīgi uzlikta kosmētika. Ar visu to Andželīna palika pie tā, ka izies ārā no mājas bez apsarga tikai tad, ja vēl varēs valkāt parūku un melnas brilles, kas aizsedz seju. Tik ļoti viņa sargāja savu publisko tēlu.
Viņa presē nekad neteica, ka ir viena, bet: “tā ir mana privātā lieta. Bez komentāriem”. Viņa šādā anonīmā tikšanās reizē gribēja pateikt, ka viņas sociālā statusa vīrieši viņai šķiet mākslīgi kā labi nospodrinātas un ieeļļotas lelles, kas runā pieklājības frāzēs, vienmēr izskatās nevainojami, dzer šampānieti par tūkstots eiro pudelē un nekad neizkrīt no mākslīgā džentlmeņa lomas. Viss ir mākslīgs. Viņa gribēja vienu fikso ar parastu santehniķi, ko cilvēki ciena, kurš lamājas, kurš rēc un siekalojas, kurš ar lielu, stipru roku viņu turētu un apskautu. Kurš būtu ļoti stiprs, taču nepielaizīts. Brīvs cilvēks, vārdu sakot.


5. Roberto bija ielikts tāds vārds, jo viņa māte skatījās ziepenes. Skolā viņu par to apcēla. Roberto bija paresns, tūļīgs puisis ar biezām brillēm, kas lodēja elektroniku, skrūvēja datorus, dažreiz laboja mobilos telefonus, viņam vienmēr bija čipsu paka atvērta kaut kur atvilktnē, kolas pudele aiz muguras, tad vēl enerģijas dzērienu “Monster” sešpaka uz zemes mētājās darbnīcā. Bet viņš strādāja no divpadsmitiem rītā līdz astoņiem vakarā, tehnika tika sataisīta ātri, cilvēki pie viņa pierada. Pie viņa bija daudz mājīgāk kā oficiālajā servisā. Viņa kantorī bija Pin-up meiteņu bildes, bija beisbola nūjas pie sienām, vecs televizors, kurš rādīja tikai sporta kanālu, kā arī alus aparāts. Īsāk sakot, normāls veču midzenis. Viņam bija zellis, kurš strādāja divreiz lēnāk, bet izskatījās divreiz labāk par viņu, par ko Roberto domāja, ka šamais atradīs skaistu vāveri un prom būs mežā. Pats Roberto nejutās vainīgs, ka skatās pieaugušo filmas vai atsakās iet uz draugu kāzām, jo uzskatīja, ka ir ar dubultzodu, bez moderna uzvalka un ar tādu sēžamvietu, kas aizņem vairāk vietas kā piecas topmodeles kopā.
Pasaule liek viņu mierā, un viņš liek mierā pasauli. Viss vēsi.

6. Anna bija šajā kompānijā visparastākā. Tikai viņai jau bija piecdesmit gadu. Šķīrusies, jo vīrs dzēra un kļuva agresīvs. Ar diviem izaudzinātiem bērniem, tos var nepieminēt, jo tiem ir jau pašiem savi bērni. Anna priecājās, ka ir galanti vīrieši, tiem uzsmaidīja pretim. Taču tie bieži izrādījās sirmi kungi, kuriem bija laulības gredzeni. Viņi parādīja Annai godu kā sievietei, taču neuzlūkoja to. Jaunie šķita tukši savā lielummānijā gribēt sasniegt to un šito. Ko var runāt, dzīve tāpat saliek visu savās vietās.
Pēc piecdesmit sākas klimakss, sākas dzīves noriets, kādas vēl attiecības. No otras puses, līdz kapam tālu. Kur liksies? Vai adīt zeķes, lasīt dāmu romānus un cerēt, ka draudzene uzaicinās uz labu džeza koncertu ar atlaidi? Viņai tiešām nekādu cerību vairs nebija. Kā sieviete viņa savā spogulī redzēja saraudātas acis, sastrādātas rokas, ādu, kas no stresiem vairs nav pirmā svaiguma. To, ka viņai bija gaiša sirds un viņa regulāri ar smaidu un pieskārienu piena veikalā uzlaboja darba kolēģēm omu, un bija darbā labestības feja, viņa nesaprata. Viņa sevī redzēja pusmūža sievieti.


7. Aivars bija vīlies sievietēs. Viņš strādāja par direktoru firmā, ko dibinājis jaunībā. Firma ražo auto detaļas pēc pasūtījuma ārzemēm. Tiklīdz dāmas uzzina, ka firmai ir apgrozījums tik un tik miljoni gadā, uzreiz kā mušas pēc medus. Viņš jau neslēpj, ka ir turīgs, bet negrib, lai viņā saskata bankomātu. Sievietes iztaisās, cenšas savaldzināt, koķetē un tad, tieši otrādi, grib izlikties nepieejamas, lai viņš tām tērētu laiku. Taču tam visam nav jēgas. Viņu mērķis ir laulības, un pēc tam šķiršanās, kuras rezultātā pievākt daļu viņa 30 darba gados sakrātā kapitāla. Viņš, strādājis 15 stundas diennaktī jaunībā, bāries, lādējies, dzēris, sitis sienu un padotos, lai tikai tie dara darba līgumā noteiktās lietas, ko paši apņēmušies, maksājis otkatus, un tas viss pa tīro tikai kaut kādas dēkas dēļ? Nu nē. Viņš ir gudrāks. Viņam pie kājas tā liekulība. Ja kāda būtu vidusskolā teikusi, ka zēns no Brocēniem un lielu gribasspēku tiešām uztaisīs rūpnīcu ar divsimt darbiniekiem, ja viņam kāda būtu ticējusi pašā sākumā, būtu stāvējusi pie gultas un uzsegusi segu, kad viņš pārgurumā cepies par to, ka ir aizņēmies no visiem, lai tikai samaksātu pirmo iemaksu kredītam, tad to būtu precējis uzreiz. Taču toreiz visas nogaidīja. Ja sanāks, tad lips klāt, ja nē, tad neveiksminieks un nulle.

Kur paliek “būšu kopā bēdās un priekos”, ja grib tikai priekus, kad trīsdesmit gadu asaru, sviedru jau liets? Viņš ir ļoti jauns savos piecdesmit gados, un daudz gudrāks nekā sākumā. Kur steigties? Vai kāda sieviete vispār spēj vīrieti mīlēt par viņa attieksmi un darba tikumu, nevis tikai par darba augļiem?

8. Rozalinda domāja, ka viņu neviens negribēs, jo viņai nevar būt bērnu. Viņa bija ieņēmusi prātā, ka tas ir liels negods. Tāpēc viņa ielaidās tikai “draugi ar labumiem” attiecībās un citos īslaicīgos sakaros. Viņai patika aizraušanās, patika SPA un aerobika, sportiski vīrieši un ziedi, patika savs ķermenis, bet baidīja doma par tuvību, kas ir vairāk kā fiziska. Viņa seksa laikā mēdza neskūpstīties, jo tā saglabāja savu pašnoteikšanos. Viņai savos 30 gados bija bail izveidot tādas attiecības, kurās viņu varētu bildināt. Jo tad nāktos atzīties, ka viņa nav līdz galam sieviete. Tad viņu droši vien uzskatītu par pretīgu, par palaistuvi, par raganu. Viņa to negribēja. Tāpēc atgrūda tos, kas bija ar pārāk nopietniem nolūkiem. Savā ziņā viņa saprata, ka viņa dara sev pāri. Viņa nedod iespēju otram, jau iepriekš to izlemjot atšūt, ja vīrietis pārkāpj kādas viņas izdomātas robežas. Piemēram, pārāk bieži sūta dāvanas ar kurjeru uz mājām, vai uzstājīgi novēl labunakti un jau sāk runāt par dzīvošanu kopā. Viņa gribēja būt iekārota, bet nekad pamesta. Gribēja būt tā vērta, bet neļāva sevi kritizēt. Viņai riebās pašas izturēšanās, taču citādāk viņa nemācēja. Kāpēc mainīt raksturu, ja var mainīt vīriešus?

9. Pāvils studēja seminārā. Viņš bija nolēmis apprecēt jaunavu Mariju, kas bija eifēmisms palikšanai uzticīgam Jēzum un reliģijai. Dažreiz jaunie mācītāji runāja, ka laiki mainās, un draudzēs ir tik šķīstas jaunuves, ka tās jau nu svēto garu neaptraipīs ar savu histēriju. Mazliet netaisni. Kur paliek cieņa pret sievietēm, kas svētdienās draudzē noliek visiem svaigi izceptu maizi? Kur paliek cieņa tām, kuras ir tik drosmīgas, ka pie bikts izstāsta visus savus grēkus, pat visneķītrākos, lai tikai taptu tīras? Viņam daļa veco mācītāju šķita ar vārdiem Rīgā, bet darbiem aizkrāsnē. Visur jau tā nav. Un ir labi ar kristīgu ģimeni rādīt draudzei piemēru. Pāvils bija tāds naivs un balts. Kā eņģelis, tikko nolaidies no Paradīzes. Viņš saprata, ka Dievs ir sirdī, bet nesaprata, kā tas iet kopā, ka baznīctēvi paši neziedo trūcīgajiem, bet gaida to no parastajiem ļaudīm. Kāpēc baznīcā ir nevienlīdzība, ja Dieva priekšā visi ir līdzīgi? Kad viņš šos jautājumus uzdeva seminārā, viņam aizbāza muti un teica, ka “nāks gadi, nāks padoms, pārstāj to laicīgo purpināšanu, labāk studē Bībeli vēl vairāk”.

Šajā vakarā visi deviņi izstāstīja savus stāstus. Mediatore jautāja: “Vai visi ir pelnījuši šajā Saulē mīlestību? Vai visi grib mainīt sevi, strādāt ar savu raksturu, saviem aizspriedumiem, lai taptu harmoniskāki un atrastu partneri? Vai kādam gribas tieši šobrīd man iemest ar krēslu pa seju?”