Below are 20 journal entries, after skipping by the 100 most recent ones recorded in Eos' LiveJournal:

[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]

Friday, January 19th, 2024
2:39 am	https://www.youtube.com/watch?v=KdIhq1tb8Co Emma Koka - "Lūk" Šī mūzika parāda, kā cilvēks dzied, lai dzīvotu. *** Esmu daudz par to domājis. Kas jādara, lai justos, ka esmu dzīvs? Man teica, ka rakstu daudz par maz. Vienmēr esmu sūdzējies, ka nejūtos pietiekami dievišķs, lai radītu, ko līdzīgu Gētem, Bēthovenam vai vismaz Prokofievam. Jau pirms 9 gadiem man teica, ka, dzenoties pēc ģenialitātes, varu tā arī palikt nenopublicējis neko. Jāsastāda stāstu krājums, jādomā tālāk. Perfekcionisms ir slimība, novirze. Manus stāstus caurskatot, kritiķis teica, ka ir daudz fifīgu nianšu, odziņu, kuru dēļ vien ir vērts lasīt. Ir interesanti. Lai rakstītu daudz, vajag laiku daudz rediģēt. Laiks ir, taču vajag materiālu. Jāiet cilvēkos, jāiet ārā no mājas. Tas ir sarežģīti. Ārpasaulē ir tik ļoti citādāk. Jāmeklē drošas vietas, kur var justies kā mājās. Tagad tāds laiks, ka jāsāk domāt par rakstīšanu ar pseidonīmu. Mans vārds ir zināms ar filoloģiju nesaistītās nozarēs. Kā skolotājam - vispār reputācijai jābūt ideālai. Katram ideāls ir savs. ** Par ko ciena cilvēkus mūsdienās? Par radošumu? Par veselīgu dzīvesveidu un sevis mīlēšanu? Spēju ziedoties ģimenes labā? Kaut kā pietipina sajūta, ka būt par "labu cilvēku" vien ir daudz. Nevis tādu cilvēku, kuru var izmantot, bet tādu, kurš ir "labs", jo no sirds tāds ir. Mēs visi mācāmies, taču ar pateicību citiem, kas mums apkārt, mācīties ir vieglāk. Iedomājos, āmurs. Labs āmurs sienā iedzen naglu vienmērīgi, labi ieguļ rokā, ir vidēji viegls, no izturīga materiāla. Iedomājos, labs cilvēks. Uzticams, ierodas laikā, patīkams sarunās, eksperts vismaz pāris jautājumos, labsirdīgs, daudz smaida un smejas. Ar labu cilvēku patīkami aiziet pusdienās. Viņš mācās un uzzina ko jaunu, dalās ar informāciju, pajoko par laikmeta maiņu, viņš redz brīnumus un prieku mazās lietās. Labs cilvēks dara lielas lietas, taču priecājas un spēj priecāties par mazajām. Interese un prieks. Divas bāzes emocijas, uz kurām labais cilvēks ikdienā dzīvo. Pārējais izplēn ļoti ātri. (Comment on this)
Sunday, January 14th, 2024
7:18 pm	“Laulības dinamika, vēlamais un esošais” Vakar man bija lieliska iespēja klausīties lekciju, kur bija par saskanīgu, harmonisku laulību. Tā bija viena no lekcijas tēmām, jo sadarbība laulībā ir priekšnoteikums kopīgai, veselīgai bērnu audzināšanai. Lekcija ir gatavota pēc Ritas Bruce “Sai Baba parenting” idejām, tajā saskatu vērtību par to, ka laulība ir uz sapratni balstīta savienība, kurā abas puses kļūst par vienu, mācās no sava ego pacelties uz apziņu “es kā konkrētas dzimtas ģimenes sastāvdaļa”. Vīrietim šī grāmata nosauc šādas kvalitātes: likumu ieviešana un realizēšana, darbība ārpus mājas, sagādāt visu vajadzīgo, izglītoties, nodrošināt komfortablu dzīvesvietu, ar racionālu un saprātīgu skatu uz dzīvi meklēt patiesību Sievietei: mīlestība un kalpošana ģimenei, mājas iekārtošana, tiešām lieto visu mājas iekārtu (veļasmašīna, smalcinātāji, krāsnis, putekļu sūcēji u.c.), pagatavo sagādātos produktus estētiskā veidā, uztur dzīvību mājas (augi, mājdzīvnieki, labs klimats), rūpējas par komfortu ģimenei, izmantojot vīrieša sagādāto inventāru, nomierina citus, ir intuitīva un sirdsgudra. Raksturā vīrietim: viedums, disciplīna, likumi, autoritāte, noteikumi, sargāt citus, aizstāvēt Sievietei: nodošanās citiem, aprūpēt, mīlēt, būt emocionāli siltai un atvērtai, pieticība, skolot citus, mācīt sadzīves prasmes, tikumība ( runā patiesību, ir atklāta un godīga, ir tieša, saka, ko jūt un domā, u.c.) ** Tas ir ideāls, taču reāli no dzīves Latvijā, gribu pievest piemēru. Atslēgas ir sadarbība un abpusēja sapratne. Jebkādas emocijas par un ap otru, otra teikto, darīto uzreiz tiek izrunātas, tās abpusēji tiek uzklausītas. Laulātie runā, kamēr nonāk līdz kopsaucējam. Likumi – dzīvē ir svarīgi, ka abi iet gulēt apmēram vienā laikā, vai vienojas, cikos mūsu mājās iet gulēt. Visvienkāršākās vajadzības kā miegs, ēdiens, dzēriens un sekss ir tās, par kurām ir jābūt atrunāts vissīkāk. Bez solījumiem, taču ar vadlīnijām. Visu saprast ar empātiju, ieklausīties otra viedoklī un situācijā, pirms kritizēt. Darbība ārpus mājas – jā, vīrietis nes ārā miskasti katru reizi, kad tā ir pilna vai gandrīz pilna. Par vārdu pilna – tie ir 60% vai vairāk. Labāk, lai virtuve smaržo labi. Vīrietis dibina kontaktus, strādā, mācās ārpus mājas. Atnākot mājās, runā par savu dienu ar sievu. Pastāsta labo, pastāsta to, ko nav sapratis. Kas kaitinājis. Sieva ir labā kontaktā ar emociju un jūtu pasauli, spēj vīram pateikt no malas to, kas vīrā gruzd. Vīrietis runā ar sievu par to, kā pietrūkst mājās. Vai tā ir tehnika, vai jauni aizkari, vai jānomaina pāris flīžu. Vīrietis regulāri izglītojas, iegūstot jaunu informāciju par mājas tehniku (tagad ir moderni robotiņi, kas slauka grīdu ar mitru, ir bezvadu austiņas), gan ceļot savu profesionālo kvalifikāciju. Iet līdzi laikam. Ir moderns un zina, kas pasaulē, ārpus mājas notiek. Zina pamata lietas politikā, ekonomikā. Komfortabla dzīvesvieta ir relatīva. Pie upes vai jūras dzīvot ir veselīgi. Tālāk no pilsētas centra, pie meža vai pļavas, arī labi. Taču svarīgs ir mājas siltinājums, gaisa mitrums mājā. Mūsdienās arī interneta pārklājums. Vīrietim jābūt atvērtam, ka viņa patiesība ir balstīta uz faktiem, kas pēc desmit, piecdesmit gadiem var jau būt mainījušies. Zinātnē vienmēr ir jauni pētījumi. Kalpošana ģimenei – celties stundu agrāk, lai pagatavotu vīram brokastis pirms darba, tā ir kalpošana, ja pašai nav darbs vienā laikā. Dot pusdienu kastītē līdzi vīram vai bērnam ēdienu, atkal kalpošana. Atsacīties no savām vēlmēm, lai aprūpētu bērnus vai vīru, atkal kalpošana. Abpusēja sadarbība – sieviete sagatavo bērnus un vīru dzīvei ārpus mājas, taču vīrs nodrošina, ka viņai šai sagatavošanai ir ideāli apstākļi, tehnika, piederumi. Piemēram, kartupeļu speciālais nazis un tostera standziņas. Mājas iekārtošana ir mūžīgs process. 25 gados, pirmajā dzīvoklī, derēs vienas tapetes, 40 gados gaume var būt mainījusies. Mēs taču gribam skatīties uz to, kas mums patīk. Tāpat ar gleznām, kuras var viegli nomainīt. Un istabas augiem. Ēdiena estētiska pagatavošana dažreiz ir vienas minūtes jautājums. Var pasniegt kartupeļus ar zivi bez tās salātu lapiņas, kas piešķir glītumu, var ar. Nianses ir sievietes joma, ko citi novērtē. Mājdzīvnieki parasti parāda to, kādi ir saimnieki. Kopti, spīdīgu spalvu, vingri, kustīgi, apmierināti ar dzīvi. Spēlējas ar citiem, taču ir miermīlīgi. Atrast laiku izvest 3x dienā ārā suni vai paspēlēties ar kaķi ir liels pienākums. Jūtas un emocijas ir tas, ko sievietei jāpārzina. Vīrietis var pateikt, ka viss būs labi, jo mums ir pajumte, nauda un laiks. Taču sieviete var izteikt piezīmes par to, kā ģimenē laiks un nauda tiek ieguldīta. Vai ir kvalitatīva atpūta kopā? Vai vīrs nes darbu uz mājām? Vai sievietei ir pietiekami daudz draudzeņu, hobiju un pašai apmierinātība ar savu darbu? Vai viņa jūt, ka vīrs viņu atbalsta un aizsargā? Disciplīna – ja vīrietis gaida solījumu izpildi no sievas, viņam pašam vienmēr jāpilda solījumi. Jābūt domu, vārdu, darbu vienotībai. Ja vīrietim ir impulsīvs raksturs, jādomā, kas tam ir par pamatu. Jādisciplinē sevi, pirms gaidīt no otra. Mājās ir likumi. “Pie mums pēc 23.00 ir klusums, mūzika ir izslēgta” vai citi. Tos ciena abi, un, ja ir izņēmums, par to brīdina vai vienojas. Vīrietis sievietei ir autoritāte lietās ārpus mājas, sieva ir autoritāte mājas lietās. Ir abpusēja cieņa. Cieņa ir visu attiecību pamats. Vīrietis sargā un aizstāv savu ģimeni, savu māju, savu teritoriju, savus resursus. Vai tā ir manta, laiks, reputācija, vīrietis vienmēr saprāta robežās paskaidro sievas un savu bērnu rīcību, vārdus, uzņemas atbildību par ģimenes uzvārda labo slavu, dzimtas reputāciju. Sieviete laulībā ir devēja. Devēji ir abi, taču no sievietes gaida, ka viņa lielu daļu sava laika veltīs bērnu audzināšanai, kamēr vīrietis lielu daļu savu ienākumu – nodrošināšanai. Abi pavada laiku un iegulda naudu, taču, ja ar naudu var noalgot auklīti un mājkalpotāju, tēva aizvietotāju noalgot nevar. Tāpat māte nevar cerēt, ka tante vai auklīte aizstās māti bērniem. Laulībā abi atsakās no laika sev, lai dotu laiku ģimenei. Tā mēs audzinām savu ego, ka bauda ir just prieku par to, ka otram ir prieks un komforts. Būtu emocionāli siltai nozīmē sagaidīt vīru mājās pēc darba ar smaidu un sajūsmu. Tavs mīļotais cilvēks ir mājās! Apskaut, sabučot, jā, pasniegt arī čības, dot siltu ēdienu un dzērienu. Tas ir prieks un laime, ka vīrs ir, ir vesels, ir darba spējīgs, velta laiku tieši man un mūsu ģimenei. Pateicība. Sieva ir pateicīga. Uz to brīdi, kad vīrs ierodas, viņa ir noskaņojusies dot un harmonizēt. Pēc tam, kad vīrs būs atpūties pēc darba, varēs runāt par savām problēmām. Sieva ir atvērta uzklausīt vīru. Spēj iejusties viņa ikdienā, pārzina vīra emociju pasauli. Pieticība. Sieviete zina, ka svarīgākais ir iekšējās cilvēka vērtības. Materiālais izplēn, laime paliek. Ēst var gatavot uz plīts par 1000 vai 3000 eiro, taču tāpat ēdienā ieliktās emocijas nosaka ēdiena kvalitāti daudz vairāk kā plīts cena. Sieviete ir pirmā skolotāja savam bērnam. Daudzi domā, ka bērni mācās skolā, bērnudārzā. Taču reāli bērns, aizvests 5 gadu vecumā uz dārziņu, jau ir lielā mērā izveidojies cilvēks. Pirmajos dzīves gados bērns var iegūt dzimtas atbalstu, glāstus, rotaļas ar tantēm un onkuļiem, vai traumas. Katru vecāku ziņā ir tas, kādu pieredzi bērni iegūst pirms skolas un dārziņa. Tikumība sievietēm ir kā disciplīna vīriešiem. Ir skaidrs, ka sievietei jābūt uzticīgai vīram. Tas nozīmē, ka viņai sava seksualitāte jāvelta vīram, darbā un atpūtas vietās esot ar tādu uzvedības modeli, kas piedien precētai sievietei. 2024.gadā tas izklausās vecmodīgi. Vari tikai sev pajautāt: “Kā atšķiras mana rīcība, apģērbs, smaržas, kosmētika, vārdi, manieres, kad esmu pieejama un, kad aizņemta?” Nobeigumā humors: “Sieviete ir mājas, nevis biroja dieviete. Viņa rūpējas par mājas un ģimenes plaukšanu, godu un slavu.” Lai par biroja slavu rūpējas HR un PR departamenti. (10 Comments |Comment on this)
Thursday, January 11th, 2024
1:21 am	Autonoms un pašpietiekams cilvēks No Tindera sarakstes: Edgars: "Vēlētos satikt cilvēku, kam ir skaidrs savs dzīves uzdevums. Ar stingrām ētikas un morāles vērtībām. Ja tās sakrīt, tad parasti kaut kādas attiecības veidojas. Paziņu/darba kolēģu/draugu vai romantiskas. Grāmatu lasīšana un vairāku valodu prašana daudziem ir pašsaprotama, taču tomēr, pēc pieredzes, man parādījusi, ka tad cilvēkam ir plašāks redzesloks. Uz attīstību vērsts cilvēks, kurš regulāri kaut ko mācās jaunu. Iet ārpus komforta zonas, bet saprātīgi. Jo man daudz mazāk interesē izskats, bet bagāta iekšējā pasaule. Jā, lai ir par ko runāt, lai ir iespējams vienoties par kopīgu atpūtu, kas patīk abiem. " Aiga: "Šaubos, vai šeit Tinderī satiksi tādu cilvēku, kādu esi iedomājies. Man šķiet, ka tādi te neiegriežas." *** Pēdējie 4 gadi uzdod daudz jautājumu. Kas ir labs, kas ir slikts? Vai cilvēki deleģē savu spriestspēju ekspertiem? Vai spriež paši un uzņemas atbildību par savu viedokli, ticību un pārliecību? Vai ir cilvēki, kam ir vienota, viengabalaina, noteikta uzskatu sistēma? Kā atrast domubiedrus, ja izrādās, ka savā viedoklī esi mazākumā? Kas ir viltus ziņas? Kas ir ļaunums? Kas ir paviršība, kas nolaidība, kas "drošības jostas piesprādzēšana sev, pirms piesprādzē otru" ? Jo vairāk ārpasaules notikumi uzdod jautājumus, jo vairāk tā ir iespēja apvienoties tiem cilvēkiem, kuri secina, ka ir domubiedri. Uz tā pamata esmu nodibinājis jaunas pazīšanās, draudzības, saticis cilvēkus, kuri ir laipni, jo tā ir izdzīvojuši. Filozofijas terminos runājot, pēdējie 4 gadi daudzus ir noveduši robežstāvokļos, kad eksistence ar līdzšinējo uzskatu, vērtību sistēma ir tikusi ārēji pārbaudīta, un no cilvēka ir ticis gaidīts viedoklis, kas parāda viņa izdzīvošanas stratēģiju. (Comment on this)
Wednesday, January 10th, 2024
12:31 pm	Sports Šorīt beidzot tiku pie profesionāla šautriņu dēļa. Cenšos ievērot divas šautriņu mešanas sesijas dienā. Katra sesija ir 30-45 minūtes, un nosvīst var pamatīgi. Ja labi satrenēšos, vasarā, kad vairāk laika skolotājiem, plānoju Pārdaugavā piedalīties tā sauktajā "gandarījuma" turnīrā, kādi paredzēti iesācējiem. Uz vietu neceru, kaut nepalikt pēdējam būtu patīkami. *** Aizvakar trenēju paziņu šahā. Kādreiz viņu trenēju bridžā, kad vēl piedalījos bridža pulciņa vadīšanā 1.ģimnāzijā Rīgā. 29 gadu vecumā paaugstināt reitingu šahā ir sarežģīti, ja ir grūtības plānot laiku. Šaha treniņi ir liela intelektuāla slodze. Tāpēc tā pavadīt brīvo laiku pēc darba, laiku, kas domāts atpūtai - tur vajag mērķtiecību un disciplīnu. *** Galda tenisā Rīgā zinu klubu Namejs, kurš atrodas pie Ganību dambja. Tas ir otrā Rīgas pusē no manis, tāpēc partneri regulārai spēlei vēl neesmu sācis meklēt. Galda tenisā man teica, ka 3. sporta klases līmenis man varētu būt, bet tas bija pirms 20 gadiem. (Comment on this)
Monday, January 8th, 2024
7:42 am	“Spelgonī” Draudzene teica, ka atbrauks pie manis šajā Sausī. Viņa parasti uzturējās Rēzeknē. Mazliet par viņu – datorgrafiķe, gleznotāja, brīvdomātāja, stepenvulfe. Viņu sauc Rūta. Viņai ir 33 gadi. Pabeigusi mākslas akadēmiju, šobrīd strādā dažādiem ārzemju uzņēmumiem. Brīvajā laikā, vai kā otru darbu – glezno pēc pasūtījuma. Daudz darbu viņai ceļo uz Brazīliju. Viņai ir plašas intereses, taču kā vizuāls cilvēks viņa runā maz, daudz dara, ar rūpību un godbijību detaļām. Viņa sapakoja audeklus, ābolīša datoru, čemodānos salika vēl šo un to, un ar vilcienu ieradās Rīgā pie manis. Mūsu attiecības ir kā radošajam duetam. Viņa smejas, ka Brazīlijā daudzi vēlas, lai viņiem uzglezno sniegu, jo tas ir deficīts. Kamēr Latvijā sniega ir daudz un katru gadu. Tad nu viņa glezno atspērusies – mazas koka mājiņas ar dūmeņiem, kas kūp, aizsalušus dīķus, jaunus pārus, kas slido virs ezera, kamanas, kas slīd cauri meža ceļam, amatieru hokeja komandu, kas trenējas Daugavā – visu, kurā ir sniegs un ledus. Dažreiz viņai apnīk gleznot vienu un to pašu, un tad viņa lūdz, lai es izstāstu pasaku, kuras darbība norisinās ziemā. Tad viņa zīmē ilustrācijas manām pasakām, un tās gleznas kopā ar pasaku komplektā (portugāļu valodā runā liela daļa Brazīlijas) nonāk tālajā kontinentā. Tāpēc mums sanāk tāda kā radošā studija, kad viņa ierodas. Viņai vectēvs ir lietuvietis, mamma pa pusei lietuviete, viņa pati runā vairākās valodās, bet man ar viņu ir noruna, ka viņa brīvi drīkst mīt latviešu vārdus ar lietuviešu, es centīšos prasīt, kas ir kas. Sausis tas pats janvāris vien ir. Pie manis ir diezgan šauri. Liela istaba, ko dalām uz pusēm. Viņai ir savs skapis, galds, lampa, mūzikas iekārta. Viņa var brīvi izmantot virtuvi. Tajā viņa mēdz gatavot salātus stundām ilgi, kaut ko dungot zem deguna un domāt. Cik saprotu, tas ir viņas meditēšanas veids. Griezt, kapāt, kaut ko ar rokām darīt, atpūtināt acis no datora ekrāna, rokas no otas turēšanas. Viņa ir ļoti tīrīga, mazgā veļu gandrīz katru dienu. Kaut šajā laikā vairāk jau ir tomēr mājās, jo ārā ir lielie mīnusi. Tas padara sniega un ledus gleznošanu ticamāku. Reālāku. Mēs pasūtam no Rimi pārtiku, karsto upeņu dzērienu, sāļās standziņas, mandarīnus. Viņa cep maizītes no kārtainās mīklas un tāpēc te reizēm smaržo kā beķerejā. Ir mājīgi. Viņa ir gara un kalsna, ar izteiktu kaklu un šauriem pleciem. Viņa valkā mazus, spīdīgus auskariņus pati savam priekam. Viņas garās rokas griež gurķus, tur rokā peli un glauda kaķi. Man viņa asociējas ar dzērvi. Viņa ir tajā garumā, kas ir starp ļoti gara un ārkārtīgi gara. Taču kalsnais ķermenis nav piemērots basketbolam vai volejbolam. Par laimi, viņa ēd pietiekami, pat ja dažreiz rodas iespaids, ka tie ir salāti, kvinoja, kafija, sautējumi un bulciņas. Man ļoti patīk kā smaržo no rītiem dzīvoklis, kad viņa gatavo kafiju, pirms tam to samaļot dzirnaviņās. Tā ir mana rīta smarža. Mani tā modina ap 7.00, es tad lēnām raušos ārā no gultas, lai uz jogas paklājiņa izkustētos, pirms sākt dienu. Kaķi kafijas smarža kairina, kaķe nepacietīgi gaida, kad Rūta apsēdīsies ar kafijas krūzi pie galda, ieņems tūkstoš jardu skatu pa logu, vēros vēju spēlējamies ar egļu zariem, bet pa to laiku kaķe ieritināsies viņai klēpī un izbaudīs siltumu. Tā līdzās pastāvēšana ir sarežģīta lieta. Rūtai netīk daudz runāt. Daudz labāk visu laiku rosīties. Viņa ada, viņa datorā spēlē Factorio, kur ir tūkstošiem detaļu, kas kustās lielā harmonijā, viņa tam visam seko līdzi. Viņai Rēzeknē ir stelles linu audumiem, viņa pie manis rāda skices savām idejām. Man ir diezgan grūti ar viņu. Jo, ja cilvēks, tad jārunā. Bet viņa negrib, lai ar viņu runā. Viņa grib, lai viņai ļauj būt pašai par sevi. Lai viņai dod telpu un klusumu. Es pie datora mācu bērnus, tulkoju, spēlēju pavisam citas spēles kā viņa, viņa, uzlikusi lielās austiņas, klausās kādu mierīgu elektronisko mūziku un veido mājaslapas. Darba dienas otrajā pusē viņa mēģina gleznot, tad viņa šad un tad pajautā, kas dzīvo tajā būdā, kas top uz audekla. Tad es varu vērt vaļā muti, bet runāt tikai par to, kas ir viņas gleznās. Kam tur ir jābūt. Kad gleznas ir pusē, es tulkoju tekstus no latviešu valodas uz portugāļu valodu, lai būtu viss noformēts akurāti. Vakaros viņa atpūšas un gatavo salātus, ada vai skatās seriālus par klinšu kāpējiem un izdzīvošanu kalnos, viņu vilina stihijas un cilvēka spēja adaptēties visos apstākļos. Mēs kopīgi no rītiem meditējam, bet citas lietas, praktiski visas citas, darām atsevišķi. Viņai gribas, lai viņu uztver par dzīvu būtni, par simbiozi manā dzīvoklī, nevis cilvēku, kam ir pienākums teikt: “Labrīt! Arlabunakti! Ko Tu šodien ēdīsi?” Viņa man čatā uzraksta, ja ko vajag. Labāk nerunāt. Lai ir radošs klusums. Mājas čats ziņo, ka pēc stundas būs kāpostu zupa. Esmu aicināts to nobaudīt 19.00. Ierašanās pēc paša ieskatiem. Taču es eju. Gribas kopā paēst. To var klusumā diezgan labi. Viņai netraucē, ja es skatos, kā viņa tur kreisajā rokā karoti un lēnām smalsta kartupeļu gabaliņus zupā, sasmalcina tos, pieliek papildus zaļumus, pasmaida, atceroties kādu epizodi, tad atkal ieņem neitrālu pozu un sejas izteiksmi. Kaķe pieprasa spēlēšanos katru dienu, tas mums abiem dažreiz krīt uz nerviem. Kaķe neprot uzlikt spēli datorā, paņemt ķepās krāsojamo grāmatu un risināt Sudoku. Kaķe grib dzīvu cilvēku, kas velk aukliņu pa visu dzīvokli, kas viņai pilnībā pievēršas. Kaķe uzskata, ka viņai pienākas. Ja viņu aizmirst, viņa var sākt staigāt pa visām klaviatūrām, vai vismaz tās pārklāt ar biezo asti. Rūtas atbraukšana ir svētki. Viņa parasti uzturas tikai mēnesi. Rēzeknes dzīvoklī ir malkas apkure, pie manis Rīgā – centrālā. Te ir vienkāršāk, bet šaurāk. Katras šādas viesošanās beigās mēs braucam divatā, februāra otrajā pusē, uz Lietuvu pie viņas vectēva, kurš ir bitenieks un namdaris. Lietuvā ir interesanti tikai laukos. Pilsētās nav forši. Tās pašas Maximas, Eiropas struktūrfondu bruģis un reklāmas. Laukos ir mazas baznīciņas ar freskām. Mēs ejam tās pētīt, fotografēt, fantazēt, minēt, cik vecas tās ir. Liela daļa ir 19.gs beigas, bet dažas ir arī vecākas. Rūta nav kristiete, bet viņai interesē mākslas vēsture. Man arī patīk uzzināt, kāda ir bijusi dzīve pirms divsimt gadiem. Vai vismaz simts. Rūtas vectēvs rāda foto albūmus un stāsta, ko un kāpēc cēlis. Man ir liela cieņa pret šo cilvēku. Visi Rūtas cilvēki šķiet ļoti cienījami. Mamma podniece, tēvs juvelieris, brālis inženieris. Rūta pati iet līdzi laikam un veido internetā lapas, tā laikam ir nodeva sistēmai. Es nezinu, vai viņa to tā pati uztver. Vai viņa būtu ar mieru gleznot vairāk, lai noliktu datoru malā. Bet tāpat – viņa strādā tikai no mājām, un ne vairāk kā sešas stundas dienā. Tas arī ir kompromiss. Papildus tam ir pāris stundas dienā gleznošanas pasūtījumiem. Laiku viņa plāno pati. Par nopelnīto naudu viņa ceļo. Viņai vajag diezgan maz. Viņa ir ļoti praktiska, akurāta. Tīras, jaunas, glītas drēbes. Laba tehnika, labs apgaismojums, veselīga pārtika un dzīvesveids. Mēnesi ar Rūtu dzīvot ir izaicinājums. Man patīk vienatne. Mani traucē cilvēki, kuri neprot būt burtiski, punktuāli un ārkārtīgi loģiski. Viņa tāda pa lielam ir, taču es nejūtos līdz galam brīvi viņas klātbūtnē. Ciemiņš uz mēnesi paliek ciemiņš. Es dažreiz domāju, ka viņa ir ļoti neromantiska. Viņai visam ir jābūt skaistam, taču praktiskam. Mēs pa nakti guļam vienā istabā, katrs savā gultā, abi esam klusi, nerunājam, es zinu, ka viņai 6.30 zvanīs modinātājs, tāpēc labāk aizmigt ar viņu vienā laikā 22.00, lai varētu pamosties arī vienā laikā. Tā ir vieglāk. Viņa ļoti augstu vērtē savu pašpietiekamību. Viņai nekad nav bijušas romantiskas attiecības vai puisis. Tas vienkārši neko nedotu viņas darbam vai brīvībai ceļot apkārt pa Baltijas valstīm un Skandināviju. Tā būtu vardarbība viņā mēģināt iemīlēties. Jo viņa nav atvērta kam tādam. Tāpēc ir jāciena viņas izvēle dzīvot, kā viņa grib. Un es neteiktu, ka būtu jēga veidot attiecības ar cilvēku, kurš ir aizņemts pats ar sevi tiktāl, ka otrs ir lieks. Man pietiek ar to, ka varu vērot viņu no malas gleznojam. Kad viņa pabeidz gleznu, viņa mēdz no prieka un gandarījuma svilpot. Tas man šķiet ļoti nesievišķīgi, ja ņem vērā mākslīgos sabiedrības standartus, taču, tā kā viņa ir stepenvulfe, viņa dara, kā grib. Tā vispār ir brīvības izpausme. Cilvēki parasti svilpo tikai tad, kad ir priecīgi. Man patīk tā cieņa, ko es izjūtu vien no tā, ka viņa izvēlas katru gadu atbraukt pie manis, pēc tam braukt kopā uz Lietuvu, mani ir iepazīstinājusi ar visu savu ģimeni kā “tuvu draugu”, es to visu ļoti novērtēju. Mēs esam jauni, taču mūsu mentori, vecmeistari, jau runā par to, ka arī mēs drīz būsim pusmūžā. Varbūt ātrāk kā viņi būs zārkā. Ļoti iespējams, tas ir tāds joks no paaudzes paaudzē – 48 gados Tu vēl mācies otrajā maģistrantūrā, 55 gados jau domā par trešo pensiju līmeni. Tam visam nav nozīmes. Tikai vecmeistari un solīdi kungi savas sievas sauc par dzīvesbiedrenēm. Jo viņi jūtas tik stabili, ka jūt, ka visu atlikušo dzīvi ar savu cienījamo biedreni pavadīs. 30 gados par sievu, ar ko kopā būti tikai desmit gadi, diez vai, ka var teikt “dzīvesbiedrene”. Septiņdesmit gados pēc 45 laulībā pavadītiem gadiem, jau daudz drošāk. Vai arī tā ir tāda mode. Rūta piekrīt, ka pēc sevis atstāt kaut ko vajag. Māksliniekiem ir vienkāršāk – taisi izstādes, fotografē savus darbus, vērtīgāko no katras desmitgades nepārdod, turi draugiem, kam to novēlēsi mantojumā, ja tie Tevi pārdzīvos. Man tomēr ir aizrautība Rūtu šad un tad sasmīdināt. Pat ja viņa domā par savām lietām, runā maz, tas teorētiski ir iespējams. Tā ir tāda kā drošības sajūta. Ja Tu otru spēj sasmīdināt, tad taču Tu otru kaut mazliet saproti. Es viņu ļoti cienu, viņa mani arī diezgan. Daudzās viesnīcās ar vairākām zvaigznēm redzu gleznas pie sienām, kuras iegādātas no nesen absolvējušām mākslas akadēmijas studentēm. Tajos ir zirgi, daba, vējš, mirdzoši lauki. Taču tas viss ir Rūtā un vēl vairāk. Viņa cenšas netirgot savas gleznas tādām vajadzībām. Viņa grib, lai cilvēkiem, kam tās ir, būtu sajūsma. Ieraugot mākslas darbu, ir jābūt sajūsmai. Tas ir kritērijs numur viens. Ar trenētu aci, ar atvērtu sirdi, ar prasmīgu tehnikas pārzināšanu, Tu uztver cilvēka ideju. Ja no gleznas izstaro mīļums, aizrautība, tad ir labs sākums. Taču bieži vien gleznas ir maizes darbs, un tad ir plika tehnika. Vizuāli korekti dzīvnieki, cilvēki, tur ir simetriskas glāzes rokās, kuras saplīsušas izskatās tikpat labi kā vienā gabalā. Mākslinieka uzdevums ir uzgleznot glāzi, kad tā ir izkritusi no rokām, taču vēl nav sasniegusi grīdu. Tajā mirklī, starp rokām un Zemi, brīvās krišanas paātrinājumā, paiet glāzes mūžs, tāpat kā cilvēka. Notver to! Februāris strauji tuvojas, mēs pošamies uz Lietuvu. Šī paredzamība mani iepriecina. Viņa saka, ka Brazīlijā ir +24, pie mums -24. Viss ir līdzsvarā. Tāpat kā kinētiskā enerģija vienmēr ir vienāda ar potenciālo enerģiju. Tas, ko Tu paspēj izdarīt, kamēr kāda kosmiska glāze no stabila stāvokļa nokļūst maksimālas entropijas stāvoklī, kamēr Tu esi šeit uz Zemes un vari ietekmēt sabiedrību ar savu mākslu, kamēr Tu brīvi runā portugāliski, valodā, kas ir aktuāla citā kontinentā, Tu esi kā kvantu savienojumā esoša daļiņa, kura ir divās laiktelpās vienlaicīgi. Mani vienmēr ir fascinējusi ideja, ka visas gleznas ir portāli uz nākotni, pagātni vai vienkārši citu laika telpu ar citiem fizikas likumiem. Ja Tu pietiekami iztēlojies, Tu vari uzgleznotajā divstāvu būdiņā iekāpt iekšā pats, pārvilkt pār mugurai dūnu segu koka gultiņā un, sprakšķošas krāsns mūzikas pavadījumā, pārvietoties visos virzienos. Rūta parasti mani apstādina un saka, ka viņa klāj krāsu uz koka gabaliem un kārto bitus un baitus datorā tā, lai tie cilvēku acīm būtu tīkami. No galējas ideju pasaules uz galēju materiālismu viņa mani iestumj atpakaļ šeit un pasaka, ka kaķim jāiedod gaļa, jābeidz sapņot. Es paklausu. Rūta nelasa dzeju, bet zinātniskus žurnālus par ķīmiju. Ir klusums. Viņas austiņās skan darba mūzika, taču ārpus tām ir klusums. Es aizvien domāju par mūžīgā kritienā esošu glāzi. Ja laiks ir šeit un tagad, tad vienmēr ir kāda glāze, kas tieši tad krīt. Vai planē. Dažreiz man šķiet, ja es nezinātu portugāļu valodu, Rūtai no manis nebūtu jēgas. Tad viņa saka, ka vispār es esmu labs cilvēks. Mēs tiktos retāk, taču izdomātu citu radošas sadarbības formu. Būs jau labi. Abās valstīs - Brazīlijā un Latvijā - cieņā ir piparmētru tēja. Kad viņai ir jauns pasūtījums iespaidīgā četru ciparu izmērā no Brazīlijas, mēs dzeram to. Kopīgais vieno. (Comment on this)
Thursday, January 4th, 2024
11:58 am	Izrādās, dzīvojam tumšā Aļņa gadā 2024 год - год Темного Лося по славянскому календарю. Ты ведь знаешь, что у славян был свой календарь? А о том, что славяне использовали другое летоисчисление и неделя состояла не из 7, а из 9 дней? Многое забылось, но мы должны помнить о своих истоках, ведь мы произошли от мудрейшего рода, и нам есть, чему у них поучиться! *** (Comment on this)
Tuesday, January 2nd, 2024
5:53 pm	Šahs iesācējiem Labdien! Tā kā šobrīd esmu šaha trenera statusā, aicinu izmēģināt jūsu bērnu šaha spēli! ♟ Šahs attīsta plānošanas spējas, disciplīnu, uzmanības noturību un pacietību. Pirmā nodarbība bez maksas, pēc tam 5 eiro par katru. Nodarbības ir otrdienu un ceturtdienu vakaros. Pieteikšanās https://chesston.lv/ (Comment on this)
Sunday, December 31st, 2023
7:02 pm	Jaunā gada pirmais mērķis Šovakar man atgādināja, ka ārzemju publika aizvien gaida mana jaunākā stāsta audio versiju video formātā YouTube, kur es būtu ilustrācijai pievienojis attēlus. Video rediģēšana ir garš darbs, taču tā ir pirmā reize, kad man ko tādu lūdz. Jāuztaisa pirmais youtube video jaunajā gadā. (3 Comments |Comment on this)
Tuesday, December 19th, 2023
9:10 pm	“Technocracy has died. Humans have killed it with their own hands” Said the new Nietzsche prototype. To understand this story, you have to be 12th degree holder of free souls, great deeds society. The previous society on Earth had collapsed. Consumerism and left hemisphere brain dominance led to an end, people became addicted to screens, started to augment themselves with technology and rapidly became infertile. Many were addicted to virtual vices, such as virtual drugs, holographic dopamine inducers and regressed to primitive ways of living for feeding their nervous systems with hormones to induce fake ecstasy using high-tech drugs. The solution to this chaos was work in nature as a disciplinary measure, later everyone had to work as much as he spent in front of any screen, be it phone, computer, tablet or virtual reality glasses. People who worked in correction camps for technology addiction started to preach and some decades later technology was largely abolished as a means for entertainment. Humanity had learned its lesson and didn't use it to substitute meeting in real life, hugging, singing around fireplace, working in the fields and eating fruits together. 22nd century arrived with technology integrated into arsenal of tools humanity had, but not as a slavery system for those with predisposition to addictions. Organism arrived in this reality in a local park as 12 kids who were born on same day. They had calculated the best date and place. They started to go to the same school near the park. They sung in the same choir, after the school met next to the same fountain. They had two hearts, two hemispheres of brain, two hands, two lungs, many things in twos. In total they were 6 girls and 6 boys. When they were 3 years old, they started to meet and talk over their plans on how to fulfill their life's purpose. Their purpose was to restore acquirement for knowledge in era of change. After the death of science there was chaos. Some protested, because they were furious that only small percent of what was taught in college and universities was real and only secret societies had access to better knowledge. What is real? This was the question which ushered studies in preschool for five year olds. Their parents had created preschool, primary school and secondary school, but Organism arrived to make necessary transit to higher consciousness also for graduate and post-graduate studies. First they had to find people who would be willing to give lectures in this new knowledge. Who would help students to develop both hemispheres of the brain harmoniously to develop stable, harmonic people who would think with their hearts and feel with their wit. Therefore the basic subjects were gnoseology and base 12 math, living ethics, basis of fertility, living chemistry and multidimensional probability theory. They had to have some foundations to build upon and they took Nikola Tesla' s physics, time-space physics of thought forms, several micro and macro systems which had already been in development for some time. Many of such systems were a norm for practitioners of transcendental meditation, but now they would be open to public. If you can understand it with your heart, you can feel it with your wit. This subtle feeling was what students had to learn in first semester. They would learn to feel the oneness in practical classes. In one of them whole group of students, including the professor, went to delphinium where they created a new language to communicate with dolphins. Dolphins told them about their fantasy lands, ideas, students showed their ideas, both species learned a lot new. It was a creative process which was very fun, but serious and documented at the same time. Some students immediately sketched on paper what dolphins showed. Some wrote down their music in sheets of music. These kinds of lessons for developing the right hemisphere of the brain were 50% of whole studies, because 50%/50% was the goal. Another example – students took out dogs, played games with them. Made birdhouses from wood. Learned new languages. Every month one student had to present his language which he or she had to make up from scratch. Others had to learn that language over span of 6 months and whole group communicated daily in that language. It was an exercise for memory. When one had attained balance between his heart and wit, usually he also arrived at a state where suddenly everything became crystal clear to him and he became thirsty to know more, explore more. Everyone was cultivated towards this state to prove that this new type of education works. You could say that it was Zen state in which sudden bursts of genius was found and Satori of students was recorded to check if they had attained new insights to move forward already existing gnosis. Studies were easy once you learned how to stay perfectly balanced, for others it was sweat and tears to balance left and right hand, left and right hemispheres of the brain, heart and wit, craving to synthesize all gnosis in one theory of everything or splitting up all knowledge to miniature versions of various disciplines. Therefore these were main ideas of new school. You attain flow state daily, you live in Zen while you are in school, you strive to attain Satori as often as you can. Organism consisted of kids who were about to build a complex of houses for their new university type of school. They had mastered time, therefore they remembered their past and future lives. They knew how to write projects, how to plan houses, now they simply needed all personnel for new school, including head of the household at the school who would plant flowers and clean ice from rooftops. Organism presented this school via hologram to whole country using virtual conference room. There were few questions from the public, because everyone was thirsty for new gnosis which was available only to secret societies for thousands of years for population estimated 1% of 1%. Organism laughed about this craze saying: “Who forbade you to meditate before year of 2075? You were lazy, you were consumers, you waited for others to accumulate knowledge to consume it!” Round of applause. President of the country wrote on a holographic whiteboard using his left hand in a scribbled handwriting: “Future belongs to creators! Be a creator of your own future! Long live active, harmonious people! Glory to fruits of such people!” Students were matriculated in the early spring and had to plant their own plants in special green district which Organism had received for the school in commemoration that planet Earth has opened the first school of this kind. One might think that this whole ordeal was a fantasy of gardeners, because planting, growing, cultivating, fertilizing were the jargon words of this school. Unlike post-religion revolution there were no burning of books. Books were digitalized and conserved. A part of post-technocracy age was complete renunciation of authorities, everyone was left to his own intuition and wits to survive. If someone even had a thought of pretending to be an expert, he would be proved a liar immediately and made to plant daffodils as in Narcissus the story. The other extreme is people who think they don't have a clue, but they have somehow survived for 20, 30 or 40 years teaching and passing on knowledge directly or indirectly. For such people special rooms were made were they were asked to breathe. Monitors on the walls showed how much oxygen they inhaled and how much nitrogen they exhaled. After that they were shown a short clip which proved that plants need nitrogen and people with their noses are producers of nitrogen. As funny as it sounds, it is true. In post-fake news age a lot of things are true in some cases as it should be. After that these smart people were reminded and motivated they actually have a clue, they just didn't want to admit it for various reasons. However, not all people had to teach something. You could produce dream catchers for dogs and if they worked and dogs started dreaming of hunting instead of having nightmares, you would be a great member of society. In addition to all before mentioned, the new school also offered exercises for improving all senses. You had to train your nose to distinguish scents of flowers. Your hearing was improved in choir. Your sense of smell in aroma therapy. Your tactile feel in material meditation. It was a new discipline which aimed to find personalized materials for everyone to touch and caress in order to calm them down and their nervous system so far as light sleep after which person woke up happy and lively. Animals played a big role in the learning process as well, which served as a model for the macro world around people. High consciousness animals were observed such as whales, bees, elephants. Students learned about co-existence and symbiosis in different ecosystems. Human is a member of Milky way society and he had to learn the manners, self-esteem and dignity to communicate with other civilizations living there. He or she had to learn how to clean up after himself or herself in most cosmic sense of the word. Clean your room, your body, your city, your country, your planet, your quadrant of galaxy, your star system and star cluster. For students who dreamed of old times when studying while living in campus means lots of sex and partying, they were invited to plant seeds in soil, not in condoms. And meet opposite sex during work in nature. After great weeding and planting in nature, everyone looks happy and nice to meet. No alcohol required, just work, work for Mother Earth. There were no exams in the new school. Students had to make an exhibition of what they had produced in current semester. It could be science papers, woodwork, paintings, engineering solutions, new theorems in math, anything useful, be it theoretical or practical. It had to increase harmony, efficiency of whole society. In autumn professors checked what gnosis had been accumulated up to that point and declared what their recommendations for new research are. After all, Organism understood that you need to teach the students techniques in order for them to learn how to control their inspiration. Students had to understand their bodies, their wits, talents, character and other individual traits. So they can will themselves to create and harmonize themselves, their environment. Constant improvement and betterment of character was also intended to happen in such place. The new school paid for job done during planting of trees, plants, fruits and vegetables so studies were free of charge. The new post-technocracy society could thrive only if everyone was able to educate themselves into a creative, dutiful citizen who wants to help his community which would be whole galaxy instead of previous model where one helps his family and maybe his city. To attain the teaching methods Organism had collected thousands and millions of stories of successful practices when people who were creative, inspired, full of joy, passed on their gnosis about true reality of things, ideas and circumstances. The members of secret societies were made to leave planet Earth. They could continue their own ways in a reservation, in a far away planet. Without humans to feed on, however, they were in pain and had to rethink their lifestyle. Organism left planet Earth after 144 years in 22nd century having accomplished his mission. (Comment on this)
Monday, December 18th, 2023
5:40 am	“Tehnokrātija ir mirusi. Cilvēki to nogalināja paši savām rokām” Teica jaunā Nīčes prototips. Lai šo stāstu saprastu, Tev jābūt 12.pakāpes laimīgam brīvās dvēseles, labo darbu cilvēkam. Organisms ieradās šajā realitātē tepat Ziedoņdārzā 12 bērnu izskatā, kuri piedzima vienā dienā. Viņi bija aprēķinājuši vislabāko laiku un vietu. Viņi sāka mācīties vienā skolā, turpat tuvumā. Dziedāja vienā korī, pēc stundām satikās pie vienas un tās pašas strūklakas. Viņiem bija divas sirdis, divas smadzeņu puslodes, divas rokas, divas plaušas, vēl pa divi bija daudz kas. Kopā 12 bērni, seši zēni un sešas meitenes. Viņi trīs gadu vecumā sāka savā starpā bieži sarunāties un plānot, kā realizēt viņu uzdevumu šajā dzīvē. Viņu uzdevums bija atjaunot zināšanu ieguvi pārmaiņu laikmetā. Pēc zinātnes nāves bija iestājies mērens haoss. Vieni protestēja, uzzinot, ka augstskolās gadsimtiem mācītas muļķības, tikai šauru slepenu biedrību skolās bijusi patiesāka pieeja īstenībai. Kas ir īsts? Ar šo jautājumu sākās studijas sagatavošanas skolā, piecu gadu vecumā. Viņu vecāki bija radījuši sagatavošanas skolu, arī sākuma skolu un vidējo izglītības iestādi, taču organisms ieradās, lai veiktu vajadzīgo pāriešanu augstākā līmenī arī tālākai izglītībai. Vispirms bija jāatrod mācību spēki, kuri gribētu strādāt jaunā zinību ieguves vietā. Abas smadzeņu puslodes tiek attīstītas vienmērīgi, lai rastos harmoniski cilvēki, kuri domā ar sirdi un jūt ar saprātu. Tāpēc pamata priekšmetu grupā pie gnozeoloģijas un 12- bāzes matemātikas pievienojās dzīvā ētika, auglības pamati, dzīvā ķīmija un daudzdimensiju varbūtību teorija. Uz kaut kādiem pamatiem bija jāceļ jaunā mācība post-zinātnes sabiedrībā. Apskatīja Nikolā Teslas fiziku, domu telpu konfigurācijas fiziku, dažādas mikro un makro salīdzināmās sistēmas, kas palīdzēja apskatīt ikdienu studentiem no skatpunktiem, kas līdz šim bija pieejami tikai ilggadējiem transcendentālās meditācijas piekopējiem. Ja to var saprast ar sirdi, to var sajust ar saprātu. Šo jušanu, smalko jušanu tad bija jāmēģina iemācīt pirmkursniekiem. Mēs te mācāmies sajust vienotību ar visu, kas ir, lekcijās. Kādā no praktiskajām nodarbībām, visa grupa ar pasniedzējiem devās uz delfināriju, kur izveidoja jaunu valodu saziņai ar delfīniem. Delfīni pastāstīja par savu fantāziju, ideju pasauli, studenti par savām, individuālajām domu pasaulēm. Notika kopējs, radošs process, kurā ieguva abas sugas. Delfīni priecīgi čiepstēja un pīkstēja, mākslās apdāvinātie studenti strauji skicēja Delfīnu nodotās ziņas par to, kā vizuāli izskatās viņu ideju pasaulēs. Šādas nodarbības labās smadzeņu puslodes izkopšanai aizņēma pusi mācību laika, kas bija pašsaprotami. Vēl daži piemēri – studenti veda pastaigās suņus, pēc tam spēlēja spēles ar tiem. Izgatavoja putnu barotavas ziemā. Mācījās jaunas valodas. Katru mēnesi vienu jaunu valodu kādam bija jāizdomā no nulles. Pēc tam citi to pusgadu mācījās un rakstīja zīmītes tajā valodā. Tas bija atmiņas treniņam. Kad cilvēks bija ieguvis līdzsvaru starp sirds un smadzeņu uztveri, parasti iestājas stāvoklis, kurā viss tapa skaidrs, un ļoti gribējās uzzināt vēl. Šajā stāvokli bija jānoved visi studenti, lai varētu teikt, ka pasniedzēji tiešām prot mācīt. Varētu teikt, ka Zen sajūtu kultivācija noveda pie spontāniem ģenialitātes uzplaiksnījumiem, kuri tika piefiksēti, satori stāvoklī nonākušo studentu intervējot par jaunajām zināšanām. Tās tika salīdzinātas ar jau iepriekšējām, kuras jau bija datu bāzē, un tad secināts, par cik procentiem un kā tik tiešām ir viņa teiktajā kas jauns un potenciāli vērtīgs. Studijas bija izklaide tiem, kas jau bija harmonijā, pārējie vaiga sviedros pūlējās atrast savu iekšējo balansu starp savu kreiso un labo puslodi, kreiso un labo roku, sirdi un galvu, ilgām pēc visu zināšanu sintēzes un vienas atsevišķas disciplīnas izrakstīšanas pa sastāvdaļām līdz pēdējam. Tātad šādas idejas organismam bija kā vadlīnijas jaunajai iestādei. Viņi tik tiešām iestādīja duci liepu un ozolu pie ēkas pamatiem, kad tos sāka rakt. Paši būdami septītās un astotās klases skolnieki, kaut laiku viņi bija izpratuši, un tas bija viņu apziņas blakusprodukts, viņi stādīja tāmes, rakstīja potenciālajiem lektoriem, meklēja saimnieciskus cilvēkus, kas prot no jumta tīrīt ledu un uz Zemes stādīt maijpuķītes iestādes dobēs. Viņiem bija jāuzceļ augstākās izglītības iestāde, pirms viņi beigtu vidusskolu, jo viņi gribēja studēt paši savā jaunveidotajā iestādē, ko būtu paspējuši gan akreditēt, gan apstādīt, gan uz jumta uzlikt vēja rādītājus. Organisms divpadsmit bērnu sastāvā prezentēja jauno iestādi plašākai publikai, izmantojot hologrammu iekārtu un virtuālo konferenču zāli. Jautājumi no zāles un interesantiem bija maz, jo visi bija izslāpuši pēc jaunajām zināšanām, kas bija bijušas gadu tūkstošiem pieejamas 1% no 1%. Organisms gan smējās, ka: “Kurš gan jums liedza meditēt pirms 2075.gada? Paši vien slinkojāt, no citiem gaidījāt, patērējāt citu uzkrātās zināšanas! Bijāt patērētāji.” Skanēja applausi. Valsts prezidents uz tāfeles ar kreiso roku ķeburainā rokrakstā uzskricelēja: “Nākotne pieder tās radītājiem! Esi savas nākotnes radītājs! Lai dzīvo aktīvi, harmoniski cilvēki! Slava ziediem!” Studenti pirms septembra jau pavasarī tika ieskaitīti rindās un iestādīja savus stādiņus speciālajā apzaļumošanas kvartālā, ko arī organisms bija iegādājies par piemiņu tam, ka uz Zemes ir atklāta šāda iestāde. Varētu domāt, ka viņi visi bija dārznieki, jo visu laiku tika lietota terminoloģija: “Stādi, audz, kultivē, plauc, apmēslo sevi ar ideālu augsni jaunām atklāsmēm!” Atšķirībā no post-reliģijas laikmeta grāmatas dedzinātas netika. Tās rūpīgi digitalizēja un arhivēja. Daļa no jaunās post-zinātnes laikmeta bija pilnīga atsacīšanās no autoritātēm, palika tikai jušana ar saprātu. Ja kāds mēģinātu uzdoties par ekspertu, viņu pieķertu melos un liktu pie narcišu audzēšanas, lai atgādinātu, ka narcisms ir labs tikai dārzā, ziedu izskatā. Otra galējība narcismam ir cilvēki, kuri uzskata, ka neko daudz nezina, kaut vienā jomā darbojušies 10, 20 vai pat vairāk gadu. Tādiem tika piedāvāta telpa, kurā viņi varēja elpot. Pēc laika tika parādīts, ka tikai no tā, ka viņi pārstrādā skābekli slāpeklī, no šī slāpekļa tika pabaroti augi. Slāpeklis ir hlorofila sastāvdaļa, un katrs elpojošais cilvēks tiešā vai pārnestā veidā, taču tomēr palīdz augiem augt. Tā saka iekšējā loģika, kurai ar ārējo nav sakara. Tomēr, ja vajag, izelpoto slāpekli var savākt un pēc tam parādīt, cik rožu izplaukušas kāda cilvēka elpošanas rezultātā. Šie cilvēki tika motivēti un pārliecināti, ka viņi zina daudz vairāk, kā viņu iedragātais pašvērtējums ļauj par sevi domāt. Tomēr ne jau visiem bija kas jāmāca. Tu varēji post-zinātnes sabiedrībā pastāvēt ražojot jebko lietderīgu. Ja ražoji plastmasas sapņu ķērājus suņiem, kuri vēlējas medīt sapņos, nevis sapņot, ka viņu saimnieks aizmirsis iedot rīta gaļas porciju, un Tavi sapņu ķērāji tiešām suņiem dāvāja labākus sapņus, tad Tu tiki cienīts. Pie vispusīgās attīstības iestādē organisms piedāvāja arī visu maņu attīstības vingrinājumus, kam arī tika piešķirta liela loma. Bija jāmācās trenēt degunu, atšķirt hiacinšu smaržu no margrietiņu smaržas. Bija jāmācās saprast, kāpēc divu dažādu šķirņu kaķi vienā vecumā smaržoja dažādi. Dzirdi trenēja korī, ožu smaržu terapijā, redzi skicēšanas nodarbībās, mēli trenēja garšvielu terapijā, tausti – materiālu meditācijā. Tā bija jauna joma, kura piemeklēja materiālus, kuru glaudīšana un taustīšana nomierināja nervu sistēmu tiktāl, ka cilvēks iegrima vieglā snaudā, no kuras pamodies jutās žirgts un priecīgs. Liela loma bija arī mācību procesā dzīvniekiem, kuri bija kā paraugs makropasaulei cilvēkiem apkārt. No augsti attīstītiem dzīvniekiem kā vaļi, bites, govis, ziloņi, studenti mācījās par līdzās pastāvēšanu un simbiozi dažādās ekosistēmās. Cilvēks arī bija Piena Ceļa galaktikas ekosistēmas sastāvdaļa, un, lai ar prieku un pašcieņu iekļautos tajā, viņam bija jāapgūst starpzvaigžņu telpas manieres, uzvedības normas, kārtības izjūta. Uzturēt tīru savu ķermeni, savu istabu, savu dzīvokli, māju, pilsētu, valsti, planētu un tā tālāk, cik nu katram garas ir rokas un saprāts aiz sevis savākt. Kas augšā, tas apakšā. Studentiem patīk mīlēties, taču patīk arī kopā ceļot vilcienā uz laukiem, rakt zemi un stādīt kokus. Abi procesi rada ko jaunu, sniedz baudu, taču vienā gadījumā sēkla paliek gumijā, un to izmet miskastē. Otrā gadījumā sēkla nonāk Zemē, no tās izaug koks. Skaidrs, ka koki ir ļoti vērtīgi. Tādā veidā tie studenti, kuriem bija tik liels libido, ka traucēja mācībām, līdz iestādes absolvēšanai bija iestādījuši simtiem koku. Studentiem patika ballītes un iepazīties ar skaistu pretējā dzimuma pārstāvi – droši, iepazīsties talkā, ravējot dārzu un stādot kokus. Pie lielā galda visi vienādi – sārtiem vaigiem pavasara rītā atbraukuši no pilsētas, gatavi darbam, visi iegulda enerģiju, lai augtu, augtu viņu darba tikums, gan skābbarība, gan ogas, gan augļi. Jaunajā mācību iestādē sesijas nebija. Bija jārada darbu skate, tur katras sekcijas studenti atrādīja savus darbus. Vai tie bija referāti, vai koka skapīši, vai mākslas ainavas, vai jaunas teorēmas matemātikā, visi bija pa semestri radījuši ko jaunu. Vai vismaz vērtīgu sabiedrībai. Jaunais un aktuālais, progress, augšana un plaukšana, taču pāri visam harmonija. Rudenī tāpat iepriekšējā gada darbi tika vētīti vēlreiz, lai tie kalpotu par mēslojumu jaunajam. Organisms saprata, ka cilvēks jaunajā iestādē ir jānoved tādā stāvoklī, ka viņam ir patstāvīga kontrole pār savu iedvesmas stāvokli. Ka students, apguvis pirmos kursus par sev piešķirto dzīvības komplektu, savu ķermeni, savu saprātu un sirdi, spēj ar pašiedvesmu sevi novest iedvesmas stāvoklī. Ar savu gribasspēku harmonizēt visu, kas traucē ikdienā, lai studētu pilnvērtīgi. Darbs papildus studijām deva iespēju studentiem nodoties tikai mācībām. Darbu nodrošināja iestāde pati. Tāpēc studijas aizvien bija par brīvu. Zināšanas par to, kas cilvēku padara no patērētāja par radošu, vienmēr iedvesmā esošu, bija atslēgas jaunajai iestādei. Organisms tās bija ieguvis selekcionējot dažādus stāstus, empīriskus un teorētiskus, piemērojot sabiedrībai, kur zinātne un kreisās smadzeņu puslodes patērētāji noveduši civilizāciju līdz kraham, gandrīz pārciparojušies aizvien primitīvākās virtuālās baudās, un, visbeidzot atraduši izeju, aizvietojot sintētiskās narkotikas ar dabīgu dārza darbu terapiju, kas nes augļus katru sezonu un kalpo gan jaunatnei, gan visiem kopumā, iepretī narkotikām, kuras atļauties vecajā sabiedrībā varēja nedaudzi. Šis 1% no 1% bija emigrējis uz citām Zemēm, kur dzīvoja pazemē, aizvien lietojot meskalīnu, peldoties murgos un fiziskās ciešanās, lēnām sairstot par pamatu jaunai naftas izejvielai. Viņi tā izmantoja savu iespēju labprātīgi atstāt šo Zemi, jo citādi viņiem draudētu piestādīt narcišu laukus daudzu miljonu hektāru platībā, ko viņi noteikti nevēlējās darīt. Organisms pēc paveiktas misijas 144 gadu vecumā atstāja Zemi un devās aizsaulē atpūsties. (Comment on this)
Friday, December 15th, 2023
2:34 pm	Labā prakse autisma jomā Zinātniska konference par autismu tiešraidē šodien un rītdien no Latvijas Nacionālās bibliotēkas. https://www.facebook.com/autisms/videos/1060115145179950/ (3 Comments |Comment on this)
Tuesday, December 12th, 2023
9:21 pm	10 filozofiskākās video spēles Datorspēļu spēlēšana kā filozofijas apgūšana 1. Eksistenciālisms 2. Ētika 3. Metafizika 4. Epistemoloģija https://www.youtube.com/watch?v=9ONh_2dczJ8 (8 Comments |Comment on this)
12:09 am	Prestižs Ar dzīvokļa biedreni aizfilozofējāmies šodien, kas ir prestižs. Piemēram, 12 gadu vecumā 1.sporta klase šahā ir prestiži, 14 gadu vecumā vairs nē. Pirmajā kursā augstskolā piedalīties zinātniskā konferencē, saņemt stipendiju un vairāki 10 kursa noslēgumu vērtējumos ir prestiži, taču, beidzot maģistrantūru, prestiži ir piedalīties zinātniskās konferencēs ārzemēs. Strādāt par skolotāju desmit gadus nav prestiži, strādāt vienā no labākajām ģimnāzijām valstī - kaut cik prestiži. Būt par plaši pazīstamu zinātnieku šaurā speciālistu lokā ir prestiži, citiem, kas uzzina, ka tāds zinātnieks saņem valsts iestādes zema līmeņa algu, tas var nebūt prestiži. ** Prestižs ir relatīvs. Mākslīgs prestižs ir tas, ko sauc, ka kāds vēlas izskatīties veiksmīgs, bet tāds nav. Atkal – kādi kritēriji? Katram savi, kas ir veiksme un laime. Šis viss atgādina žurku skrējienu, duālismu, dzīšanos pēc materiāliem labumiem. Taču arī garīdznieku starpā diemžēl ir prestižs. Kāds saprot kādu jautājumu labāk, cits saprot teju iesācēju līmenī. Kāds grib izskatīties vecāks un cienījamāks kā ir. Cits tēlo jaunieti 45 gadu vecumā. Dažādi varianti, taču prestižs ir viens no faktoriem, kas veido cieņu pret konkrēto cilvēku. (2 Comments |Comment on this)
Monday, December 11th, 2023
10:57 pm	Mon ange est philosophe Šovakar Radošuma Skoliņā bijām 13 cilvēki. Izskatās, ka sniegpārsliņu, eglīšu un eņģeļu piedāvājums cilvēkus piesaistīja. Mans iekšējais filozofs brīnās. Pirms nodarbības gāju garām un redzēju, ka trolejbusu pieturā pirms mūsu ēkas piebraukusi ātrā palīdzība. Pamāju tai. :) (Comment on this)
Sunday, December 3rd, 2023
11:14 pm	“Laiks būvēt ir!” Laukos kāda skaista sieviete, ar ko sanāca sēdēt pie viena galda pusdienās regulāri saimē, man uzdāvināja vīraka kociņus. Tas bija jūlijā. Tagad kociņu palicis mazāk, tāpēc jo īpaši katrs ir ļoti vērtīgs. Līdz nākamajai reizei, kad pie viņas ciemošos, varētu būt astoņi mēneši. Man ir draugs Džefs, kurš man stāsta par attiecībām no vīrieša skatpunkta. Nesen jautāju: “Vai Tu proti mīlēt?” Viņš – “Jā, es esmu bijis mīlošās attiecībās.” “Kas notika?” Tās bija uz laiku. “Dzīve ir uz laiku” Steidzies lēnām. ** Mums iedeva Zemi lietošanā uz laiku. Kamēr strādāsim tur un dzīvosim tur. Zemes bija daudz, taču iekopt to vajadzēja. Divi hektāri uz diviem pieaugušiem cilvēkiem. Sākām ar mājas projektu. Sieva arhitekte kopā ar mani – sapņotāju, salika maketu ātri. Iedomājies, pusi rīta esi pavadījusi šķūrējot sniegu. Varbūt ar mazu traktoriņu, varbūt tāpat ar lielajām lāpstām. Pēc tam ienāc Mājā. Māja ir silta. Tajā ir priekšnams. Pēc tam gaitenis ar durvīm uz telpām. Pa kreisu roku ir virtuve. Tajā ir apkures katls. Ir plīts ar daudziem riņķiem un malkas apkuri. Ir arī konvekcijas krāsns. Ātri var pagatavot dārzeņu sautējumus. Kad esi sasildījusies ar karstu tēju un sautējumu, gribas iet augšā iekrist pēļos atpūsties. Pēc tam palasīt kādu jautru grāmatu. Mājā grīdas no koka. Dzīvojamajā daļā uz grīdām ir paklāji, saimniecības daļā virs grīdām ir ieklāts linolejs, ko viegli tīrīt. Kad ienāk mājā, pēc priekšnama, pa labu roku uzreiz ir vītņu kāpnes uz otro stāvu un bēniņiem. Atnāc mājās un gribi kāpt debesīs? Var, taču kāpnes ir stāvas. Pie mājas ir pirtiņa. Baseins. Mājā iekšā ir lielā, četrvietīgā džakuzi vanna. Lai mēs būtu tīri un balti ar krāna ūdentiņu, jābūt pieejamām ūdens procedūrām visos veidos. Ekstrēmie var mazgāties 3.45 akas ūdenī ārā, komforta mīlošie 9.00 no rīta karstā dušā. Pēc labas grāmatas lasīšanas var nokāpt lejā sabužināt suni, mums bija haskijs, atkal doties ārā. Rāms rīts. Kaķis pats nāk bužināties, prot uzkāpt līdz visām mīkstajām un komfortablajām vietām, kamēr suns paklausīgi gaida. Izeju ārā ar suni, viņš priecīgs lēkā pa sniegu. Aizejam līdz mežmalai, meklējam alas. Suns klusi seko, ierejas, kad putni atsaucas. Pēc pastaigas ar suni eju apraudzīt sievu. Viņa pie darba galda kaut ko rasē. Spoža gaismas strūkla iespīd sejā, atverot viņas darba istabas zaļi nolakotās durvis no metāla. Viņai patīk izturīgi, dabai draudzīgi materiāli. Viņa pamāj. Noņem brilles. Ir sajūta, ka viņa uz mani skatās kā uz kaķi, kurš grasās lēkt klēpī. Es viņai iemetu ar spilvenu, lai mainītos noskaņa. Viņa to noķer, pasmejas, iemet man atpakaļ. Mēs kopā apsēžamies uz mazā dīvāna, uz kura viņa guļ, kad visu nakti strādājusi, gulējusi turpat darbistabā. Tad mēs mēģinam kutināt viena otru, taču labi izvairāmies. Sākam runāt par to, kāda būtu Karlsona draudzene. Vai Karslonu pārim uz mūsu jumta būtu jāuzceļ mazs būcenītis. Tie ir nieki, taču fantazēt ir manā stilā. Pēc tam es saku, ka ir jau pusdienlaiks, es uzsildīšu no rīta pagatavoto sautējumu arī viņai. Dodamies ēst. Dzeram karkadē tēju ar kanēļa standziņām. Ir iedegtas baltas sveces. Tuvojas svētki. Viņa stāsta, kāds projekts šobrīd ir viņas galvā. Pasūtītāji apstiprinājuši metu, tagad jāprecizē detaļas. Man galvā ir bērns, akls un kurlmēms, kurš pasakaini dejo. Šai meitenei ir tāda muzikalitāte, kaut viņa nedzird it kā. Viņai uzliek mūziku, un viņa jūt. Viņai pieskaras, viņa ar Braila rakstu sazinās, viņa saka, ka viņas pasaulē ir liels miers. Es uz viņu skatos kā uz tādu svēto jaunavu, viņa tikai smejas. Mums ir kontakts un mēs smejamies tos čalošos, skanošos, līksmos smieklus, jo ir daudz Gaismas istabā. Pēc pusdienām mūsu mājās atjaunojas darba sajūta. Es gatavoju stundas bērniem. Rīt skolā, tikai pāris verstis no mājas, man jāvada stundas. Mūsu mājās pie sienām ir daudz gleznu. Tās visas ir portāli. Lielākā daļa uz nākotni. Vienā ir kaķis, kurš atpūšas pie upes. Fonā ir kalni. Citā gleznā ir saules pielieti bišu lauki. Daudzi, daudzi lauki ar bišu mājiņām. Zeme san. Vēl citā ir redzams, ka Dauka ir sasniedzis horizontu, paņēmis rokās debesjumu un to ēd kā baranku. Pie griestiem ir lustras 18.gs baroka stilā. Dažādi maketi vitrīnās no sievas pabeigtajiem skaistākajiem projektiem. Man – dažu audzēkņu foto, taču tos turu fotoalbumā. Šajā mājā idilles nav. Visu laiku mēs gudrojam, kā paplašināties. Varbūt jābrauc ar laivām pa Gauju, varbūt jānokrāso ar grafiti kāds bānītis. Varbūt jāuzrīko adīšanas sacensības un labākie darbi jāaizsūta bāreņiem. Mums patīk braukt ar mūsu busiņu ceļojumos, mums ir taisns ceļš cauri visam reģionam, taču vēl labāk ir mazais kukuruzņiks, ko kāds gudrs vīrs restaurēja. Ar to vizināties ir pavisam labi. Pūkaini mākoņi, mazas mājiņas, un upe gar mūsu laukiem. Tu gribēji dzīvi bez konfliktiem, taču ar daudz izaugsmes. Katrs iekšējais suns, kura astei jāpārkāpj, katrs puds sāls, ko jāapēd, viss ir attieksmē. Daudz, daudz izaugsmes, bet, vai tāpēc, ka mums bail no vecuma un rutīnas, vai tāpēc, ka gribam samīļot iekšējo bērnu tūkstots veidos? Ar katru dienu mēs ar sievu kļūstam jaunāki. Līdz piedzimstam atkal un atkal. Tam ir gleznas, tam ir maketi, tam ir fantāzija. Spēcīgas rokas rok zemi mūsu Zemē. Tās ir mūsu rokas. Mūsu pāļdziņi, atdzīti no kaimiņu sādžas, dzen mūsu nākotni mūsu Zemē. Tie klaudz dum, dum, dum, pak, dum, dum, tonkš. Mūs mazmazbērni šajās mājās dziedās “a, e, i, o, Latvija, Lietuva, Baltija.” Tu gribēji interesantu dzīvi, radošu dzīvi, pelnīt naudu ar mākslu, es uzcēlu Tev koka māju, kur darbistaba un darbnīca – Tavs templis un svētnīca. Beigās jau ir sākums. Satiksimies divdesmit trešajā gadsimtā vietā, kur ir Laimes ezers. Zini, kāpēc viņu tā nosauca? Jo Laime tur dzīvo. Current Music: Here with me (Comment on this)
Saturday, November 25th, 2023
3:21 pm	Cibā bija tāda lietotāja @sniegabrist Viņa studēja medicīnu, tad inženieru lietas. Klausījās interesantu mūziku. Viņa bija stipri pie Zemes. Viņai bija forši brāļi un ģimene. Viņa izteicās par sevi piezemēti, bez pretenzijām un jebkādu izcilību. Kaut kas tajā visā mani piesaistīja un es veltīju viņai pāris stāstu par izglābtiem dzīvniekiem. Viņa rakstīja, ka kursā esot starp daudziem desmitiem puišu meitenei, ir dažādi izaicinājumi. Man bija tāpat, ka biju vienīgais puisis kursā. Šodien daudz izbridu. Labs cilvēks bija. Cik cilvēku, ieraugot pēc desmit gadiem uz ielas, Tu labprāt pasveicinātu un uzsāktu sarunu no tās vietas, kur palikāt toreiz? (5 Comments |Comment on this)
Thursday, November 16th, 2023
1:52 am	“Vai Visumam ir interesanti?” Man ir autoritāte – kāds vieds vīrs. Viņam ir iemīļots retorisks jautājums: “Vai Visumam ir interesanti?”, “Vai Tu ikdienā pienes jaunu, unikālu pieredzi Visumam?” Skaidrs, ka strādāt 9-17 darbu, kurā notiek tikai jau esošā atgremošana, nav interesanti. Interesanti ir izstrādāt jaunas tehnoloģijas, izdomāt jaunas pasaules, ieviest jaunu politiku, uzvedības modeļus, izdomāt jaunas mācīšanās metodes, gleznot, izdomājot, kā sintezēt jau esošos stilus... Interesanti ir visu laiku sintezēt ko pietiekami radikāli jaunu no jau esošā. Lai to darītu, jābūt nodrošinātām cilvēka pamatvajadzībām, teica Maslovs. Kas parāda, ka uz šīs planētas nauda ir tikai kontroles mehānisms, lai cilvēkiem būtu mazāk laika domāt, kā būtu, ja būtu labāk un citādāk. Taču ir cilvēki, kas dzīvo no Radīšanas tik ilgi, kamēr var, un dzīvo arī pēc tam, kad vairs nevar, jo dzīve bez mākslas nav dzīve. Dzīve bez radīšanas ir patērēšana un degradācija. "Bez mīlestības viss ir mazs!", teica Ziedonis, un dzīvoja ar savu mākslu azotē. Mēs paši izvēlamies dzīvot interesanti vai garlaicīgi. Senie grieķu filozofi teica, ka cilvēkam ir jāatrod sevī vislielākais talants, tas jāizkopj, lai sabiedrībai no viņa būtu labums, jo sabiedrība ir cilvēka māte. Tu dzīvojot raksti stāstu par sevi, ko varēs izlasīt Tavi bērni, dažreiz vēl daudzi citi. Kas pēc Tevis paliks, ja dzīvosi garlaicīgi? Kur paliks Tavs pienesums Tavai dzimtai, valstij, dvēselei? Kā šahā, slikts plāns ir labāks par nekādu plānu. Tādā ziņā hedonistus, kas strādā biznesā, ignorē jebkādas morāles normas, lai tikai dzīvotu krējumā, var saprast, jo viņi uzskata, ka ir tikai viena dzīve, šī, un tāpēc jādara viss iespējamais, lai gūtu pēc iespējas plašāku pieredžu spektru tajā. Tā jau ir, ka sava privātā lidmašīna dod papildus mobilitāti. Savs auto, savi draugi lielākajās Eiropas un ASV pilsētās – tāpat. Paziņu paziņu tīkls, kur visi viens otru atbalsta. Tas ož pēc slepenajām organizācijām, un tām, tāpat kā šakāļu baram, ir sava hierarhija. Viss atkarīgs no apziņas, virsmērķa, Kants teiktu Kategoriskā imperatīva, kāda ir ideālā sabiedrība. Ir ļoti svarīgs nākotnes jēdziens. Mums tik daudz proponē, ka jāsaudzē bērni, jāsargā bērni, bet, kad paši bijām bērni, vai kāds mūs sargāja? Citi bērni darīja pāri, pieaugušie bija pārslogoti, sistēma runāja vienu, darīja ko citu, un es runāju par 1990-to gadu sākumu, kad bija pārmaiņu laiki. Ja es izvēlos savu dzīvesveidu, tad tajā var būt dažādi modeļi. Taču gribas, lai Visumam ir interesanti. Var studēt mākslas un literatūras vēsturi, censties pārspēt Gēti vai Raini, var rakstīt atvilktnei, atkarībā no godkāres. Vai Visumam ir svarīgi, ka Tev ir godkāre? Ja tā motivē izdarīt un sasniegt vairāk, tad droši vien, ka jā. Budisms, savukārt, māca, ka jāprot izprast, kuras ir iegribas, kuras ir vajadzības. Atšķirt vēlmes no pamatvajadzībām. No vēlmēm un vēlmju ķermeņa ir jāatbrīvojas, taču pamatvajadzības sev ir jānodrošina, tās ir rūpes pašam par sevi. Ilūzijas ir tad, ja Tu gaidi no Visuma un dzīves to, kas ir iegribas. Un tad vēl kā mazs bērns niķojies un dusmojies, kad nenotiek iecerētais. Visums tad pasmaida par Tevi. Tas nav interesanti, taču katra apziņa var augt vai degradēties, tā ir tikai Daba un bioloģija. Ja katram laime nozīmē ko savu, tad katrs var būt laimīgs savā veidā, ko citi var nemaz nesaprast no malas. Taču tiekšanās pēc baudas nav tas pats, kas pēc laimes. Laime ir tāds stāvoklis, kad pēc smaga darba gandarījums ir tik liels, ka Tu gribi darīt to pašu darbu vēl un vēl. Laime ir cilvēka rokas pieskāriens, jo Tu otram esi kā sega ziemā, Tava klātbūtne sasilda visas iekšiņas. Laime ir tad, kad Tu kādu ļoti, ļoti mīli, Tu palaid to vaļā, bet pie Tevis pēc ilgāka laika atgriežas, jo vienkārši ir labi. Ir labi mājās. Laime ir būt par mājām, par patvērumu kaut vienam cilvēkam. Es, personīgi, cenšos, lai Visumam būtu interesanti. Lai tas varētu sasist plaukstas un teikt: “Re, šis trakais skrien pa ceļa vidu, cauri braucošām mašīnām, jo jūtas brīvs, jo satiksme ir izdomāta tikai pieskaitāmajiem, nepieskaitāmie dzīvo pēc saviem noteikumiem.” Saprātīgi savi noteikumi. Uz to es tiecos un mācos. (4 Comments |Comment on this)
Tuesday, November 7th, 2023
10:17 pm	“Go figure (skate) ” Ilgu laiku pildspalva klusēja, taču naktī tā sakustējās. Kāda jauna sieviete un viņas māte bija kopā ar mani, mēs braucām uz sacensībām. Es iedrošināju sievieti, viņas māte iedrošināja viņu, ka piedalīšanās būs veiksmīga. Viņa bija ļoti norūpējusies, skatījās tālumā, ne manās, ne mātes acīs. Tad mums bija jāpaliek skatītāju zonā, kamēr sieviete devās laukumā. Slidot, iespējams. Ar mammu pārrunājām, cik daudz ir jādara, lai tās divas minūtes veiktu trikus gaisā virs ledus. Mēs viņu atbalstījām, uzvilkuši dūraiņus, paņēmuši karstu tēju termosā, sēdējām aiz norobežojuma ledus hallē. Viņa veica gaisā dažas piruetes, ieguva rezultātu 9.7, un bija sekmīgi iekļuvusi nākamajā sacensību kārtā. Nebija ar sevi apmierināta, jo varēja iegūt vēl augstāku rezultātu. Kamēr mēs analizējām slidotāju izvēlētos mūzikas pavadījumus, viņa gatavojās nākamajai kārtai. Katrā sportā šajā realitātē ir dopings, tievēšana, bet tajā realitātē bija tikai grācija un skaistums. Visi cilvēki ir skaisti. Visi veselie, dzīvie cilvēki ir skaisti. Kas ir skaistums daiļslidošanā? Tajā laiktelpā sirds skaistums izpausts caur koordināciju un ātrumu, muskuļu atmiņu bija noteicošais. Paralēlā pasaule, kurā visi uzvar, visi piedalās, kuri ir ieguldījuši pietiekami daudz laika. Jā, viņa bija apmāta ar slidošanu kopš iemācījās stāvēt, jau no divu gadu vecuma. Slidoja vienmēr un visur, pie mājas bija ledus halle, draudzenēm angārā bija portatīvā ledus telpa, ledus bija viņas stihija. Viņai zem gultas stāvēja triko, un datorā, un telefonā viņa spēlēja spēles, kuras simulēja slidošanu. Tik daudz tas viņai nozīmēja, tāpēc pārējam viņas dzīvē nebija laika. Nav svarīgi. Tāpēc viņa nemācēja dzīvot, tā teica. Jo ticēja, ka vienmēr slidos pati vai trenēs citus. Tieši tāpēc viņas māte tik ļoti man uzticējās, ka es viņai nodrošināšu komfortu arī pēc karjeras beigām. Viņa pati negribēja domāt par to, ka karjerai varētu pienākt beigas, viņa bija gatava mūžam palikt 33 gadus jauna un slidot. Es viņai gatavoju diētiskus dārzeņu ēdienus, kopā gājām uz svaru zāli, kopā dejojām baletu, kopā kāpām kokos un devāmies pārgājienos. Viņai viņas ķermenis bija viņas valoda. Viņa prata runāt, taču pārsvarā skatījās debesīs, it kā meklējot kuģi, kurš viņu aizvedīs mājās. Daži cilvēki deg, deg un ar prieku pārceļas degt kur citur, kur vairāk skābekļa atmosfērā. Par to esmu viņai pateicīgs, ka varu būt blakus. Paldies Tev, ka uzdāvināji šo brīdi. Viņas māte pārdzīvoja viņu par 36 gadiem, mēs vienmēr kopā svinējām viņas dzimšanas dienu un skatījāmies kinolentē viņas uzstāšanās ledus arēnā. (Comment on this)
Monday, November 6th, 2023
12:36 pm	Forever young When we were young we put tattoos on one another And it was fun but now you're stuck with me forever Stuck with me forever, so come on have some faith We can work together and make a better place *** par šo es domāju. Cilvēki, kas ar mani ir kopā vismaz 10 gadus. Cik tādu ir. Skolas laiku čomi un klasesbiedrene. Draudzenes no jauniešu portāla ankh. Meitene, kas manī iemīlējās un tagad visu mūžu man raksta. Ir jau jauki, tikai gribu, lai viņa ir laimīga. Studiju biedrenes no skolotāju studijām. No 2009. gada Viens mans skolēns, kurš pieaudzis arī aizvien spēlē šahu un bridžu. *** Kopā 9 cilvēki. It kā normāls cipars, taču, kamēr es pie kāda nebraucu ciemos vismaz reizi gadā, vai tā ir draudzība? (Comment on this)
Sunday, November 5th, 2023
8:44 am	Par sieviešu un vīriešu draudzību Aizvien pārdomas pēc prof. Sema Vaknina video par vīriešu un sieviešu draudzību. Jau no pašas pirmās draudzības ar meiteni, kad man bija 11, viņai 14, man gribējās pļāpāt. Gribējās, lai man pajautā: "Kā Tev iet?", lai izrāda patiesu interesi par mani. Kopā man ir bijušas tik daudzas draudzības ar meitenēm un sievietēm, ka vairs neatceros. Ja Sems saka, ka vīrietis nespēj draudzēties, bet tikai gaida izdevīgu brīdi seksam, tad man ir bijis otrādi - esmu draudzējies ar meitenēm, kas gaidīja izdevīgu brīdi, lai piedzirdītu mani un ievilktu gultā MANI. Un nē, man tas riebās, es pēc tādiem gadījumiem jutos nodots. Vidusskolā biju tas cilvēks, kas varēja "paturēt rociņu", kad izsauc pie direktora vai vienkārši jāgatavojas eksāmenam draudzenei. Augstskolā biju tas, kurš atbalstīja un motivēja, ja darba grupā biju es un piecas meitenes. Un tā gadījās bieži skolotāja studijās. Tālāk par to vīrieša psiholoģiju, ka viņi pārvērtē sevi draudzībā, domājot, ka pat tad, kad tā ir draudzība, viņi patiesībā sevi uzskata par pievilcīgiem "ja būtu nesmuks, ar mani jau netiktos". Jā, esmu tā domājis, taču parasti izrādās, ka meitenei vienkārši gribas kompāniju. Lai ir, kas pavada uz koncertu, uz teātri, uz kafejnīcu. Tālāk viņš runā par to, ka sievietes seksā meklē connection - saikni emocionālā, sirds, dvēseles vai citā līmenī, cenšas fantazēt, ka tam seksam ir kāda nozīme vairāk par fizisko, kamēr vīriešiem sekss ir darbības, bez šādām fantāzijām. Man sekss vienmēr bijis rituāls divu cilvēku starpā, kuri vēlas radīt. Un ne jau bērnus, bet radīt vispār - tuvāku kontaktu, radīt prieku, radīt apmierinājumu, radīt sajūtu, ka "mēs saderam kopā arī gultā". Ja seksam negatavojas tik nopietni kā Ziemassvētkiem, ja tas nav īpašs notikums, tad pazūd prieks par to, vismaz man. Tāpēc man grūti saprast tos, kam sekss ir katru dienu. Tālāk viņš runā par to, ka sievietes ir draudzīgas, jo grib būt jaukas, ko vīrieši iztulko kā mājienu seksam. Kamēr vīrieši ir draudzīgi, jo grib izveidot emocionālo pamatu seksam, nevis, lai būtu jauki. Tāpēc abi dzimumi viens otru regulāri pārprot, un šī ir augsne arī visāda veida "sexual harassment", jo vīrietis ir domājis, ka sievietes uzliktā roka uz pleca ir mājiens, kamēr sieviete savu paziņu/darba kolēģi gribēja tikai atbalstīt pēc smaga, labi paveikta uzdevuma. Vai kādā citā situācijā - sievietes fiziskais kontakts tiekot regulāri pārprasts. Man tā nav, jo draudzenēm padodot roku, viņām izkāpjot no vilciena, piemēram, tur nekā seksuāla nav. Labā lieta, kurā Semam piekrītu, ir tas, ka Gen Z un Mileniāļi labāk izprot viens otra signālus. Tīri faktiski, jā, esmu dzimis pēc 1980-tā, tātad skaitos tajā grupā, kaut reti, kad jūtos tā. Vēl ir tas, ka sievietes draudzībā ar vīrieti baidoties no tā, ka varētu šķist vīrietim seksuāli pievilcīgas, kamēr vīrieši tieši otrādi - cer, ka ir tomēr mazliet pievilcīgi. Diametrāli pretēji uzskati par sevi šādās draudzībās. Man, tā kā esmu bijis "nodots" 2-3 reizes, tad jūtas par šo ir dalītas. Ja meitene skaidri pasaka, ka būsim tikai draugi, bet pēc gada atzīstas, ka ir gribējusi, lai saku viņai komplimentus, atveru viņai durvis un izturos dikti džentlmeniski, tad tas viss ir bijis stulbs teātris, nevis draudzība. Nevar prasīt, lai vienlaikus novērtē kā seksuālu, pieaugušu cilvēku un vienlaikus nefantazē par Tevi. Friend zone is friend zone, end of story. Gala secinājums, ko psihiatrs izdara, ka vīrietis nevar ar sievieti būt draugi, bet sieviete ar vīrieti var, rada daudzus jautājumus par to, cik ļoti vīrieši melo sev. Viens ir par draudzeni reizi mēnesī vai retāk iedomāties: "Kā būtu, ja mēs būtu pāris", bet pavisam cits ir seksuālas fantāzijas. Te jāsaka, ka es bieži prātā pārdomāju, kāpēc kāda draudzene man neder. Jo zinu, ka arī man ir tas sauktais "monkey brain" jeb tautas valodā, domāšana ar kājstarpi. Lai racionalizētu, lai saprastu, ka dzīve ir arī ārpus gultas, un attiecības ir 99% ārpus gultas, dažreiz jāatgādina sev, ka foršas sarunas par zinātni, mākslu, kopā iešana uz pasākumiem, pilnīgi nedod nekādu priekšstatu par spēju otru mīlēt, cienīt un lolot attiecībās. Vēl Sems piemin vispār to, kādā veidā vīrieši uztver sievietes. Cik ļoti objektificē, cik ļoti spēj iejusties viņu pasaulē, empatizē. Man tādā ziņā ir pavisam netipiski - man sievietes ir, lai izveidotu emocionāli dziļu un stabilu kontaktu un tad varētu no sirds izrunāties. Ja sievietei interesē mans prāts, rokas, uzacis, mati vai jebkas cits, izņemot manu emocionālo pasauli, tad tas esmu ES, kurš jūtas objektificēts. Tas šķebina un es cenšos no tādām atkratīties, cik ātri iespējams. Es piekrītu teorijai, ka sievietes pirmajās divās minūtes vai pat mazāk, pirmoreiz satiekot vīrieti, izvērtē, vai viņš vizuāli, uzvedībā un manierēs ir piemērots seksuālām attiecībām. Tāpēc visa tā iznešanās, zīmēšanās, lekšanās sieviešu acīm man šķiet puiciska. Sieviete sen jau Tevi ir iešķirojusi un tagad tikai var pasmaidīt vai novērsties par tādu uzvedību, kad pieaudzis vīrietis ir gatavs uz galvas stāvēt, lai iepatiktos, kaut tas nav iespējams. Apzinos, ka neesmu tipisks vīrietis ar to, ka man gandrīz visi draugi ir sievietes, man ir tikai viens draugs vīrietis. Ja skatās uz to monkey mind, tad manam ego daudz vairāk glaimo, ja pajautā no sirds "Kā Tu jūties šodien?", nevis piedāvā likties gultā. Jo daudzi cilvēki mūsdienās ir tik falši un virspusēji, ar tik īsu uzmanības laiku, ka kādam klausīties vairāk par minūti, kā otrs jūtas, tas ir ārkārtīgi reti. Current Music: https://www.youtube.com/watch?v=bAxPektSaNY (Comment on this)