[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 120 most recent ones recorded in
Eos' LiveJournal:
| Friday, April 12th, 2024 | |
| 2:28 am | Tā ir viena no dienām Tu pamosties un man saki "Šodien ir fantastiska diena" "Viss ir iespējams" "Mēs mūs mīlam" Mēs dzeram brokastu tēju, ir silti un jauki Es saķemmēju Tev matus, Tu sameklē man skapī saskaņotu uzvalku Autobuss atnāk laikā Blakus sēž smaidīgi cilvēki Darbā Tevi apskauj un priecājas redzēt Tu atver logu Pa biroja galdu lēkā sauleszaķīši Nostājies saulē un ievelc pilnas krūtis gaisa Tad uz jogas paklājiņa, turpat darba kabinetā Izstaipies kā kaķis Diena ir sākusies |
| Thursday, April 11th, 2024 | |
| 3:16 pm | Blogošana ceļ vibrācijas ↑  . |
| Friday, April 5th, 2024 | |
| 1:20 am | “Skaistā dzīve” Mēs šovakar sākām plānot sestdienu. Brīva diena mums abiem. Mēs noteikti gulēsim vismaz līdz desmitiem. Tad es viņai uztaisīšu brokastis. Putru un pankūkas ar džemu. Padzersim karstu tēju. Brokastu laikā būs klusums. Vajag pamosties. Tad paspēlēsimies ar kaķiem. Tie priecīgi skrien pakaļ bumbiņām, tvarsta plīša putniņu, iesietu koka kātā. Pēc tam mēs sataisīsimies uz pilsētu. Dosimies apskatīt mākslas galerijas. Pasēdēsim picērijā, pusdienās apēdīsim picas. Nesteidzīgi un laiski, kā gurdeni kaķi, dosimies klaiņot pa Rīgu drēgnā pavasara rītā. Varbūt sarīkosim pikniku Ķīnas namiņā Kronvalda parkā. Atpakaļ brauksim, kad būs apskatītas galerijas, noklausīts kāds koncerts, mūsu ziņkārīgās acis būs novērtējušas, kas jauns vietējo dizaineru veikaliņos. Mēs daudz strādājam, bet vēl vairāk atpūšamies. Daudz meditējam, bet vēl vairāk esam māte un tēvs. Viņu sauc Rasa, un viņa strādā veseļotavā. Viņa sākumā bija fizioterapeite, tad vēl mākslas terapeite, tad vēl mūzikas terapeite, tagad viņai vienkārši ir savs kabinets. Pie viņas var tikt, ja rehabilitologs nosūta. Viņa cilvēku izceļ ārā no panīkuma. Ja Tev ir mazs dzīves besītis – samīcīs Tavu ādu, liks besīti uzzīmēt, izdauzīt uz ksilofona. Beigās paprasīs, uz cik desmit ballu skalā jūties. Samīļos un pateiks, ka viss vienmēr var palikt tikai labāk. To pateiks tādiem vārdiem, ka iziesi no kabineta optimisma pilns. Man pašam darbs līdzīgs. Sākumā strādāju ar neredzīgiem bērniem, tad ar autiskā spektra bērniem, tad ar bērnudārza bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, tad ar pieaugušajiem, nu atkal mācu visus, kam vajadzīga ticība saviem iekšējiem spēkiem. Plaša spektra pedagogs. Mani var atrast kabinetā ar nosaukumu “metodiķis”. Kādā skolā, kura ir mazliet ārpus Rīgas. Kad mēs atbrauksim mājās, droši vien gulēsim. Jo kaķiem patīk ar mums kopā gulēt uz lielā dīvāna. Pēc tam ēdīsim. Dzersim tēju. Atkal gulēsim. Paskatīsimies kādu multfilmu. Ja ļoti sagribēsies strādāt, tad es varēšu rakstīt pasaku, viņa to ilustrēt. Vai arī mēs varēsim iedziedāt kādu duetu. Kaut vai Menueta “Viņi dejoja vienu mūžiņu”. Kā saprotat, vārdus mēs mainītu, mūzika paliktu. Mums patīk arī taisīt intravertu diskotēkas. Tas ir tā, ka Zūmā saslēdzas astoņi intraverti. Ekrānā nav neviena. Katrā no astoņiem lodziņiem pēc kārtas skan dziesma. Pārējie intraverti to klausās un sēž deju plača (savas istabas) malā uz dīvāna un skatās pa logu. Patiesībā viņi ļoti jūt līdzi melodijai un savā iztēlē kratās uz visām pusēm kā traki. To tikai nevar redzēt. To var iztēloties. Arī tas jau ir daudz. Mēs esam spēlējuši arī melanholiķu teātri. Atnāk skatītāji, divi aktieri nosēžas uz skatuves atrotītām piedurknēm un skatās uz zilu gleznu, kas tiem nolikta priekšā. Skatītāji arī tiek aicināti vērot zilo gleznu. Gleznā ir tikai maiga zilā krāsa. Pēc piecām minūtēm viens no aktieriem sāk raudāt. Tad raud otrs. Pēc brīža publikā viens pakaļ otram visi sāk raudāt. Šņuksti un stenēšana, vaimanas un smiekli sāk mīties zālē. Tas viss kļūst skaļi un vēl skaļāk, līdz pēdējais skatītājs vairs nespēj raudāt un sāk skaļi smieties. Tad trešais aktieris zilo gleznu no skatuves nones un tās vietā noliek dzelteno. Visi skatās uz to. Pēc brīža abi pirmie divi aktieri paspiež viens otram roku. Sāk teikt komplimentus. Pēc iespējas grandiozākus “Tu esi tik skaists, ka Tu varētu pāvam asti dekorēt ar savu acu skatienu” un “Tava roku veiklība ir tāda, ka Tu varētu žonglēt ar piecpadsmit karotēm gaisā vienlaicīgi”. Visi skatītāji tiek aicināti teikt arī komplimentus blakus sēdošajiem. Pēc brīža visi ir brangi salielījuši un izteikušies uz otru, saņēmuši fantastiskus komplimentus un teju levitēdami atstāj teātra telpas. Visiem pieauguši spārni, pirms tam izraudot visu, kas turēja pie zemes. Šādas izrādes prasa daudz enerģijas, bet mēs ar Rasu priecājamies tās vadīt. Efekts parasti turas divas nedēļas no vienas pusstundu garas izrādes. Sestdienas vakarā der pastaiga pa mežu. Dažreiz mēs ņemam kaķus līdzi mugursomās ar iluminatoriem. Kaķi prot prasīties ārā, ja vajag uz tualeti. Mēs tad kāpjam kalniņā un atkal taisām pikniku. Pikniks saulrietā ar diviem kaķiem un diviem mīlētājiem. Mēs tādu gleznu plānojam pasūtīt. Sestdienas pašā vakarā galva ir tukša no visa, kas noticis. Daudz iespaidu, kustību, mākslas un mūzikas. Rasa dziedina kaķus, tie nevis viņai guļ virsū, bet blakus. Medicīna un pedagoģija. Tās saiet kopā vārdā “doktors”. Doktors “docē”. Docēt nozīmē mācīt. Zināšanas dziedina. |
| Sunday, March 31st, 2024 | |
| 11:31 pm | Pavasara prieks Šodien pie manis Radošuma skolā bija kvilinga nodarbība. Veidojām priecīgus un košus, pavasarīgus ornamentus. Nākamo plānoju sveču liešanas nodarbību 28. aprīlī. Laipni aicināti visi interesenti Rīgā, Biķernieku ielā 25.  . |
| 4:43 pm | Šorīt man bija jēdzīga saruna. Man pateica, ka iet 13 gadus psihoterapijā un 6 gadus uz meditāciju centru ir sevī ieguldīts laiks un nauda. Ar to vajadzētu lepoties. "Cilvēki grib krutu dzīvi - privātmāja, auto ar personīgo šoferi, darbs ērtā laikā un daudzumā, skaistu sievu vai gudru vīru. Bet, vai viņi paši ir tik kruti, lai būtu tādu dzīvi pelnījuši? Vai viņi strādā ar sevi, kaļ savu laimi, lai tiktu gan uz priekšu, gan uz augšu dzīvē? Vai viņi uzņemas atbildību par visu, kas viņu dzīvē notiek? Lielākoties, nē. Jā, ir sievietes, kam jēdzīgāk liekas, ka čalim ir moderns auto, nevis viņš ir mīļš, gādīgs, rūpīgs un jauks. Taču izmainīt savu raksturu un ieradumus ir daudz grūtāk nekā dabūt auto tiesības un uz kredīta paņemt auto. Ja Tevi nenovērtē, tad pārtrauc kontaktu ar tādu cilvēku. Punkts." Current Music: The neverminds |
| Wednesday, March 27th, 2024 | |
| 1:57 am | Teenage angst? Atceros, kad man bija 15 gadu, es domāju, ka pieaugušie ir stulbi, jo nesaka to, ko domā un jūt. Pieaugušie man šķita stulbi, jo daudz ko darīja pienākuma dēļ. Lai būtu ģimene, maize uz galda. Uzupurējās, lai tikai mašinērija, sistēma, darbotos. Pieaugušie uzticējās ekspertiem, viens otram, valdībai, armijai, lai tikai būtu relatīvs miers. Pieaugušie nešķīrās, lai tikai bērniem būtu abi vecāki. Pieaugušie meloja acīs skatīdamies, jo vairījās sāpīgās patiesības. Mātei nav taisnība, jo viņa norij skumjas Tēvam nav taisnība, jo viņš nepilda solījumus Vecvecākiem nav taisnība, jo viņi, dzīvojot 20 gadus kopā, nav iemācījušies bez plēšanās sadzīvot. Citi bērni, tiklīdz iemācās melot un liekuļot, kļūst līdzīgi pieaugušajiem, tāpēc pretīgi. Pieaugušajam nau vērc teikt, ka viņš ir stulbs, jo viņš to zina. Tā kā viņš to zina un patiesība kož acīs, tad parasti viņš paliek dusmīgs, jo norāda uz viņa meliem, liekulību, norītajām emocijām, dusmām, aizvainojumu, bailēm un vispār norīto individualitāti. Vīriešiem nau vērc teikt, ka viņi ir stulbi, jo viņu ego jau tā ir uz pārsprāgšanas robežas. Sievietēm nau vērc teikt, ka viņas ir stulbas, jo viņas jau tāpat raud un dzer vīnu par daudz. Vecmāmiņai nav vērc teikt, jo viņa vaimanās, ka bez upurēšanās neviens bērns nebūtu piedzimis, mātes loma ir nest kaklā krustu līdz bērns spēj sevi uzturēt. Vectētiņam nav vērc teikt, jo viņš, vai nu izvilks siksnu, vai pateiks, ka "Tu pati neko nesaproti." Jēga ir no dzīvniekiem, jo tie nav stulbi. Kad grib mīļoties, rej un ņaud. Kad grib, lai liek mierā, rej vai šņāc. Saka, ko jūt. Jēga ir no draugiem, kas nebaidās būt ievainojami un ir trū friends. Trū draugi pateiks sejā, ja esi tajā dienā bijusi miskaste, bet nedurs dunci mugurā, tenkojot un aprunājot. Pieaugušie arī ir stulbi, jo mēģina dzīvot manu dzīvi manā vietā. Domā, kur man studēt, par ko strādāt, ar ko tikties, kādu mūziku klausīties, kādai reliģijai pievērsties. Es gribu būt brīva!! ps. Visi pieaugušie nav stulbi. |
| Sunday, March 24th, 2024 | |
| 2:45 pm | Piedāvāju noklausīties interviju ar muzikoloģi No šī rīta Radio Klasiska par situāciju ar muzikoloģiju Latvijā https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/di |
| Monday, March 18th, 2024 | |
| 6:04 pm | Aicinu Rīgas cibiņus un kvilinga meistarklasi Sveicināti! Radošuma skoliņa martā ir jaunā dienā un laikā - svētdiena, 31.marts, pulksten 15.00. Kvilings ir papīra māksla. Tas ir smalks un skaists rokdarbu veids, kad no šaurām papīra strēmelītēm veido interesantas figūras un kompozīcijas. Šo tehniku var apgūt ikviens, kas vēlas. Vajag mazliet brīva laika, nedaudz pacietības un iedvesmas radošām idejām. Ar papīra loksnīšu gleznu veidošanu var nodarboties gan bērni, gan pieaugušie. Bērniem darbs ar pirkstiņiem palīdzēs attīstīt domāšanu un spēju koncentrēties. Savukārt, pieaugušajiem tā būs lieliska atpūta no ikdienas steigas. Vadīs mana paziņa Dzintra. Mīļi aicināti visi, kuri vēlas darboties ar rokām draudzīgā atmosfērā, iemācīties ko jaunu un radīt! https://fb.me/e/7qyWmi1WT  . |
| Sunday, March 17th, 2024 | |
| 5:34 pm | Vegānais saldums bez baltā cukura no vīģēm Ņem svaigas vīģes 50g Kokosriekstu pienu 200ml Smalcinātājā smalcina līdz masa kļūst kā jogurts. Pie Rimi cenām šāda salduma cena sāk ap 8 eiro/ kg. |
| Saturday, March 16th, 2024 | |
| 12:33 pm | Pavsara pirmais lietus Šajā pusē agri no rīta. Patīkami. Slapjā sniega sezona ir beigusies. Varēšu drīz iet ārā ar skrituļdēli. Ielas kaķi būs ārā no siltajiem pagrabiem. Pazīstami ļaudis nākamsestdien svinēs saulstāvjus. |
| 12:14 am | “Grit” Šis vārds angļu valodā nozīmē mērķtiecību, spēju palikt pie sava lielu šķēršļu iespaidā, darīt, pat ja ir maz atbalsta, un citādi tiekties uz savu sapni. Dažreiz dzīve parāda, ka ir bijis vērts tiekties pēc sapņa, pat ja tas prasījis 50 gadu. Dažreiz cilvēku novērtē tikai pēc viņa aiziešanas. Gribasspēks sakņojas ticībā, ka mērķis attaisno pūles. “Grit” nozīmē izpildīt uzdevumu, pat ja caur asarām, sviedriem un stenēšanu, taču izpildīt. No vienas puses, tā ir slodze, ko kādu laiku jāiztur, lai sasniegtu kaut ko. No otras – tas ir liels, pašpieļauts stress nervu sistēmai, ķermenim, garam, visam kopā. Kad tam ir jēga? Par to domāt daudz ir lieki. Ja sirds un intuīcija saka, ka ir jēga, jāiztur, tad ir. |
| Tuesday, March 12th, 2024 | |
| 9:57 pm | Šī vakara diskotēkai setliste bija: Warm-up All I wanted – Paramore Shauna Skye - Dance all night Main part Suicide Commando – God is in the rain Red Stars – Birthday massacre Prodigy – firestarter Florence and the machine – Free Birdy - Paradise Calling AYLA NEREO – VESSEL New order – Blue Monday James Brown – I Feel good Pharrell Williams - Happy The Chemical Brothers - Hey Boy Hey Girl Chill out Ayria – Lovely day (chill out) Kavinsky – Nightcall (chill out) Chris Corner - You're the Conversation ZEFĪRS - PAVASARA DIENA The Black Eyed Peas - #WHERESTHELOVE Peter Heppner - Was bleibt? |
| 2:50 pm | “Zirgi” Vakar bija skolniece, zināma mūzikas pedagoga meita. Viņa jau piecus gadus jāj ar zirgiem brīvajā laikā. Pagājušajā vasarā bija plānots ar draudzeni aizbraukt uz Jūras zirgiem Saulkrastos, taču tā draudzene nemācēja pateikt paldies, un tāpēc bija jāatceļ arī zirgi. Man ir jāmazina devējs sevī, es visiem gribu kaut ko dot, jo es mīlu cilvēkus. Taču tam jābūt samērīgi. Lai man arī kaut ko dod. Laiku, uzmanību, siltu acu skatienu. Skaitu afirmācijas divreiz dienā par lietām, kas tā arī vēl nav pārgājušas. Viņai bija tā enerģija, šeit un tagad, es fantazēju, viņa steidzās uz nākamo laimības punktu. Tāpat kā pēc meditācijas centra apmeklēšanas es jūtos tik laimīgs, ka vēlos doties mājās, lai darītu citiem labu un vairotu laimi arī ārpus visām durvīm. Kad Tu esi plūduma stāvoklī, Tev ir sajūta, kur atrasties un ko darīt. Visu laiku Tu jūties priecīgs, jo esi īstajā laikā un vietā. Tu vienmēr steidzies un vienmēr izbaudi mirkli, un vienmēr lēni vēro notiekošo, un virs Tevis vienmēr spīd maiga saule, bet mugurā glāstošs vējš, kas dzen uz priekšu. Māte Daba, zirgi, jūra, viss organiskais, dzīvās mīlestības pilnais. Ja Tu sevi mīli, Tu kontaktējies tikai ar cilvēkiem, kas Tevi mīl. Tad Tu jūties drošībā, lai kur Tu ietu. Tev ir priekša. Aizmugure varbūt ir daudziem, bet Tev ir priekša. Tas nozīmē, ka Tev ir nākotne, kurā laime ir jau ierakstīta. Par nākotni Tu vari pārstāt domāt, jo Tu zini, kas Tu esi, ko dari un kāpēc. Iegūt priekšu ir ļoti svarīgi. |
| Monday, March 11th, 2024 | |
| 2:49 pm | Shoegaze un post-roka pirmssākumi Dokumentāls video par grupu SlowDive, iznācis vakar no mūzikas vēstures kanāla Trash Theory. https://www.youtube.com/watch?v=fV3tg3K No tās iespaidojoties, 2000-tajos nostiprinājās Mogwai un citas grupas, kuras tikai šajā gadsimtā to nolēma saukt par post-roku. Interesanti, ka viņi bija 20 gadus priekšā savam laikam, jo sāka shoegaze žanru tad, kad populāra kļuva Nirvana, 1991.gadā. Pagāja 20 gadu, un tikai ap 2010.gadu publika sāka novērtēt viņu albūmus. Viņi 2014. gadā apvienojās, un viņus pirmoreiz uzaicināja uzstāties lielajās UK koncertu vietās. Shoegaze raksturīgs ar melanholisku noskaņu un elektrisko ģitāru klāšanu kārtās, lai radītu fona skaņu, kas ieved klausītāju stāvoklī, kas kā šūpuļtīkls notur piecas pēdas virs zemes, kā liegs vējš glāsta pēdas, bet fonā riet saule. Emocijas tiek radītas ar skaņu plūdumu, vārdi ir otršķirīgi, taču parasti atklāj vai pastiprina noskaņu. Līdz ar to shoegaze ir ļoti alternatīva mūzika, jo tajā nav ne piedziedājumu, ne pantiņu, ne ģitāru solo, skaņdarbi ir kompozīcijas, nevis dziesmas. Tas nelīdzinās popmūzikai vai rokam, tuvākais žanrs būtu ambientā mūzika. SlowDive tāpēc sadarbojušies arī ar Braienu Īno. Jaunā paaudze, dzimušie ap 2000-gadu, šo ļoti atšķirīgo mūziku sākuši novērtēt tās dziļuma dēļ, iepretim tam, ko atskaņo pa radio. |
| Sunday, March 10th, 2024 | |
| 11:11 pm | “Mistera Utaunidži draugs” Saskaņā ar veselības ministrijas vadlīnijām misteram pienācās pavadonis, lai uzturētu misteru labā fiziskā formā, kliedētu tam laiku vecumdienās un vestu apziņu paplašinošas sarunas. Gaismas hologrammu varēja pasūtīt pēc izvēles – tās izskatu, uzvedību, runas manieri varēja palūgt ieprogrammēt diezgan plašā intervālā. Protams, visas hologrammas bija ar pamatfunkciju kalpot uzlecošās Saules Zemei. Utaunidži vēlējās partneri, ar ko spēlēt: tenisu, badmintonu, galda tenisu, ķegļus, bridžu, ūdens polo, skvošu un, jā, dažreiz arī mazliet beisbola. Viņam bija bailes pieķerties cilvēkiem par daudz, kļūt atkarīgiem no tiem, tāpēc viņš ar prieku sešdesmit gadu vecumā secināja, ka kvalificējas šādai parādībai. Iesniedzis aprakstu, ka draugam jābūt tādā izskatā kā burvis Merlins (misteram patika pasaka par apaļā galda bruņiniekiem), viņš ar prieku secināja, ka hologrammas izgatavošanas laiks ir tikai četri mēneši. Pa to laiku viņš risinās krustvārdu mīklas, apceļos skaistas prefektūras ar ezeriem, ar riteni dosies uz svētvietām un citādi baudīs skaisto pavasari. Utaunidži bija izaudzinājis divus dēlus, pārdzīvojis savu sievu, apglabājis četrus suņus un saņēmis mēneša darbinieka ordeni piecpadsmit reižu. Viņam šķita, ka viņš ir nopelnījis kādu brīdi sev. Pensija bija pieklājīga, jo programmētāja darbā ieguldītie gadu desmiti valsts IKP celšanā devuši savu. Viņš bija pārvācies uz pilsētas rajonu, kur pieejams peldbaseins cauru diennakti savas muguras stiprināšanai. Viņš ieturējās reizi nedēļā savā mīļotajā restorānā “Astoņkāju burgeri” un dzēra daudz tomātu sulas. Viņš nēsāja brūnas saules brilles un gaišu uzvalku, kam pieskaņotas gaiši pelēkas kurpes. Kad jutās īpaši priecīgs, uzvilka arī tauriņu vai brauca ar taksometru. Dzīvē bija pienācis brīdis, kad bija laiks saprast, kāda tam visam jēga. Tiem pirmajiem sešdesmit gadiem. Nu labi - bērnudārzs, skola, augstskola, darbs uzņēmumā, paaugstinājums, vēl viens paaugstinājums, komandas vadīšana, nodaļas vadīšana, jaunu produktu izstrāde, pārrunas ar klientiem, sasniegti izcili rezultāti, negulētas naktis, kāzas, pirmais bērns, pirmais suns, sava privātmāja, bērni pabeidz skolu un augstskolu, savā vecāku mājā atklātnītes no laika, kad vectēvs vēl bija dzīvs. Tagad viņš pats ir vectēvs. Viņam tagad pieder divas privātmājas, kurās nedzīvo ne bērni, ne mazbērni. Tikai suns un bites. Tāpēc viņš gribēja sastapt biežāk cilvēkus, kuri nevērtētu viņu pēc statusa, darba stāža, mazbērnu daudzuma un apdrošināšanas lieluma. Vienkāršus cilvēkus. Japānas kultūra noteica, ka runāt atklāti var tikai ar tiem, kas ir vairāk kā tuvi. Cilvēkam jābūt pašpietiekamam un vēl jāspēj krīzes situācijā palīdzēt visiem pārējiem. Tas izveidojies ģeogrāfisku apstākļu dēļ. Cunami, vētras, zemestrīces. Tevi vērtē pēc tā, cik ļoti esi darījis godu savai dzimtai, pilsētai, teritorijai, visai valstij. Tevi nevērtē pēc tā, vai esi spējis būt laimīgs cilvēks, to visu darot. Tādām lietām kā laime nav laika. Ir tik daudz pienākumu, un beigās ir atļautais, sabiedrībā pieņemamais prieka daudzums, ko Tu vari sev brīvdienās piešķirt. “Samērīgi” ir atslēgas vārds. Tagad, pārdzīvojis šo visu sistēmu, Utaunidži jutās, ka var mazliet uzelpot. Kā piedalījies karā, bijis uzvarētājs gadu desmitu pēc desmita, par savām uzvarām uzskatot sava darba novērtējuma ailē gada beigās regulāri 950 un vairāk punktu no 1000 iespējamajiem, produktivitātē sasniedzot vairāk, un esot vēl mazliet radošam, lai konkurenti nesaprastu, kāpēc izvēlas mistera pārstāvēto kompāniju, viņš, tā vietā, lai turpināt griezties tajā jūklī, atļāvās no kompānijas aiziet, jo tā atļāva regula. Lai gan tā nebija pieņemts. Parasti Tu kļuvi par goda locekli, goda padomnieku un vienkārši darbā ieradies trīs-četras reizes retāk. Kolēģi bija mazliet neizpratnē, kas tad vispār dzīvē var būt tik svarīgs, lai kompāniju, kurā pavadīti 40 gadi, pamestu pavisam. Utaunidži nekad, nekad nepateica visu patiesību, bet šoreiz viņš domāja: “Es atvainojos par uzdrošināšanos, bet es pats esmu svarīgs sev”. Tas ir nepieņemami. Taču kolēģi saprata, ka misteram vajadzīga atpūta, viņš noteikti atgriezīsies, jo bijis lojāls visu šo laiku. Tādā vai citādā veidā kalpošana sabiedrībai Japānā ir tipiska. Utaunidži ticēja, ka ar to, ka labāk iepazīs svētvietas, paražas, ticējumus, varbūt padzīvos kādā klosterī, viņš varēs būt labāks vectēvs saviem mazbērniem. Tas bija oficiālais iemesls, ko viņš sniegtu, ja viņam pajautātu kāda augsta ranga amatpersona. Ar jauniegūto brīvību un stabilu pensiju visam atlikušajam mūžam viņam bija tikai viena apgrozāmā lieta, un tā bija viņa paša veselība un labklājība. Viņš no rītiem rīvējās aukstā ūdenī, dārzā audzēja ziedus un nodarbojās ar loka šaušanu. Pa dienu lasīja grāmatas vai ceļoja ar vilcienu un divriteni. Čemodānā bija uzvalks, higiēnas piederumi, kredītkarte un telefons. Viņam bija laiks izlasīt tās grāmatas, kuras jaunībā atķeksējis sarakstā. Viņš apguva dažus no vieglākajiem hobijiem, ko atļāva fiziskā forma, kam toreiz nebija laika. Viņš katru dienu pie vectēva altāra mājās pateicās par savas dzimtas labajiem gēniem, kas viņam dod iespēju šādā vecumā būt mundram un vitālam. Tuvojoties rudenim, viņš bija sastādījis tēmu sarakstu, par ko runās ar jauniegūto draugu. Tam atmiņā būs aktivizētas miljoniem grāmatu, atsauču, tas pārzinās visas filozofijas un reliģijas un to atzarus. Varbūt viņš uzzinās, vai dzīve klosterī kā kalpošanas veids sabiedrībai, kas ietvēra regulāru ceremoniju vadīšanu, būtu bijusi augstvērtīgāka par darbu birojā. Viņš uzzinās, kā jūtas, kādas liecības ir atstājuši citi viņa vecuma vīrieši, kuri saskaņā ar valstī izdoto regulu par pensiju, dalījušies ar pieredzi rakstveidā mājaslapā “Ieteikumi jaunajai paaudzei”. Viņš alka sabiedrības, taču ne cilvēku. Viņš vēl nezināja, ka sarunās ar draugu viņš iepazīs visas tās dziņas un sapņus, ko bija sevī apspiedis. Viņš vēl nezināja, ka pie sakē glāzes citi vīri ir tomēr vaļsirdīgi atzinušies šad un tad, ko viņi domā par to dzīvi, kādu dzīvojuši. Pašiem tuvākajiem - draugiem, brāļiem, saviem skolotājiem. Viņš nezināja, ka secinās, ka bijis vientuļnieks ne jau tāpēc, ka nepratis mīlēt, bet, ka nepratis lūgt mīlestību. Samierinājies ar dzīvi tādu, kāda tā bijusi. Galu galā viss taču ir lieliski – mazbērni, divas mājas, pensija, laba veselība, taču tā urdoņa pamostoties, ka viņš ir kaut ko nokavējis. Pēc pieciem gadiem viņš savu draugu atdos atpakaļ veselības ministrijai un būs gatavs iet cilvēkos, nebaidoties, ka viņu, misteru Utaunidži, izsmies par vaļsirdību. |
| Sunday, March 3rd, 2024 | |
| 11:50 am | Labrīt! Labas! Kovas (Lithuanian for month March) comes from Kovas, the rook (Lietuviešu valodā vārds martam "Kovas" ir cēlies no vārda "kovārnis") Rooks increase their activity at this time, building their nests and mating. (Kovārņi martā vij ligzdas un pārojas). Putnu vērošanas sezona ir sākusies! Birdwatching season has started! Paukščių stebėjimo sezonas prasidėjo! |
| Friday, March 1st, 2024 | |
| 11:05 pm | “Anonīmo vientuļnieku klubs” 1. Kādā bārā Džo izlasīja zīmīti, ka ir vieta, kur var parunāt par sevi, taču ir jānoklausās arī astoņi citi stāsti. Tā ir vieta, kas ir domāta vecmeitām, vecpuišiem, atraitņiem un atraitnēm. Iemaksa ir paliela, jo tajā strādā augsti kvalificēti mediatori un psihodrāmas vadītāji, visi ar medicīnisko augstāko izglītību. Viņam riebās doma, ka varētu atkal iet cauri randiņu procesam, kur viņu izvērtē pēc tā, vai viņš pieder alfa vīriešu grupai, it kā viņš būtu hiēna vai vilks, kur mātītes aplido tikai alfas. Cilvēku pārapdzīvotības problēma noteikti nerodas no tā, ka sieviešu ir daudz, bet alfu ir maz. Viņš uzskatīja, ka ir zem viņa pašcieņas iepazīties citos veidos kā caur saviem čomiem un ballītēm pie tiem, kurās ik pa laikam bija čomu māsas vai vismaz brīvās sievasmāsas. Tad viņš bija viens no cilvēku grupas, kuri jau bija līdzīgi. Konservatīvie, tradicionālie, kantrī mūzikas cienītāji, kuri uzskata, ka sievietēm nav jālien armijā, bet vīriešiem nav jāžēlojas, bet jādara. Viņš sava goda un lepnuma dēļ mūsdienu vidi negribēja pieņemt. Bet nu labi, parunāt jau var. Turklāt anonīmi. 2. Regīna bija apjukusi savā četrdesmit gadu vecumā. Nauda tā kā kontā bija, mīļākās statusu viņa negribēja, viņa gribēja būt par vienīgo un īsto. Taču tērēt laiku, lai iepazītos ar kādu, kurš sākumā aplido un lej sīrupu, bet pēc tam izrādās mūlāps, arī nebija ienesīgs biznesa projekts. Vispār vīrieši mēdz būt neprognozējami, savs dzīvoklis paliek savs. Viņai bija divas augstākās, divi maģistra grādi, viņai bija vadošs amats un visam pietika laika, jo nebija bērnu. Taču viņa apzinājās, ka sievietes viņas biznesa jomā dažreiz 50 gados attopas, ka bērnu grib, un tad nonāk pat tik tālu, ka sameklē surogātmāti, kas iznēsā, lai tikai būtu bērns ar saviem gēniem. Tik daudz viņa saprata, ka tas ir amorāli un pretīgi, bet biznesā daudz kas izrādās amorāli un pretīgi, jo liela nauda prasa lielus upurus. Tu cilvēks gribi godu un cieņu, gribi atklātību, bet visiem aiz muguras ir dunču komplekts, ko izvilkt pēc vajadzības. "Mani mīl" un "mani iekāro" ir tomēr divas dažādas lietas. Viņa, īstenībā, negribēja ne vīru, ne bērnus, bet vienkārši, lai viņa var atļauties, ka viņu palutina vīrietis, nevis mājkalpotāja par samaksu. Jo tad, kad Tevi lutina brīvprātīgi, tā noteikti ir cita sajūta. Droši vien. 3. Andrejam bija uz sejas baku rētas, un tās īsti ar plastisko ķirurģiju nenāca nost. Kaut kas viņam riebās sevī, un tā bija viņa seja. Tāpēc viņš uzskatīja, ka neliks nevienam ciest, skatoties uz sevi. Darīs melno darbu autoservisā, kur maksāja labi, vienmēr bija klienti. Viņam ar tiem pat nebija jārunā, servisā mašīnu pieņēmējs bija jauns čalis, kurš visas detaļas zināja kā ābeci, bet salabot prata tās minimāli. Izkārtne, taču tas citiem nebija jāzina. Andrejs tāpēc domāja, ka dzīvos vecpuisī ar vilku suni piecpadsmit kilometru no servisa savā privātmājā, viņam ko darīt ir arī vienam. Kā nekā laika vairāk, naudas vairāk, hobijiem visa dzīve priekšā. 4. Andželīna bija ļoti atpazīstama aktrise. Viņa ir filmējusies vietējas nozīmes veiksmīgākajās filmās, reklāmas klipos, viņa ir uz reklāmu stabiem, žurnālos “Klubs” un TV sarunu šovos. Viņai bija kauns atklāti iet uz tādu pasākumu, tāpēc viņa palūdza savu stilisti sevi ieģērbt totālā inkognito. Saplēstas džinsas, maisveida apģērbs, laiviņas, kuras sen izgājušas no modes, nevīžīgi uzlikta kosmētika. Ar visu to Andželīna palika pie tā, ka izies ārā no mājas bez apsarga tikai tad, ja vēl varēs valkāt parūku un melnas brilles, kas aizsedz seju. Tik ļoti viņa sargāja savu publisko tēlu. Viņa presē nekad neteica, ka ir viena, bet: “tā ir mana privātā lieta. Bez komentāriem”. Viņa šādā anonīmā tikšanās reizē gribēja pateikt, ka viņas sociālā statusa vīrieši viņai šķiet mākslīgi kā labi nospodrinātas un ieeļļotas lelles, kas runā pieklājības frāzēs, vienmēr izskatās nevainojami, dzer šampānieti par tūkstots eiro pudelē un nekad neizkrīt no mākslīgā džentlmeņa lomas. Viss ir mākslīgs. Viņa gribēja vienu fikso ar parastu santehniķi, ko cilvēki ciena, kurš lamājas, kurš rēc un siekalojas, kurš ar lielu, stipru roku viņu turētu un apskautu. Kurš būtu ļoti stiprs, taču nepielaizīts. Brīvs cilvēks, vārdu sakot. 5. Roberto bija ielikts tāds vārds, jo viņa māte skatījās ziepenes. Skolā viņu par to apcēla. Roberto bija paresns, tūļīgs puisis ar biezām brillēm, kas lodēja elektroniku, skrūvēja datorus, dažreiz laboja mobilos telefonus, viņam vienmēr bija čipsu paka atvērta kaut kur atvilktnē, kolas pudele aiz muguras, tad vēl enerģijas dzērienu “Monster” sešpaka uz zemes mētājās darbnīcā. Bet viņš strādāja no divpadsmitiem rītā līdz astoņiem vakarā, tehnika tika sataisīta ātri, cilvēki pie viņa pierada. Pie viņa bija daudz mājīgāk kā oficiālajā servisā. Viņa kantorī bija Pin-up meiteņu bildes, bija beisbola nūjas pie sienām, vecs televizors, kurš rādīja tikai sporta kanālu, kā arī alus aparāts. Īsāk sakot, normāls veču midzenis. Viņam bija zellis, kurš strādāja divreiz lēnāk, bet izskatījās divreiz labāk par viņu, par ko Roberto domāja, ka šamais atradīs skaistu vāveri un prom būs mežā. Pats Roberto nejutās vainīgs, ka skatās pieaugušo filmas vai atsakās iet uz draugu kāzām, jo uzskatīja, ka ir ar dubultzodu, bez moderna uzvalka un ar tādu sēžamvietu, kas aizņem vairāk vietas kā piecas topmodeles kopā. Pasaule liek viņu mierā, un viņš liek mierā pasauli. Viss vēsi. 6. Anna bija šajā kompānijā visparastākā. Tikai viņai jau bija piecdesmit gadu. Šķīrusies, jo vīrs dzēra un kļuva agresīvs. Ar diviem izaudzinātiem bērniem, tos var nepieminēt, jo tiem ir jau pašiem savi bērni. Anna priecājās, ka ir galanti vīrieši, tiem uzsmaidīja pretim. Taču tie bieži izrādījās sirmi kungi, kuriem bija laulības gredzeni. Viņi parādīja Annai godu kā sievietei, taču neuzlūkoja to. Jaunie šķita tukši savā lielummānijā gribēt sasniegt to un šito. Ko var runāt, dzīve tāpat saliek visu savās vietās. Pēc piecdesmit sākas klimakss, sākas dzīves noriets, kādas vēl attiecības. No otras puses, līdz kapam tālu. Kur liksies? Vai adīt zeķes, lasīt dāmu romānus un cerēt, ka draudzene uzaicinās uz labu džeza koncertu ar atlaidi? Viņai tiešām nekādu cerību vairs nebija. Kā sieviete viņa savā spogulī redzēja saraudātas acis, sastrādātas rokas, ādu, kas no stresiem vairs nav pirmā svaiguma. To, ka viņai bija gaiša sirds un viņa regulāri ar smaidu un pieskārienu piena veikalā uzlaboja darba kolēģēm omu, un bija darbā labestības feja, viņa nesaprata. Viņa sevī redzēja pusmūža sievieti. 7. Aivars bija vīlies sievietēs. Viņš strādāja par direktoru firmā, ko dibinājis jaunībā. Firma ražo auto detaļas pēc pasūtījuma ārzemēm. Tiklīdz dāmas uzzina, ka firmai ir apgrozījums tik un tik miljoni gadā, uzreiz kā mušas pēc medus. Viņš jau neslēpj, ka ir turīgs, bet negrib, lai viņā saskata bankomātu. Sievietes iztaisās, cenšas savaldzināt, koķetē un tad, tieši otrādi, grib izlikties nepieejamas, lai viņš tām tērētu laiku. Taču tam visam nav jēgas. Viņu mērķis ir laulības, un pēc tam šķiršanās, kuras rezultātā pievākt daļu viņa 30 darba gados sakrātā kapitāla. Viņš, strādājis 15 stundas diennaktī jaunībā, bāries, lādējies, dzēris, sitis sienu un padotos, lai tikai tie dara darba līgumā noteiktās lietas, ko paši apņēmušies, maksājis otkatus, un tas viss pa tīro tikai kaut kādas dēkas dēļ? Nu nē. Viņš ir gudrāks. Viņam pie kājas tā liekulība. Ja kāda būtu vidusskolā teikusi, ka zēns no Brocēniem un lielu gribasspēku tiešām uztaisīs rūpnīcu ar divsimt darbiniekiem, ja viņam kāda būtu ticējusi pašā sākumā, būtu stāvējusi pie gultas un uzsegusi segu, kad viņš pārgurumā cepies par to, ka ir aizņēmies no visiem, lai tikai samaksātu pirmo iemaksu kredītam, tad to būtu precējis uzreiz. Taču toreiz visas nogaidīja. Ja sanāks, tad lips klāt, ja nē, tad neveiksminieks un nulle. Kur paliek “būšu kopā bēdās un priekos”, ja grib tikai priekus, kad trīsdesmit gadu asaru, sviedru jau liets? Viņš ir ļoti jauns savos piecdesmit gados, un daudz gudrāks nekā sākumā. Kur steigties? Vai kāda sieviete vispār spēj vīrieti mīlēt par viņa attieksmi un darba tikumu, nevis tikai par darba augļiem? 8. Rozalinda domāja, ka viņu neviens negribēs, jo viņai nevar būt bērnu. Viņa bija ieņēmusi prātā, ka tas ir liels negods. Tāpēc viņa ielaidās tikai “draugi ar labumiem” attiecībās un citos īslaicīgos sakaros. Viņai patika aizraušanās, patika SPA un aerobika, sportiski vīrieši un ziedi, patika savs ķermenis, bet baidīja doma par tuvību, kas ir vairāk kā fiziska. Viņa seksa laikā mēdza neskūpstīties, jo tā saglabāja savu pašnoteikšanos. Viņai savos 30 gados bija bail izveidot tādas attiecības, kurās viņu varētu bildināt. Jo tad nāktos atzīties, ka viņa nav līdz galam sieviete. Tad viņu droši vien uzskatītu par pretīgu, par palaistuvi, par raganu. Viņa to negribēja. Tāpēc atgrūda tos, kas bija ar pārāk nopietniem nolūkiem. Savā ziņā viņa saprata, ka viņa dara sev pāri. Viņa nedod iespēju otram, jau iepriekš to izlemjot atšūt, ja vīrietis pārkāpj kādas viņas izdomātas robežas. Piemēram, pārāk bieži sūta dāvanas ar kurjeru uz mājām, vai uzstājīgi novēl labunakti un jau sāk runāt par dzīvošanu kopā. Viņa gribēja būt iekārota, bet nekad pamesta. Gribēja būt tā vērta, bet neļāva sevi kritizēt. Viņai riebās pašas izturēšanās, taču citādāk viņa nemācēja. Kāpēc mainīt raksturu, ja var mainīt vīriešus? 9. Pāvils studēja seminārā. Viņš bija nolēmis apprecēt jaunavu Mariju, kas bija eifēmisms palikšanai uzticīgam Jēzum un reliģijai. Dažreiz jaunie mācītāji runāja, ka laiki mainās, un draudzēs ir tik šķīstas jaunuves, ka tās jau nu svēto garu neaptraipīs ar savu histēriju. Mazliet netaisni. Kur paliek cieņa pret sievietēm, kas svētdienās draudzē noliek visiem svaigi izceptu maizi? Kur paliek cieņa tām, kuras ir tik drosmīgas, ka pie bikts izstāsta visus savus grēkus, pat visneķītrākos, lai tikai taptu tīras? Viņam daļa veco mācītāju šķita ar vārdiem Rīgā, bet darbiem aizkrāsnē. Visur jau tā nav. Un ir labi ar kristīgu ģimeni rādīt draudzei piemēru. Pāvils bija tāds naivs un balts. Kā eņģelis, tikko nolaidies no Paradīzes. Viņš saprata, ka Dievs ir sirdī, bet nesaprata, kā tas iet kopā, ka baznīctēvi paši neziedo trūcīgajiem, bet gaida to no parastajiem ļaudīm. Kāpēc baznīcā ir nevienlīdzība, ja Dieva priekšā visi ir līdzīgi? Kad viņš šos jautājumus uzdeva seminārā, viņam aizbāza muti un teica, ka “nāks gadi, nāks padoms, pārstāj to laicīgo purpināšanu, labāk studē Bībeli vēl vairāk”. Šajā vakarā visi deviņi izstāstīja savus stāstus. Mediatore jautāja: “Vai visi ir pelnījuši šajā Saulē mīlestību? Vai visi grib mainīt sevi, strādāt ar savu raksturu, saviem aizspriedumiem, lai taptu harmoniskāki un atrastu partneri? Vai kādam gribas tieši šobrīd man iemest ar krēslu pa seju?” |
| 12:52 am | Citāts par ģimenēm "Mūsdienu cilvēks par mīlestību uzskata materiālās vērtības un krāj sevī dusmas, jo bagātība nespēj aizpildīt dvēselē neesošo mīlestību. Būtu cilvēkam pietiekami daudz materiālo labumu, viņš nejustu stresus. Diemžēl apetīte rodas ēdot, un cilvēka alkatību nepabarot. Lai no tā izvairītos, jāatbrīvo sava alkatība. Dzīves materiālo pusi nodrošina vīrietis. Pats par sevi vīrietis sasniegtu vairāk, bijis viņam gribasspēks. Vīriešu gribasspēks, kas ir arī dzīves jēga - mīlestība, atrodas sievietes sirdī. Lai gan radīta kā devējpuse, mūsdienu sieviete arvien vairāk vēlas saņemt." Lūle Vīlma "Piedodu Sev. Dārgās dusmas" |
| Saturday, February 24th, 2024 | |
| 1:50 pm | La vie est belle, quand as-tu ri la dernière fois ? (Kad Tu pēdējoreiz smējies?) Biju uz veikalu un pastaigā. Silts, jauks laiks Rīgā. Pārsvarā pārtieku no kvinojas, banāniem, dažādiem vegāniskajiem otrajiem ēdieniem. Tā kā runāju 3-5 stundas gandrīz katru dienu, tad visu laiku pa rokai jābūt augstas klases ūdenim/minerālūdenim/tējai. Lociņus jāēd vairāk, zaļumus, hloroplastu vajag. Sieru ēdīšu mazāk, kad no aptiekas atnāks osteonorms. Šodien tulkošu visdrīzāk. Kārtošu māju. LIELAIS prieks ir, ka augļu servisā ir jauns produkts - svaigi spiesta greipfrūtu sula. Dezinficē iekšas. Var jaukt, var dzert tīrajā, ja spēj. Daudz pārdomu pēc vakardienas. Man tik daudz kas ātri apnīk, esmu samierinājies ar dzīvi "lietas jādara, lai lietas uz priekšu ietu", taču, kur lai rauj to prieku? :D Starp draugiem es jokojos, darbā es jokojos, bet pašam darbs, darbs un meditēt, lai vieglāk ritētu darbs un nervi izturētu. |
| Tuesday, February 20th, 2024 | |
| 2:50 pm | Draudzene pajautāja, kā man iet ar kleitu veidošanu...  . |