Below are 20 journal entries, after skipping by the 140 most recent ones recorded in Eos' LiveJournal:

[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]

Sunday, February 18th, 2024
8:51 pm	Jūrā (Tatami Galaxy) Iedomājos, ja es varētu visu to savu studiju epopeju saspiest piecos gados, kā biju cerējis. Liepājā Angļu un latviešu valodas studijas bija 5 gadi laikā no apmēram 2004. - 2009. gadam. Es sāku studēt, dzīvoju dzīvoklī, tieši pie jūras un tirdzniecības centra Bāta. Tā ir atsauce uz to, ka Liepāja Anglijai ir tuvāk kā Rīga. Daži simtu metru attālumā uz Rietumiem bija jūra. Es gāju pastaigāties gandrīz katru dienu. Lejā bija arī šūpoles, kas man ļoti patika. Dzīvoju vienistabas dzīvoklī ar visām ērtībām, piektajā stāvā. Aiz loga bija dīķis ar putniņiem. Man bija stipendija, jo 12.klasi pabeidzu ar atzīmi 10 Angļu valodā. Jutos diezgan labi par savu situāciju tieši materiālā ziņā. Pēc labu atzīmju iegūšanas augstskolā sevi apbalvoju ar ēšanu picērijā “Doka pica”. Pēc studijām es sāku strādāt Liepājas Valsts ģimnāzijā un ar lielu aizrautību humanitāro/valodu novirziena klašu skolēniem stāstīju par Džeinas Ostinas saistību ar feminismu. Pēc tam par Virdžīnijas Vulfas nozīmi sieviešu rakstniecībā 20.gs literatūrā Eiropā. ** Pēc kāda laika iestājos maģistrantūrā, ieguvu atkal stipendiju par aktīvu zinātnisko darbu izstrādi un piedalīšanos konferencēs. Paralēli turpināju strādāt ģimnāzijā, taču ar mazāku kontaktstundu skaitu. Devos pastrādāt arī Lietuvā, Klaipēdas universitātē par pasniedzēju. Aizvien specializējos uz feminisma iedīgļiem literatūrā, sieviešu sarakstīto 19.gs nogalē un 20.gs sākumā. ** Doktorantūru studēju Skotijā. Man ļoti tur patika. Kalni, daba, mūris, relikti no Romiešu laikiem. Man līdzi ceļoja tāds balts spieķis, kurā bija iegravēts teikums “men of letters live as long there is one person who reads”. Pēc tam es atgriezos vēlreiz Klaipēdā. Biju iemācījies tekoši runāt lietuviski, pratu pasniegt lekcijas ne tikai angļu plūsmai, bet vietējiem arī. Tad man bija jau 30 gadu. Sāku domāt par precēšanos. Noskatīju arhitekti, kura plānoja pilis. Atbilstoši Lielbritānijas greznumam. Daudz uzzināju par pagātni, tradīcijām, cik miljonu izmaksā katra pils daļa. Man vēsture vienmēr bijusi tuva. Mēs pārcēlāmies uz Islandi, un es strādāju augstskolā Reikjavikā. Viņa regulāri ar lidmašīnu ceļoja, lai uzraudzītu piļu celtniecību. Mums bija pieci balti suņi, kas vilka sniega kamanas, bet vasarā mājas priekšā dauzījās. Pati māja bija ergonomiska un vienkārša, celta pēc Somu sērijas projekta. Suņus mēs iegādājāmies no audzētāja, kas sadarbojas ar firmu https://snowdogs.is/ Man vienmēr gribējies darbu, ar kuru varu ceļot pa pasauli un būt pašpietiekams. Pastrādāt jebkurā universitātē ar angliski runājošu studentu plūsmu. Saņemt algu atbilstoši vismaz 3 iztikas minimumiem valstī. Par to es turpināju pētīt, ķidāt grāmatas, pagātnes liecības, piedalīties konferencēs. 19.gs ar savu naivumu, aristokrātiju un uzspēlēto liekulību, kas bieži saturēja krietnu devu īstas liekulības, mani fascinēja jau kopš skolas pirmajiem gadiem, kad varēju izlasīt bērnu bibliotēkā grāmatas bērniem angļu valodā. ** Man vienkārši ārkārtīgi patīk kā sievietes raksta. Sākot ar Aspaziju, Vizmu Belševicu, Margaritu Stārasti, beidzot ar 1970/1980.gados dzimušajām Ilzi Jansoni un Ingu Žoludi. Tas pasaules redzējums, kur vijas cauri stāsti par dzimtām, ģimenēm, to laimi un attiecībām, vīriešiem, tas viss ir tāds zaļš, vieds, nopietns, pieaugušo literatūra par to, kā ir, kā bija un būs. Latviska, sarežģīta. Tikai norvēģu sieviešu literatūra man vēl spēj raisīt to sajūsmu par labi uzrakstītu romānu par kādu dzimtu. Arī Lietuvas sieviešu sarakstīto literatūru cienu. Jurgas Ivanauskaites “Ragana un lietus”. man atvēra acis uz Marijas evaņģēlija esamību. Pa šiem gadiem esmu iedraudzējies ar pasniedzējiem un pasniedzējām no citām valstīm. Programmēšanas pasniedzējs Somijā, ekonomikas pasniedzēja ASV, pedagoģijas pasniedzēja Vācijā. Zinātne iet uz priekšu, mēs ar balss tehnoloģijām lūdzam interaktīvajai tāfelei auditorijā ieslēgties un sākt darbu, atvērt prezentāciju ar nosaukumu “Latvija un Velsa, kultūras saiknes 21.gadsimtā”. Mākslīgā intelekta maiga sievietes balss saka: “Your future is now”, taču pilis aizvien cilvēki pasūta, un sievietes aizvien raksta. Brīvība ir pārvietoties laikā un telpā. *šajā stāstā minētie notikumi ir izdomāti (Comment on this)
2:06 pm	Attiecības ir kuģu maršruti (relationships are ships) Guļvietas ir ostas. Cilvēku ķermeņi ir kuģi. Mēs izejam no ostām, lai iekrautu sevī pozitīvas emocijas un sajūtas. Oksitocīnu Dopamīnu Endorfīnus Serotonīnu Oksitocīnu dod suņa bužināšana. Bužināšanās vispār. Tas ir laimes hormons, ko var iegūt, saņemot un dodot glāstus. Dopamīnu dod joga, skriešana, masāžas, pastaigas dabā un grāmatu lasīšana. Endorfīnus dod dziedāšana un instrumentu spēlēšana, smiekli. Serotonīnu var iegūt no triptofāna, kas ir lasī. Īpaši daudz tā ir mencu aknās. Vēl tas izdalās peldoties, braucot ar riteni, pavadot laiku saulē. Vēl ārsti iesaka rakstīt dienasgrāmatu, elpošanas vingrinājumus, mierīgas mūzikas klausīšanos. Kā arī regulāru draugu un radinieku/mīļo un tuvo apciemošanu dzīvē. Arī pateicības vārdu izteikšanu skaļi. Serotonīns ietekmē cilvēku garastāvokli vistiešākajā veidā. Kopā šie četri hormoni medicīnas literatūrā tiek saukti par laimes hormoniem. Rūpēsimies par savu ķermeni un būsim laimīgi! (Comment on this)
Thursday, February 15th, 2024
8:06 pm	Kas Tu par vīrieti! (nodaļas nosaukums grāmatā) Lasu Lūles Vīlmas grāmatu "Piedodu Sev" pirmo daļu. Tur tāda man interesanta nodaļa par sieviešu un vīriešu savstarpējām attiecībām. Vīriešiem esot bail, ka viņi vairs nespēs uzturēt ģimeni Sievietēm esot bail, ka viņas vairs nemīlēs *** Padomāju, ka patiešām tā ir, ka spēja kādu uzturēt, darbaspējas kā tādas, man ir bijušas svarīgas. Vēl secinu, ka man no draugiem daudzas ir sievietes. Viņas, tā kā ir draudzenes, ne sievas, mani nezāģē, bet tāpat ik pa laikam dod padomus, kad paprasu, vai situācija ir atbilstoša. Jebkāds padoms, kas ir no sērijas "Tu kļūsi ņemamāks vīrietis, ja darīsi to un to" ir apspriežams, ja nāk no sirds, vēlmes man palīdzēt augt kā cilvēkam. Pēdējā laikā divi padomi man ir ļoti aktuāli, trešais vienmēr makā jātur zīmītes veidā :) 1) Pabeigtības enerģija. Lai mani ņemtu par pilnu, man jābūt pabeigtībai visās lietās, ko es daru. Man sāpīgais punkts ir izglītība. Man draudzenes jau 10 gadus saka, ka es meklēju sevi. Jāatrod vienreiz sevi un jāpabeidz izglītība, lai tiešām būtu profesionālis vismaz vienā jomā. 2) Darbs starp citiem vīriešiem, komandā ar citiem vīriešiem. Būt starp večiem un jaudīgi darboties ir forši. Tā var sapazīties un jokojot iestādīt 100 bērziņus. (Man tāda iespēja bija, neizmantoju). Taču rudenī ļoti meklēju otru darbu, lai tas būtu vīriešu kolektīvā. Šaha treneri caurmērā ir vīrieši, to esmu atradis. 3) Pašcieņa un rūpes pašam par sevi. Lai vīrietis būtu jaudīgs, viņam labi jāēd, jāguļ un jāatpūšas. Kā arī jāmīl sevi. Šo man jāatceras ikdienā. Šo grāmatu arī varu ļoti ieteikt, tāpat kā Līzas Burbo grāmatas. Valoda ir vienkārša, vēstījums skaidrs - slimības rodas no piedošanas trūkuma un stresiem. (Comment on this)
Tuesday, February 13th, 2024
9:37 pm	Vēlreiz par kognitīvo disonansi jeb “Kā reaģēt uz to, ko saprast nevar pagaidām” Kad aizgāju pirmoreiz uz meditācijām 18 gadu vecumā, piekritu pamēģināt, jo mana māte teica, ka tur ir labi. Kā arī tāpēc, ka antidepresanti nepalīdzēja. Elpošanas vingrinājumi un joga šķita diezgan loģiska. Ja mēs elpojam lēnāk, atslābinās viss ķermenis. Ja staipāmies, tas uzsilst. Tajā sāk citādā veidā cirkulēt viss, kas tajā var cirkulēt. Ja ķermenis ir stresa iespaidā savilkts, tad var veidoties slimības. Tik daudz es 18 gadu vecumā zināju. Pēc tam, kad bija pēc instruktoru ieteikuma jālasa Ričarda Baha “Kaija Džonatans Livingstons”, jau tiešām maz sapratu. Runa ir par brīvību. Dzīvošanu ārpus ierastajām normām, rāmjiem. Biju intensīvajos meditēšanas kursos. Pusotru mēnesi katru darba dienu laikam bija. Meditēt un pēc tam veikt jogas vingrojumus, speciālu jogas kompleksu ar apmēram 30 vingrojumiem – to es iemācījos, bet neticēju, ka tas ir kas vairāk par staipīšanos. Darīju visu mehāniski. Pēc nodarbībām kursos bija milzīgs enerģijas pieplūdums, varēju skriet piecus km no vietas. Taču es tāpat nesapratu to, ko man stāstīja par 3.aci, enerģētiskajiem centriem, taisnās muguras nozīmi. Kāda tam visam jēga? Man vajag veselu ķermeni. Es biju ar depresiju mocījies jau no 14 – 18 gadu vecumam, 4 gadus, garas epizodes, zāles iedarbojās lēni vai neiedarbojās nemaz. Biju bijis divreiz slimnīcā. Es sapratu, ka tā dzīvot turpināt negribu. Nācās riskēt un uzticēties mātei un tiem meditācijas skolotājiem, pat ja es nesapratu visu viņu filozofiju. Daudzus terminus viņi skaidroja svešvalodā, es tikai nojautu to nozīmi. Pēc kursu beigšanas mājās neturpināju meditācijas. Kādu laiku pozitīvais efekts saglabājās, tad pazuda, apmēram pēc sešiem mēnešiem. Pēc gada atsākās depresija. Es sapratu, ka laikam biju bijis slinks un nolaidīgs. Sameklēju tos materiālus, ko man iedeva kursos. Sāku elpošanas vingrojumus. Bija tik grūti nosēdēt klusumā aizvērtām acīm, tukšu saprātu, vienkārši būt klusumā. Domu bija tik daudz. Mugura nogura ļoti ātri. Kādas 2-3 minūtes bija spēka noturēties taisni, tad ļimu. Man taču bija depresija. Pamazām, ar lielu disciplīnu, sāku divreiz dienā veikt visu kompleksu. Reizi no rīta un reizi vakarā. 15-20 minūtes sēdēšanas klusumā ar taisnu muguru, tad 35 minūtes jogas vingrojumu. Kopā apmēram stunda no rīta un stunda vakarā. Taču man bija mērķis tikt ar sevi galā, jo gribēju pabeigt vidusskolu. Tā es darbojos visu vasaru un lielu daļu rudens un ziemas. Jauda pieauga, beigās varēju nosēdēt ar taisnu muguru vairākas stundas. Taču tad sākās cita situācija, kura radās no tā, ka meditēju par daudz... ** Divpadsmit gadus vēlāk, kad biju apdedzinājies no meditēšanas, nācās atkal vērsties pēc palīdzības pie šiem cilvēkiem, kas prot meditēt. Iepriekšējais meditāciju centrs bija likvidēts, sameklēju jaunu. Man tajā laikā arī bija invaliditāte, kuru parastā medicīna neprata izārstēt. Kad ierados pie dziedniekiem kabinetā, man stāstīja par vidi. Jautāja par attieksmi man pašam pret sevi. Vai es sevi mīlu? Kur paliek mana enerģija? Vai es lietoju kādas vielas? Es dziedniekiem neuzticējos sākumā gandrīz nemaz. Taču viņus man bija ieteikusi sieviete, ko kādreiz biju saticis, kas man šķita gaiša un mīļa. Kādā sestajā reizē sāku uzticēties dziedniekiem vairāk. Pēc iešanas pie viņiem man bija patīkama, mierīga, gaisīga sajūta. Es nesapratu, ko viņi man saka, bet viņiem vajadzēja atļauju, manu piekrišanu tam, ko viņi ar manu “smalko ķermeni” vai “auru” grasījās darīt. Es gribēju būt ar veselu psihi un miesu. Protams, ka es gribēju tikt vaļā no visa veida parazītiem, pat ja tādi enerģētiskie parazīti izklausījās pēc fantāzijas. Tā manis dziedināšana jau varēja notikt tikai tad, ja es pats mainu savu dzīvesveidu. Citādi tas ir kā zeltu bērt tukšā spainī. Kamēr es iemācījos būt mazāk apvainojies uz pusi pasaules, vairāk piedot tiem, kas man darījuši pāri pirms 10 gadiem, vairāk dzīvot šeit un tagad, vairāk izteikt pateicības vārdus tiem, kas man ikdienā palīdz, vairāk cienīt sevi, vairāk atpūsties, pagāja apmēram gads un pieci mēneši. Es biju diezgan pārsteigts, kad man piedāvāja apgūt šo dziednieku filozofiju tālāk. Man jau it kā interesēja. Jo pirmajā meditāciju centrā tālākie kursi maksāja 400 latus. Un tas bija 2006.gads, kad tā man bija liela nauda. Es biju dzirdējis, ka ir tāda ezotērika un okultisms, bet uzskatīju, ka labāk tur iekšā nelīst. Tālāk no ļauna. Mana dzimta no mammas puses bija luterāņi, tāpēc maģija jebkādā formā man šķita bīstama. Dziedināšana, ja tā notiek caur Svēto Garu, kaut teorētiski, man toreiz bija pieņemama. Un man nācās uzticēties. Citu variantu īsti nebija. Par šo visu domājot es saprotu, ka bija trīs faktori: 1) es biju dzēris antidepresantus, gulējis slimnīcā, gājis uz terapiju 5 gadus, kad sapratu, ka tas neder, tās ir mocības. Ir jāmeklē alternatīva. 2) Paveicās, ka mamma izgāja tos meditācijas kursus pirmā, un pēc tam ar viņu nekas slikts nenotika. Tieši otrādi, bija vairāk darba spēju, vitalitātes. Ticēt savām acīm ir viegli. 3) Kad aizgāju pie dziedniekiem, manas sajūtas pēc vizītēm raisīja uzticību. Man bija enerģija, prieks, iedvesma. Tas lika uzticēties. Un atkal – invaliditāti biju ārstējis 2,5 gadus bez rezultātiem. Tā sākās pēkšņi, bez acīmredzama iemesla. Nebija citu variantu, jo viss pārējais bez dziedniekiem jau bija pamēģināts. Ja skatās filozofiski, vai tiešām tā ir, ka cilvēks sāk uzticēties nezināmajam tikai tad, kad ir izmisumā? Tā frāze filmās: “Ja vēlies palikt dzīvs, seko man”. Frāze, kas ir kā šablons, un ir ļoti daudzās filmās. Es aizvien vēlos palikt dzīvs. (Comment on this)
Sunday, February 11th, 2024
12:23 pm	Imidžs ir svarīgs/ sevis pieņemšana Atceros, 2016.gadā vēl gribēju justies kā mākslinieks. Aizgāju uz tējas dzeršanu Robert's Books uzkrāsojies. Gribēju izskatīties unikāli, atšķirīgi. 2023. gadā aizgāju uz tējas dzeršanu Chat restorānā sava mīļākā teorētiskās fizikas profesora Leonarda Saskinda kapučjakā. Taču Saskindam tobrīd bija 82 gadi un viņš jauniešu kapučjakā tomēr izskatījās uz 70. Es tajā kapučjakā izskatījos uz 18. Dāma, ar ko satikos uz tēju, vēlāk man savās mājās rādīja Spāņu ziepenes un tur esošos vīriešus, ka tie ir paraugs 30+ vīrieša ģērbšanās stilam. Pletkrekls, lielisks uzvalks, pie bārddziņa veidots bārdas griezums. Šogad gandrīz atkārtoju to pašu. Man ir čoms IT speciālists - sirma galva, stilīgas brilles, oranža kapučjaka. Viņam reāli ir tikai 50. Tajā kapučjakā viņš arī izskatās pēc stilīga 45+ vīrieša. Es tādā kapučjakā aizvien izskatos uz 18. Pamēģināju fotosesiju tajā jakā - visās bildēs izskatos knapi pilngadīgs. Ps. Ļoti iesaku Saskinda Ted Talk par Ričardu Fainmenu - slavenu fiziķi, lielisku pasniedzēju un profesoru. Ir subtitri latviski. https://www.ted.com/talks/leonard_susskind_my_friend_richard_feynman?language=lv&subtitle=lv (Comment on this)
Wednesday, February 7th, 2024
12:53 am	Rudmate Augstskolas atpūtas telpā uz pufiem parasti bija aizņemts, tāpēc mēs centāmies atprasīties no lekcijas piecas minūtes ātrāk. Daži pasniedzēji ļāvās, un tad varēja gan paspēt uz ēdnīcu, gan uz pufiem. Meitene studēja biofiziku, domāja par zālēm, kuras ir atrodamas it visur, taču ir pārāk lētas, lai no tām gūtu peļņu. Tāpēc bija izdomāti homeopāti, un īstā medicīna bija kļuvusi par ezotērikai līdzīgu nodarbi, kamēr mākslīgā medicīna ar piezīmi “no šīm zālēm nāve iestājas retāk kā vienā no miljons gadījumu” rullēja uz priekšu uz urrā. Viņa nebija pirmā farmaceite vai ķīmiķe, ko es pazinu, taču viņas vēlme uzzināt patiesību bija tas apslēptais, ko viņa ar savu agresiju dzina uz priekšu. Viņa savā blogā lika dusmīgus dzejoļus par to, ka slimnīcās cilvēki mirst, jo nespēj atļauties vislabākās zāles, ka viss ir tikai bizness, cilvēka dzīvība jau sen ir lētāka par AIDS zālēm, un tā tālāk. Tāda viņa bija studiju pirmajos gados, taču man vienmēr interesē, kādu dzeju jaunais mākslinieks rakstījis sešpadsmit gados. Pēc tam viņa saprata, ka viens nav cīnītājs, ka pasauli lāpīt nav produktīvi, labāk darīt to, kas patīk un interesē. Viņa pabeidza bakalauru bioloģijā un saprata, ka laboratorija ir tāda noslēgta vide, kur ar čipu Tu ieej, un visus datus, ko Tu tajā iegūsti, Tev nākas atstāt tai organizācijai, kam tā laboratorija pieder. Viņa zināja par Breaking Bad, zināja par mazajiem kaņepju entuziastiem, viņa gribēja brīvību kādā privātā kompānijā, taču katrai kompānijai ir jāgūst peļņa kādā veidā, lai sevi uzturētu. Taču viņa dzīvoja, jo gribēja uzzināt patiesību. Patiesība ir tur ārā, tā ir te iekšā, tā ir visur, taču apslēpta. To var noskaidrot ar mikroskopu, to var noskaidrot CERN kompleksos, kur ir jaudīga aparatūra, taču atkal – katrai miljonus vērtai aparatūrai pielaiž klāt cilvēkus, kas pierādījuši savu uzticamību. Viņa apzinājās, ka principā grib studēt teorētisko biofiziku, kas pēta vielu pamata sastāvdaļas, to mijiedarbību, procesus. Tāda aparatūra ir Maksa Planka institūtā Vācijā. Taču sākumā var pabeigt doktorantūru te, Rīgā, tikai aizbraukt Erasmusā uz Vāciju, iepazīties ar post-grad studentiem tur. Viņa daudz zīmēja, klausījās abstraktu, ambientu mūziku, rakstīja dzeju un mēdza dungot formulas, lai tās iegaumētu. Es viņu satiku Zinātnes mājā, savā bloknotā skicējot kādu molekulu un baktēriju, kura no tām sastāvēja. Biju tik drosmīgs un pajautāju: “Hei, kas tas ir? Vai jaunības eliksīrs?”. Diezgan štruntīgs pick-up line priekš STEM nozares studentes, bet, kā bija, tā bija. Viņai interesēja teorētiskā biofizika, es pastāstīju viņai to, ko zināju no teorētiskās fizikas. Ar to pietika, lai būtu par ko runāt. Viņa sākumā dzīvoja kojās, es viņu pierunāju, ka vajadzētu dzīvot tur, kur ir klusāks. Ielikt dzīvoklī akvāriju un istabas augus. Lai ir dzīvība. Viņai tāda doma patika, bet man tad to visu nāksies laistīt un uzturēt klimatu zivtiņām. Ekosistēmas man patīk, jo fizikā ir slēgtas notikumu sistēmas, ekosistēmas arī ir slēgtas. Es redzu paralēles. Es zināju, kādas ir medicīnas studentes, kad viņas pārstudē jēgu, taču ar šo meiteni bija citādāk. Viņa vienkārši mēdza aizmigt ar kādu grāmatu rokās. Visjautrāk bija, ja grāmata bija Vācu valodā ar uzrakstu: “Einführung-theoretische-Biophysik”, taču viņa bija aizmirsusi paēst mājās brokastis, steigā salikusi somā par daudz grāmatu, un tad tās stiepa kā gliemezis, turklāt ēdnīcā apēda četras salātu porcijas. Biofizika atgriežas zarnu traktā, lol. Man patika tas, ka viņa vienmēr uzdeva daudz jautājumu, ko viņas profesori nemācēja atbildēt, jo tie bija pārāk starpdisciplināri. Dzīve ir starp dzimšanu un aiziešanu viņsaulē, pati par sevi starpdisciplināra. Taču profesori to nesaprata un atgaiņājās ar vārdu salikumu “Nav mana kompetence”, “Keine Ahnung!“ Taču lielos vilcienos jaunība ir skaista un studijas arī. Par to mēs regulāri smējāmies, ka pēcdiploma studijas apmaksā Eiropas Savienība, tāpēc, ja gribi strādāt sev vai kādam citam, meklē sponsoru. NASA gaida atplestām rokām tos, kas uzzina par daudz un pārāk ātri. Taču viņa gribēja palikt Latvijā. Ar tādu attieksmi viņai var nākties arī kļūt par profesori baltā ķitelī, ja vien viņa nevēlas būt pērkama zinātniece/farmakoloģe, kura mēģina sintezēt jaunāko brīnumu, ko reklamēt TV. Tailenolu numur divi. Dzīve nav teorētiska, augļi sāk pūt, cilvēkam kuņģī vajag sārmainu vidi, sieviešu ādas Ph ir citādāks kā vīriešu, visam ir optimālie augšanas apstākļi, atkal paralēles. Man tomēr bija skumji noskatīties, ka viņa meklē to, ko viņai nav gatavs neviens akadēmiķis publiski mācīt. Jā, sarunās konferences dibentelpā, pusčukstus, tad jā. Tāpēc jābraukā uz ārzemēm pa tām konferencēm. Tāpēc jāprot angļu, vācu, japāņu, franču valodas. Es biju redzējis jauniņās profesores, knapi 40 gadi un jau asociētā profesore. Visu jaunību pavadījušas pie grāmatām, zinātniskajiem tekstiem. Parasti kalsnas, asu prātu, lielisku loģiku un pārliecību par to, ka zinātnes progress tāpat kā pirms simt gadiem visai cilvēcei atnesīs vidējā dzīves ilguma pieaugumu. Šai meitenei es tādu likteni nenovēlēju. Es vispār centos nerunāt par nākotni. Lai jau pamēģina to garozu, ir jau tur mīkstums arī. Cita mana paziņa bija lektore ASV ekonomikas virziena augstskolā, labi runāja, ar dzīvi apmierināta. Risināja finanšu risku, investīciju un fondu jautājumus. Pilnīgi cita joma, ko es nepārzināju nemaz. Es tāpēc biju priecīgs, ka viņa ir aizrautīga. Zīmē savas baktērijas, studē, plāno, domā. Viņai ir lieli plāni. Viņa grib salikt kopā visas zināšanas un cilvēkiem atgriezt ticību, ka viņi paši var iemācīties, kādu diētu, kādus mikroelementus viņiem vajag. Specializētās analīzes, izmantojot katra cilvēka personīgo, padziļināto asinsainu. Mēs dzīvojām kādu laiku kopā, pirms viņa aizbrauca uz Vāciju strādāt institūtā. Jāizmēģina. Saprotu viņu. Kādreiz es arī būtu kāpis lidmašīnā uz Prinstonu, teorētisko fiziķu centru. Tādas meitenes kā viņa esmu saticis vairākas. Arī pāris puišu. Daži strādā Kembridžā. Latvieši. Viens astronoms tieši tā man atrakstīja, ka strādā NASA, būvē kaut kādas specializētas iekārtas. Taču es priecājos. Šo aizrautīgo zinātnieku jaunības maksimālisms ir ar optimisma piegaršu. (2 Comments |Comment on this)
Tuesday, February 6th, 2024
10:16 pm	Vēlreiz par nopietniem iepazīšanās piedāvājumiem... Esmu jau 11 mēnešus tinderī. Ja sākumā nepratu drēbi un vienkārši priecājos par dāmu uzmanību, tad pēc tam sapratu, ka daļai Latvijā vienkārši trūkst naudas restorānam, tāpēc randiņš ir iegansts pierunāt vīrieti viņai izmaksāt. Šādi gadās reti, ka pasaka tiešos vārdos, taču saraksti dāmas parasti cenšas īsu, jo gaida, uz kurieni tad aicinās. Taču es apjautājos, vai jumts ir vietā, vai ir nākotnes plāni, kā ar alkohola lietošanu... Tad mēdz gadīties, ka dāma sajūtas kā darba intervijā un nozūd pati. Kas ir ļoti labi. Ja iztur pirmos piecus, sešus paragrāfus sarakstes un nesāk īdēt, kad tad beidzot piedāvās to restorānu, ir jēgas vairāk. Pēc tam pajautāju, kā ir ar cita veida atkarību izraisošām lietām - mantrausību, smēķēšanu, karjerismu... Kuram tad gribas dāmu, kas neprot iekārtot māju? Ja arī šeit seko normālas atbildes, tad paliek svarīgākās un pēdējās tēmas - reliģija, politika un ticība sev. Vai dāma tic sazin kādiem ekspertiem no Amerikas, ko nekad dzīvē no redzējusi, vai pašai galva ir uz pleciem? Ja galva ir un jumts arī (tas tiešām ir svarīgi!!!), tad jācer, ka viņa nav atbildību par savu dzīvi uzkrāvusi kādam mācītājam. Jo ir forši tikties ar pieaugušām sievietēm, kas atbildību uzņemas par sevi pašas. Kuras saka un tā arī ir. Tā nu 11 mēnešu laikā esmu saticis vienu sievieti, kas izturēja atlasi. Un no pēdējām divām sarakstes dāmām saņēmis komplimentus, ka tik cēlsirdīgi un godīgi vīrieši kā es parasti tinderī neiet. *** Man rodas aizdomas, ka tomēr būs jāmēģina iepazīties augstskolas ēdnīcā ar kādu citu pasniedzēju vai doktoranti. (3 Comments |Comment on this)
Sunday, February 4th, 2024
11:44 pm	Celies, mana saule! Bija drēgns vakars pavasarī. Mēs ar Līvu pēc lekcijām izdomājām aizbraukt uz jūru. Aiz loga mijās koki. Vilciens klabēja Slokas virzienā. Lekcijas Torņakalnā beidzās ap 17.00. Pēc tam mēs iegājām paēst kāpostu zupu ēdnīcā. Iekāpām vilciena vagonā. Tajā vēl nebija ieslēgts apgaismojums, un pelēcība pa logu smeldza iekšā kupejā. Viņa bija ielikusi akvamarīna krāsas auskarus, kas mazliet vizēja. Melnā jaka un melnie mati viņas izskatā radīja iespaidu, ka viņa paslēpjas. Toties sarkanā lūpu krāsa bija izaicinoša un dzīvības pilna. Mēs kādu brīdi sēdējām un vērojām, kā atveras un aizveras vilciena durvis. Cilvēku bija ļoti maz. Dažreiz gribas, lai viss vagons ir tikai mums. Ja vagonu dabūt nevar, vismaz kupeja. Pie Babītes viņa klusi pasmaidīja, varēja saprast, ka jāpaskatās uz tuvojošamies Lielupi. *** Mēs izkāpām Dzintaros. Jomas ielā apēdām vēl pāris kruasānu. Devāmies pie jūras vērot saulrietu. Viņai bija legingi un rokās cimdi, kuriem nebija pirkstu galu. Dažreiz viņa vilka garus, melnus svārkus, kas vēl vairāk izcēla bālo seju. Tipisks apģērbs un stils jaunietēm, kas klausījās smago metālu un vēlējās savu intravertumu paslēpt zem melnām drēbēm. Sēdējām uz soliņiem Dzintaru pludmalē un vērojām, kā riet saule. Tā rietēja lēni. Bija bezvējš. Viļņi klusi devās turp un šurp. Cilvēku maz, ārā kādi +3 grādi. Arī gandrīz visa pludmale mums. Pa koka trepītēm nokāpām lejā un pēc tam droši vien kāpsim arī atpakaļ. Klusums ir vissvarīgākā komunikācija. Ja klusumā izteiktie vārdi ir mīļi, tad arī skaļi izteiktie tiks saprasti pareizi. Klusumā nosēdējām līdz Saule devās prom aiz horizonta. Tad strauji skrējām uz staciju Dzintaros. Mums bija jāpaspēj uz vilcienu. Rīt lekcijas sākas 8.00. *** Mājup braucot viņa teica, ka grib parunāties, bet vēl mazliet atpūsties. Tāpēc mēs ap 21.00, esot Rīgā, devāmies pie viņas. Uztaisījām tējas, salikām maizītes ar humusu. Salikām klades lekcijām. Ierušinājāmies zem segām, viņa iededza sveces. Izslēdza gaismu. Viņa sāka: “Iedomājies... Ir ezis. Citur dzeloņcūka. Zemi tur dzeloņcūka, tā ir Peruiešu leģendā. Tās dzeloņi ir kalni. Dzeloņcūka katru dienu apiet ap simt astoņām priedītēm, to sauc par dienu. Tāpēc griežas Zeme. Esi dzirdējis?” Teicu, ka nē. Šo versiju nē, nekad. Viņa pasmaidīja. Uzklāja man tahtu, pati gulēja dīvānā. *** Es aizmigu un sapnī redzēju kā daudz mazu cilvēciņu izliek visā Dienvidamerikā našķus dzeloņcūkām. Tās apēd tikai pašu mazumiņu, lai izrādītu pateicību cilvēkiem, taču lielāko daļu tomēr dodas meklēt pašas. Negrib kļūt atkarīgas vai pierast pie cilvēku labvēlības. Cilvēki izlikuši norādes ārzemniekiem, ka šeit dzīvo dzeloņcūkas, svēti dzīvnieki. No rīta atstāstīju viņai sapni, viņa smējās un teica, cik man tā psihe paredzama! Viņa gan sapņojusi, ka sēž pie jūras, pēkšņi paceļas augstu, augstu gaisā un spēj no viena krasta, no Dzintaru pludmales, ieraudzīt Roņu salu. Tad viņa metusies strauji lejup, ienirusi ledainajā ūdenī un peldējusi kopā ar Roņiem. Un viņas ķermenis bijis baltām pūkām klāts tāpat kā tiem. Un viņa jutusies kā putns un Ronis vienlaikus, kā ērglis un Ronis, brīvāka par brīvu. Pamostoties cilvēka ķermenī, viņa raudājusi. Es teicu, ka saprotu, par ko te jāraud. Un mēs smaidījām caur skumjām. (Comment on this)
Saturday, February 3rd, 2024
10:47 pm	Draivs un laime Saskaņā ar mūsdienu psiholoģiju cilvēkiem ir divas pozitīvas pamata emocijas: prieks un interese / zinātkāre (zinātniskajā literatūrā nosaukta par laimi un pārsteigumu). Lai dzīvotu veselīgu dzīvi, šīs divas ir jājūt pietiekami bieži, lai citas piecas pamata emocijas (bailes, dusmas, riebums, skumjas, nicinājums) nepārņemtu un cilvēks nekļūtu nelaimīgs. Pieaugušam cilvēkam ir jāpilda pienākumi neatkarīgi no tā, vai tas ir darbs, laulība, vecāku statuss. Cilvēkam ir ierobežots laiks pēc šiem pienākumiem, un tas parasti tiek izmantots atpūtas aktivitātēm un, lai mācītos/darītu lietas, kas mums šķiet patīkamas. Kas ir tās lietas, kuras jūs darāt ikdienā un kas atbilst šādiem kritērijiem, lai sniegtu jums lielākoties prieku un intelektuālu gandarījumu/baro jūsu zinātkāri? *** Man šobrīd tā ir Radošuma izpēte. Arī antropoloģija kā tāda. Kā cilvēki dzīvo dažādās pasaules vietās? Cilvēka ķermeņa robežu saprašana. Vai cilvēki, kas ir abroči (ambidextrous) ir arī prāta ziņā plašāki par labročiem un kreiļiem? Kā mainās pasaules uztvere, ja labrocis mēnešiem ilgi mācās rakstīt ar kreiso roku? Vai tas kaut ko dod, maina cilvēka raksturu un domāšanas veidu? Vai ir žesti, kurus saprot visi cilvēki, jo tie, kā dzīvniekiem ir ģenētiskā atmiņa, pārmantojas no paaudzes paaudzē? Kā rokraksts atspoguļo cilvēka raksturu? Kā cilvēku domāšana mainās, ja viņš iemācās rakstīt arābiski, no labās puses uz kreiso? Ko nozīmē Renesanses tipa cilvēks 21.gadsimtā? Leonardo Da Vinči tipa cilvēks, kurš prot gan anatomiju, medicīnu, gan inženieriju, gan glezniecību? Kur tādi cilvēki ir atrodami, vai viņi ir laboratorijās un zinātniskajos institūtos? Ja starp augstu IQ un ētiku un morāli nav nekādas saistības, tad kāpēc cilvēki ar fotogrāfisko atmiņu un ātru orientēšanos lielos datu apjomos tomēr mēdz nonākt cietumā? Kāda ir viņu motivācija? (2 Comments |Comment on this)
Wednesday, January 31st, 2024
9:51 pm	“Precizitātes dzīvesveids” Strādājot ar matemātiskiem aprēķiniem, visu laiku vajadzīga pilnība. Metot šautriņas, jātrāpa aptuveni 3 reiz 1 centimetrs lielā laukumiņā, lai iegūtu maksimālo punktu skaitu. Vēl labāk, ja visas trīs šautriņas var iemest šajā laukumā, tad viss metiens (3 šautras) iegūst maksimālo. Šahā vari spēlēt pusstundu, vienmēr jāizdara vislabākie, vai tuvu tam, gājieni. Piefiksēju, ka bērnus gatavojot matemātikas eksāmenam, nākas visu laiku runāt par ideālu uzdevumu izpildi. Par tādā veidā izpildītu uzdevumu var iegūt maksimālo punktu skaitu. Arī Bridžā, kāršu spēlē, kad solīšana ir beigusies, izspēle realizējama vienā, vispareizākajā veidā, kas izskaitļojams procentos. Zīmējot man patīk vilkt sīkas, tievas līnijas, kas prasa lielu precizitāti. Jāmācās atlaist situāciju. Daudzas lietas mēs darām savam priekam, taču ceram uz labāko. Pat cerēt ir lieki. Jāmācās atlaist situāciju, taču darīt visu, lai būtu izaugsme. Atkal vārds “visu”. Jāmācās darīt ar nodomu un attieksmi, ka es daru, jo sevi mīlu. Un mīlu citus. Vēlos harmonisku rezultātu, taču harmonisks rezultāts var būt ar kļūdām. Es mācu citiem precizitāti, man par to maksā. Taču man jāmāca arī spēja pieņemt sevi, cienīt sevi, mīlēt sevi. (Comment on this)
Tuesday, January 30th, 2024
3:02 am	Interesanti? Cilvēki. Šajās dienās saprotu, ka ir pienācis laiks iepazīt jaunus cilvēkus. Skolas laikā šķitu sev outsiders. 5.klasē klausījos smago metālu, uz skolu vilku Iron Maiden kreklu, kurš man bija līdz ceļiem. 7.klasē spēlēju datorspēles un vienā spēlē biju pirmais Latvijā. 9.klasē man skola bija apnikusi, mācījos mājās. 10.klasē man šķita, ka esmu jau ļoti vecs. Bieži lietoju teicienu "jaunībā es darīju to un to". Kamēr vienaudži malkoja vīnu un taisīja matraču polku, es lasīju Dickens Divas pilsētas. 11.klasē skola man aizvien bija apnikusi. Depresija arī man bija jau apnikusi. Biju bijis uz psihoterapiju jau 14 - 17, tātad 3 gadus. Mocības turpinājās. Mamma aizveda uz meditāciju centru. Tur bija kas jauns beidzot. Forši vīrieši, kuri nebija agresīvi. Tādus viegli cienīt. 12.klasē izvēlējos meditēt skolas vietā, tāpēc paliku uz otru gadu. Taču uzzināju, kas ir astrāls un mošķi tajā. Otrreiz ejot 12.klasē, vakarskolā, uzzināju, ka ir interesanti dzīvesstāsti klasesbiedriem. Viena meitene apprecējusi holandieti, čalis spēlē rokgrupā, cita meitene ir policista meita un atver visas durvis ar femme fatale skatienu. Feina klase. Un vēl mākslniece, kurai interesēja bohēma. Un tad vēl ķirurgs, topošais, modelis esošais, patiešām varena kompānija. Es viņus visus vedu uz PSRS stilā iekārtotu Ekonomikas ministrijas ēstuvi, bija super šiki. Varu derēt, ka māksliniecei aizvien ir foto no 2008.gada. Augstskolā paveicās, studēju kopā ar topošo operdziedātāju. Ambicioza, lecīga un mērķtiecīga meitene. Paralēli tam Rīgas valsts 1.ģimnāzijā palīdzēju vadīt Bridža pulciņu. Tur arī bija forši jaunieši. Prata ne tikai matemātiku un fiziku, bet arī filozofēt. Ar vienu čali maršrutā "RV1Ģ - Jugla" nogājām varbūt ap 2000 km dažu gadu laikā. Baltu filoloģijas studijās superstārs bija un ir Skutelis. Viņš taisīja repa mūziku, mācījās uz 10, vidējā atzīme 1.kursā viņam bija 9.7. Ar viņu gribēju runāt, taču kautrējos. Fizmatos man patika pasniedzēji. Dāma, kura teica: "robežiņas tur, funkcija tiecas uz nulli, vajag Gausu, būs labi". Ļoti cienu, burtiski sarku J. Menča klātbūtnē, viņš ir dzīvā leģenda. Āboltiņa arī - tik lielisks cilvēks, ka grūti pateikt, ka viņa ir tā, kuras grāmatas lieto visa Latvija. Ar to domāts - pieticīga un vienkārša labā nozīmē. Klasiskajā filoloģijā satiku ļoti erudītas profesores. Prof. Ilze Rūmniece zina tik daudz, ka to vienu kursu, ko paspēju noklausīties pie viņas, un tas palicis atmiņā ar tik daudzām sīkām detaļām, ko viņa uzzinājusi braucienos uz Romu, atceros aizvien. Pēc tam, pēdējos 5 gados, dažādi cilvēki man šķituši ļoti interesanti. Pārsvarā tie, kas cenšas dzīvot ārpus visiem rāmjiem, visu laiku jautā: "Kāpēc?", meklē kopsakarības it visur. Papildus visam tam jau pusaudžu gados sāku mācīties valodas. Vēl bez krievu, vācu, angļu - franču, poļu, spāņu, norvēģu, japāņu. Augstskolā bija grieķu, latīņu, lietuviešu. Jo vairākās valodās spēju rakstīt, jo dažādākus cilvēkus varu satikt internetā un ko dziļu ar viņiem saspriest. Daudz cilvēku esmu saticis dažādos interneta forumos. Vienā esmu jau 19 gadus, tas ir datorspēles "Civilizācija" forums. Tur man patīk rakstnieki, zinātnieki, namdari, inženieri un citi. Tipisks piemērs: "I have 160 IQ, but I'm dumb as a rock". How come? Rocks travel through space and have memories and can hold souls inside them. Paradokss. *** Latvija ir labā vietā, tuvu Itālijai, pasaules centram. Ar ķīniešu un japāņu kultūras pārzināšanu pietiek, lai saprastu daudz. Indiešu kultūra vēl jāpēta. Kur ir visi interesantie cilvēki? Rakstiet komentāros, ar ko esat interesanti. Paši sev. Par ko sevi mīlat. Bez ego, bet ar pašcieņu un pašvērtību. Mēs mūs mīlam <3 (6 Comments |Comment on this)
Monday, January 29th, 2024
6:27 pm	"Par kalsnumu" - Līza Burbo, Klausi savu labāko draugu uz Zemes, savu ķermeni “Pārmērīgs kalsnums norāda uz to, ka cilvēks norobežojas no materiālās dzīves, neuzskata to par svarīgu un bieži meklē patvērumu intelektuālajā un astrālajā pasaulē. Tāpat nepietiekams svars liecina par zemu pašvērtējumu un to, ka cilvēks, pēc viņa paša domām, nekādas fiziskas baudas nav pelnījis. Ja Tu no materiālās pasaules distancējies, tad to vairs neuztver tik jūtīgi, neko daudz no tās nevēlies un tavam ķermenim trūkst enerģijas. Iespējams, Tu atdod vairāk nekā saņem un tādejādi zaudē iekšējo līdzsvaru. Tev jāapzinās, ka esi pelnījis visu to pašu, ko jebkurš cits. Tavs svars atkal normalizēsies, kad mainīsi savu dzīves un domāšanas veidu, kā arī attieksmi pret materiālo pasauli. Ir svarīgi dzīvot saskaņā ar savu ķermeni un uzmanīgi izturēties pret savām vajadzībām. “ -grāmata pieejama pašvaldību bibliotēkās (Comment on this)
Friday, January 26th, 2024
10:43 pm	Mans decembris ir šeit un tagad Komiski, bet tā dāma, kurai patīk iet ārā no mājas, gūt iespaidus, man uzrakstīja jau šodien. Iepazināmies mazliet. Tā arī pateicu - patīk kalni, patīk daba, taču palikt mājās un pie svecītes meditēt, grāmatas lasīt vai rakstīt, patīk vēl vairāk. Dzīvē ir citādāk. Viņa meklē biedru, ar ko kopā braukt uz Santiago ceļu, es meklēju biedru, ar ko kopā sasniegt plašāku apziņu, augstākas vibrācijas un apzinātāku dzīvošanu. Es meklēju sevī. Lai būtu laiks sev, dažreiz vajag vairāk disciplīnas kā uzkāpt 3000 m kalnā. Taču, vai to var saprast? Par laimi, man ir paziņa Jevgeņijs, kurš reāli ir gan uzkāpis daudzos 3 km kalnos, gan daudz meditējis. Pārzina abus. Vai ir sieviete, kalnos kāpēja, kas novērtēs un cienīs mājas rūķi, vīrieti? Nākamā sērija šajā teātrī vārdā dzīve sekos šeit un tagad. Tas ir vispār interesanti, kāpēc man tik ļoti gribas sasniegt tās savas lauku mājas, tieši mājas? Uzcelt tās (mans tēvs ir celtnieks), uzprojektēt, iekārtot, ieviest dzīvniekus, kas tajā visā ir tik ļoti labs? Vai domas, ka dzīvnieki labu atdara ar labu, suņi ir beznosacījuma mīlestības iemiesojumi, un mēs daudz iegūsim, atgriežoties pie ogu/augļu/dārzeņu audzēšanas? Jāmācās sadarboties. Līzas Burbo grāmata "Klausi savu ķermeni" saka, ka cilvēkam ir dabiska vēlme uz jaunradi. Uz cieņu, uz vēlmi atrast savu vietu un būt piederīgam. (Comment on this)
Thursday, January 25th, 2024
12:37 pm	Cik drīz ir tagad? Vakar viena no manām skolniecēm man izstāstīja savus decembra plānus. Padomāju, man arī vajag. Pasūtīju sapņos paskatīties, kas ar mani būs decembrī. Izrādās, dzīvošu ar draugiem tādā kā studentu dzīvoklī Torņakalnā. Studēšu atkal skolotājos. Būšu tas pats mājas rūķis, kas tagad, BET! Izrādās, atslēga interesantai dzīvei ir "Pretpoli pievelkas princips!" Man pirms 10 gadiem bija tāda gf, kura daudz ballējās, dzīvoja dzīvoklītī ar draudzenēm, mājās atbrauca, pa lielam, tikai izgulēties un brokastis paēst. Social butterfly, salīdzinot ar mani. Sapnī biju skeptisks un teicu, ka man jau ir tik un tik gadu, vai es būšu interesants (mazvērtība) tādai meitenei, par 10 gadiem jaunākai, taču viņa smējās, ka ir labi, ka ir kāds stabils cilvēks mājās, pie kā atgriezties. Ēst vienmēr uztaisa, pajautā, kā gājis un samīļo, uzmundrina. Un augstskolā darbi tomēr jāpilda. Kopā tos izpildīt ir vieglāk. Motivācija noderēs. *** Tas bija sapnis, taču reāli dzīvē no tās gf izšķīros arī tāpēc, ka man vienā brīdī apnika dzīvot kopā ar pēc alkohola un cigaretēm smaržojošu meiteni. Tā kā šogad, 2024.gada decembrī, acīmredzot, paredzēts atrast tādu, kura dzer tēju, sulu un kafiju. Un ir spējusi atteikties no visiem cigarešu paveidiem. No vienas puses, esmu sajūsmā gan par mākslas, gan mūzikas akadēmiju, tādas studentes esmu iepazinis, ar viņām ir bijis forši runāt. Vajag tikai, lai viņai ir ap 30, maģistrantūrā vai doktorantūrā droši vien studē. Lielākais izaicinājums ir meitene ar stingru MUGURKAULU. Tāda, kura tiešām vienmēr dzer to tēju. Kura brauc ar takšiem 3.00 pa nakti mājās, bet spēj nolikt sesiju. *** Man patīk mans decembris! Current Music: The Smiths - How soon is now? (Comment on this)
Friday, January 19th, 2024
2:39 am	https://www.youtube.com/watch?v=KdIhq1tb8Co Emma Koka - "Lūk" Šī mūzika parāda, kā cilvēks dzied, lai dzīvotu. *** Esmu daudz par to domājis. Kas jādara, lai justos, ka esmu dzīvs? Man teica, ka rakstu daudz par maz. Vienmēr esmu sūdzējies, ka nejūtos pietiekami dievišķs, lai radītu, ko līdzīgu Gētem, Bēthovenam vai vismaz Prokofievam. Jau pirms 9 gadiem man teica, ka, dzenoties pēc ģenialitātes, varu tā arī palikt nenopublicējis neko. Jāsastāda stāstu krājums, jādomā tālāk. Perfekcionisms ir slimība, novirze. Manus stāstus caurskatot, kritiķis teica, ka ir daudz fifīgu nianšu, odziņu, kuru dēļ vien ir vērts lasīt. Ir interesanti. Lai rakstītu daudz, vajag laiku daudz rediģēt. Laiks ir, taču vajag materiālu. Jāiet cilvēkos, jāiet ārā no mājas. Tas ir sarežģīti. Ārpasaulē ir tik ļoti citādāk. Jāmeklē drošas vietas, kur var justies kā mājās. Tagad tāds laiks, ka jāsāk domāt par rakstīšanu ar pseidonīmu. Mans vārds ir zināms ar filoloģiju nesaistītās nozarēs. Kā skolotājam - vispār reputācijai jābūt ideālai. Katram ideāls ir savs. ** Par ko ciena cilvēkus mūsdienās? Par radošumu? Par veselīgu dzīvesveidu un sevis mīlēšanu? Spēju ziedoties ģimenes labā? Kaut kā pietipina sajūta, ka būt par "labu cilvēku" vien ir daudz. Nevis tādu cilvēku, kuru var izmantot, bet tādu, kurš ir "labs", jo no sirds tāds ir. Mēs visi mācāmies, taču ar pateicību citiem, kas mums apkārt, mācīties ir vieglāk. Iedomājos, āmurs. Labs āmurs sienā iedzen naglu vienmērīgi, labi ieguļ rokā, ir vidēji viegls, no izturīga materiāla. Iedomājos, labs cilvēks. Uzticams, ierodas laikā, patīkams sarunās, eksperts vismaz pāris jautājumos, labsirdīgs, daudz smaida un smejas. Ar labu cilvēku patīkami aiziet pusdienās. Viņš mācās un uzzina ko jaunu, dalās ar informāciju, pajoko par laikmeta maiņu, viņš redz brīnumus un prieku mazās lietās. Labs cilvēks dara lielas lietas, taču priecājas un spēj priecāties par mazajām. Interese un prieks. Divas bāzes emocijas, uz kurām labais cilvēks ikdienā dzīvo. Pārējais izplēn ļoti ātri. (Comment on this)
Sunday, January 14th, 2024
7:18 pm	“Laulības dinamika, vēlamais un esošais” Vakar man bija lieliska iespēja klausīties lekciju, kur bija par saskanīgu, harmonisku laulību. Tā bija viena no lekcijas tēmām, jo sadarbība laulībā ir priekšnoteikums kopīgai, veselīgai bērnu audzināšanai. Lekcija ir gatavota pēc Ritas Bruce “Sai Baba parenting” idejām, tajā saskatu vērtību par to, ka laulība ir uz sapratni balstīta savienība, kurā abas puses kļūst par vienu, mācās no sava ego pacelties uz apziņu “es kā konkrētas dzimtas ģimenes sastāvdaļa”. Vīrietim šī grāmata nosauc šādas kvalitātes: likumu ieviešana un realizēšana, darbība ārpus mājas, sagādāt visu vajadzīgo, izglītoties, nodrošināt komfortablu dzīvesvietu, ar racionālu un saprātīgu skatu uz dzīvi meklēt patiesību Sievietei: mīlestība un kalpošana ģimenei, mājas iekārtošana, tiešām lieto visu mājas iekārtu (veļasmašīna, smalcinātāji, krāsnis, putekļu sūcēji u.c.), pagatavo sagādātos produktus estētiskā veidā, uztur dzīvību mājas (augi, mājdzīvnieki, labs klimats), rūpējas par komfortu ģimenei, izmantojot vīrieša sagādāto inventāru, nomierina citus, ir intuitīva un sirdsgudra. Raksturā vīrietim: viedums, disciplīna, likumi, autoritāte, noteikumi, sargāt citus, aizstāvēt Sievietei: nodošanās citiem, aprūpēt, mīlēt, būt emocionāli siltai un atvērtai, pieticība, skolot citus, mācīt sadzīves prasmes, tikumība ( runā patiesību, ir atklāta un godīga, ir tieša, saka, ko jūt un domā, u.c.) ** Tas ir ideāls, taču reāli no dzīves Latvijā, gribu pievest piemēru. Atslēgas ir sadarbība un abpusēja sapratne. Jebkādas emocijas par un ap otru, otra teikto, darīto uzreiz tiek izrunātas, tās abpusēji tiek uzklausītas. Laulātie runā, kamēr nonāk līdz kopsaucējam. Likumi – dzīvē ir svarīgi, ka abi iet gulēt apmēram vienā laikā, vai vienojas, cikos mūsu mājās iet gulēt. Visvienkāršākās vajadzības kā miegs, ēdiens, dzēriens un sekss ir tās, par kurām ir jābūt atrunāts vissīkāk. Bez solījumiem, taču ar vadlīnijām. Visu saprast ar empātiju, ieklausīties otra viedoklī un situācijā, pirms kritizēt. Darbība ārpus mājas – jā, vīrietis nes ārā miskasti katru reizi, kad tā ir pilna vai gandrīz pilna. Par vārdu pilna – tie ir 60% vai vairāk. Labāk, lai virtuve smaržo labi. Vīrietis dibina kontaktus, strādā, mācās ārpus mājas. Atnākot mājās, runā par savu dienu ar sievu. Pastāsta labo, pastāsta to, ko nav sapratis. Kas kaitinājis. Sieva ir labā kontaktā ar emociju un jūtu pasauli, spēj vīram pateikt no malas to, kas vīrā gruzd. Vīrietis runā ar sievu par to, kā pietrūkst mājās. Vai tā ir tehnika, vai jauni aizkari, vai jānomaina pāris flīžu. Vīrietis regulāri izglītojas, iegūstot jaunu informāciju par mājas tehniku (tagad ir moderni robotiņi, kas slauka grīdu ar mitru, ir bezvadu austiņas), gan ceļot savu profesionālo kvalifikāciju. Iet līdzi laikam. Ir moderns un zina, kas pasaulē, ārpus mājas notiek. Zina pamata lietas politikā, ekonomikā. Komfortabla dzīvesvieta ir relatīva. Pie upes vai jūras dzīvot ir veselīgi. Tālāk no pilsētas centra, pie meža vai pļavas, arī labi. Taču svarīgs ir mājas siltinājums, gaisa mitrums mājā. Mūsdienās arī interneta pārklājums. Vīrietim jābūt atvērtam, ka viņa patiesība ir balstīta uz faktiem, kas pēc desmit, piecdesmit gadiem var jau būt mainījušies. Zinātnē vienmēr ir jauni pētījumi. Kalpošana ģimenei – celties stundu agrāk, lai pagatavotu vīram brokastis pirms darba, tā ir kalpošana, ja pašai nav darbs vienā laikā. Dot pusdienu kastītē līdzi vīram vai bērnam ēdienu, atkal kalpošana. Atsacīties no savām vēlmēm, lai aprūpētu bērnus vai vīru, atkal kalpošana. Abpusēja sadarbība – sieviete sagatavo bērnus un vīru dzīvei ārpus mājas, taču vīrs nodrošina, ka viņai šai sagatavošanai ir ideāli apstākļi, tehnika, piederumi. Piemēram, kartupeļu speciālais nazis un tostera standziņas. Mājas iekārtošana ir mūžīgs process. 25 gados, pirmajā dzīvoklī, derēs vienas tapetes, 40 gados gaume var būt mainījusies. Mēs taču gribam skatīties uz to, kas mums patīk. Tāpat ar gleznām, kuras var viegli nomainīt. Un istabas augiem. Ēdiena estētiska pagatavošana dažreiz ir vienas minūtes jautājums. Var pasniegt kartupeļus ar zivi bez tās salātu lapiņas, kas piešķir glītumu, var ar. Nianses ir sievietes joma, ko citi novērtē. Mājdzīvnieki parasti parāda to, kādi ir saimnieki. Kopti, spīdīgu spalvu, vingri, kustīgi, apmierināti ar dzīvi. Spēlējas ar citiem, taču ir miermīlīgi. Atrast laiku izvest 3x dienā ārā suni vai paspēlēties ar kaķi ir liels pienākums. Jūtas un emocijas ir tas, ko sievietei jāpārzina. Vīrietis var pateikt, ka viss būs labi, jo mums ir pajumte, nauda un laiks. Taču sieviete var izteikt piezīmes par to, kā ģimenē laiks un nauda tiek ieguldīta. Vai ir kvalitatīva atpūta kopā? Vai vīrs nes darbu uz mājām? Vai sievietei ir pietiekami daudz draudzeņu, hobiju un pašai apmierinātība ar savu darbu? Vai viņa jūt, ka vīrs viņu atbalsta un aizsargā? Disciplīna – ja vīrietis gaida solījumu izpildi no sievas, viņam pašam vienmēr jāpilda solījumi. Jābūt domu, vārdu, darbu vienotībai. Ja vīrietim ir impulsīvs raksturs, jādomā, kas tam ir par pamatu. Jādisciplinē sevi, pirms gaidīt no otra. Mājās ir likumi. “Pie mums pēc 23.00 ir klusums, mūzika ir izslēgta” vai citi. Tos ciena abi, un, ja ir izņēmums, par to brīdina vai vienojas. Vīrietis sievietei ir autoritāte lietās ārpus mājas, sieva ir autoritāte mājas lietās. Ir abpusēja cieņa. Cieņa ir visu attiecību pamats. Vīrietis sargā un aizstāv savu ģimeni, savu māju, savu teritoriju, savus resursus. Vai tā ir manta, laiks, reputācija, vīrietis vienmēr saprāta robežās paskaidro sievas un savu bērnu rīcību, vārdus, uzņemas atbildību par ģimenes uzvārda labo slavu, dzimtas reputāciju. Sieviete laulībā ir devēja. Devēji ir abi, taču no sievietes gaida, ka viņa lielu daļu sava laika veltīs bērnu audzināšanai, kamēr vīrietis lielu daļu savu ienākumu – nodrošināšanai. Abi pavada laiku un iegulda naudu, taču, ja ar naudu var noalgot auklīti un mājkalpotāju, tēva aizvietotāju noalgot nevar. Tāpat māte nevar cerēt, ka tante vai auklīte aizstās māti bērniem. Laulībā abi atsakās no laika sev, lai dotu laiku ģimenei. Tā mēs audzinām savu ego, ka bauda ir just prieku par to, ka otram ir prieks un komforts. Būtu emocionāli siltai nozīmē sagaidīt vīru mājās pēc darba ar smaidu un sajūsmu. Tavs mīļotais cilvēks ir mājās! Apskaut, sabučot, jā, pasniegt arī čības, dot siltu ēdienu un dzērienu. Tas ir prieks un laime, ka vīrs ir, ir vesels, ir darba spējīgs, velta laiku tieši man un mūsu ģimenei. Pateicība. Sieva ir pateicīga. Uz to brīdi, kad vīrs ierodas, viņa ir noskaņojusies dot un harmonizēt. Pēc tam, kad vīrs būs atpūties pēc darba, varēs runāt par savām problēmām. Sieva ir atvērta uzklausīt vīru. Spēj iejusties viņa ikdienā, pārzina vīra emociju pasauli. Pieticība. Sieviete zina, ka svarīgākais ir iekšējās cilvēka vērtības. Materiālais izplēn, laime paliek. Ēst var gatavot uz plīts par 1000 vai 3000 eiro, taču tāpat ēdienā ieliktās emocijas nosaka ēdiena kvalitāti daudz vairāk kā plīts cena. Sieviete ir pirmā skolotāja savam bērnam. Daudzi domā, ka bērni mācās skolā, bērnudārzā. Taču reāli bērns, aizvests 5 gadu vecumā uz dārziņu, jau ir lielā mērā izveidojies cilvēks. Pirmajos dzīves gados bērns var iegūt dzimtas atbalstu, glāstus, rotaļas ar tantēm un onkuļiem, vai traumas. Katru vecāku ziņā ir tas, kādu pieredzi bērni iegūst pirms skolas un dārziņa. Tikumība sievietēm ir kā disciplīna vīriešiem. Ir skaidrs, ka sievietei jābūt uzticīgai vīram. Tas nozīmē, ka viņai sava seksualitāte jāvelta vīram, darbā un atpūtas vietās esot ar tādu uzvedības modeli, kas piedien precētai sievietei. 2024.gadā tas izklausās vecmodīgi. Vari tikai sev pajautāt: “Kā atšķiras mana rīcība, apģērbs, smaržas, kosmētika, vārdi, manieres, kad esmu pieejama un, kad aizņemta?” Nobeigumā humors: “Sieviete ir mājas, nevis biroja dieviete. Viņa rūpējas par mājas un ģimenes plaukšanu, godu un slavu.” Lai par biroja slavu rūpējas HR un PR departamenti. (10 Comments |Comment on this)
Thursday, January 11th, 2024
1:21 am	Autonoms un pašpietiekams cilvēks No Tindera sarakstes: Edgars: "Vēlētos satikt cilvēku, kam ir skaidrs savs dzīves uzdevums. Ar stingrām ētikas un morāles vērtībām. Ja tās sakrīt, tad parasti kaut kādas attiecības veidojas. Paziņu/darba kolēģu/draugu vai romantiskas. Grāmatu lasīšana un vairāku valodu prašana daudziem ir pašsaprotama, taču tomēr, pēc pieredzes, man parādījusi, ka tad cilvēkam ir plašāks redzesloks. Uz attīstību vērsts cilvēks, kurš regulāri kaut ko mācās jaunu. Iet ārpus komforta zonas, bet saprātīgi. Jo man daudz mazāk interesē izskats, bet bagāta iekšējā pasaule. Jā, lai ir par ko runāt, lai ir iespējams vienoties par kopīgu atpūtu, kas patīk abiem. " Aiga: "Šaubos, vai šeit Tinderī satiksi tādu cilvēku, kādu esi iedomājies. Man šķiet, ka tādi te neiegriežas." *** Pēdējie 4 gadi uzdod daudz jautājumu. Kas ir labs, kas ir slikts? Vai cilvēki deleģē savu spriestspēju ekspertiem? Vai spriež paši un uzņemas atbildību par savu viedokli, ticību un pārliecību? Vai ir cilvēki, kam ir vienota, viengabalaina, noteikta uzskatu sistēma? Kā atrast domubiedrus, ja izrādās, ka savā viedoklī esi mazākumā? Kas ir viltus ziņas? Kas ir ļaunums? Kas ir paviršība, kas nolaidība, kas "drošības jostas piesprādzēšana sev, pirms piesprādzē otru" ? Jo vairāk ārpasaules notikumi uzdod jautājumus, jo vairāk tā ir iespēja apvienoties tiem cilvēkiem, kuri secina, ka ir domubiedri. Uz tā pamata esmu nodibinājis jaunas pazīšanās, draudzības, saticis cilvēkus, kuri ir laipni, jo tā ir izdzīvojuši. Filozofijas terminos runājot, pēdējie 4 gadi daudzus ir noveduši robežstāvokļos, kad eksistence ar līdzšinējo uzskatu, vērtību sistēma ir tikusi ārēji pārbaudīta, un no cilvēka ir ticis gaidīts viedoklis, kas parāda viņa izdzīvošanas stratēģiju. (Comment on this)
Wednesday, January 10th, 2024
12:31 pm	Sports Šorīt beidzot tiku pie profesionāla šautriņu dēļa. Cenšos ievērot divas šautriņu mešanas sesijas dienā. Katra sesija ir 30-45 minūtes, un nosvīst var pamatīgi. Ja labi satrenēšos, vasarā, kad vairāk laika skolotājiem, plānoju Pārdaugavā piedalīties tā sauktajā "gandarījuma" turnīrā, kādi paredzēti iesācējiem. Uz vietu neceru, kaut nepalikt pēdējam būtu patīkami. *** Aizvakar trenēju paziņu šahā. Kādreiz viņu trenēju bridžā, kad vēl piedalījos bridža pulciņa vadīšanā 1.ģimnāzijā Rīgā. 29 gadu vecumā paaugstināt reitingu šahā ir sarežģīti, ja ir grūtības plānot laiku. Šaha treniņi ir liela intelektuāla slodze. Tāpēc tā pavadīt brīvo laiku pēc darba, laiku, kas domāts atpūtai - tur vajag mērķtiecību un disciplīnu. *** Galda tenisā Rīgā zinu klubu Namejs, kurš atrodas pie Ganību dambja. Tas ir otrā Rīgas pusē no manis, tāpēc partneri regulārai spēlei vēl neesmu sācis meklēt. Galda tenisā man teica, ka 3. sporta klases līmenis man varētu būt, bet tas bija pirms 20 gadiem. (Comment on this)
Monday, January 8th, 2024
7:42 am	“Spelgonī” Draudzene teica, ka atbrauks pie manis šajā Sausī. Viņa parasti uzturējās Rēzeknē. Mazliet par viņu – datorgrafiķe, gleznotāja, brīvdomātāja, stepenvulfe. Viņu sauc Rūta. Viņai ir 33 gadi. Pabeigusi mākslas akadēmiju, šobrīd strādā dažādiem ārzemju uzņēmumiem. Brīvajā laikā, vai kā otru darbu – glezno pēc pasūtījuma. Daudz darbu viņai ceļo uz Brazīliju. Viņai ir plašas intereses, taču kā vizuāls cilvēks viņa runā maz, daudz dara, ar rūpību un godbijību detaļām. Viņa sapakoja audeklus, ābolīša datoru, čemodānos salika vēl šo un to, un ar vilcienu ieradās Rīgā pie manis. Mūsu attiecības ir kā radošajam duetam. Viņa smejas, ka Brazīlijā daudzi vēlas, lai viņiem uzglezno sniegu, jo tas ir deficīts. Kamēr Latvijā sniega ir daudz un katru gadu. Tad nu viņa glezno atspērusies – mazas koka mājiņas ar dūmeņiem, kas kūp, aizsalušus dīķus, jaunus pārus, kas slido virs ezera, kamanas, kas slīd cauri meža ceļam, amatieru hokeja komandu, kas trenējas Daugavā – visu, kurā ir sniegs un ledus. Dažreiz viņai apnīk gleznot vienu un to pašu, un tad viņa lūdz, lai es izstāstu pasaku, kuras darbība norisinās ziemā. Tad viņa zīmē ilustrācijas manām pasakām, un tās gleznas kopā ar pasaku komplektā (portugāļu valodā runā liela daļa Brazīlijas) nonāk tālajā kontinentā. Tāpēc mums sanāk tāda kā radošā studija, kad viņa ierodas. Viņai vectēvs ir lietuvietis, mamma pa pusei lietuviete, viņa pati runā vairākās valodās, bet man ar viņu ir noruna, ka viņa brīvi drīkst mīt latviešu vārdus ar lietuviešu, es centīšos prasīt, kas ir kas. Sausis tas pats janvāris vien ir. Pie manis ir diezgan šauri. Liela istaba, ko dalām uz pusēm. Viņai ir savs skapis, galds, lampa, mūzikas iekārta. Viņa var brīvi izmantot virtuvi. Tajā viņa mēdz gatavot salātus stundām ilgi, kaut ko dungot zem deguna un domāt. Cik saprotu, tas ir viņas meditēšanas veids. Griezt, kapāt, kaut ko ar rokām darīt, atpūtināt acis no datora ekrāna, rokas no otas turēšanas. Viņa ir ļoti tīrīga, mazgā veļu gandrīz katru dienu. Kaut šajā laikā vairāk jau ir tomēr mājās, jo ārā ir lielie mīnusi. Tas padara sniega un ledus gleznošanu ticamāku. Reālāku. Mēs pasūtam no Rimi pārtiku, karsto upeņu dzērienu, sāļās standziņas, mandarīnus. Viņa cep maizītes no kārtainās mīklas un tāpēc te reizēm smaržo kā beķerejā. Ir mājīgi. Viņa ir gara un kalsna, ar izteiktu kaklu un šauriem pleciem. Viņa valkā mazus, spīdīgus auskariņus pati savam priekam. Viņas garās rokas griež gurķus, tur rokā peli un glauda kaķi. Man viņa asociējas ar dzērvi. Viņa ir tajā garumā, kas ir starp ļoti gara un ārkārtīgi gara. Taču kalsnais ķermenis nav piemērots basketbolam vai volejbolam. Par laimi, viņa ēd pietiekami, pat ja dažreiz rodas iespaids, ka tie ir salāti, kvinoja, kafija, sautējumi un bulciņas. Man ļoti patīk kā smaržo no rītiem dzīvoklis, kad viņa gatavo kafiju, pirms tam to samaļot dzirnaviņās. Tā ir mana rīta smarža. Mani tā modina ap 7.00, es tad lēnām raušos ārā no gultas, lai uz jogas paklājiņa izkustētos, pirms sākt dienu. Kaķi kafijas smarža kairina, kaķe nepacietīgi gaida, kad Rūta apsēdīsies ar kafijas krūzi pie galda, ieņems tūkstoš jardu skatu pa logu, vēros vēju spēlējamies ar egļu zariem, bet pa to laiku kaķe ieritināsies viņai klēpī un izbaudīs siltumu. Tā līdzās pastāvēšana ir sarežģīta lieta. Rūtai netīk daudz runāt. Daudz labāk visu laiku rosīties. Viņa ada, viņa datorā spēlē Factorio, kur ir tūkstošiem detaļu, kas kustās lielā harmonijā, viņa tam visam seko līdzi. Viņai Rēzeknē ir stelles linu audumiem, viņa pie manis rāda skices savām idejām. Man ir diezgan grūti ar viņu. Jo, ja cilvēks, tad jārunā. Bet viņa negrib, lai ar viņu runā. Viņa grib, lai viņai ļauj būt pašai par sevi. Lai viņai dod telpu un klusumu. Es pie datora mācu bērnus, tulkoju, spēlēju pavisam citas spēles kā viņa, viņa, uzlikusi lielās austiņas, klausās kādu mierīgu elektronisko mūziku un veido mājaslapas. Darba dienas otrajā pusē viņa mēģina gleznot, tad viņa šad un tad pajautā, kas dzīvo tajā būdā, kas top uz audekla. Tad es varu vērt vaļā muti, bet runāt tikai par to, kas ir viņas gleznās. Kam tur ir jābūt. Kad gleznas ir pusē, es tulkoju tekstus no latviešu valodas uz portugāļu valodu, lai būtu viss noformēts akurāti. Vakaros viņa atpūšas un gatavo salātus, ada vai skatās seriālus par klinšu kāpējiem un izdzīvošanu kalnos, viņu vilina stihijas un cilvēka spēja adaptēties visos apstākļos. Mēs kopīgi no rītiem meditējam, bet citas lietas, praktiski visas citas, darām atsevišķi. Viņai gribas, lai viņu uztver par dzīvu būtni, par simbiozi manā dzīvoklī, nevis cilvēku, kam ir pienākums teikt: “Labrīt! Arlabunakti! Ko Tu šodien ēdīsi?” Viņa man čatā uzraksta, ja ko vajag. Labāk nerunāt. Lai ir radošs klusums. Mājas čats ziņo, ka pēc stundas būs kāpostu zupa. Esmu aicināts to nobaudīt 19.00. Ierašanās pēc paša ieskatiem. Taču es eju. Gribas kopā paēst. To var klusumā diezgan labi. Viņai netraucē, ja es skatos, kā viņa tur kreisajā rokā karoti un lēnām smalsta kartupeļu gabaliņus zupā, sasmalcina tos, pieliek papildus zaļumus, pasmaida, atceroties kādu epizodi, tad atkal ieņem neitrālu pozu un sejas izteiksmi. Kaķe pieprasa spēlēšanos katru dienu, tas mums abiem dažreiz krīt uz nerviem. Kaķe neprot uzlikt spēli datorā, paņemt ķepās krāsojamo grāmatu un risināt Sudoku. Kaķe grib dzīvu cilvēku, kas velk aukliņu pa visu dzīvokli, kas viņai pilnībā pievēršas. Kaķe uzskata, ka viņai pienākas. Ja viņu aizmirst, viņa var sākt staigāt pa visām klaviatūrām, vai vismaz tās pārklāt ar biezo asti. Rūtas atbraukšana ir svētki. Viņa parasti uzturas tikai mēnesi. Rēzeknes dzīvoklī ir malkas apkure, pie manis Rīgā – centrālā. Te ir vienkāršāk, bet šaurāk. Katras šādas viesošanās beigās mēs braucam divatā, februāra otrajā pusē, uz Lietuvu pie viņas vectēva, kurš ir bitenieks un namdaris. Lietuvā ir interesanti tikai laukos. Pilsētās nav forši. Tās pašas Maximas, Eiropas struktūrfondu bruģis un reklāmas. Laukos ir mazas baznīciņas ar freskām. Mēs ejam tās pētīt, fotografēt, fantazēt, minēt, cik vecas tās ir. Liela daļa ir 19.gs beigas, bet dažas ir arī vecākas. Rūta nav kristiete, bet viņai interesē mākslas vēsture. Man arī patīk uzzināt, kāda ir bijusi dzīve pirms divsimt gadiem. Vai vismaz simts. Rūtas vectēvs rāda foto albūmus un stāsta, ko un kāpēc cēlis. Man ir liela cieņa pret šo cilvēku. Visi Rūtas cilvēki šķiet ļoti cienījami. Mamma podniece, tēvs juvelieris, brālis inženieris. Rūta pati iet līdzi laikam un veido internetā lapas, tā laikam ir nodeva sistēmai. Es nezinu, vai viņa to tā pati uztver. Vai viņa būtu ar mieru gleznot vairāk, lai noliktu datoru malā. Bet tāpat – viņa strādā tikai no mājām, un ne vairāk kā sešas stundas dienā. Tas arī ir kompromiss. Papildus tam ir pāris stundas dienā gleznošanas pasūtījumiem. Laiku viņa plāno pati. Par nopelnīto naudu viņa ceļo. Viņai vajag diezgan maz. Viņa ir ļoti praktiska, akurāta. Tīras, jaunas, glītas drēbes. Laba tehnika, labs apgaismojums, veselīga pārtika un dzīvesveids. Mēnesi ar Rūtu dzīvot ir izaicinājums. Man patīk vienatne. Mani traucē cilvēki, kuri neprot būt burtiski, punktuāli un ārkārtīgi loģiski. Viņa tāda pa lielam ir, taču es nejūtos līdz galam brīvi viņas klātbūtnē. Ciemiņš uz mēnesi paliek ciemiņš. Es dažreiz domāju, ka viņa ir ļoti neromantiska. Viņai visam ir jābūt skaistam, taču praktiskam. Mēs pa nakti guļam vienā istabā, katrs savā gultā, abi esam klusi, nerunājam, es zinu, ka viņai 6.30 zvanīs modinātājs, tāpēc labāk aizmigt ar viņu vienā laikā 22.00, lai varētu pamosties arī vienā laikā. Tā ir vieglāk. Viņa ļoti augstu vērtē savu pašpietiekamību. Viņai nekad nav bijušas romantiskas attiecības vai puisis. Tas vienkārši neko nedotu viņas darbam vai brīvībai ceļot apkārt pa Baltijas valstīm un Skandināviju. Tā būtu vardarbība viņā mēģināt iemīlēties. Jo viņa nav atvērta kam tādam. Tāpēc ir jāciena viņas izvēle dzīvot, kā viņa grib. Un es neteiktu, ka būtu jēga veidot attiecības ar cilvēku, kurš ir aizņemts pats ar sevi tiktāl, ka otrs ir lieks. Man pietiek ar to, ka varu vērot viņu no malas gleznojam. Kad viņa pabeidz gleznu, viņa mēdz no prieka un gandarījuma svilpot. Tas man šķiet ļoti nesievišķīgi, ja ņem vērā mākslīgos sabiedrības standartus, taču, tā kā viņa ir stepenvulfe, viņa dara, kā grib. Tā vispār ir brīvības izpausme. Cilvēki parasti svilpo tikai tad, kad ir priecīgi. Man patīk tā cieņa, ko es izjūtu vien no tā, ka viņa izvēlas katru gadu atbraukt pie manis, pēc tam braukt kopā uz Lietuvu, mani ir iepazīstinājusi ar visu savu ģimeni kā “tuvu draugu”, es to visu ļoti novērtēju. Mēs esam jauni, taču mūsu mentori, vecmeistari, jau runā par to, ka arī mēs drīz būsim pusmūžā. Varbūt ātrāk kā viņi būs zārkā. Ļoti iespējams, tas ir tāds joks no paaudzes paaudzē – 48 gados Tu vēl mācies otrajā maģistrantūrā, 55 gados jau domā par trešo pensiju līmeni. Tam visam nav nozīmes. Tikai vecmeistari un solīdi kungi savas sievas sauc par dzīvesbiedrenēm. Jo viņi jūtas tik stabili, ka jūt, ka visu atlikušo dzīvi ar savu cienījamo biedreni pavadīs. 30 gados par sievu, ar ko kopā būti tikai desmit gadi, diez vai, ka var teikt “dzīvesbiedrene”. Septiņdesmit gados pēc 45 laulībā pavadītiem gadiem, jau daudz drošāk. Vai arī tā ir tāda mode. Rūta piekrīt, ka pēc sevis atstāt kaut ko vajag. Māksliniekiem ir vienkāršāk – taisi izstādes, fotografē savus darbus, vērtīgāko no katras desmitgades nepārdod, turi draugiem, kam to novēlēsi mantojumā, ja tie Tevi pārdzīvos. Man tomēr ir aizrautība Rūtu šad un tad sasmīdināt. Pat ja viņa domā par savām lietām, runā maz, tas teorētiski ir iespējams. Tā ir tāda kā drošības sajūta. Ja Tu otru spēj sasmīdināt, tad taču Tu otru kaut mazliet saproti. Es viņu ļoti cienu, viņa mani arī diezgan. Daudzās viesnīcās ar vairākām zvaigznēm redzu gleznas pie sienām, kuras iegādātas no nesen absolvējušām mākslas akadēmijas studentēm. Tajos ir zirgi, daba, vējš, mirdzoši lauki. Taču tas viss ir Rūtā un vēl vairāk. Viņa cenšas netirgot savas gleznas tādām vajadzībām. Viņa grib, lai cilvēkiem, kam tās ir, būtu sajūsma. Ieraugot mākslas darbu, ir jābūt sajūsmai. Tas ir kritērijs numur viens. Ar trenētu aci, ar atvērtu sirdi, ar prasmīgu tehnikas pārzināšanu, Tu uztver cilvēka ideju. Ja no gleznas izstaro mīļums, aizrautība, tad ir labs sākums. Taču bieži vien gleznas ir maizes darbs, un tad ir plika tehnika. Vizuāli korekti dzīvnieki, cilvēki, tur ir simetriskas glāzes rokās, kuras saplīsušas izskatās tikpat labi kā vienā gabalā. Mākslinieka uzdevums ir uzgleznot glāzi, kad tā ir izkritusi no rokām, taču vēl nav sasniegusi grīdu. Tajā mirklī, starp rokām un Zemi, brīvās krišanas paātrinājumā, paiet glāzes mūžs, tāpat kā cilvēka. Notver to! Februāris strauji tuvojas, mēs pošamies uz Lietuvu. Šī paredzamība mani iepriecina. Viņa saka, ka Brazīlijā ir +24, pie mums -24. Viss ir līdzsvarā. Tāpat kā kinētiskā enerģija vienmēr ir vienāda ar potenciālo enerģiju. Tas, ko Tu paspēj izdarīt, kamēr kāda kosmiska glāze no stabila stāvokļa nokļūst maksimālas entropijas stāvoklī, kamēr Tu esi šeit uz Zemes un vari ietekmēt sabiedrību ar savu mākslu, kamēr Tu brīvi runā portugāliski, valodā, kas ir aktuāla citā kontinentā, Tu esi kā kvantu savienojumā esoša daļiņa, kura ir divās laiktelpās vienlaicīgi. Mani vienmēr ir fascinējusi ideja, ka visas gleznas ir portāli uz nākotni, pagātni vai vienkārši citu laika telpu ar citiem fizikas likumiem. Ja Tu pietiekami iztēlojies, Tu vari uzgleznotajā divstāvu būdiņā iekāpt iekšā pats, pārvilkt pār mugurai dūnu segu koka gultiņā un, sprakšķošas krāsns mūzikas pavadījumā, pārvietoties visos virzienos. Rūta parasti mani apstādina un saka, ka viņa klāj krāsu uz koka gabaliem un kārto bitus un baitus datorā tā, lai tie cilvēku acīm būtu tīkami. No galējas ideju pasaules uz galēju materiālismu viņa mani iestumj atpakaļ šeit un pasaka, ka kaķim jāiedod gaļa, jābeidz sapņot. Es paklausu. Rūta nelasa dzeju, bet zinātniskus žurnālus par ķīmiju. Ir klusums. Viņas austiņās skan darba mūzika, taču ārpus tām ir klusums. Es aizvien domāju par mūžīgā kritienā esošu glāzi. Ja laiks ir šeit un tagad, tad vienmēr ir kāda glāze, kas tieši tad krīt. Vai planē. Dažreiz man šķiet, ja es nezinātu portugāļu valodu, Rūtai no manis nebūtu jēgas. Tad viņa saka, ka vispār es esmu labs cilvēks. Mēs tiktos retāk, taču izdomātu citu radošas sadarbības formu. Būs jau labi. Abās valstīs - Brazīlijā un Latvijā - cieņā ir piparmētru tēja. Kad viņai ir jauns pasūtījums iespaidīgā četru ciparu izmērā no Brazīlijas, mēs dzeram to. Kopīgais vieno. (Comment on this)
Thursday, January 4th, 2024
11:58 am	Izrādās, dzīvojam tumšā Aļņa gadā 2024 год - год Темного Лося по славянскому календарю. Ты ведь знаешь, что у славян был свой календарь? А о том, что славяне использовали другое летоисчисление и неделя состояла не из 7, а из 9 дней? Многое забылось, но мы должны помнить о своих истоках, ведь мы произошли от мудрейшего рода, и нам есть, чему у них поучиться! *** (Comment on this)