“Ieraksts par manu bērnību/ I want my innocence back/ Field of innocence”
Brīvdiena pēc pieskatīšanas darbiem, pēdējā mēness cikla diena. Viss saskan.
Lai arī nav tā, ka man vispār 4 gadu vecumā neinteresēja rotaļu mašīnītes, tas bija ļoti īss brīdis, varbūt pusgadu, nosacīti divus gadus, kad ar tām spēlējos.
4 gadu vecumā es spēlēju jau šahu, zināju reizrēķinu, sava vectēva – matemātikas skolotāja iespaidā cītīgi mācījos rēķināt. Pratu lasīt pie sevis, bet ne skaļi. Skatījos Rozes Stiebras multfilmas.
Vasaras pavadīju Liepājā pie vecmāmiņas māsas un viņas vīra. Tur arī notika tas, ka es redzēju, un man bija 4-5 gadi, kā vecmāmiņas māsas vīra dēls no iepriekšējās laulības dzēra, veda mājās prostitūtas, smēķēja, spēlēja azartspēles, grima parādos, un viņu beigās par to nogalināja.
Tā bija liela mācība par to, kāda ir pieaugušo dzīve. Tas viss notika manu acu priekšā un man bija 5 gadi, ne vairāk.
Vēl tas, ka 2 gadu vecumā manu vecmāmiņu nemākulīgi ārsti, operējot, noveda stāvoklī, ka viņa saindējās un nomira.
Un 3 gadu vecumā mans tētis aizgāja no manas ģimenes, kaut bija pirms tam teicis, ka varētu ar mammu veidot ilgstošas attiecības.
Tā nu es 5 gadu vecumā jau biju tik daudz redzējis, ka es gribēju strādāt par grāmatvedi vai matemātikas profesoru un uzturēt mammu. Jo tēta vairs nebija, man mammai jāpalīdz.
Bet nu realitātē es gāju uz šaha skolu, uz bērnudārzu (man gan tur nepatika, jo naudu pelnīt tur nemācīja, man tur patika tikai dziedāt un vienam spēlēties, varbūt vēl kas patika, bet kopumā es nejutos kā bērns).
Es tāpēc ar šo 4 gadīgo puiku, ko šonedēļ pieskatīju, nejutos pārāk saistīts, jo viņa vecumā biju jau tik daudz redzējis un jutis.
Es nezinu, kad bija mana bērnība. Droši vien pirmie 2 dzīves gadi, kamēr mamma ar tēti vēl bija kopā, kad vecmāmiņa bija stingra un laipna, taču bija.
Divi gadi, kad dzīvoju pašā Vecrīgas sirdī Vecās filharmonijas dienesta viesnīcā. Divi gadi, kad bija PSRS un naudas visam pietika, jo bija vēl rubļi.
No tiem diviem gadiem atceros, ka citi mammas kora biedri un biedres mani pieskatīja. Man bija vieta pie galda, savs mazuļa krēsliņš, kurš bija augsts, varbūt metrs vai pusotrs, un mani tur iesēdināja, lai es varētu redzēt pieaugušo sejas.
Šajos divos gados atceros, ka mamma daudz klausījās akadēmisko mūziku, jo strādāja par pasniedzēju Mūzikas akadēmijā. Veda mani ar tēti pastaigās uz Arkādijas parku pāri tiltam. Tas parks man ilgi bija mīļākais parks tieši tāpēc.
Tajos divos gados man bija visi radinieki pieejami, atskaitot vectētiņu no tēva puses, kurš bija prom jau pirms manas dzimšanas šajā dzīvē. Bija vecvecmāmiņa no dziļās Latgales, bija visas trīs vecmāmiņas māsas dzīvas. Bija manas mammas māsīcas visi bērni Latvijā, jo viņi arī bija manā vecumā.
Es atceros, ka man bija laikam 7 gadi un es apskaudu mammas māsīcas dēlu, kurš bija dzimis laikam 1980. gadā, jo viņš bija paspējis nodzīvot PSRS laikā ilgāk. Viņam bija bilde, kur viņš stāv pie liela zaķa beidzot bērnudārzu un viņam apkārt ir visa Dzimta.
Es dzīvoju Rīgā, bet Dzimta bija palikusi Liepājā, Kurzemē, un vecvecmāmiņa Latgalē.
Mans patvērums bija šaha spēle un lego konstruktors, tajos abos es varēju pavadīt daudzas stundas. 5 gadu vecumā arī grāmatas. Dzīvoju Ģertrūdes ielā 27 sākot no 3 gadu vecuma, un Centrālā Bibliotēka Brīvības ielā pie Ģertrūdes ielas tika strauji lasīta.
Pēc tam es meklēju vēl, kur aizmirsties, bet tas ir cits stāsts, jo tad jau gāju skolā...
***
Ar šo visu gribu teikt, ka man laikam vieglāk būtu pieskatīt bērnus līdz 2 gadu vecumam :D
Lai arī vairāk kā 10 gadus esmu gājis uz psihoterapiju, tomēr bērnība 2 gadu garumā ir bijusi īsa.
Tāpēc es aizvien skatos multfilmas, man patīk mācīt draiskus, dzīvespriecīgus pirmo klašu bērnus, es priecājos par jaunajām ģimenēm...
Un tēviem! Lai tiek svētīts katrs tēvs, kurš spēj no dzimšanas līdz 18 gadu vecumam savus bērnus harmoniski audzināt un nemukt prom!
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: