“Cерый голубь”
Dažreiz šķiet, ka visi limiti ir mākslīgi uzlikti. Kaut kādā līmenī jebkādi parametri brīvai dvēselei ir tikai un vienīgi Ziemassvētku rotājumi, kas traucē uzsēsties uz eglītes un aizlidot kosmosā uz tās kā uz slotas kāta.

Visvairāk tā sajūta parādās tad, kad esi iemīlējies, kad ir sajūta, ka Māte Daba, visi gaismas skolotāji metas palīdzēt. Taču kaut kā pēc pirmā “urrā” mēdz notikt atkritiens, jo gaismas skolotāji iedod avansu, bet tad gaida paša jaunā pāra rīcību un darbību.

Es šo sajūtu esmu piedzīvojis šajā dzīvē tik daudzas reizes, ka jau šķebina. Varbūt tāpēc arī man ir bijusi mazvērtība. Ka es neesmu spējis attaisnot uz manis liktās cerības.
Tāpēc ir vieglāk domāt, ka var aizmukt no šīs parādības. Apmānīt karmu, ka nē, mēs neesam pāris, mēs tikai pabučojāmies. Nē, mums nav attiecību, mēs vienkārši pavadām kopā labi laiku, guļam vienā gultā, skatāmies kopā romantiskas šausmu filmas un runājam par visu.

Vēl viens veids, kā aizmukt, ir cerēt, ka varēs izveidot tādu draudzību, uz kuras pamata jau nu gan nekas nesabruks, pat ja āda pa perimetru pārklāsies lielā procentu skaitā.
Taču viss kā salmu namiņš no trīs sivēntiņi pasakas iet pa pieskari. Ķīmija vai nu ir, vai nu nav, bet viss vienmēr iet pa gaisu... Nu kāpēc ar mani tā notiek?

Var jau teikt, ka viss ir pieredze. Ka nevajag nožēlot, abi bijām skaidrā, pilngadīgi, zinājām, ko darām, bet tāpat paiet mēnesis, divi, salmu namiņa jumts piezemējas kaut kādā purvā, un tad var secināt, ka vispār jau labāk būtu bijis palikt vēstuļdraugiem?! Bet nevar jau jaunkundzei likt raudāt spilvenā, ja nu tomēr sanāk laulība...

Un tā ar to ticību esmu apsvilinājies tik daudz 20-28 gadu vecumā, ka esmu sapratis, ka labāk simts reizes nomērīt, pirms griezt.

Tad var meklēt cilvēku, kas Tevi saprot – kas saprot Tavu emociju intensitāti, Tavu emocionalitāti, Tavu virves dejotāja dabu, Tavu vēlmi pēc smiešanās un ākstīšanās, pilnu emociju gammu, jo vislabāk ir būt dabiskam, bet dabiskums paģērē izmantot visas emocijas, līdz dzīvnieciskumam atmest visus priekšrakstus, kas ir normāli...

Kā tas ir, mīlēt ne kā māksliniekam, ne kā visu vai neko cilvēkam? Kā tas ir, mīlēt maigi, stingri, mīlēt kā kvēlojošas ogles, ne brīnumsvecīte?
Kā tas ir, pieķerties, bet nepārdzīvot, ilgoties, bet ne skumt?

Cilvēku bioloģijā un sabiedrībā ir tik daudz funkciju ar vienu mērķi, lai jaunais pāris normāli tiktu pie bērna, lai būtu drošība, uzticamība, stabilitāte.
Taču es pieredzēju, ka tas strādā citādi – ja sieviete dara pāri sev, tad viņu sargāt ir bezjēdzīgi.

Ja kādreiz man bija bail neattaisnot cerības, bail iemīlēties, tad tagad es vienkārši jūtos, ka es vairs nespēju uztvert to visu nopietni.
Jā, Tu satiecies, atliec ķeksīti, ka ir kopā izdarīts tas un tas, tad vēl tas...

Bet nekādas paredzamības nav, jo otram ir sava brīvā griba, atliek vien teikt: “Paldies, ka esi, paldies, ka velti savu laiku un resursus man”. Jo nākamajā dienā tas cilvēks var tāpat kā saule vienkārši neuzlēkt.

Viss ir tik smieklīgi. Kad manī iemīlas, man tā cilvēka ir bijis žēl. Kad es iemīlos, es par sevi smejos – kur man saprāts, manā vecumā...

Bail pazaudēt to vēstuļdraudzību, pazaudēt jokus, smieklus, negribu būt vienas nakts meitene cilvēkam, kam biju trīs gadu draugs. Pietiek man.

Tomēr kaut kas iekšā dīda – kas riskē, kas kāpj ārā no komforta zonas, tas lej laimes asaras...