Below are 20 journal entries, after skipping by the 160 most recent ones recorded in Eos' LiveJournal:

[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]

Friday, February 17th, 2023
10:01 pm	Vestenes Lotuspuķe I.daļa Esot valodu studijās, profesors Vecgrāvis ļoti atzinīgi izteicās par J.Poruka daiļradi. Tāpēc arī lasu Žoludes grāmatu par Poruku. ... Sirreāli, ka 19.gs tāds mecenātisms bija. Ka 22-gadīgiem latviešu zēniem vācu kungi izmaksāja studijas Drēzdenē. Turklāt vēl dienas nauda. Tas viss tiešām kā pasaka. Man pašam tāda bija Liepāja, kur atgriezos pēc pusaudžu gadiem Rīgā. Taču skumdina šis motīvs Brīvvalsts Latvijas rakstnieku daiļradē – Vāczeme, lolotā un spožā, tās splīns, nakts lokāli un saloni. Pamata doma vienmēr viena un tā pati – skaistie, bālie zēni, no Latvijas tiek maitāti apšaubāmu vācu zeļļu un freileņu rokās. Poruks esot pavests uz meitošanos, plītēšanu, papirosiem un lekciju bastošanu. Poruks meklē sevi, taču uzskata sevi par netalantīgu. Man bija otrādi. Pēc eksāmenu rezultātiem biju pirmais kursā. Taču ātri sapratu, ka angļu un latviešu skolotāja programma dalās – vienām vairāk padevās baltu filoloģijas priekšmeti, citām angļu filoloģijas priekšmeti. Tāpēc apzinājos, ka izkonkurēt latviešu valodas skolotāju meitas diez vai varēšu tālākos semestros. Par to gan daudz nebēdāju, kaut sava nauda studējot bija psiholoģiski liels atbalsts. Man šķiet, Poruka lielā atšķirība bija tajā, ka viņš iestājās kursā, kurā bija pietiekami daudz zēnu. Tie tad arī viņu iepazīstināja ar studentu dzīvi. Manā kursā bija tikai meitenes. Man bija iespēja iet uz studentu padomi prasīt pēc iespējas iet uz kopīgiem pasākumiem, bet biju kautrīgs. Turklāt cerēju vairāk uz docētāju atsaucību. Biju nolēmis izlasīt kaudzi grāmatu šo piecu studiju gadu laikā. Tālāk – vienīgais naktslokāls Liepājā ar slavu, klubs Pablo, man šķita seksistisks ar to, ka meitenēm ieeja bija par brīvu. Tāpēc no tā izvairījos. Tiku, laikam, uzskatīts par biezo, jo man bija savs īrēts dzīvoklis, kamēr kursabiedrenes dzīvoja kojās. Taču dzīvoklī bija ļoti auksti, gulēju mētelī zem dūnu segas. Beigās jau arī es nonācu līdz sociālai dzīvei – galda spēlēm, filmu vakaram, pļāpāšanai. Taču tas šķita atrauti. Es satusēju ar jauniešiem no citām studiju programmām. Tādu, kuri arī lasītu daudz grāmatu un atplestu muti klausītos literatūras teorijas lekcijas, manā redzeslokā toreiz nebija. Žolude raksta, ka Poruks apskaudis savus kursabiedrus, kuri jau studiju gados spēlējuši pianīnu salonos, lai piepelnītos. Studiju sākumā Liepājā atrast darbu skolā diez vai bija reāli. Kaut Rīgā daudzas meitenes jau otrajā kursā strādāja skolās uz ceturtdaļ/pusslodzi. Konotācija gan droši vien ir cita. Ja Tavs kursabiedrs spēlē koncertu salonā, tad cilvēki nāk, nes ziedus, applaudē. Ja kursabiedrene māca 22 gadu vecumā jau skolā, tad kas par to? Kurš nes ziedus? Ja nu vienīgi izlaidumā... Poruks it kā neesot pārāk skumis pēc mājām, bet tomēr ir skumis. Kā gan citādi. Man gan Liepāja bija mājas, kaut mājas no cita laikmeta. Es Liepājā jutos gaidīts 90tajos, kad tur svinēju jauno gadu. Vēlāk radinieki bija devušies prom, bija palikušas tikai atmiņas. Par ķilavu bundžām. Par reņģēm ar kartupeļiem un biezpienu. Par dzimtas mājām, kuras tika pārdotas. Poruks raksta par ēdienu daudz. Pieņemu, ka 1893.gadā augstskolās nebija ēdnīcu ar lētu un pieņemamas kvalitātes ēdienu. Taču man bija likums, ka es ēdu ārpus mājas un ēdnīcas tikai tad, kad dabūju atzīmes 9 un 10. Tad sev uzsaucu kādu picu vai zupu. Citādi – mājās uz plītiņas rīsi/griķi/putraimi kopā ar tēju par trim santīmiem maisiņā. Tieši to karsto tējas krūzi es atceros. Pulksten 7.00, mans tramvajs ir 7.30, es uzlieku vārīties ūdeni un graužu vakardienas rīsus, pasildu tos. Klāt pašgatavota mērce, kura bija knapi ēdama. Tajā laikā ēst nemācēju gatavot. Sapratu, ka jāiemācās, ja gribu būt pašpietiekams. Grāmatā Žolude raksta, ka Poruks jau studiju pirmajā gadā sapratis, ka vijolnieks no viņa nesanāks, ka viņam labāk patīk mūzikas vēsture, mākslas vēsture un literatūra. Man arī dažbrīd tā šķita, ka pedagoģija, kad to sarindo kā ieteikumus grāmatā, zaudē to dvēseli, kas ir prieks bērna acīs pēc jaunas mācību vielas apjēgšanās. Aizrāvos ar ētiku, estētiku, mācījos filozofiju, jo gribēju kādam profesoram iespītēt, ka varu dabūt 10 pie viņa. Tādi sirmi, knīpstangas profesori gan laikam ir bijuši visos laikos. Lai Tev skaista dzīve laimībā, filozofijas profesor, Graumani! Pagaidām grāmata man rādās skumja. Poruks pabeidz pirmo kursu, bet ar lielu kursabiedru palīdzību. Viņam pietrūkst gribasspēka beigt plītēt un pīpot. Ceru, ka tālāk būs kas priecīgs arī. Manās studijās prieks, lielum lielais, bija tad, kad profesore ieteica man personīgi kādu grāmatu izlasīt, lai papildinātos. Tās bija pedagoģijas psiholoģijas grāmatas, cik atceros. Dažas varēja būt arī literatūras teorijas grāmatas. Grāmatas un pludmale. Pirmais studiju gads pagāja tur. (6 Comments |Comment on this)
Thursday, February 16th, 2023
5:24 pm	Tinderis Man jau pirms 10 gadiem teica, ka man jātiek Tinderī. Toreiz gan tā aplikācija, laikam, bija tikai uz telefona, tāpēc pass. Vakar paziņa/darba kolēģe teica, ka tā varētu būt ideja. Jo viņa tur ir atradusi cilvēku. Tad nu padomāju, lai iet. Šeit gan "stilista redze" parāda, ka 90% bilžu ir uzreiz šķiramas prom. Mans ideālais portrets ir apmēram šāds: *Bez kosmētikas, vai, vismaz, uzkrītošas kosmētikas *Apģērba labi daudz. Lai var redzēt, ka prot ģērbties. Salikt kopā šalli ar džemperi, biksēm vai svārkiem Man patīk svārki un silti džemperi ar augstu apkakli. Vispār jau vismaz viena bilde ar svārkiem varētu būt obligāta. *Dabiska, normāla bilde, bez fotošopa vai citādiem "izskaistinājumiem" *Bez jebkādu kaitīgu vielu lietošanas *Draudzīga seja. Bez "resting bitch face" vai cita kā biedējoša *Veģetāriete vai Vegāne Es gan nezinu, kāda tur tinderī ir dinamika. Ja Rīgas sievietēm tinderis ir, lai dabūtu ar smukiem vīriešiem papļāpāt un tiktu pie kafijas par brīvu, tad diez vai, ka tas ir man. Ar meitenēm un sievietēm pļāpāju jau 20 gadus, kāpēc lai es vēl par to maksātu :D (3 Comments |Comment on this)
Saturday, February 11th, 2023
6:32 pm	Lieliskais pasākums un sevis meklēšana Šodien biju draudzīgā pasākumā. Taču biju ļoti miegains. Tādos brīžos nāk daudz domu par cilvēka pamatvajadzībām - miegu, ēdienu un... Tieši man nāk arī domas par ko tādu, ko sauc par profesionālo "redzi". Stilista "redzi". Tad nu istabas priekšpusē sēdēja sieviete, kura pēdējos mēnešos ģērbjas citādāk. Agrāk viņa bija jauna sieviete, ģērbās, varbūt, kā jauniešiem pieņemts, taču tagad viņa aizvien ir jauna sieviete, taču ģērbjas citādāk. Pārmaiņas ir tieši džemperu izvēlē, auskaru un citu rotu izvēlē. Kā arī viņas seja ir daudz mierīgāka. Es vienā teikumā varētu to raksturot "viņas apģērbs un kopējais tēls norāda, ka viņa ir atradusi sevi". Atradusi mieru, savu vietu, stabilitāti savā dzīvē. Tāds iespaids rodas man. Ja pajautātu kādai sievietei, kura mazāk domā par stiliem un tēlu, varbūt viņa pateiktu, ka šī sieviete ir ieguvusi paaugstinājumu darbā, tāpēc ģērbjas solīdāk. Taču, skatoties uz šo sievieti, es virpināju domu tālāk - kā es izskatītos, kad būtu atradis sevi? Daudzi mani tērpi ir skicēs un iztēlē, tomēr ir skaidrs, ka man atrast sevi - tas nozīmē stabilitāti visās četrās dzīves jomās, turklāt ilglaicīgu stabilitāti. Par laimi pasākuma beigās varēja uz lapas uzlīmēt vārdus, kuri raksturotu vajadzīgo. Arī sevis atrašanu. Tagad es zinu uz ko tiekties. (Comment on this)
Thursday, February 9th, 2023
5:30 pm	"14.02" Par Valentīndienu runājot kā atgādinājumu radīt sev piedzīvojumu – vislabākās Valentīndienas ir sanākušas, kad esmu ļāvis sevis būt priecīgam un draiskam iekšējam bērnam. Esmu darījis diezgan trakas lietas – braucis vakarā cauri visai Latvijai ar stopiem, lai pasniegtu pašizgatavotu kūku meitenei tieši īstajā dienā. Esmu gatavojis kolāžas, kartītes ar novēlējumiem. Esmu apņēmies cept ēdienus, kurus gatavoju pirmoreiz, ar ticību, ka tie ar pirmo reizi jau sanāks izcili. Tik ļoti ir gribējies radīt brīnumus, lai šī diena paliktu atmiņā pat pēc desmit gadiem. Noskaņa ir tas svarīgākais, kā arī sajūta, ka esam abi īpaši, īpaši viens otram. Mazas dāvaniņas var cauru gadu, taču man 14. februāris saistās ar lielo pārsteigumu. Gribas pieredzēt kaut ko skaistu. Dažreiz tā ir bijusi kopā-rakstīšana. Mazi stāsti, kuros puse teksta ir mana, puse viņas. Dažreiz tas ir bijis ceļojums uz citu pilsētu Latvijā, kur ir zināma naktsmītne un ēstuve, taču viss pārējais – kur deguns rāda, tur ejam. Atceros, bija reiz meitene, kura pati sacerēja dziesmas, tās iedziedāja un uz klavierēm pavadīja. Mācījās mūzikas akadēmijā, un tas viņai sanāca diezgan labā kvalitātē. Tas bija skaisti, taču ļoti smeldzīgi. Kaut jāsaka, ka sajūta, kad meitene spēlē klavieres tikai un vienīgi man, tā ir viena no labākajām pieredzēm, kas man ir bijusi. Protams, ja spēlē ar labvēlību, prieku, maigumu un degsmi. Jā, var jau uzskatīt, ka 14.februāri nevajag svinēt, mēs zinām tā vēsturi. Taču visus svētkus var pārkonfigurēt. Sešpadsmit gadu vecumā uz “Es Tevi mīlu!” dzirdēt atbildi “Es Tevi arī!” - tas rauj jumtu totāli. Hormoni, asinsspiediens, pulss, sviedri, rokas trīc, viss vibrē, un laiks apstājas. Tāpēc iedomāties, kā būtu, ja es būtu saticis otru cilvēku jau sešpadsmit gados, tad pamodelēt situāciju, tas viss arī var izvērsties par lielisku lomu spēli. Emocijas. Daudz pozitīvu emociju! Lai dvēsele jūt, ka ir kopā ar otru dvēselīti uz pareizā ceļa! To es novēlu just katram pārim šajos svētkos otrdien! ❤ (5 Comments |Comment on this)
Sunday, February 5th, 2023
1:01 pm	Viss ir iespējams “Piektdienas vakarā sazvanījos ar draugu, kurš aizveda mūs uz Viļņu. Tur bijām pirmo reizi. Viņam regulāri devām naktsmājas Rīgā, tāpēc viņš, loģiski, atvēlēja mums dīvānu savā dzīvoklī Viļņā. Viļņā braucām ar katamarānu pa upi Neru. Tad ēdām vegānu kafejnīcā. Kas ir mājas? Viņai patīk gatavot fantāzijas tērpus. Piemēram, lielu elfu meitenes kostīmu. Vai vienkārši auskarus no sudraba pēc rasējumiem. Taču kā cilvēks viņa ir telpa un vide. Ar viņu esot kopā, es jūtos droši un ērti. Mēs saprotamies viegli, daudz smejamies. Maģiskais reālisms, taču bez maģijas. Mēs radām to, ko vēlamies. Tik daudz ko var gribēt, tik daudz ko var realizēt, ja ir četras rokas. Jā, var daudz sapņot, var izveidot jaunu valodu, jokus, kurus saprotat tikai jūs divi, taču beigu beigās tāpat ir jautājums - vai vari atļauties Zemenes ziemā, snovbordot vasarā un kāpt kalnos Sibīrijā? Vai Tu vari atļauties sev nodrošināt laimīgu dzīvi? Vai mīli sevi pietiekami, lai Tev viss būtu? Mūs dara laimīgus vienas un tās pašas lietas. Tāpēc jau satikāmies. Saullēkts ziemas rītā, knibināties ar aksesuāriem, silta tēja pēc pastaigas. Būt blakus, sapņot un tad to visu dzīvē realizēt – tā ir fantastiska sajūta. Protams, mēs daudz strādājam, jo mīlam savu darbu. Protams, audumi maksā naudu. Arī kosmētika maksā. Taču viss tiek ieguldīts, lai gūtu pieredzi. Stāstu stāstīšana un maskuballes, leļļu teātra izrādes un spēlēšana stīgu ansamblī, tās visas ir mazas pērlītes, kas veido lielo pieredzi. Es, piemēram, gribēju palikt Latvijā, taču draugi sauca uz ārzemēm. Un es atsaucos. Es gribēju dzīvot atsevišķi, bet tikai tad, kad sakārtoju attiecības ar radiniekiem, tiku dzīvot savā dzīvoklī. Visi pagātnes cikli jānoslēdz, jābūt atvērtam. Un jāstrādā. Man ļoti patīk, ka viņai patīk sava miesa. Tik daudz kartes uz tās. Ir it kā normāli, ka sevi mīlot un kopjot, patīk sava miesa. Ja Tu jūties uz 22, tad miesa arī var palikt ļoti, ļoti ilgi kā uz 22. It īpaši, ja dzīvesveids ir pakārtots vēlmei dzīvot vismaz līdz simts. Kāda vispār visam ir nozīme? Ja mēs, esot kopā, jūtam, ka varam visu, ka viss Visums ir mums vaļā, jo mēs esam ātrāki par gaismas ātrumi, tad ir vērts nest miskasti ārā -20 grādos čībās. Sajūtas ir viss. Tad nekas. Tad atkal viss. Tad kaut kā lietas stabilizējas. Mēs kaļam plānus. Mazus, maziņus. Ar darbiem parādām, ka visi mīlēšanās laikā izteiktie vārdi ir bijuši domāti ļoti, ļoti nopietni. Turam vārdu. Skaisti darām, ne tikai runājam. Mēs izmetām visus sabiedrības stereotipus ārā. Viņam jābūt bagātam, viņai jābūt skaistai. Protams, skaista dvēsele un gaismas uzkrājums. Labi, un tālāk? Katru dienu mēs ejam, rīkojamies un darām. Būvējam savu dzīves ceļu. Ja viens būvē ar zelta olīšiem, cits ar stiklšķiedru, cits ar duļķainiem māla pikučiem, tad kā noturēties, neiestiegot? Ledus ir tik trausls, cik mūsu ticība spējai lidot. Mēs piedzimām, jo kaut ko gribējām. Satikāmies, jo gribējām vienu un to pašu. Jo lielākā vecumā esam, jo mazāka izvēle. Daudzi pusaudžu vecumā vienkārši gribēja būt ar kādu kopā. Pēc tam dāmas gribēja bērnus, kungi gribēja dāmas, kuras ne tikai ir labas gultā un virtuvē, bet arī jūt līdzi viņu karjerai un hobijiem. Vēlmes pieauga. Pusmūžā daļai cilvēku paliek bail palikt vieniem, tāpēc viņi pieļauj kļūdu, savas vēlmes samazinot. Tad to nožēlo un atkal paliek vieni, taču traumēti un sarūgtināti. Daļa domā, ka otrs palīdzēs viņiem sasniegt viņu mērķus. Vai liks justies laimīgiem. Taču, ja kādam esi līdzeklis, nevis galamērķis, tad skaidrs, ka tiec izmantots. No izmantošanas var izvairīties, ja visu izrunā un mērķi ir pilnīgi vienādi. Ja ir pilnīga atklātība. Godīgums un atvērtība. Lietuvā nonācām, jo es tur gribēju aizbraukt studiju gadu sākumā. Un pēc tam uz kaķu kafejnīcu. Taču sievietes laime ir savu māju radīšanā. Jā, bērni arī. Taču mājas ir tas, kur ir mūsu radošā telpa, savs klusais stūrītis, kur varam vizualizēt visu, ko vēlamies. Tanī laikā es nevienam to neteicu, bet apsvēru pabeigt studijas un dzīvot Lietuvā. Jo tur bija radinieki. Es toreiz nejutos mājās ne Rīgā, ne Liepājā, tāpēc apsvēru dzīvot Šauļos. Interesanti, ka šādas lietas, kuras toreiz man bija tikai zemapziņā, var dažas lietuviešu dziesmas atkal uzjundīt. Mans paziņa pārcēlās uz Tartū un tur iedzīvojās. Palika arī pēc studijām. Tā kā viss ir reāli.” (Comment on this)
Wednesday, February 1st, 2023
1:51 am	Dažreiz tik ļoti gribas kaut ko jaunu dzīvē. Jaunu un harmonisku. Taču tas ir jānopelna ar izietām iepriekšējām mācību stundām. Skolā ir divi semestri. Četri ceturkšņi. Mēnesī ir četras fāzes. Tātad, iedaļa ir viena nedēļa. Cita iedaļa, nodomu izteikšanai un materializācijas pārbaudei, ir trīs dienas. Trīs dienas kā mūžība. Ja es gribu paildzināt laiku, es varu skatīties kā ziedi uz palodzes aug. Astoņas stundas dienā. (Dienas paliek garākas) Es gribu redzēt kā dzīvības zieda struktūra izplešas, taču tas notiek kvantu laikā. Bez lineārā laika klātbūtnes. Ja paciesties būtu viegli, tad tas nebūtu tikums. Kurš ir pateicis, ka vispār vajag kaut ko paciest? Šo vārdu “pacietība” var izmest no vārdu krājuma uzreiz. Ja gribi, radi vietā. Ja Tev ir laiks, tad Tev ir resurss. Domā, domā, kā to saprātīgi ieguldīt. (Comment on this)
Friday, January 13th, 2023
3:40 am	Arhitekte Mums piešķīra vietu bijušās Gaismas kopienas ciematā. Mazā, taču pietiekami ērtā divstāvu mājiņā. Pagaidu apdzīvojamā platība. Apkārt bija vairāki desmiti citu pāru, ģimeņu un vispār vidējās paaudzes cilvēku. Šo ciematu kādreiz apdzīvoja Gaismas kopiena, kad tam vārdam bija jēga. Tāpat kā cilvēkus vairs nedalīja tajos, kas elpo gaisu un tajos, kas elpo nefiltrētu ķīmisku substanci, jo visur bija filtri. Tāpat vairs nelietoja vārdu Gaismas kopiena, jo tumsas kopienas vairs nebija. Taču ērtās telpas bija palikušas. Tā nu mēs iekārtojāmies. Es strādāju tuvajā skolā, viņa birojā. Vienu dienu viņa paziņoja, ka vajag priedes uz jumta. Jo tas būs labi. Tās priedes tieksies debesīs kā antenas, viņai būs labas idejas, jo tās priedes satvers vajadzīgos informācijas slāņus. Turklāt ciematu varēs skaidri redzēt no divplākšņa lidojuma trīssimt metru augstumā to priežu dēļ. Ļoti daudz ko varēja tajā laikā izaudzēt plantācijās. Cilvēki audzēja pat ūdeni. Ūdens darbināja auto. Kā kādreiz laboratorijās audzēja kristālus, tad tagad audzē ūdeni braucienam uz pludmali, ūdeni ikdienas braucieniem, kā arī ūdeni dzimšanas dienas atzīmēšanai kalna galā. Katrs ūdens bija specifisks, un auto ar to brauca ilgāk, jo specifiskāks tas bija. Viņa projektēja dažādas mājas. Piemēram, sanatoriju sirds formā. Vai zinātnieku namu trīsdimensiju astoņpadsmit stūra formā. Jau daudzus gadu tūkstošus bija zināms, ka ēkas forma ietekmē domu un vibrāciju kvalitāti tajā, tāpēc specifiskām profesijām un mērķiem bija savā stilā veidoti nami. Viņas kā arhitektes nodoms bija pētīt šo zinātnes apakšnozari. Ja kādreiz dzīvojamās ēkas cilindra vai sešstūra formā bija retums, tad pēc tam sekoja laiks, kad varēja uzprojektēt jebko. Tas notika, jo zinātnē notika izrāviens – cilvēki iemācījās kā pantiņus skaitīt ēku kodus. Tas notika apmēram tā – celtnieku grupa, simt vai divsimt cilvēku, speciālā valodā mācījās no galvas pantiņu, kurā ar skaņām bija definēta katra telpa, stūris, siena, grīda, nesošās sijas, viss karkass, balsti, pamati un citas detaļas ēkai. Tā viņi mācījās mēnesi vai divus. Kad bija iemācījušies, viņi, sastājoties blakus un sadodoties rokās, izdziedāja visus pantus, kuri varēja būt simtiem. Dziedāšanas laikā viņu ieliktais enerģijas potenciāls kļuva par ēku, ko varēja aptaustīt ar rokām. Tehnoloģija bija tās sākuma stadijā, taču iezīmēja pāreju uz augstāku dimensiju jau toreiz. Lai kaut kas turētos kopā, par to ir jādomā, un ir jāgrib, lai tā būtu. Inerces kļuva aizvien mazāk. Viņai bija dažādi projekti, jo ēkām bija jābūt sinhronām gan ar tām darbībām, ko tajās paredzēts veikt, gan tieši tiem darbiniekiem, kas tajās strādā. Kas nozīmēja, ka darbiniekus varēja mainīt reizi desmit gados, kaut vienmēr bija izņēmumi. Kopš notika pāreja uz augstāku dimensiju, cilvēkiem vairs nebija pamestu māju. Mājas pašas pazuda un pārvērtās būvmateriālos, ko varēja izmantot no jauna, ja to radītāji devās prom. Daudz kas tajā laikā izira, taču parādījās daudz brīvas vietas. Tāpēc dažus tūkstošus gadu arhitekti bija ļoti pieprasīti. Viņa bija no dzimtas, kas tajā laikā jau eksperimentēja ar dažādām idejām, kā mājai atgādināt svaiga apelsīna smaržu, kartupeļa mērķtiecību un ērkšķogu noslēpumainību. Man ļoti patika, ka viņai ir trakas idejas. Tad es varēju teikt: “Šī ir sieva, Seleste, viņa projektē pēc visiem stiliem, kas zināmi šajā Galaktikā!” Tādos brīžos viņa ķiķinot teica: “Taču viņš māca pēc visām metodēm, kas zināmas šajā Galaktikā!”. Un mēs smējāmies par savu lielmanību. Īstenībā, pat ar desmit dzīvēm būtu par maz, lai izpētītu kaut vienas Saules sistēmas visus stilus vai metodes. Taču mēs bijām te iekārtojušies, šajā koka mājiņu ciematā, lai bezrūpīgi nodotos Radīšanai. Baseinā mirdzēja ūdens. Tas bija uzprojektēts priekšā ciematiņam un to saturēja kopā zivtiņu vēlme dzīvot ūdenī. Zivtiņas tika barotas, vienmēr parādījās jaunas. Tās visas gribēja dzīvot ūdenī. Tāpēc pat bez cilvēka klātbūtnes baseins palika vienā gabalā. Kad es bērniem skaidroju, kāpēc tik skaistas ir šīs zivtiņas, es atgādināju vēstures gaitu: “Kad cilvēki sāka gribēt Jauno laikmetu TIK ĻOTI kā no ūdens izmesta zivtiņa tver pēc gaisa un ūdens, tas RADĀS”. (Comment on this)
Thursday, January 12th, 2023
4:37 pm	Pārdomas par grāmatu "Laimīgas mīlestības formula" Grāmatā ir tik daudz uzrakstīts, taču dzīve saliek svarīgāko pa prioritātēm. Katram un katrai ir kaut kādas trīs vai piecas vissvarīgākās lietas savā partnerī, ko gribas redzēt un piedzīvot, pirms vispār iepazīties tālāk par sava vārda nosaukšanu. No sievietes skatpunkta - pirmajās sekundēs vīrietis tiek novērtēts, un tad ir praktiski neiespējami, ka šis vērtējums varētu tikt mainīts. Ļoti varu piekrist grāmatas autora teiktajam, ka sākumā jāiemācās mīlēt sevi, tad citus. Ļoti daudz jādomā par to, ko vari dot, pirms gaidīt kaut ko no partnera. Taču vēl ir svarīgi, kādā apziņas līmenī mēs dzīvojam. Kas vienam ir normāli un ikdienišķi, citam var šķist zinātniskā fantastika vai vienkārši lielīšanās. Lai izveidotu jebkādas attiecības, ir vajadzīga abpusēja sapratne. Ja viens tikai runā savu, otrs pasmaida, noklausās un aiziet, tad ir skaidrs, ka tur var būt pieklājīgs, lietišķs kontakts, ko par attiecībām grūti nosaukt. Man ļoti patīk šī doma par mazo meitenīti Marū, kura skolā teica, ka viņas mammai ir kosmosa kuģis. Tiklīdz viņai kāds noticēja, viņa no tā vien bija laimīga. Tāpat var ļoti ātri iztaustīt otra spēju saprast, pasakot vislielākās ārpus normas lietas par sevi. Protams, ja pirms tam ir bijis lūgums pastāstīt par sevi. Godīgums ir pašā sākumā. Bez tā nav uzticības un drošības. Un tas, no sievietes skatpunkta, ir ļoti, ļoti svarīgi. Vēl viena frāze, ko esmu dzirdējis no meitenēm - "Tevi nav par ko apbrīnot". No sievietēm, kuras pievērš uzmanību, jo viņām ir žēl, ir jāturas pa gabalu. Ja ir žēl, tad diez vai ir cieņa. Ja attiecības ir bez abpusējas cieņas, tad tās ir postošas attiecības. Katrā cilvēkā ir kaut kas apbrīnas un cieņas vērts. Kam ir acis un saprāts, tas to saskatīs un novērtēs. (Comment on this)
Monday, January 9th, 2023
5:13 pm	No laika, kad man teica: "Kāda beznosacījuma mīlestība? Atgriezies uz Zemes, mums kaut kas jāēd!" līdz laikam, kad, kāp kaut no svārkiem ārā, bet beznosacījuma mīlestība ir vienīgā pieņemamā romantisko attiecību forma. Tik ļoti mēs ikdienā pūlamies saprast, ko varētu izdarīt labāk viens otram un paši sev. Ja kas aiziet greizi, viņa raud un saka: "Man sāp, lūdzu, dari citādāk!". Tad rāda, uzliekot roku uz sirds: "Man šeit sāp. Saproti?" Es cenšos saprast. Katru dienu cenšos. Es ļoti novērtēju viņas spēju runāt tieši. Bez aizvainošanās, bez drāmas, bet vienmēr uzreiz un godīgi atzīt, kā viņa jūtas. Mēs abi esam tik trausli cilvēciņi, taču no kristāla gatavo daudz ko skaistu. Tad nu tiecamies sevi izveidot. Man likās, ka es viņu pazīstu, bet, kopā dzīvojot, aizvien vairāk mīnu viņas psihē atklājas. Un manējā arī. Tad nu katrai pagātnes traumai, kurai uzkāpts, par ko atgādināts, mēs rīkojam psihodrāmas sesiju ar rotaļlietām, kuras izrunā visu, kas vēl jāsaprot, lai varētu piedot un aizmirst. Taču, paturot saprātā to atziņu, kas jāsaprot. Ir labi, ka ir sapņi, taču vēl labāk, ka līdzās ir cilvēks, kurš tiem tic, tos saprot un atbalsta. Un ciena Tevi par to, ka Tu ieliec sevi visu, lai tie piepildītos. (Comment on this)
Thursday, January 5th, 2023
11:19 pm	Skatos animi par drēbēm atkal. Par jauniešiem, kuri mācās mākslas skolā, apģērbu nodaļā. Diezgan reālistiski, ka tiešām oriģinālu dizainu ir grūti izdomāt. Šuvēji ir pieprasītāki par dizaineriem. Turklāt tagad internetā var atrast tik daudz ko. Taču, protams, tā modelēšana, šūšana, fotografēšanās var savā ziņā ievilkt. Ja meitenei daudz saka, ka viņa izskatās skaista kādā kleitā, tad viņa var noticēt, ka pati ir skaista. Turklāt vārds "skaists" modes industrijā nozīmē ko vienu, bet Budistu klosterī ko citu. Ašramā Indijā vēl ko citu. *** Labāk kā pie grieķiem - katrā skaistā dvēselē saskatīt arī skaisto tās izpausmē miesā. *** " Ja gribi staigāt pa mēli, tici, ka esi visskaistākā pasaulē!" (Comment on this)
Wednesday, January 4th, 2023
11:36 pm	Disleksija Izskatās, ka meitenei ar disleksiju patiešām iet grūti. Viņa mācās trešajā klasē un neprot atrisināt 1.klases uzdevumus matemātikā. Vai Rīgā ir vēl kāda iestāde, pēcstundu pagarinātā dienas grupa, bērniem ar disleksiju vēl bez Burtiņu skolas? *** Mammai ir trīs bērni. Viņa ir ieinteresēta samaksāt naudu, lai ar bērnu darbojas kāds cits, taču, pēc manas saprašanas, ar šādu bērnu katru dienu ir vismaz pusstundu kopā jālasa un jārēķina. Mamma izņēma bērnu no prestižas skolas Rīgā un ielika parastā rajona skolā. Saka, ka palīgskola bērnu debilizētu, tāpēc mēģinās šādi. Taču, ja bērns jau divas reizes ir pārcelts uz nākamo klasi "par skaistām acīm", tad tikai no jaunās skolas vadības atkarīgs, cik ilgi, pirms viņu atstās uz otru gadu. Es centos mammai pateikt, ka meitenei vajag vairākas stundas nedēļā, sākumā katru dienu, rēķināt, lai viņa kaut mazliet iedzītu klasesbiedrus, bet, tā kā mammai ir vēl divi bērni un pašas dzīve, tad, pēc visa spriežot, viņa dzīvo no cerības, ka bērnu pārcels tāpat. Rīga/Latvija, iespējams, ir par mazu, lai uztaisītu tādas pagarinātās dienas grupas, kaut ir citi mācīšanās traucējumi, piemēram, autisms, kur palīdzības esot vairāk. (2 Comments |Comment on this)
Sunday, December 18th, 2022
2:40 pm	"きみのキレイに気づいておくれ" Reiz bija tāds gadījums. Kādā Akadēmijā notika izlaidums. Izsniedza diplomus. Katram absolventam vadītāja pateica ko personīgu. Kādai sievietei vadītāja teica: "Vispār, zini, atceries, Tu esi ļoti skaists cilvēks!" Es pabrīnījos. Citiem teica kaut ko par mācīšanos, par centību, par izaugsmi, par pārmaiņām. Taču viņai pateica šādi. Es zināju, ka vadītāja vienmēr pasaka pareizos vārdus. Viņai ir lieliska intuīcija. *** Tikko noskatījos animi par skaistumu. Par to, ka jebkurai sievietei ir svarīgi justies skaistai. Ja viņai ir kaut viens talants, tad ar to pietiek, lai to talantu realizētu sievišķīgās enerģijās un tad sajustos gandarīti par to. Animes nosaukums ir "Lūdzu, apzinies, ka esi skaista!" Ja arī tā sākās ar vienkāršu "Pirms" un "Pēc" šova elementu, kurā sievietēm bija iespēja izvēlēties un piemērīt dažādu stilu kleitas un frizūras, tad beigās galvenās varones talants zīmēt medūzas tika izmantots tādu kleitu dizainā, kuras atgādināja medūzas. Viņa no ilustratores kļuva par modes dizaineri, jo apkārt bija cilvēki, kuri noticēja un veicināja viņas talantu. Ja kā ilustratore viņa dzīvoja mazā dzīvoklītī kopā ar citām jaunām sievietēm, kuras arī strādāja mājās, tad kā modes dizainerei viņai bija jāiemācās socializēties un runāt publiski. No staigāšanas trenuškās ar pāraugušām bizītēm viņa sāka rūpēties arī par savu ārieni, jo jaunā situācija to pieprasīja. Viņa atrada balansu starp glamūrīgu un ilgi sagatavojamu tēlu un nošņurkušu mājas rūķi. Tāpēc tas bija patiesi. Un beigās viņa tomēr palika pie savu mīļoto medūzu zīmēšanas, tikai mazliet citādāk un tā, ka viņa varēja to darīt jaunā kvalitātē un dabūt vairāk resursa, jo kleitas bija novērtētas vairāk par grāmatu ilustrācijām. *** Es apzinos, ka anime ir fantāzija. Taču talanti ir visām. Tos var realizēt nosacīti sievišķīgās vai vīrišķīgās enerģijās. Šajā animē vispozitīvākais bija tas, cik ļoti galvenajai varonei auga pašcieņa un pašvērtējums. (Comment on this)
Monday, December 12th, 2022
4:27 pm	Vita. Vita!!! Reiz sensenos laikos, 21. gadsimtā, dzīvoja kāda kundze vārdā Vita. Viņa auda, šuva, tamborēja un pārdošanai deva mazdēlam sajoztos dzīparus uz tirgu. Kundze bija tālu pāri pensijas gadiem, viņa bija tajos sirmajos gados, kad cilvēkam vairs neteica: “Cik Tev gadu!?”, bet “Prieks, ka esi arvien ar mums!” Tā nu Vita vadīja savas dienas lauku mājiņā ar malkas apkuri kādā nomaļā Latvijas ciemā. Tuvumā jaunākais mazmazdēls audzināja savas atvases, Vitai pienesa klāt visu proviantu, parunājās ar viņu, pateica labus vārdus, un visādi centās izpalīdzēt. Vita dzīvoja pilnīgā mierā, un tāpēc viņas austais kļuva jo daiļāks. Tomēr reiz notika tā, ka Vita uzrakstīja vēstuli ar piezīmi “Atvērt, kad viņas miesas kļuvušas silti aukstas Zemes klēpī”. Vitas ikdiena, kad nebija svētku, bija tāda, ka viņa darbojās ar dzijām, tad viņa senioru saietos ciemā stāstīja stāstus un centās dziedāt, sezonā rušinājās pa dārzu, ziemā glaudīja sunīti un kaķīti, bet, visbiežāk, viņa uzņēma ciemiņus. Pie viņas bija liela, ērta viesistaba ar galdu desmit cilvēkiem, pie viņas varēja dabūt gardas zupas, un viņa prata pagatavot gan ļoti asus, gan ļoti sātīgus, gan pavisam vienkāršus ēdienus jaunās mērcēs, ko prata tikai viņa. Vita bija ļoti dabasbijīgs cilvēks un ievēroja visādus ritus un paražas. Viņa sadarbojās ar gariem, stihijām, varēja stundām skaitīt pateicības dziesmas un pantus par to, ka viņai ir bijis un sanācis nodzīvot ļoti laimīgu dzīvi. Jo laimīgāka viņa jutās, jo vairāk viņas prātu nodarbināja, kurš vēl roku pielicis pie viņas labsajūtas, un kam viņa vēl varētu pateikties. Tomēr pamatā jau viņa gribēja strādāt savas lietas. Aust, sautēt, vārīt, konservēt, liet ziedus, vākt saknītes, īsāk sakot, rosīties no Saules līdz Saulei. Tā pagāja vēl kāds laiks, un Vitai sagribējās mainīt savu ikdienu un viņa sadomāja, ka ir visiem pateikusies, sataisījusi krājumus tā, ka pat mazmazdēla bērni dabūs nogaršot, un viņa sāka prātot, kā lai visam pieliek punktu. Jo cik var karāties tā kā ābols ābeles zarā septembrī. Vita intuitīvi saprata, ka jāizdara pēdējais lielais, un gan jau būs labi. Magnum Opus, vai vienkārši kaut kas, par ko pašai prieks. Tā nu viņa uzauda 120 cm reiz 120 cm lielu gobelēnu, esot pilnīgā transa stāvoklī. Viņa pati nesaprata, kas tur attēlots, bet bija smuki. Viņa pateica mazmazdēlam, ka to gobelēnu kopā ar viņas atvadu vēstuli var un vajag parādīt zintniekam, kad būs īstais laiks. Vēl viņa teica, ka viņa jūtas ļoti vesela un laba, un, ka viss iet pēc plāna. Mazmazdēls gan nesaprata, ko viņa ar to domā, bet viņš solīja Vitas vēlēšanos izpildīt. Vita deviņas dienas vēlāk, atrodoties zem runcīša Murīša mīļajām ķepām, saldi iemiga un iegāja pēc tam stacijā, no kurienes visi devās uz Gaismas tuneli. Nonākusi pie Gaismas tuneļa, pie kura stāvēja grezns šveicars un aicināja viņu iekšā, Vita parādīja pigu, apgriezās ap sevi deviņas reizes un devās pa taisno uz Ziedošo Gaismas pilsētu. Tā nu Vitas dzīve turpinājās tur, kur dārzi zied cauru gadu, un visi ir vienmēr veseli, jo domā vislabākās domas visā universā. Taču stāsts turpinājās par tiem, kuri palika te. Mazmazdēls, sajutis, ka notikums ir klāt, atrada Murīti glaužoties pie kājām un prasot ēst. Arī suns iesmilkstējās. Pabarojis dzīvniekus, viņš ķērās klāt pie vēlēšanās izpildes. Svētku sarīkošana par godu Vitai bija vieglākais no darbiem. Vajadzēja vēl atrast zintnieku, kas to gobelēnu varētu izlasīt. Gobelēnā bija ar vissīkāko dziju saausts slāņiem. Tas bija biezs un ļoti smags, pat ja mazliet vairāk par vienu kvadrātmetru skaitījās mazs apjoms. Apjoms, patiesībā, bija milzīgs. Kā kartīte, ko pagriežot uz Gaismu dažādos leņķos, var vērot dažādos slāņos, Gobelēnā varēja būt pilsēta, koks, māja, fovisma glezna, karte apslēptiem dārgumiem, vai mikroshēma 31.gadsimta kompjūteram. Zintniekam gobelēns rādīja lielu karti, kas gluži kā rēbuss bija atrisināma. Pēc ilgstošas lūgšanās Zintnieks saņēma vēsti: “Atrodi 96 cilvēkus, kas katrs, uzliekot rādītājpirkstu uz šī Gobelēna, atvērs vārtus un vietu, kur varēs saņemt atslēgas. Šiem 96 cilvēkiem pašiem tas jāgrib un pašiem vārti jāredz. Visiem 96 cilvēkiem jābūt ar dažādu gadu skaitu!” Ciemā, kā jau toreiz Latvijas ciemos, bija vairāk par 96 cilvēkiem, taču atrast 96 ar gaišredzības spējām bija liels izaicinājums. Turklāt jaunākajam redzētājam varēja būt 5 gadi, vecākajai 99, vai, ja nu kāds prišs sirmgalvis atrastos, to var ņemt klāt. Zintniekam bija skaidrs, ka jāliek sludinājums vietējā avīzē. Tad interneta forumā, tad whatsapp grupā, tad var uzlīmēt vienkārši tirgū uz staba. Sludinājums skanēja tā: “Lai atrisinātu rēbusu Gobelēnā, tiek meklēti cilvēki ar gaišredzības spējām. Īpaši aicinām jauniešus un sirmgalvjus. Bez papildus atlīdzības. Nodrošinām transporta un ēšanas izmaksas. “ Sākumā, pirmajos pāris mēnešos, atsaucās divdesmit redzētāju, taču gandrīz viņi visi bija vecumā no 45 – 70. Mazmazdēlam nācās pierunāt savus brāļus un māsas atvērt Redzēšanas skolu, lai apmācītu vajadzīgos vecumposmus. Apmācības bija par brīvu, taču ar lielu atlasi, lai mācāmie paliktu līdz beigām. Skolu sauca “Skaistās acis”. Zintniekam nu bija jākļūst par lektoru un jārunā auditorijas priekšā par to, cik svarīgi ir beigt lietot kaitīgas vielas, un, lai redze uzlabotos, vajag piedot sev un nomest no pleciem pagātni un nākotni, bet ieskatīties tagadnes visdziļākajos slāņos. Sākumā ar skolu gāja švaki, jo pie iestāšanās visiem bija ar parakstu jāapliecina, ka beigās būs par vienu no tiem 96, kas veidos atslēgas uz rēbusu Gobelēnā. Taču pēc dažiem gadiem kosmiskajos plānos bija cilvēku sijāšana, cilvēki sajuta, ka viņi var tikt iesijāti pelavās, tāpēc muka uz visiem garīgās attīstības centriem, cerot paspēt. Kur paspēt? Labs jautājums. Visu beidzot, pēc septiņiem gadiem kopš Vitas došanās rušināties pa citiem dārziem, Zintniekam sanāca savākt 96 dažāda vecuma cilvēkus. Bija bērniņi, kuri redzēja elfus un vienradžus, tantes sirmām galvām, kas redzēja ķirzakas un pūķus, vīri, kuri bija tā uztrenējuši redzēšanu, ka vienmēr aizveda auto uz labotavu dienu pirms tas nosprāga ceļa vidū. Mazmazdēli un mazmazmeitas jutās mazliet iznerrotas, jo, solot izpildīt Vitas vēlēšanos, bija jau vismaz pāris miljonus skanošā ieguldījušas Skaisto Acu skolā, maksājot zintniekam un reklamējot, ka aizvien rēbuss un Gobelēns gaida savus 96 redzētājus. Visu beidzot, Zintnieks organizēja Lielo Ritu. Visi 96 sastāsies aplī. Pēc tam, pēc kārtas, no piecgadīgā bērniņa, kurš redz visu (kaut nu tas labais nolaistos arī līdz mums), līdz simtu piecgadīgajai tantei, kura arī redz visu (kā jau esot bērna saprātā), un tad vēl pa vidu tie 94, kuri redz vairāk vai mazāk, bet ir ar Skaistām Acīm pilnīgi noteikti. Pēc kārtas visi pieliks savu rādītājpirkstu pie Gobelēna, skaļi pateiks, ko redz, tas tiks ierakstīts un ieskaņots, un tad jau matīs, ko darīt tālāk. Lai labāk sanāktu, Lielais Rits notika Saulgriežu vakarā. Katrs no tiem 96 gatavojās kā prata. Gavēja, meditēja, mērcējās sālsūdenī, brauca uz Ēģipti, uz Indiju, uz Aļasku, kāpa kalnos, zīmēja smailijus un sirsniņas, skaitīja lūgsnas, raudāja un smējās, attīrījās uz pilnu klapi. Pēkšņi stāstā parādījās Ziedošās Gaismas pilsētas dārznieks. Viņš sajuta, ka ir nosapņojis, ka ir uztaisījis lielu jandāliņu. Taču tad apgriezās uz otriem sāniem, padomāja, ka vispār viss ir uz labu. Kāds pie durvīm klauvēja. Vēstnesis pelēkos zābakos, kurš vienmēr ieradās tieši šeit un tagad, dārzniekam teica, ka viņam tūlīt būs 96 ciemiņi. Dārznieks salēcās un kā bulta metās ģērbties. Kas to būtu domājis. Dārza laukuma vidū caur portālu būs tāda jūra ļaužu. Pa to laiku Zintnieks vadīja Ritu, cilvēki lika pirkstus pie Gobelēna, teica visi kaut ko paši par sevi. Kas pielika pirkstu, mazliet apdedzinājās. Mazliet par švaku bijusi tā Redzēšanas skola, ķermeņi šiem 96 tomēr neturēja līdzi Rita jaudai. Bet tikai mazliet. Papūta, pamērcēja svētītā ūdenī, palika uzreiz labāk. Rituāla beigās apļa vidū parādījās portāls uz sesto dimensiju, kuru redzēja daži. Sajuta visi. Zintnieks noprasīja, kurš redz pilnībā, kurš jūtas drošs. Viens mazs puisītis teica, ka grāmatā lasījis, ka otrā galā ir pasaku valstība, un tur viss ir labi. Bet nu pie cilvēkiem pierasts, ka sūta bērniem visur līdzi pieaugušos, tāpēc divas dāmas labākajos gados devās puisītim līdzi. Ziedošās Gaismas pilsētas dārznieks pa to laiku bija salicis 96 krēslus ap portālu, nolicis pa mākslīgam ziedam uz katra krēsla, un pats uzposies. Kad ieradās tikai zēns ar divām omēm, dārznieks bija maķenīt pārsteigts. “Kur ta' citi?” “Citiem bija mazliet bail. Esam tikai mēs.” Dārznieks tad pakustināja rokas turpu, šurpu un materializēja gleznu, kurā visi 96 sēž ar rozēm klēpjos. Tad viņš iečukstēja ausīs trim drosmīgajiem visa šī jandāliņa jēgu. Zēns paklanījās, omes pakniksēja, un trijotne devās atpakaļ. Kādā lauku mājā svinēja Saulgriežus vairāk kā divsimt cilvēku. Tie 96. Tad vēl interesenti, kuri gribēja uzzināt, kas atklāsies pēc tik ilga, vairāk kā septiņus gadus, darba pie Gobelēna rēbusa atšifrēšanas. Tad Zintnieks pats. Mazmazdēls ar māsām un brāļiem, saviem bērniem un radu bērniem. Kad pie samaņas nāca tie trīs, kuri atgriezās no sestās dimensijas, visi plaukšķināja kā traki no sajūsmas un intrigas, kas nu būs tālāk. Viena no omēm ierunājās: “Lieta, izrādās, ir vēl sarežģītāka. Ja latviešu valodas alfabētā ir 33 burti, tad mēs esam 96 burti. Mēs esam šifrs. Kad mūs saliks visharmoniskākajā secībā, tad Gobelēns izgaismosies un saslēgsies. “ Zintniekam uzreiz uz mēles: “Kā mēs uzzināsim visharmoniskāko secību?” Ome pasmaidīja: “Uzlabosim vēl savu redzi, ieraudzīsim. Šādi man pateica dārznieks portālā.” Sākās vēl lielāka kņada. Visi šie gadi, lai mūs nestu cauri kaut kāda dārza dievība? Tomēr vīri ņēma vārdu un teica, ka informācija taču ir. Visi bija pielikuši savu rādītājpirkstu pie Gobelēna. Ieraksti ir jāizanalizē. Jāsaprot. Tad mēs izdomāsim, kā izveidot rakstu no mums pašiem. Pēc ierakstu izpētes palika skaidrs, ka katram no 96 ir sava pazīme. Raksturojošā īpašība, mīļākā nodarbe, talants vai spēja. Visi tad nu centās saprast, kā papildināt viens otru. Dibināja kori, amatnieku pulciņu, teātra trupu, pūtēju orķestri, zīmēšanas pulciņu, tautas deju ansambli, kokapstrādes biedrību un vēl daudz ko. Gobelēnu piekāra pie sienas telpās, ko mazmazdēls bija nopircis skolai “Skaistās acis”. Tur tas stāv vēl šobaltdien. Taču pēc Lielā Rita šie 96 ir sākuši paši maksāt skolai pamatsummu un vēl mazliet Zintniekam par organizēšanu. Šie 96 ir savā starpā apprecējušies, sadraudzējušies, iepazinušies un saglabā cerību reiz sastāties pareizajā, visharmoniskākajā secībā. (Comment on this)
Saturday, December 3rd, 2022
1:57 pm	Skeits Sveiki! Ja kādam/kādai ir info par skeitborda kultūru Latvijā šobrīd - cik un kādi ir skeitparki Latvijā telpās un ārā, kādi ir treneri, cik tas viss maksā, lūdzu info. Man ir ideja organizēt skeitparka nometni bērniem vasarā, rakstīšu projektu. (Comment on this)
Thursday, December 1st, 2022
1:44 pm	“Salidojums” Laimai tikko bija palikuši 19 gadi. Viņa grasījās pabeigt divpadsmito klasi. Eksāmenu komplekts bija izvēlēts. Decembra sākums. Plauktos viņas istabā glīti saliktas mapītes ar uzrakstiem “Matemātika”, “Latviešu valoda”, “Fizika” un citas. Katram priekšmetam. Viņa juta, ka ir sakārtojusi savu ikdienu, taču trūkst kā jauna. Kā grandioza. Ziemas saulgriežu brīnuma novembrī. Vai kā noturīgāka par taureņiem vēderā un iemīlēšanās ķīmiju. Viņa gribēja iegūt patiesu mieru. Lai ārējā pasaule tikai kā maigs vējš glāstītu viņas matus, bet iekšā viss notiktu pēc viņas prāta. Viņa zināja, ka var sākt meditēt, taisīt jogas vingrojumus, var skriet gar jūru, var braukt brīvdienās uz Indiju, bet ar to visu šķita par maz. Tā nu viņa vienu vakaru uz lapas sev priekšā uzrakstīja: “Es gribu iemācīties lidot!!!” un klāt piezīmēja feju. Ar skaistiem, rozīgiem spārniem, taču arī ar violeto un sarkano, un brūno. Tādu pieaugušu feju. *** Nākamās dienas vakarā viņa jutās ļoti pacilāta, jo intuīcija teica, ka notiks kas ļoti labs. Un tā arī bija. Sapnī viņa sastapa sevis uzzīmēto feju, kura pačukstēja dažus teikumus viņai, lai iedrošinātu Laimu. Lidot var iemācīties. Mieru var iegūt. Taču sākumā jākļūst vieglai un pozitīvai. Kāpēc pozitīvai? Jo, ja Tev ir pluss kā pozitronam, tad Tev ir, ko dot. Ja Tu gribi lidot, tad ir iemesls, uz kurieni Tu gribi doties pati vai aiznest ko. Lielā mīkla Laimai bija par to, kāpēc pozitrons, nevis protons, jo protonam arī ir + lādiņš. Taču feja nerunāja par ķīmiju, viņa runāja par to, ko nozīmēja būt vieglai. Laima satikās sapņos ar feju vēl dažas reizes. Feja meiteni mudināja atsākt meditēšanas mēģinājumus, kaut tie bija mokoši. Aizver acis, ieelpo. Izelpo. Iztēlojies sevi no malas. Galvā nāca simtiem domu, taču uzmanību vērs uz to, kā izskaties no augšas pati savā istabā. Vēro sevi. Vēro, kā plaušas darbojas, kā krūškurvis cilājas, kā Tu elpo ar dziļo elpošanu, un vēders kustas elpojot. Tā katru dienu, trīs reizes dienā, sākumā par divām, trim minūtēm, tad līdz piecpadsmit minūtēm. Tas viss bija tik nogurdinoši, šādi sevi disciplinēt, ka Laima pārtrauca apmeklēt dejošanas nodarbības, bet mājās meditēja un pēc tam gāja skriet. Elpo, izelpo, elpo mierīgi, elpo lēni, elpo dziļi. Vispār jau iemācīties elpot bija ļoti, ļoti sarežģīti. Tiktāl Laima saprata, ka stress elpošanu paātrina, bet atslābināšanās palēnina. Taču ar “lēnāk par ātri un saraustīti” bija par maz. *** Šādi nedēļu ar sevi darbojusies, Laima sajuta, ka skolā viss rādās vēl vieglāks. Viņai bija sistēma ar kladītēm un mapītēm. Viņa rakstīja sev atgādnes pirms katra kontroldarba. Viņa mācījās interesantos priekšmetus padziļināti un garlaicīgajos ar visu rūpību dabūja 7, kas ir “tikai labi”. Tātad, elpojot lēnāk, jau kaut kas palicis bija vieglāks. Viņas ikdiena. Tas Laimu motivēja likt klāt vēl 30 sekundes pie meditācijas. Tomēr, tad viņa saprata, ka, tāpat kā funkcijai ir robeža, arī šādai darbībai pēc pāris mēnešiem var iestāties robeža. Viņa negribēja ne meditācijas simts cilvēku zālēs, ne jogu ar mūkiem, bet vienkāršu darba ļaužu efektivitātes celšanu, jo pirmie panākumi ar elpošanu jau bija. Internetā, meklējot garīgās attīstības centrus un nodarbības, kā arī jogu un lekcijas, viņa mēģināja saprast, cik lielā mērā katrai organizācijai tas viss ir bizness. Ja kāda grupa solīja iemācīt nopelnīt lielu naudu dažu mēnešu laikā, tad skaidrs – bizness un reklāma. Ja kāda grupa prasīja par stundas meditāciju 30 eiro, turklāt zālē, kur bija pilns un nebija, ko elpot - bizness. Viņa pētīja tos ģīmjus, kas šo visu piedāvāja, un saprata, ka vispār jau būtu absurdi no vecākiem prasīt lielāku naudu, kā tie bija gatavi dot pirms tam par dejošanu. Dejošanā viņi jau bija ieguldījuši daudz – tērpi, uzkodas pēc garajiem mēģinājumiem, līdzmaksājumi braucot uz skatēm citās Latvijas pilsētās un pat ārzemēs, summa bija vismaz ar pieciem cipariem kopš sākumskolas laikiem. *** Tā viņa atrada grupu, kura solīja lekcijas, meditācijas un superspēju treniņus. Tas Laimu ieinteresēja, jo spēja lidot, visticamāk, skaitās superspēja. Viņa aizgāja uz vienu nodarbību un ēšanas pauzē jautāja dāmai, kura izskatījās pēc grieķu dievietes ar latvietes seju, vai viņai var iemācīt lidot. Dāma izstāstīja, ka tas ir ļoti augsts līmenis, un uz Zemes šobrīd lido tikai daži. Viņi to dara tik ļoti slepeni, ka katram pašam jāsaprot, vai tas ir ticami, ka vispār šie daži lido. Tad Laima pateica, ka viņai derētu jebkāda lidošana. Viņa tak saprot, ka ar saviem 45 kg viņa var iet lidot Aerodium atrakcijā. Dāma atbildēja, ka tad tās lietas ir ļoti reālas. Termiņus un laiku solīt nevar, taču, ja ļoti grib, var sākt lidot jau dažos mēnešos vai gada laikā. Ir tādi gadījumi. Taču viss ir atkarīgs no nodoma tīrības. Kāpēc Tu gribi lidot, Laima? Laima teica, ka sapnī feja viņu mudinot lidot līdzi, bet ir skaidrs, ka Laima ir par smagu. Bērnības traumas, kompleksi, mazvērtība, ego, skumjas, vilšanās, nožēla par neizmantotajām iespējām, kautrība, bailes – tas viss taču velk uz leju. Tik daudz Laima saprot pati. Dāma teica, ka vajag mērķi, kur aizlidot. Ar procesu ir par maz. Laima teica, ka grib saprast, kāda ir sajūta, kad esi tik viegla kā pūka un vari ar domu spēku aizlidot visur. Dāma pasmaidīja un teica, ka ir labi, ja dzīvē ir laiks un iespējas par ko tādu domāt. Viņa teica, ka grupā visi trenējas, un, ne jau, lai kļūtu supercilvēki, bet, lai sāktu izmantot to potenciālu, kas viņos jau vienmēr ir bijis, tikai viņi cilvēka dzīves laikā pieķēzījuši savu esību ar daudzām lietām, kas traucē. Laimai patika dāma, kura bija ļoti draudzīga un laipna. Samaksa par lekcijām arī bija pieņemama. Tās gan varētu notikt biežāk, jo reizi mēnesī bija par maz, kad tas viss bija jauns, un gribējās katru dienu pajautāt kādu lietu vadītājiem. Plauktiņā parādījās mape “Lidošana” blakus mapēm par fiziku un ķīmiju. Laima arī turpināja meditēt trīs reizes dienā, taču apstājās pie 15 minūtēm katru reizi. Vēl viņa gāja skriet stundu katru dienu un pierakstīja kladītē atziņas. Viena no vadītājām teica, ka skriešana (bez austiņām ausīs) arī ir meditācija. *** Paralēli tam Laima mācījās skolā, kura pēkšņi bija sākusi šķist ļoti skaļa, brāzmaina un drudžaina. Steiga, burzma, kontroldarbu datumi, špikeri uz rokām, meiteņu tualetē pie spoguļa vienmēr aizņemts, zēnu ķircināšana, skolotāju joki, tas viss kā tāda jūra noplaka un kļuva Laimas apziņā par ezeru. Tas nenotika vienas nedēļas vai mēneša laikā, bet pavasarī, kad tuvojās eksāmeni, Laima jutās droša par saviem favorītpriekšmetiem, ka tajos būs vismaz 80-85%, taču viņu vairs nebaidīja sešnieki fizikā, viņu vairs neaizskāra zēnu piezīmes, ka viņa ir pārāk “pareiza”, pārāk “garlaicīga”, pārāk “izkritusi no laika”. Laima lasīja starpbrīdī grāmatu par kaiju Džonatanu Livingstonu un atradās savā prātā visas 20 minūtes, ko piedāvāja garais starpbrīdis. *** Laima garīgās attīstības grupā iepazinās ar citiem jauniešiem. Daļai vecāki bija gadu desmitiem meditējuši, daļa ticēja konspirācijas teorijām, ka cilvēki dzīvo akvārijā, kurā mistiski spēki šad un tad nomaina ūdeni. Bija interesanti. Taču viena viņa šajā ceļā nebija. Sapņos ik pa laikam parādījās feja un apjautājās, ko Laima ir jaunu uzzinājusi. Vadītājiem viņa varēja pajautāt jebko, tabu tēmu grupā praktiski nebija. Visi bija atvērti, labvēlīgi un draudzīgi. Kad Laima pavasarī nokārtoja eksāmenus skolā, paredzētā satraukuma vietā viņa juta labi paveikta darba gandarījumu. Jūnijā par pirmo gadu grupā viņai izsniedza diplomu. Noslēguma meditācijā vadītāji viņai palīdzēja aizlidot uz mistisku kalnu pie vēl krāšņākiem skolotājiem. Laima bija gandarīta un priecīga. Viņas dzīvē bija sācies uzplaukuma laiks. Viņa iegūs draugus gan grupā, gan studijās rudenī. Viņai bija tik daudz domu un jaunatklājumu! Viņa bija sākusi apzināti censties sevi no sirds mīlēt un cienīt visur un vienmēr. Viņa pārmetumus un mutiskus uzbrukumus sev nevis ignorēja, bet sevi bija sākusi aizstāvēt. Un dzīve apkārt strauji mainījās, jo mainījās Laima pati. Jā, viņa aizvien neprata lidot. Taču jau bija uz skrejceļa. (Comment on this)
Saturday, November 26th, 2022
3:37 pm	https://www.youtube.com/watch?v=Ma2gnzK29T4 Video par to, ko nozīmē bērnu digitalizācija. Ka mūsdienās darbmācības priekšmetu skolā daļā valstu grib aizvietot ar tehnoloģiju mācību, taču digitālās tehnoloģijas bieži vien bērnu māca patērēt, ne radīt. Intervē zinātnieci, kura pēta mākslīgā intelekta un digitalizācijas ietekmi uz bērniem. Bērniem skolās un bērnudārzos līdz 12 gadu vecumam ir jāpaspēj iemācīt to, kā izkopt savu fizisko ķermeni un garu (gribasspēku, disciplīnu, mērķtiecību), lai cilvēks, sasniedzot pusaudža gadus un nopelnot pirmo algu, stingri stāvētu fiziskajā pasaulē. Otrs virziens - bērniem jau kopš bērnudārza vecuma jāmāca ieklausīties savā intuīcijā, vai vismaz analizēt sevi, lai saprastu, ko grib viņa dvēsele (individualitāte), kas tai ir vajadzīgs izaugsmei. Lai bērns būtu imūns uz reklāmām internetā, viņam jāpalīdz izveidot stabila vērtību sistēma jau 10-12 gadu vecumā. Zinātniece runā par to, ka tehnoloģijas un digitalizācija var būt laba, ja vektors tiek mainīts no patērēšanas uz radīšanu un sadarbības veidošanu. Iesaku šo video visiem tētiem un mammām, kam ir bērni vecumā līdz 12 gadiem. (Comment on this)
Wednesday, November 23rd, 2022
10:10 pm	Sevis iepriecināšanas īsā programma 1. Rītu sākt, nomazgājot seju aukstā ūdenī un meditējot 2. Pārbīdīt mēbeles guļamistabā 3. Pielikt jaunas/citas gleznas 4. Pilnībā uzpost virtuvi. Vai darbistabu. Vai garāžu. Tās ir radīšanas telpas, kurām jābūt ideālā kārtībā 5. Jaunas drēbes, atbilstoši garastāvoklim un noskaņojumam, ko vēlies iegūt 6. Jauna mūzika, vai labi pārbaudīta vecā, kas atgriež tādā šeit un tagad, kad ir laime un luste (Comment on this)
Thursday, November 17th, 2022
2:51 pm	“Ieraksts par seksualitāti” Atceros, man bija paziņa, kura savā blogā daudz rakstīja par attiecībām. Kā iepazinās, kā pārcēlās uz UK, kā tur apprecējās ar pusaudžu laika mīlestību. Par pirmo bērniņu. Par to, kā ir būt sievai. Šajā stāstā mani aizkustināja tas, ka viņa raksta par to, cik laimīga ir. Nevis negācijas, bet tieši pateicību. Sev, vīram, draugiem, dzīvei. Par iespējām veidot savu dzīvi. Viens no ierakstiem bija par to, ka viņai ar vīru ir lielisks sekss. Paredzams, drošs, maigs, sniedz baudu abiem. Viņa bija aprakstījusi, cik, interesantā kārtā, var būt patīkami, ja dara vienu un to pašu, mazliet variējot, un, cik uzmanīgi, ar lielu rūpību, viņš visu dara. Cik tas ir jauki. Tas man lika atcerēties citu paziņu, kurai ļoti patika dejot. Viņa dejošanu salīdzināja ar tādu kā taustīšanos un otra cilvēka ķermeņa, iespēju izpratni. Ka puiši – labi dejotāji, mēdz būt labi arī gultā, jo prot vadīt. Vadīt gan dejojot, gan gultā. Varbūt dejotāji bija viņas puišu tips. No citām sievietēm tik viennozīmīgu sakarību nav nācies dzirdēt. Tad es padomāju par heteroseksuālām attiecībām kā tādām. Katra no pusēm kaut ko vada. Sieviete vada mājas iekārtošanu, estētisko pusi un bērnu audzināšanu. Vīrietis vada to, lai visa tehnika mājās darbotos. Lai būtu drošība, ka vienmēr visus rēķinus varēs samaksāt, un ģimenei vēl paliek resurss attīstībai. Taču, atgriežoties pie sākuma, zēns ir uzaicinājis meiteni uz parku pļāpāt un ēst saldējumu. Viņš viņu ved uz soliņu, kas ir zem tā lielākā ozola parkā. Viņš VED. Viņa tiek VESTA. Vesta ir romiešu mājas pavarda dieviete. Droši vien no tā arī vārds “pavesta”. Kas nozīmē, ka ir aizvesta līdz gultai, bet ne laulību rituālam. Vedēji ir cilvēki, kas pārved līgavu no tēva mājām uz vīra mājām. Zēns ved meiteni aiz rokas, ejot uz kinofilmu vai teātra izrādi. Viņš zina vietu, zina, kur atrodas viņu biļetēm atbilstošais sols. Zēns, vedot meiteni rudenī, skatās viņai priekšā uz zemi, lai apvestu apkārt peļķēm. Tas nozīmē, ka zēnam, kļūstot par vīru, ir jāiemācās vest un vadīt. Gan sieva, gan dažādi procesi ģimenē un laulībā. Acīmredzot, paziņai, kura tā slavēja savu vīru, bija palaimējies, ka viņas vīram kāds šo bija izstāstījis vai iemācījis, kad viņam pašam bija pusaudža gadi. (3 Comments |Comment on this)
Monday, October 31st, 2022
2:32 am	Sieviete Vakar pasākuma laikā zināju, ka iepazīšos ar kādu sievieti. Viņa būs atklāta, tieša, viņa būs sirsnīga un maiga, taču vienlaikus sauks lietas īstajos vārdos. Viņa runās par tagadni un nākotni, un centīsies pagātni atstāt pagātnē, vienlaikus esot saprotošai un pieņemošai. Mēs atradīsim tēmas par ko runāt, mēs aiziesim pēc tam kopā iepirkties. Tad citu dienu – parunāties indiešu kafejnīcā priecīgu badžanu pavadījumā. Mēs zīmēsim mazas kartītes uz A6 papīra un tās, ar telefoniem nofotografējot, sūtīsim viena otrai. Es biju iztēlojusies, kāda viņa būs. Gariem matiem, pieguļošu lietusmēteli, gaumīgiem aksesuāriem, smalka un trausla, taču stiegraina kā uzvilkts loks. Viņa jautās maz, taču vērojot sapratīs daudz. Viņa piefiksēs smalkas detaļas. Reiz kādā kafejnīcas reizē es viņai izstāstīju to stāstu, kuru var raksturot ar vienu vārdu “skaudri”. Kad man bija 19, citas klasesbiedrenes gribēja kļūt par interjeristēm, veikala vadītājām, zinātniecēm, klientu apkalpošanas servisa vadītājām vai skolotājām. Es, daļēji jokojot, teicu, ka pēc vidusskolas beigšanas kļūšu par mammu. Labāko mammu, kādu es pazīstu. Es tiešām lasīju grāmatas par zīdaiņu, mazuļu, bērnudārznieku audzināšanu. Lasīju cāli, domāju, kā tas būs. Cik tad būšu laimīga – varēšu redzēt mazo augam. Varēšu sagaidīt pirmo vārdu, pirmo staigāšanu, pirmo dienu bērnudārzā, pirmo skolas dienu, un būt blakus. Vienmēr būt blakus un turēt roku, kamēr vajadzēs. To domājot, es vien kļuvu laimes un ilgu pilna. Jā, ir jau tāda lieta, ka sākumā jāapprecas. Jāatrod kāds brašs inženieris, kurš, vēl bez gaisa piļu būvēšanas, prot būvēt arī reālus tiltus, mājas, garāžas, viaduktus un vēl daudz ko. Kurš prot iztīrīt aizsērējušu izlietni. Prot izjaukt televizoru un to saremontēt. Kurš ir labsirdīgs un gādīgs. Taču es ticēju saviem spēkiem. Vidusskolas laikā ar labāko draudzeni mēs gājām puišos volejbola pulciņā, gājām uz zaļumballēm mazpilsētā, gājām spēlēt badmintonu sporta klubā. Mēs noteikti zinājām, ka inženieris ir arī sportisks un atlētisks, mēs viņu satiksim. Muļķu drošs plāns, pavisam noteikti. Ar labāko draudzeni mūsu lielais laimests būtu atrast šādus divus brāļus, kuri būtu praktiski, izdarīgi un ģimeniski, kuri paši nāktu no vides, kurā būt par labu tēti ir prestiži. Un par labu vīru. Tad mēs apprecētos ar mazu laika starpību, un mūsu draudzība neciestu no tā, ka viena no mums būtu citā sociālā statusā. Tik daudz dzirdēts, ka sieviešu draudzība izjūk, jo viena, satiekot savu sapņu puisi, aizmirst par visu pasauli, kamēr otra, tāpat kā ik dienu, domas piesien pie jaunākās LMA izstādes un sava pētnieciskā darba augstskolā. Skolā iepazīties un draudzēties ir viegli. Pēc tam dzīves ceļi aizved tik tālu un tik sarežģītos līkumos, ka labi, ja vēl sanāk pusmūžā satikties. Mēs bijām visu izplānojušas skolas pēdējā klasē. Bet dzīvē viss sanāca citādi. Gandrīz viss. Es pārcēlos uz citu pilsētu tepat Latvijā studēt. Viņa – uz citu pilsētu Eirāzijā studēt. Palika skaips, vēlāk feisbuks, taču satikties - tikai caurbraucot Rīgai kaut kādos Coffee Shop-os. Mēs sākām sarakstīties mazāk, jo bija jaunas paziņas studiju laikā uz vietas. Un citas, tikpat intravertās draudzenes, kuras arī bija pirmajā kursā, rakstīja man, jo tāpat kā es, jaunajā vietā iejutās pavisam lēni. Tu staigā pa pasakaini skaistu pilsētu. Tur ir parki, jūra, sakopta vide, labs ēdiens, fantastiski pasniedzēji. Taču nav, ar ko parunāt. Jo es nepratu tā, pieiet klāt un sākt sarunu. Gandrīz vienmēr man pienāca klāt pirmajai. Tā nu sarakste auga ar citām, kuras bija tādā pašā situācijā. Mēs cerējām, ka būsim līgavas māsas viena otrai. Taču beigās sanāca tā, ka viņa iepazinās ārzemēs ar puisi, kurš man riebās un neraisīja nekādu uzticību, kamēr viņa bija līdz matu galiņiem samīlējusies. Pēc diviem, trim gadiem viņa, bēdu sagrauzta, pārcēlās atpakaļ uz Latviju un izšķīrās. Taču man nekad nepiedeva, ka es viņas mūža vīrieša izvēli neatbalstīju. Kas par to, ka es biju savu intuīciju trenējusi jau kopš vidusskolas laikiem meditējot, ejot uz jogu, pētot sevi un notikumus ikdienā. Centusies paredzēt, sajust savu eņģelīti, kurš pasaka priekšā, kurā veikalā ir kurpes par labāko cenu un ar labāko dizainu. Mūsu intuīciju līmeņi atšķīrās, un viņa neuztvēra to nopietni. Un kopš tā laika, kad viņa, nespējot man piedot un atkal satuvināties, kaut bijām pēc studijām kādu laiku vienā valstī, mēs praktiski nesarunājamies. Pārāk grūti pārkāpt ego pāri. Pagātnes lietai pāri. Es taču viņai nebāzu sejā to: “Man bija taisnība, nepinies ar viņu!”, bet tik un tā lepnums, lepnums. Tāpēc vakar pasākumā es redzēju, ka satikšu sievieti, kura būs pāri, stāvēs pāri šīm mazajām lietām, kas mums toreiz, vidusskolnieču vecumā, bija visa pasaule – kāda ir dzīve apprecoties, pabeidzot studijas, uzaudzinot pirmo bērnu vismaz līdz skolas vecumam. Mēs fantazējām, taču naivi ticējām, ka esam jaunas un uzņēmīgas, mēs viena otru vienmēr atbalstīsim, viss sanāks. Pasākumā satiktā sieviete teica, ka sava gribasspēka stiprināšanai viņa nes uz nēšiem ūdens spaiņus. Mazus, taču tomēr. Tie stiprina viņas mugurkaulu. Viņa sajūtas jaudīgi. Viņai tas ir svarīgi. Būt ar staltu, taisnu muguru. Paļauties uz sevi. Pirmajā brīdī izklausījās, ka viņa kačā muskuļus. Pavisam īpatnēji. Taču viņa teica, ka tādējādi viņa tikai palīdz omei, kura dzīvo tur uz vietas – laukos. Man tikai tagad, sarunās ar viņu, sāka likties viss kopā. Ir daudz citu jaunu meiteņu, kuras cer un grib. Taču ir jēga konsultēties ar omēm, mammām, un tantēm. Ir vērts rūdīt sevi saudzīgi, pat ja esi meitene ar glāstošajiem pirkstiem. Komiskākais tajā visā, ka savos 25 vai 30 gados, neviena inženiera tā arī nesatikām. Laikam bija jāiet studēt RTU. Taču RTU stipendiju nedod par sieviešu romānu prasmīgu analizēšanu. Lai dzīve kļūtu par fantāziju, lai fantāzija kļūtu par dzīvi, varbūt ir jāliek nēši plecos un jāmācās atbildība, un dzīves pieredzes bagātu cilvēku cienīšana. Ai, dzīve ir skaista, man ir jauna labākā draudzene! (2 Comments |Comment on this)
Friday, October 21st, 2022
8:58 pm	“Mīlestība ir buržuāzisks konstrukts?” Kur paliek tās dienas, kad atceramies savā dzīvē tikai labo? Kad krāsa ir tikai spoža, priecīga? Mūsu pozitīvais uzkrājums katrās attiecībās. Atceros, kad klasesbiedrene, kura man patika, man piezvanīja, un man sirds sitās. Taču viņa gribēja tikai uzzināt cita klasesbiedra telefona numuru. Vai, ka meitene no šaha skolas piedāvāja izbraucienā pie jūras pamasēt muguru, bet man iestājās tāda pubertātes “man tūlīt asaras tecēs, deguns tecēs, es ģībstu, ja viņa man pieskarsies”, ka es atteicos, sakot, ka man pārāk jūtīga āda. Kaut viņa man patika. Vai vēl vēlāk – kad man uzdāvināja auskaru ar sirsniņu. Un to auskaru es glabāju kādus 10 gadus, līdz atdevu atpakaļ meitenei, kura jau strādāja nopietnā valsts iestādē. Visi šie kristāliņi mirdz ar prieku. Es tajos varu atgriezties, kad vēlos. *** Varbūt tas ir sentimentālisms un romantisms, ka man sirds sažņaudzas, kad kāda sieviete saka: “Bija pirmais vīrs un pirmais bērns, nu ir nākamais vīrs un nākamais bērns”. Jā, nu it kā es saprotu, ka vīrietim šķiet normāli – “ja jau esam kopā, lai bērns būtu arī no manis”. Taču ko domā bērni no pirmajiem vīriem par šo visu? Ko domā Amors, Venēra un Afrodīte par šādu konstruktu, ka katrs nākamais vīrs sievietei dzemdējošā vecumā nozīmē vēl vienu bērnu? Un kādi ir tie vīrieši, kuri spēj audzināt iepriekšējos bērnus, nepieprasot sievietei radīt nākamos no sevis? Vai tādi ir? *** Dažbrīd šķiet, ka vīrieša ideāls ir tāds vīrietis, kurš sievu mīl kā mīļāko un mīl vismaz 100 gadus. Vīrietis, kurš ir dvēselē mazliet mākslinieks un var veltīt dzeju, skulptūras, gleznas, dziesmas savai sievai, vienlaikus spējot ieturēt distanci no visām fanēm/pielūdzējām. Vīrs, kurš garāžā skrūvējot auto, plāno scenāriju nākamajam ceļojumam ar sievu. Daļai mākslinieku gribas, lai viņus PIELŪDZ, bet, vai vispār ir kas tāds cilvēkā iespējams, lai viņš, objektīvi skatoties, būtu pielūgsmes vērts? (Comment on this)