No laika, kad man teica: "Kāda beznosacījuma mīlestība? Atgriezies uz Zemes, mums kaut kas jāēd!"
līdz laikam, kad, kāp kaut no svārkiem ārā, bet beznosacījuma mīlestība ir vienīgā pieņemamā romantisko attiecību forma. Tik ļoti mēs ikdienā pūlamies saprast, ko varētu izdarīt labāk viens otram un paši sev.

Ja kas aiziet greizi, viņa raud un saka: "Man sāp, lūdzu, dari citādāk!". Tad rāda, uzliekot roku uz sirds: "Man šeit sāp. Saproti?"
Es cenšos saprast. Katru dienu cenšos.

Es ļoti novērtēju viņas spēju runāt tieši. Bez aizvainošanās, bez drāmas, bet vienmēr uzreiz un godīgi atzīt, kā viņa jūtas. Mēs abi esam tik trausli cilvēciņi, taču no kristāla gatavo daudz ko skaistu. Tad nu tiecamies sevi izveidot.

Man likās, ka es viņu pazīstu, bet, kopā dzīvojot, aizvien vairāk mīnu viņas psihē atklājas. Un manējā arī. Tad nu katrai pagātnes traumai, kurai uzkāpts, par ko atgādināts, mēs rīkojam psihodrāmas sesiju ar rotaļlietām, kuras izrunā visu, kas vēl jāsaprot, lai varētu piedot un aizmirst. Taču, paturot saprātā to atziņu, kas jāsaprot.

Ir labi, ka ir sapņi, taču vēl labāk, ka līdzās ir cilvēks, kurš tiem tic, tos saprot un atbalsta. Un ciena Tevi par to, ka Tu ieliec sevi visu, lai tie piepildītos.