Arhitekte

Mums piešķīra vietu bijušās Gaismas kopienas ciematā. Mazā, taču pietiekami ērtā divstāvu mājiņā. Pagaidu apdzīvojamā platība. Apkārt bija vairāki desmiti citu pāru, ģimeņu un vispār vidējās paaudzes cilvēku.

Šo ciematu kādreiz apdzīvoja Gaismas kopiena, kad tam vārdam bija jēga. Tāpat kā cilvēkus vairs nedalīja tajos, kas elpo gaisu un tajos, kas elpo nefiltrētu ķīmisku substanci, jo visur bija filtri. Tāpat vairs nelietoja vārdu Gaismas kopiena, jo tumsas kopienas vairs nebija. Taču ērtās telpas bija palikušas.

Tā nu mēs iekārtojāmies. Es strādāju tuvajā skolā, viņa birojā. Vienu dienu viņa paziņoja, ka vajag priedes uz jumta. Jo tas būs labi. Tās priedes tieksies debesīs kā antenas, viņai būs labas idejas, jo tās priedes satvers vajadzīgos informācijas slāņus. Turklāt ciematu varēs skaidri redzēt no divplākšņa lidojuma trīssimt metru augstumā to priežu dēļ.

Ļoti daudz ko varēja tajā laikā izaudzēt plantācijās. Cilvēki audzēja pat ūdeni. Ūdens darbināja auto. Kā kādreiz laboratorijās audzēja kristālus, tad tagad audzē ūdeni braucienam uz pludmali, ūdeni ikdienas braucieniem, kā arī ūdeni dzimšanas dienas atzīmēšanai kalna galā. Katrs ūdens bija specifisks, un auto ar to brauca ilgāk, jo specifiskāks tas bija.

Viņa projektēja dažādas mājas. Piemēram, sanatoriju sirds formā. Vai zinātnieku namu trīsdimensiju astoņpadsmit stūra formā. Jau daudzus gadu tūkstošus bija zināms, ka ēkas forma ietekmē domu un vibrāciju kvalitāti tajā, tāpēc specifiskām profesijām un mērķiem bija savā stilā veidoti nami.

Viņas kā arhitektes nodoms bija pētīt šo zinātnes apakšnozari. Ja kādreiz dzīvojamās ēkas cilindra vai sešstūra formā bija retums, tad pēc tam sekoja laiks, kad varēja uzprojektēt jebko.

Tas notika, jo zinātnē notika izrāviens – cilvēki iemācījās kā pantiņus skaitīt ēku kodus. Tas notika apmēram tā – celtnieku grupa, simt vai divsimt cilvēku, speciālā valodā mācījās no galvas pantiņu, kurā ar skaņām bija definēta katra telpa, stūris, siena, grīda, nesošās sijas, viss karkass, balsti, pamati un citas detaļas ēkai. Tā viņi mācījās mēnesi vai divus. Kad bija iemācījušies, viņi, sastājoties blakus un sadodoties rokās, izdziedāja visus pantus, kuri varēja būt simtiem. Dziedāšanas laikā viņu ieliktais enerģijas potenciāls kļuva par ēku, ko varēja aptaustīt ar rokām.

Tehnoloģija bija tās sākuma stadijā, taču iezīmēja pāreju uz augstāku dimensiju jau toreiz. Lai kaut kas turētos kopā, par to ir jādomā, un ir jāgrib, lai tā būtu. Inerces kļuva aizvien mazāk.


Viņai bija dažādi projekti, jo ēkām bija jābūt sinhronām gan ar tām darbībām, ko tajās paredzēts veikt, gan tieši tiem darbiniekiem, kas tajās strādā. Kas nozīmēja, ka darbiniekus varēja mainīt reizi desmit gados, kaut vienmēr bija izņēmumi.

Kopš notika pāreja uz augstāku dimensiju, cilvēkiem vairs nebija pamestu māju. Mājas pašas pazuda un pārvērtās būvmateriālos, ko varēja izmantot no jauna, ja to radītāji devās prom. Daudz kas tajā laikā izira, taču parādījās daudz brīvas vietas. Tāpēc dažus tūkstošus gadu arhitekti bija ļoti pieprasīti. Viņa bija no dzimtas, kas tajā laikā jau eksperimentēja ar dažādām idejām, kā mājai atgādināt svaiga apelsīna smaržu, kartupeļa mērķtiecību un ērkšķogu noslēpumainību.


Man ļoti patika, ka viņai ir trakas idejas. Tad es varēju teikt: “Šī ir sieva, Seleste, viņa projektē pēc visiem stiliem, kas zināmi šajā Galaktikā!”

Tādos brīžos viņa ķiķinot teica: “Taču viņš māca pēc visām metodēm, kas zināmas šajā Galaktikā!”. Un mēs smējāmies par savu lielmanību.

Īstenībā, pat ar desmit dzīvēm būtu par maz, lai izpētītu kaut vienas Saules sistēmas visus stilus vai metodes.

Taču mēs bijām te iekārtojušies, šajā koka mājiņu ciematā, lai bezrūpīgi nodotos Radīšanai.

Baseinā mirdzēja ūdens. Tas bija uzprojektēts priekšā ciematiņam un to saturēja kopā zivtiņu vēlme dzīvot ūdenī. Zivtiņas tika barotas, vienmēr parādījās jaunas. Tās visas gribēja dzīvot ūdenī. Tāpēc pat bez cilvēka klātbūtnes baseins palika vienā gabalā.


Kad es bērniem skaidroju, kāpēc tik skaistas ir šīs zivtiņas, es atgādināju vēstures gaitu: “Kad cilvēki sāka gribēt Jauno laikmetu TIK ĻOTI kā no ūdens izmesta zivtiņa tver pēc gaisa un ūdens, tas RADĀS”.