Pārdomas par grāmatu "Laimīgas mīlestības formula"
Grāmatā ir tik daudz uzrakstīts, taču dzīve saliek svarīgāko pa prioritātēm. Katram un katrai ir kaut kādas trīs vai piecas vissvarīgākās lietas savā partnerī, ko gribas redzēt
un piedzīvot, pirms vispār iepazīties tālāk par sava vārda nosaukšanu.

No sievietes skatpunkta - pirmajās sekundēs vīrietis tiek novērtēts, un tad ir praktiski neiespējami, ka šis vērtējums varētu tikt mainīts.

Ļoti varu piekrist grāmatas autora teiktajam, ka sākumā jāiemācās mīlēt sevi, tad citus. Ļoti daudz jādomā par to, ko vari dot, pirms gaidīt kaut ko no partnera.

Taču vēl ir svarīgi, kādā apziņas līmenī mēs dzīvojam. Kas vienam ir normāli un ikdienišķi, citam var šķist zinātniskā fantastika vai vienkārši lielīšanās.

Lai izveidotu jebkādas attiecības, ir vajadzīga abpusēja sapratne. Ja viens tikai runā savu, otrs pasmaida, noklausās un aiziet, tad ir skaidrs, ka tur var būt pieklājīgs,
lietišķs kontakts, ko par attiecībām grūti nosaukt.



Man ļoti patīk šī doma par mazo meitenīti Marū, kura skolā teica, ka viņas mammai ir kosmosa kuģis. Tiklīdz viņai kāds noticēja, viņa no tā vien bija laimīga.
Tāpat var ļoti ātri iztaustīt otra spēju saprast, pasakot vislielākās ārpus normas lietas par sevi. Protams, ja pirms tam ir bijis lūgums pastāstīt par sevi.

Godīgums ir pašā sākumā. Bez tā nav uzticības un drošības. Un tas, no sievietes skatpunkta, ir ļoti, ļoti svarīgi.



Vēl viena frāze, ko esmu dzirdējis no meitenēm - "Tevi nav par ko apbrīnot". No sievietēm, kuras pievērš uzmanību, jo viņām ir žēl, ir jāturas pa gabalu. Ja ir žēl, tad diez vai ir cieņa. Ja attiecības ir bez abpusējas cieņas, tad tās ir postošas attiecības.

Katrā cilvēkā ir kaut kas apbrīnas un cieņas vērts. Kam ir acis un saprāts, tas to saskatīs un novērtēs.