Below are 20 journal entries, after skipping by the 180 most recent ones recorded in Eos' LiveJournal:

[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]

Saturday, September 23rd, 2023
5:05 am	Paldies Mātei Zemei par iespēju izdejoties lietū. (1 Comment |Comment on this)
Tuesday, September 19th, 2023
8:42 pm	Rudens prieks Sveiks, mans mīļais ķermeni! Kā Tu jūties šajā saulainajā dienā? Vai Tev ir pietiekami daudz vitamīnu un minerālvielu? Vai Tu jūti, ka ir pietiekami daudz jogas, rīta skrējienu pa mežu un gar jūru? Vai Tevi apskauj bieži un cieši? Man ir prieks, ka Tu esi mans templis. Tu labi smaržo, Tevī ir vingrība un jauda. Tu spēj nest, skriet un ātri atslābt pēc saspringta darba. Vai visa ķīmiskā fabrika Tevī ražo pietiekami daudz sārmainas vides? Vai Tev patīk tā pārtika, ko Tevī lieku? Vai es Tev dodu pietiekami daudz miega, atpūtas un labsajūtas? Vai Tu vēlies papildus masāžas? Vai, varbūt, ūdens procedūras? Man šķiet, ka Tev neviens sen nav pakasījis aiz auss un nomazgājis muguru pirtī, vai tā varētu būt? Es ceru, ka Tu jūties caurmērā labi. Sapņos man rāda tikai skaisto un labo. Vai zilie loki zem acīm tik ātri pazūd, jo āda ir laba, vai tāpēc, ka Tu rūpējies par mani, ķermeni? Man dažreiz pietrūkst, ka glauda galvu un matus, vai Tev arī? Vai tad, kad mēs ieejam dziļā meditācijā, un Tu trīci labsajūtā, vai tas Tevi atjauno tikpat ļoti, cik mani? Vai Tu pietiekami bieži raudi un smejies? Varbūt jāļauj vairāk vaļas emocijām, lai viss tīrās ārā? Varbūt Tev vajag vairāk klusuma un vienatnes, laika pie ūdenskritumiem, laiku augstu kalnos, mūžamežos? Varam pamēģināt sāls vannas un baseinu, ko saki? Varbūt kāds eksotisks auglis šajā rudenī Tev liktu no laimes smaidīt? Vai es pietiekami daudz gatavoju mājās, lai visas garšvielas būtu ideālās proporcijās? Ak, ķermeni, cik pateicīga Tev esmu! Tu celies pirms saules, redzi simts metru tālumā lietainā laikā, un es uz ceļa jūtos pavisam droši. Kad ir par skaļu, es aizspiežu ausis, lai Tev ir vieglāk. Tad mēs dodamies mājās zem segām, ar siltu tējas krūzi, kādu saldumu un foršu komēdiju. Es sagādāju mums mīļoto cilvēku, kas mūs apsedz, ja pa nakti nokrīt sega. Vai, ja steidzoties pa ielu, nokrīt cimds, parādās labvēlis, kas uz to norāda. Es dodu Tev maigumu un drošību. Istabā ir pietiekami gaišs, aizkari biezi, sienas biezas, gulta cieta, un mugura Tev paliek taisna. Aiziesim uz masāžu nākamnedēļ, labi? Pasmiesimies par dzīvi, par visiem tiem niekiem, kuru dēļ rudeņos gandrīz rodas iesnas. Atcerēsimies uzlikt šalli, cepuri, izžāvēsim matus rūpīgi. Tev ir tik skaisti, zīdaini mati! Paņemsim lietussargu rokassomiņā un divdesmitnieku braucienam taksometrā mājās jebkuros laikapstākļos. Par ko Tu domā ķermeni, pirms iemiedz? Es domāju par to, cik lieliska ir bijusi tekošā diena. Cik pateicīga esmu visiem, kas mums palīdz kopā augt. Arī Tev, ķermeni, jāaug un jāpielāgojas, dažreiz sāp galva, kad strauji apziņa mainās. Es saprotu, mums visiem tā gadās. Caur Tevi darbojas arī sajūtu ķermenis, caur tiem pašiem nervu galiem. Taču mēs visu harmonizējam, cik vien es ātri protu. Arī es tikai mācos. Paldies, ka esi, ar mīlestību, Dvēsele (Comment on this)
Sunday, September 17th, 2023
3:50 pm	“Mīlestība uzvar” Šodien iepirkos Rimi. Blakus stāvēja sirmgalve, gadi 90. Viņa bija pirms manis, pirka krējuma paciņu. Vēl pirms viņas bija kāda sieviete ar iepirkumu ratiem. Kamēr sirmgalve maksāja par savu krējumu, pārdevēja to bija pa lentu jau aizslidinājusi tālāk. Krējumu paķēra sieviete ar iepirkumu ratiem un iznesās strauji ārā no veikala. Kad sirmgalve bija samaksājusi un lūkojās pēc krējuma, pārdevēja teica, ka tā nav viņas darīšana, viņai ir jāskaita nauda, un sirmgalvei pašai jāuzpasē savs pirkums. Sirmgalve bija neapmierināta un palika veikalā, lai ar pārdevēju kopā noskatītos video ierakstu, kurā redzams, kā sieviete paķer viņas krējumu. Pa to laiku pārdevēja bija pārdevusi man manus produktus, un es gāju ārā no veikala. Cik interesants notikums! Man gadījās līdzīgi, un gaismas skolotāja teica, ka tā Visaugstākais vienkārši izlīdzina karmu, ja kasē, piemēram, izdod naudas par maz. Tomēr es gribēju saprast, ko man no šī mācīties. Lūdzu zīmi. Kad izgāju no veikala, pacēlu acis augšup, un pirmajai sievietei, kas nāca pretī, bija T-krekls ar uzrakstu “Love wins” (Mīlestība uzvar). Tātad, šis viss ir gaismas plāns. Tomēr pārdevēja teica – katram pašam savs pirkums jāuzrauga. Rimi apsargu arī vairs nav. Sargā sevi pats. (Comment on this)
Thursday, September 7th, 2023
1:22 pm	“Parunāsim par Tevi? Parunāsim par mums!” Kādas labās gribas sievietes Inēlijas Benzas, čīlietes, eseja Šajā esejā es apskatīšu vienu no galvenajiem uzvedības modeļiem, kas cilvēku novājina – apsēstību ar “Es, man un priekš manis”, un, kā šo uzvedību mainīt, lai kļūtu par jaudīgu, pašpietiekamu esību. Tumsas daļa no duālisma pēdējā laikā ļoti cenšas kāpināt savu spiedienu, lai samazinātu cilvēku apziņas līmeni un gaismas jaudu uz planētas Zeme. Daudzas no viņu metodēm ir balstītas uz nošķirtības ilūziju, ar ko esam uzauguši, un kura mums tikusi mācīta no dzimšanas. Šī ir ilūzija, kura liek mums kalpot sev un kļūt apsēstiem ar savu personu. Tā liek mums domāt pašiem par sevi, par to, ko citi par mums padomās vai varētu padomāt, kādu labumu mēs varam iegūt no citiem vai Visuma, vai vispār, kādu labumu, katrā situācijā gūt. Pēc maniem novērojumiem, pēdējās divas paaudzes ir audzinātas ar lielu, pārspīlētu “man pienākas, man ir tiesības” apziņu un vēlmi pēc tūlītējas baudas, kuru pastiprina ārēja stimulācija 24/7 internetā un citur. Vēsturiski mēs varam ieraudzīt, ka daudzas filozofijas cenšas tikt galā ar šo novājinošo stāvokli, ko tautas valodā sauc par Ego. Ar lielo burtu. Liela daļa šo filozofiju uzbrūk ego un cenšas to izdzēst. Tās cenšas izdzēst “Es, man un priekš manis” apziņu pilnībā, lai atrisinātu problēmu, un tās tic, ka ego likvidēšana ir vienīgais, kas ļaus cilvēkam izaugt un tapt apgaismotam. Paskatīsimies uz vārda “ego” definīciju. Ego ir vārds latīņu valodā, kas nozīmē “Es”. Tātad, šo filozofiju piekritēji domā, ka ir jāizdzēš ego, jāizdzēš arī individualitāte, viņu personība un viengabalainība. Izklausās pēc asimilācijas, pareizi? Nešķiet labi izdzēst savu individualitāti. Ir sajūta, ka tas ir pat ļoti nepareizi. Būt par kādas atsevišķas apziņas paudējiem ir daļa no tā, kas mēs esam un kādi mēs esam. Kad cilvēks uzzina, ka ego ir jāizdzēš, viņš vai viņa var nospriest, ka jāizdzēš pilnīgi visa “Es, man un priekš manis“ konstrukcija. Ja paskatās no asimilācijas viedokļa, mēs taču negribam būt bezpersoniski bioroboti, kuri atsaucas uz norādījumiem no citiem un ārēju stimulāciju. Kas nozīmē, ka šie cilvēki var nonākt pilnīgā sevis noliegumā, savu vēlmju un vajadzību noliegumā, kas arī ir ļoti traumējoši. Tātad, mēs ieraugām divus “grāvjus”. Viens ir pilnīga un pārspīlēta domāšana par sevi, savu nozīmīgumu, iedomība. Otrs ir pilnīga iznīcība patībai, uzbrukums sev un sevis noliegšana, savas individualitātes noliegšana. Slimīgs ego, iedomības pilns ego, tiek mēdijos reklamēts un modernajā sabiedrībā atbalstīts saskaņā ar patērētāju kultūru un masu kontroli. Galēja “skaldi un valdi” politika attiecībā uz cilvēku nošķiršanu. Daudzi cilvēki pakļaujas šai propagandai un kļūst iedomības pārņemti un iegrimuši sevī. Šī programmēšana ir tā veidota, lai cilvēku novājinātu, un tam grautu realitātes izjūtu. Šie cilvēki arī visu laiku meklē ārēju apstiprinājumu, ka patiešām ir nozīmīgi, svarīgi, vērtīgi. Šī sabiedrība ir tā veidota, lai kultivētu “Es, man un priekš manis” cilvēku. Un, kad cilvēks ir iekritis iedomības slazdā, nelaimīgs un nošķirts no patiesās patiesības, viņš ir gatavs, lai viņu pļautu tie, kas vēlas kontrolēt cilvēkus un izmantot to enerģiju savām vajadzībām. Viņi ir gatavi “ upuris/varmāka” un “vergs/vergturis” attiecību modeļiem. Labās gribas cilvēki bieži nonāk slazdā, kas ir apziņa “Tev visiem ir jāpalīdz”. Loģika ir tāda, ka “kalpošana sev ir slikta un atņem mums jaudu. Jākoncentrējas uz došanu, tas mani glābs un palīdzēs augt.” Kalpošana citiem var būt tāds pats slazds kā kalpošana sev. Došanās no viena grāvja otrā arī ir pazudinoša. To izmanto dažādas organizācijas, kas kultivē “svētā mocekļa” sindromu, ka jādara visu laiku ir savai darba vietai, savai draudzei, savai kopienai, tikai citiem, citiem, atdodot visu savu laiku, enerģiju un pat īpašumus. Mocekļa sindroms ir ekstrēma glābējs/upuris attiecību modeļa forma, kas arī ir “vara pār citiem” paradigmas ietvaros. Mocekļa sindroms ir tad, kad viens cilvēks uzņemas ciešanas, lai citi neciestu. Mocekļi cietīs badu, lai pabarotu citus. Tie veiks pārcilvēciskus darbus, kas tos padarīs izsmeltus, lai tikai citiem radītu ērtu dzīvi. Bieži vien mocekļi par saviem “sasniegumiem” pat informē citus, “Es taču Tev tik daudz daru...” Abi uzvedības modeļi ir bāzēti nošķirtības ilūzijā, kas ir priekšnoteikums, lai būtu duālisms. Bez šādas programmēšanas, tās pieņemšanas, pastāvīgās smadzeņu skalošanas, iedomības idealizācijas mēdijos, bailēm un stresa, tumsai uz Zemes nebūtu iespējas būt. Nevarētu notikt kari, vergturība, alkatība, spīdzināšana, izmantošana un citas lietas. “Parastais esības stāvoklis” Nesen es fotografēju kāzās un viena no viesēm sāka krist panikā, ka bildēs izskatīsies slikti. Viņa apgalvoja, ka sarkst, ka ir par kautrīgu... Taču līgava vēlējās bildes ar visām savām draudzenēm. Kā man bija palīdzēt šai dāmai tikt ārā no sava ego uzplūda? “Paskaties uz savu draudzeni, kas Tev stāv priekšā! Viņa ir tik skaista! Domā par to, cik viņa labi izskatās, un cik ļoti Tu viņu mīli!”, es teicu. Draudzene arī smaidīja un skatījās šai viesei sejā ar lielu labvēlību, parādot, ka viņa arī, īstenībā, izskatās ļoti labi. Vieses sejas panti atguva mieru, viņa pasmaidīja, un, godīgi sakot, atguva grāciju. Pēc tam man sanāca labas bildes ar viņu. Tātad, kas notika? Viņas apziņa mainījās no biklas, egoistiskas domāšanas, no novājinošā “Es, man un priekš manis”, uz plašāku apziņu, kura ļāva saslēgties un mīlēt tajā momentā savu draudzeni. Novērtēšana un mīlestība šo abu draudzeņu starpā ļāva radīt saikni, mīlestības saikni, kas vibrācijās un jaudā pārspēja iekšējo bikluma “Es” dialogu. Tā radīja “Mēs” apziņu. Tas patiešām ir tik vienkārši Šis piemērs parāda, cik liels iesprūdums rodas, esot “Es, man un priekš manis” domāšanā, un, cik plaša, ticību dodoša ir “Mēs, mums un priekš mums” domāšana. Cits stāsts ir par to, kā es uztvēru pasauli, pirms kāds laipns vīrs man iemācīja sevī apklusināt citu domas. No bērnības es dzirdēju visu cilvēku domas telpā. Ne tikai viena cilvēka, visu cilvēku vienlaicīgi. Kad biju bērns, tas bija panesami, jo citi bija savā realitātē, es biju tikai blakus. Taču pieaugot, jau jaunas sievietes vecumā, citu domas sāka pievērsties arī man, vēloties no manis iegūt uzmanību. Iedomājieties piecus cilvēkus, kas ienāk telpā, ierauga Tevi, bet domās sarunājas paši ar sevi. Ne savā starpā, viņu iekšējais dialogs ir tikai par sevi, sevi. “Ko citi par mani domā tagad? Kā es izskatos no malas? Vai es labi smaržoju? Vai esmu smaidīga?” Tagad iedomājieties piecus cilvēkus, kas jums cenšas apsēsties tik tuvu, ka dzirdat to sirdspukstus, saožat to sviedrus, un to domas gaida, kad beidzot ko viņiem labu teiksiet. Tā es jutos. Kā es teicu, kāds labs cilvēks man iemācīja šo spēju regulēt. Viņam arī bija šī spēja un viņš bija sapratis, kā nogriezt skaņu citu cilvēku domām. Tā bija vienkārša metode, iztēloties radio kloķi, to pagriezt un skaņa samazinājās, līdz apklusa. Man tas šķita uzjautrinoši, ka šie cilvēki regulāri domāja par to, ko citi par viņiem domā, jo “tie citi” par viņiem nedomāja gandrīz nemaz. Reti kad bija tā, ka kāds patiesi domāja par otru cilvēku ar sirds siltumu un labvēlību, biežāk nedomāja par citiem nemaz. Vēl retāk bija atrast cilvēku, kurš nedomāja par citiem vai par sevi nemaz, bet bija tik ļoti “viss ir viens” apziņā, ka nenošķīra. Tā vietā šī cilvēka domas bija par pasauli, Visumu, par kopienu, kuras daļa viņš bija, un dažreiz domu nebija vispār, tikai esība šeit un tagad. Un tā esība bija milzīga, visaptveroša. Tik milzīga, ka šis cilvēks neizcēlās tās sastāvā, jo bija ar to saplūdis. Reiz es satiku tādu cilvēku. Ja es gribēju telpā atrast cilvēku, tad to nevarēja. Taču, ja es gribēju telpā atrast “prieka enerģiju”, tad es atradu viņu uzreiz. Viņš bija ļoti patīkams, taču viņam apkārt esošo cilvēku enerģija bija ļoti pieprasoša, projicējot autoritāti un vēlmi saņemt uzmanību, ka man drīz apnika, un es devos projām. Biju droša, ka viņam bija daudz vieda, ko teikt, bet vēlāk viņš man personīgi pateica, ka tur atradās tikai tā novērotājs. Atskaitot šo vīrieti, es neesmu satikusi cilvēku, kurš nedomā tikai par sevi, savām problēmām, savu dzīvi, savām attiecībām, savu naudas situāciju, savu veselību, saviem bērniem, mazbērniem, un to, ko citi par viņu domā. Tagad, ja šo lasot, Tu jūties aizskarts, vai domā, ka labāk man netuvoties, jo Tu arī tāds esi, tad Tu vari mainīties. Pastāv kvantu lēciena punkts Redzi, “man, man, man” realitāte, kurā ir daudzi labās gribas cilvēki iesprostoti, nav pilnībā jāizdzēš, lai kristu otrā grāvī, kalpojot citiem. Tai ir jāaug, lai iekļautu savus draugus un biedrus, un vidi. “Es” ir jāatbrīvo no ilūzijas par nošķirtību. Tas var kļūt par “ES”, par individualitāti kolektīvā, kura ir veselīga un savienota. Kāpēc Tev tas jādara? Jo esot viens, Tu esi nespējīgs un viegli pieejams tumsas spēlītēm. Savienots kopienā, Tu esi jaudīgāks, apzinīgāks, mazāk ievainojams. Paplašinot savu apziņu uz “Mēs, mums un priekš mums”, Yu kļūsti savienots, pievienots, apzinīgāks un iedvesmots no tiem, kuri ir Tavā apziņas līmenī, Tu topi jaudīgs un imūns uz tumsas spēlītēm. Tava pašapziņa un individualitāte pārstāj būt iedomu apklāta, tā vietā tā tiek audzēta, pabarota veselīgi un harmoniski, lai Tu varētu izpausties vislabākajā veidā, esot jaudīgs un stiprs. Tava unikalitāte kļūst par Tavu spēku un paplašina horizontus arī citiem, tāpat kā citu unikalitāte paplašina Tavus. Tāpat kā viese kāzās, kura pārstāja būt pārņemta ar sevi, un tā vietā sirds līmenī savienojās ar draudzeni, kļūstot skaista un imūna ego slazdiem, tāpat Tu vari kļūt lielāks, varošāks un apzinīgāks, esot kopā ar citiem, ar planētu Zemi un vidi. Viens no vingrinājumiem, lai atbrīvotos no “Es, man un priekš manis” domāšanas ir nelietot šos trīs vārdus vismaz nedēļu, komunicējot ar citiem. Piemēram, neteikt “Es gribu iet uz pludmali”, bet gan “Vai mēs varētu aizietu uz pludmali?”. Vai, ja esi viens, tad nedomāt, kāds kaifs ir pie jūras, bet par to, ka jūra arī ir dzīva, un, kā gan jūra šobrīd jūtas? Tā vietā, lai domātu par sevi, asociē sevi ar smiltīm, ar akmentiņiem pludmalē, ar ūdeni, ar šalkoņu, ar vēju, ar sauli vai mākoņiem, citiem pludmales apmeklētājiem. Esi paplašinātā apziņā – esot ķermenis, domas, smaids, visaptverošās sajūtās par konkrēto šeit un tagad. Pārvari attālumu starp “Es” un “pludmale”. Nesen noklausījos interviju TV ar puisi, kurš stāstīja par savu pieredzi, kā bijis saplūdis ar saulrietu. Viņš runāja, kā šis viens mirklis izmainīja viņa dzīvi pilnībā. Šis mirklis laika plūdumā viņu padarīja laimīgu, veiksmīgu, iedvesmotu un citus iedvesmojošu. Doma bija tāda, ka viņš devās vērot saulrietu pie okeāna katru vakaru. Taču reiz, kaut viņa iekšējais dialogs cepās, viņš pamanīja saules krāsu skaistumu saulrieta mirklī. Tas bija kā katru vakaru, un šī skaistuma dēļ viņš tur gāja. Taču tajā reizē, viņš pēkšņi sajutās, ka viņš ir Krāsas, ka viņš ir Saule, viņš ir okeāns, akmeņi, augi, koki, gaiss sev apkārt. Būtībā viņš sevi sajuta kā visu, vienlaicīgi. Viņš bija pati vide, visa uzreiz. Tas brīdis beidzās, un viņa apziņa atgriezās pie viņa cilvēka domāšanas, taču viņš varēja par šo pieredzi pastāstīt citiem. Šī pieredze viņu pilnībā izmainīja. Es mīlu stāstus par apgaismību un augšanu. Daudz šādi stāsti ir par “nāvei tuvām pieredzēm”, kur cilvēki vairs nerunā pirmajā personā, jo pieredze ir bijusi tik fundamentāla. Viņi raksta trešajā personā, tad beigās integrē savu pieredzi un atkal iemācās rakstīt pirmajā personā. Galu galā, svarīgi ir saprast atšķirību. Kāpēc mēs esam individualitātes, taču dzīvojam kopradītā realitātē. Kad Tu kļūsti vairāk par “Tu”, un esi daļa no “Mēs” (un, ne tikai “mēs”, bet arī “mēs”), Tu pilnībā saproti savu patieso dabu, realitātes dabu un jaudu, ar ko radīt vidi sev apkārt. Tam nav jānotiek momentā kā Dzen, vienā atklāsmes brīdi, vai kā cilvēkiem, kas pieredz “nāvei tuvu pieredzi”. Tas var notikt jūsu vēlēšanās dēļ, Tu vari sevi pārprogrammēt lēni un cītīgi, katru dienu mācoties. Kāpēc es par šo rakstu atkal? Mūsu pasaule ir polarizējusies tajos, kas vēlas valdīt pār citiem, un tajos, kas vēlas vienlīdzību. Mēs izvēlamies labās gribas cilvēku kopienas, vienotību. Lai radītu realitāti, kurā nav iespējama “vergs/vergturis” dinamika, mums jāatgūst sākumā brīva cilvēka statuss. Viena no lielākajām novājināšanas programmām ir egoistiskā apsēstība ar savu personu, ko mums māca no dzimšanas, programma, kura mūs atdala no mūsu vides, mūsu ģimenes, mūsu sabiedrības un mūsu pasaules. Nošķirtības ilūzija. Tā ir mānīga, jo mēs, patiesībā, neesmu šķirti no šiem apziņas laukiem, mēs paši esam, visās nozīmēs, mūsu vide, mūsu ģimene, mūsu sabiedrība un mūsu pasaule. Tikai mēs to nezinām, vai arī apzināti nejūtam šīs “mēs” sajūtas pagaidām. Un mēs nepiepildām, pagaidām, visus šos “mēs” ar tām sajūtām un nodomiem, lai radītu tādas “mēs” vides, kādas vēlamies un kādas ir harmoniskas. Tā vietā mūs iedarbina visādas zemu vibrāciju enerģijas kā bailes, stress, uztraukumi par izdzīvošanu, tāpēc šādas enerģijas vēl ir uz Zemes. Mēs paši izvēlamies savu amnēziju/ atmiņas zaudēšanu par to, ka var būt citādāk. Mēs paši izvēlamies radīt “vergs/vergturis” un “boss/padotais” dinamikas un vidi. Tā nevarētu notikt, ja mēs izvēlētos būt vienoti. Daudzi labās gribas cilvēki uzauga tīri, taču nesaprata šo sabiedrību, un tad attapās, ka jau tiek knābāti un pakļauti. Jau kļuvuši nespēcīgi sistēmas priekšā, kura mūs no bērnības programmējusi, ka tā esot “normāli”. Tagad, tāpēc, ka Tu šo aizvien lasi, ir laiks sevi pārprogrammēt no bezspēcīga cilvēka un atgriezties pie apziņas, ka esi viens ar visu. Ir laiks būt patiesajai esībai, brīvajam cilvēkam. Lai tas notiktu, nošķirtības ilūzijai ir jāizzūd. Vēlreiz, tas nenozīmē, ka Tev jāpārstāj būt Tev, vai jābeidz būt individualitātei. Tas nozīmē apvienošanos, atbildības uzņemšanos par savu vidi, ģimeni, sabiedrību, kopienu, un pasauli. Tapt redzētam Es sāku šo eseju ar aprakstu par savām sajūtām par to, ka citi domā tikai par sevi. Ka viņi vēlas tikt pamanīti, novērtēti, ka viņi pieprasa no manis kaut ko. Esmu ievērojusi, ka lielākā daļa cilvēku vēlas tikt pamanīti, mīlēti, apskauti. Tāpēc, ka visi grib ņemt, dinamika var ātri kļūt par “Ko es iegūšu no šī cilvēka, situācijas vai sarunas?” Kad es satieku cilvēku, man interesē viņa individualitātes detaļas. Kā viņš nes savu augumu, kā tur rokas, kā smaida, kāda ir kosmētika, ādas krāsa, sejas forma. Kāpēc man tas interesē? Jo katrs cilvēks ir unikāls. Tāpēc jūs varat iedomāties, cik absurdi man šķiet tas, ka citi par citiem gandrīz vispār nedomā, neinteresējas, tikai par to, ko varētu iegūt no otra. Viņu domas, piemēram, ir “Es gribu, lai tas cilvēks iedod man darbu” (otrs cilvēks domā par to, vai kaķi privātmājā izlaida dārzā). “Kāpēc tas otrs uz mani tik dusmīgi skatās?” (otrs cenšas ar mēli izbakstīt ēdienu no zobu starpas). “Vai viņam es patīku?”(viņš domā par to, vai viņa mašīnas dzinējs vēl ilgi kalpos, tas jau rūc). “Es gribu, lai viņš ar mani draudzējas, jo man nav draugu šajā jaunajā pilsētā” (otrs cilvēks domā, ko ēst pusdienās, un, vai viņa simpātija arī būs kafetērijā) Ceru, jūs saprotat. Tāpēc, kādēļ man interesē “mēs” nevis “Tu”? Jo augstas ētikas un kultūras sabiedrību nevar izveidot no ar sevi pārņemtiem cilvēkiem. Liela daļa cilvēku NEKAD šajā dzīvē nav patiesi sadzirdēti, ieraudzīti vai apskauti. Liela daļa cilvēku NEKAD nav varējuši sevi pilnībā, godīgi un patiesi, bez maskām izpaust otra cilvēka klātbūtnē. Un, pat ja viņi ir centušies, viņi nav pamanīti, jo citi bijuši tik pārņemti ar sevi, ka nav viņus patiesi ievērojuši. Kad cenšaties audzēt savu apziņu uz “Mums, mēs un priekš mums” tuvāko dienu, stundu laikā, nedēļu un mēnešu laikā, pavadiet laiku ar otru cilvēku un savienojieties ar viņu! Ievērojiet, cik skaists viņš ir, cik unikāls, cik gara bijusi evolūcija, lai viņš varētu rasties, viņa seja, vārdi, domas, viņa balss, darbības un atbildes. Piecas minūtes patiesi savienojieties ar saviem draugiem, tuvajiem un mīļajiem, sadzirdiet viņus, un tas var izmainīt viņu dzīvi pavisam. Tas ir brīnišķīgi. Bet, ja Tu šī uzdevuma laikā domā par to “Cik es labs, es dodu citiem”, un gaidi, ka otrs arī Tevi novērtēs, tad Tu uzdevumu veic nepareizi. Vai Tu esi gatavs veikt šos uzdevumus un tapt vienots ar vidi, kurā esi? Vai mēs esam gatavi? Darīsim to. Jā, darīsim to! (Comment on this)
1:07 am	Ziemeļmeitu lūkojoties Esmu beidzot atradis dāmu ar augstu saskarsmes kultūru, kas izpaužas tā, ka viņa prot uzturēt sarunu, ne tikai gaida jautājumus un uzaicinājumu uz restorānu no vīrieša. Viņa pati raksta, ka meklē džentlmeni, kas noteikti saskan ar to, ka es reiz draugiem.lv laikos meklēju jaunkundzi/mademoiselle, tas bija pirms gadiem 18 laikam. Mana vīzija toreiz un tagad par jaunkundzi (un domāta neprecēta dāma jebkurā vecumā, kaut vai 50), * Izglītota - tas nozīmē zināt mākslas, literatūras, mūzikas vēsturi * prot valodas - angļu, franču, vācu, poļu, spāņu, itāļu - visu lielo Eiropas valstu valodu zināšana skaitās, jo vairāk, jo labāk * prot dejot balles dejas * prot dziedāt vai spēlēt kaut vienu instrumentu * prot vismaz pāris rokdarbu * prot gatavot ēst * prot plānot laiku * prot kontrolēt savus impulsus, vēlmes, kaprīzes, tās apzinās, bet nav to verdzībā * zina, kas ir viņas "tips", zina, ko grib romantiskajā jomā, pat ja attiecību nekad nav bijis. Kaut vai aptuveni. Šāds apmēram saraksts bija toreiz, pirms 18 gadiem. Šķita, iepazīties augstskolas ballē ir reāli. Iepazinos, bet radās papildus jautājumi. Augstākminētajā sarakstā nav nekā par tēmu "labs" cilvēks. Tāda sieviete var būt auksta aprēķinātāja, slīpēta, manipulētāja, čūska, merkantīli tendēta uz vēlmi raust sev uzmanību un dāvanas, bet ne veidot ģimeni. Tāpēc vēlāk nāca klāt vēl prasības: * mīl sevi, pieņem sevi un citus. Cenšas pieņemt visus, kādi tie ir * Tiecas uz gaišo, labo, pozitīvo. * Enerģiju rod dabā, klusumā, meditatīvās nodarbēs (skriešana, rokdarbi, mākslas darbu veidošana u.c.) * Tiecas uz sevis pilnveidi, vienmēr ir augšanas procesā kā cilvēks. Pilnveidojas, uzlabo savu raksturu, strādā ar savu ego, lai tas nediktētu un neradītu traumas pašai un apkārtējiem Pēc tam satiku arī šādas sievietes, taču izrādījās, ka arī viņās ir vēl haoss. Vēl prasības: * pašdisciplīna * vēlme vienmēr justies izcili, spēt analizēt cēloņus, ja kas spēj izsist no līdzsvara * garīgās prakses katru dienu, lai noturētos līdzsvarā. Kaut ir dāmas, kurām skriešana ir vienīgā garīgā prakse un viņas nekad nečīkst, zinu tādu vienu * apzināties savu misiju šajā dzīvē, savus talantus, dotības, izkopt tās * pilnībā reālistiski spēt raksturot sevi, savus + un -, kur ir vajadzīga izaugsme * darbs ar visa veida traumām, negatīvām pieredzēm Tad nu saliekot šo visu kopā, sanāk sakarīga dāma, plaši ņemot. Šādas pazīstu kādas piecas, tā kā viņas ir reālas, pat ja man pusaudža gados šķita, ka šādas ir tikai pasakās. Taču tieši tāpēc, ka viņu ir tik maz, vēl jo vairāk es tām cenšos teikt, ka ļoti novērtēju, ka viņas ir manā dzīvē. Kā darba kolēģes, kā draudzenes, kā paziņas. Man pašam, acīmredzot, jāizaug, lai satiktu tādu, turklāt brīvu un manā vecuma grupā. (Comment on this)
Tuesday, September 5th, 2023
10:37 pm	Pārāk labs citāts, lai aizmirstu Cel visus savus izglītības mērķus uz audzināmo rakstura pilnveides, un tad Tu vari ar pārliecību domāt par to, kā celt viņu sekmes arī mācību programmas ietvaros. (Comment on this)
Sunday, August 20th, 2023
1:23 pm	Par grāmatu “Kā mans tētis atrada sev sievu”, Rēli Reinausa Grāmata ir it kā domāta pamatskolas vecuma bērniem, kuriem ir nepilnās ģimenes. Kuru mammas vai tēti meklē otru pusīti otrajām laulībām. Galvenais varonis ir arhitekts, tētis Stens, kura sieva un viņu meitenes mamma nomira pāragri. Viņam ir 37 gadi, viņš strādā birojā, viņš viens audzina savu 12 gadīgo meitu. Viņš ir visādā ziņā normāls igaunis. Grāmata ir sarakstīta ar humoru. Tajā parādīti zemūdens akmeņi, ar ko var sastapties pavisam labs pilsonis, kurš vienkārši meklē sievu. Dara to sistemātiski, pieklājīgi, bez ego un augstprātības. Viņš satiek dažādus sieviešu arhetipus, kas apspēlēti vairāk - “uzcītīgā pedante”, “trakā ezotēriķe”, “izdzīvošanas mežā speciāliste”, “mazo sunīšu lutinātāja”, “zeltrace”, “ērce (kas piesūcas un sēž uz kakla) ”, “trakā svaigēdāja”, “bioloģiskais pulkstenis”, “trakā feministe”. Tētis savā ceļojumā uz sievas atrašanu iemācās savaldzināšanas teicienus “pick up lines”, iemācās neuzdot pārāk daudz jautājumu, bet tomēr uzzināt visu, ko vēlas, par sievieti, iemācās saprast interneta portālu bildes sievietēm, un, kā nojaust, ja bilde ir 5 gadus veca vai citādi mānīga. Viņš uzzina, ka nedrīkst nonākt draugu zonā “friend zone” un, ka ar sievieti jau pirmajā randiņā ir jābūt jūtu ķīmijai, lai būtu liela vēlme tikties vēlreiz. Ka vīrietim jābūt pašapziņai un pašpārliecinātībai, lai iepazītos. Man personīgi šķiet, ka šī grāmata ir DAUDZ vairāk kā bērnu grāmatiņa, ko palasīt humora pēc pamatskolas bērniem vai biroja darbiniekiem vecumā no 30-50. Šī grāmatiņa ir kā rokasgrāmata vientuļiem vīriešiem, kā izturēties randiņos, kā iepazīties saprātīgi, pieklājīgi. Tā kā autore ir sieviete, tad te ir ļoti daudz empātijas un smalkjūtības. Stens ne reizi neapvainojas par atraidījumu, tikai mācās. Turklāt viņam palīdz visu saprast viņa paša meita Keita. Lai arī grāmata ir par tēti, arī sievietēm, kuras meklē normālu, labu, sakarīgu vīrieti te ir daudz materiāla, lai saprastu, kādas rakstura īpašības ir norma, kas ir jau ekstrēmi. Stens vienā brīdi saprātīgi spriež, ka vispār jau ir labi, ka sieviete prot gan orientēties mežā, gan ir tīrīga, gan ieturēt diētu, gan rūpēties par savu suni, gan ir mūsdienīga attiecībā uz dzimuma lomām un darba dalīšanu, taču visam ir jābūt ar zelta vidusceļu, samērīgi. Grāmatai ir laimīgas beigas. Stens iepazīstas kafetērijā, satiek vientuļo māmiņu, viņiem saskan un pat viņu bērni sāk mācīties vienā klasē. Šī grāmata man lika aizdomāties, cik daudz #metoo kustība vīriešiem ir traumējusi smadzenes. Ka viņi kautrējas iepazīties, jo to varētu traktēt kā uzbāšanos. Cik divkosīga ir tā bildīte par “human resources”, kur darbiniece priecājas par komplimentu no smukā, jaunā kolēģa, bet izbailēs skatās, ja komplimentu sniedz nevīžīgs kolēģis mazliet gados. Domāju arī, ka ir jābūt drosmei, lai kafejnīcās ietu klāt pie sievietēm, kuras sēž vienas, un jautātu: “Vai drīkst te apsēsties?” Man interesētu, kā iepazīties ar vīriešiem šajā pašā vecumā, kurus interesē laulības, ģimenes dzīve, forša kompānija, un tikai ceturtajā vietā sievietes vizuālā pievilcība. Varbūt tas ir par daudz prasīts, vienkārši ar vīriešiem, kam patīk ģimenes dzīve un izbraukt zaļumos ar ģimeni tā vietā, lai brauktu makšķerēt ar čomiem. Kaut kā ar to Latvijas dzimstības līmeni ir jāstrādā. Igauņu rakstniece pasteigusies priekšā. (Comment on this)
Saturday, August 19th, 2023
7:06 pm	Par koncertu “Skaņu pļavas” šodien 13.00 Rīgā, Brīvdabas muzejā, Usmas baznīcā Jutu, ka man ir ļoti paveicies, ka 19.augustā notiek koncerts, kurā uzstājas dziedātāji Aija Veismane un Emīls Gilučs, arfiste Elizabeta Lāce. Tajā bija arī vairāki skaņdarbi arfai solo. Man visvairāk patika Paula Dambja komponētā dziesma, taču arī pārējie skaņdarbi lieliski iederējās 18.gs rokoko stila baznīcā, kur notika koncerts. Sen nebiju redzējis tik krāšņas kleitas izpildītājām. Kuriozs šajā koncertā bija tāds, ka, sākot dziedāt Aijai Veismanei, prožektors arī sāka dūmot, kaut arī pirms tam bija ieslēgts. Es ticu zīmēm, un šī man šķiet ļoti laba zīme. Mūzikas baudīšana esot subjektīva, taču man šī koncerta laikā trīs reizes acīs saskrēja aizkustinājuma un laimes asaras. Atmosfēra bija ļoti mājīga, jo baznīca ir koka. Akustika bija tāda, ka visu varētu dzirdēt ideāli pat dziedot daudzreiz klusāk. Ar arfas spēli aizrāvos, skatoties dziedātājas un arfistes Lindsay Schoolcraft video, kuros viņa stāsta, kā beigusi mūzikas akadēmiju Kanādā, kāpēc sākusi mācīties arfu, kaut pirms tam spēlējusi klavieres un dziedājusi. Nākamais koncerts, kurā varēs dzirdēt vēl arfu, būšot Rīgas Sv. Pētera baznīcā samērā drīz. (Comment on this)
Friday, August 18th, 2023
3:32 pm	Par čehu gleznotāju Josefu Mānesu grāmata “Pa mīlestības ceļu” II. daļa 19.gs otrajā pusē Māness tika pie iespējām doties ārzemju ceļojumos, bagātināties Maskavā un Venēcijā. Maskava viņu pārsteidza ar aristokrātijas divkosību un lielo zemnieku nabadzību. Venēcijā viņš vīlās, jo tika apzagts. Varbūt tā bija sakritība, taču šie notikumi viņam parādīja, ka laime ir Morāvijas laukos, vienkāršajos cilvēkos, kuri strādā uz lauka, veido ģimenes, viņi ir Čehijas nākotne. Čehu izredzes pārvācošanas laikā 19.gs tika vērtētas pretrunīgi, jo Čehija bija salīdzinoši maza valsts, kurai ir bijis jācīnās par savas kultūras un valodas saglabāšanu. Minēts, ka 19.gs bijis mazāk par miljonu čehu. “Mākslinieka tēlos redzam vienkāršo ļaužu līksmo pašapziņu. Viņa darbs, pēc kura parauga vienmēr mērīs mūsu mākslas tīrību, aizrautību un pilnību, nozīmē patiesu revolūciju. Māness pie tās nonāca tāpat kā visi lielie mākslinieki, kas vēlas cilvēkiem uz Zemes radīt labāku dzīvi – pa mīlestības ceļu. “ Josefs ģimenes laimi upurēja mākslinieka karjerai. Viņa bērni bija visa Čehijas tauta. Viņš darinājis zemnieku portretus, ainavas, karogus, iesaistījies sociālā darbā, lai atbalstītu jaunos māksliniekus. Viņš bija draugs arī komponistam Smetanam, kurš arī bija liels patriots. Viņa meita Josefīna rakstīja dzeju par Čehiju, iedvesmojoties no tēva. Līdz ar pēc PSRS laiku, kopš 1993.gada janvāra, ir augusi vēlme pēc tautas atmodas, tāpēc arī šādi nacionāli noskaņoti mākslinieki kā Māness tiek pētīti no jauna, iepretim tiem čehu izcelsmes māksliniekiem, kuri 19.gs pārvācojās, ieguva slavu ārzemēs un darīja savai dzimtenei daudz mazāk. (Comment on this)
Tuesday, August 15th, 2023
1:42 am	“Saldie 16” Atceros, ka par meiteni būt 16 gadu vecumā bija pilna laika darbs. Katru rītu mazgāt matus, krāsot nagus, meklēt aksesuārus, šūt sev drēbes. Izskatīties unikāli, interesanti. Turēt sevi formā. Es draudzējos ar meiteni klasē, kurai vecāki bija advokāti, kura bija teicamniece, taču nervi viņai jau bija čupā. (šis par mani daudz ko izsaka, ja kāds mani pazīst). Daudz ko no tā laika nenovērtēju pārāk. Klasesbiedru laipnību, interesi. Mums Natālijas Draudziņas ģimnāzijā bija tiešām ļoti forša klase – mūziķi, mākslinieki, sportisti, wannabe posh meitenes, tādu pelēko peļu nebija vispār laikam. Pēc tam 99. vidusskolā arī bija interesanta klase – es noteikti draudzētos ar to Juglas hip-hopa entuziastu daudz vairāk, ja zinātu, ka es viņam klusībā šķietu interesanta personība. Bet to es uzzināju izlaidumā. Atceros, ka palīdzēju fizikā un ķīmijā klasesbiedrenēm un paziņai no klases zemāk. Mums klases telpa bija augšējā skolas stāvā, tāpēc arī varējām justies kruti. Man bija tāda kā imunitāte, jo par mani teica, ka “ar trakiem pa labam”, es biju ļoti ekscentrisks, uzvedu teātri, dejoju, dziedāju. Tajā laikā biju populārs, bet tā bija tāda outsaidera popularitāte. Jā, mani aicināja draugiem.lv, piedāvāja iepazīties, sarunājās ar mani starpbrīžos un sveicināja mani, taču reāli man bija pusaudžu laika dumpinieciskums, dzīves jēgas meklējumi. Es ballīti palaidu garām, pat ja tiku ielūgts neskaitāmas reizes. Kad man beidzās dzīves jēgas meklējumi, un es 27 gados sapratu, ka gribu dzīvot, uzrīkoju savu ballīti, bet pats tajā jutos vientuļi. Interesantā kārtā, viesi viens otram nepatika un tieši tāpēc gribēja ātrāk tikt uz mājām. Citā ballītē, ko rīkoju, bija labāk, un viesi aizgāja savā starpā uz randiņu un sarakstījās pēc tam, nodibināja pazīšanos. 16 gados nenovērtēju vienaudžu apbrīnu un uzmanību nemaz. Man autoritāte biju es pats, un es gribēju daudzas lietas, kam vienkārši vajadzēja lielus resursus. Uzstāties, dibināt grupu, braukt uz ārzemēm skeitot, uz koncertiem ārzemēs, satikt labi izglītotas un audzinātas jaunkundzes. Kaut viena tāda jaunkundze man klasē bija, un ar otru es sarakstījos draugiem.lv, man visa kā bija par maz. Biju perfekcionists, gribēju, lai manā dzīvē ir kā laimīgā romantiskā filmā. Lasīju Sabrina “pusaugu burve” grāmatu sēriju. Skatījos Amuletu. Ar šodienas acīm trakākais šķiet, cik maz novērtēju tos, kas man palīdzēja, man ticēja. Kaut vai mācību daļas pārzini, kas man atļāva uzvest “Dāvida šovu” uz skolas skatuves. Visvairāk žēl man bija to meiteņu, kas manī tajā laikā iemīlējās. Es biju tik pārņemts ar sevi, gribēju blakus sev arī traku un radošu meiteni, bet man gadījās tās, kuras iespaidoja mana darbība, bet pašas maz izpaudās. Bet bija labais, ko atceros – mūzika, ko tajā laikā klausījos – Korn, Linkin Park, Amorphis, Nightwish, Within Temptation. Bija vēstuļdraudzības internetā ar ārzemniekiem – vāciešiem, rumāņiem, britiem. Tajā laikā izlasīju daudz ārzemju literatūras. Tajā laikā šķita, ka būt labi audzinātam, intelektuālam un ar lieliem panākumiem mākslā/sportā ir ideāls, bet, kad tādus cilvēkus sev apkārt sastapu, viņi tik un tā šķita tukši. Ne visi, bija klasesbiedrs, kurš arī bija “Sava ceļa gājējs” (Atsauce uz šāda nosaukuma grāmatu), viņš man patika kā cilvēks. Pēc tam Rakstnieku Savienībā man lūdzās, lai netaisu pašnāvību. Es to tā atceros, un tas noteikti ir viens no iemesliem, kāpēc aizvien rakstu. Viena no traģikomiskajām epizodēm 16 gados bija tāda, ka es ģimnāzijā atradu kādu klusu vietiņu un gāju tajā paraudāt. Mani atrada klasesbiedreņu bariņš, kādas sešas meitenes, un man nācās skaidrot par ko es raudu. Man bija TĀDS kauns! Par to, ka es raudu, jo vienkārši NEPRATU dzīvot. Man bija sajūta, ka dzīves uz šīs planētas lietošanas instrukciju man nav iedevis ne tētis, ne mamma, es neesmu ņēmis vērā to, ko man mācīja (pēc skata nelaimīgus cilvēkus es neklausīju), un klasesbiedru/skolotāju vērtības un mērķi ir diezgan tukši. Es biju arī naivs par to, cik labi cilvēki ir apkārtējie, kad viņi tēlo, ka grib labu, kad tikai izsmej. Bet vēlāk, jau 23 gadu vecumā, runājot ar klasesbiedreni, sapratu, ka es vienkārši biju citā līmenī. Ne augstākā vai zemākā, bet citā. Mana līkne no iedomīga, augstprātīga jauna cilvēka uz sakarīgu, talantīgu, strādīgu jaunu cilvēku bija kaut kur tajā laikā iesprūdusi. Bet runā, ka tas uz īsu brīdi esot normāli. “Īss brīdis” ir relatīvs jēdziens. Taču iestrēgt attīstībā izklausās biedējoši. Es nepiekrītu tam, ko saka Šērlija Mensone (grupas Garbage vokāliste), ka sievietei jāpaspēj izveidot karjera līdz 30 gadiem, jo izskatam ir, diemžēl, aizvien liela nozīme. Ja Tev ir labvēļi, tad vari veidot karjeru visu mūžu. Taču, lai tiktu pie labvēļiem, ir jābūt noderīgam cilvēkam. Vēl labāk, labam un noderīgam cilvēkam. Mana māsa gribēja kļūt par labu cilvēku 16 gados, bet vēlāk teica, ka tomēr vēl par tādu nav kļuvusi, pat ja daudz ko pabeidza, redzēja, un saprata. “Man nav talanta. Tev ir talants! Man nav tāda talanta kā Gētem! Daudziem nav tāda talanta. Nu un? Es gribu, lai man ir!” 10 000 stundas, 95% darba un 5% talanta. Beigās jau tāpat – slava, nauda, ietekme – ilūzijas. Vai Tu vēlies izgaismot visas savas ilūzijas šeit un tagad, un vēl parunāt par to, cik izkropļotā realitātē esi dzīvojis? (1 Comment |Comment on this)
Sunday, August 13th, 2023
7:57 pm	“Sometimes, it is natural for you to have adjustment and understanding. First you must understand each other. After that, adjustment will be easy. First understanding. Second adjustment. Ninety percent of people try adjustment first. This is wrong way around. First understanding.” Sai Baba par to, kā pareizi iepazīties. (Comment on this)
2:37 pm	Par čehu gleznotāju Josefu Mānesu (Josef Mánes) Par grāmatu “Pa mīlestības ceļu” I. Daļa Māness dzimis 19.gs pirmajā ceturksnī čehu gleznotāju ģimenē. Viņa tēvocis bija čehu mākslas akadēmijas vadītājs. 19. gs zīmīgs ar nacionālisma kustībām visā Eiropā. Tajā skaitā čehi centās atbrīvoties no vācu kundzības, kura bija gan politikā, gan mākslā. Māness darbojās, lai čehu mākslas akadēmijā godā tiktu atkal celtas čehu ainavas, zemnieku portreti, sievas un vīri tautastērpos. Viņam nācās aizbraukt no Prāgas, kad vadību akadēmijā pārņēma ļoti pro-vāciska vadība. Viņš ir visu mūžu darbojies, lai saglabātu jaudīgu čehu tautas garu. Sadarbojies ar citām slāvu tautām un to pārstāvjiem – poļiem, slovākiem, krieviem. Darbojies daudzās biedrībās, taču spējis diplomātiski izturēt uz sevi vērsto spiedienu savu nacionālistisko uzskatu dēļ. Viņa uzskats “Es gleznoju tikai to, ko mīlu” parāda stingru raksturu atturēties no pasūtījuma darbiem aristokrātiem, ar kuriem viņam bija vēsas attiecības. Šī uzskata dēļ par dzimtas apgādnieci ilgāku laiku bija viņa māsa Amālija Mānesa (Mánesová Amálie ), kura pasniedza privātstundas zīmēšanā. Grāmatas pirmajā daļā ir parādīts jauna, ļoti talantīga gleznotāja ceļš, kuram talanta ir vairāk kā vienaudžiem, taču tieši prasme iegūt labvēļus un mecenātus, patronus ir izšķirošā, lai viņš izdzīvotu. Grāmatā redzu paralēles ar Evaristu Galuā (matemātiķis, dzīvojis 1811. - 1832., gājis bojā duelī), kurš arī bija ļoti talantīgs, iesaistījies politiskā darbībā, tās dēļ daudz cietis. Josefs seko mīlestībai – dodoties skicēt uz laukiem, iepazīstoties ar zemniekiem, darinot ģerboņus čehiem. Viņa mūza Faninka, ko viņam nākas atstāt laukos, lai pats turpinātu karjeru, viņam ir kā Petrarkam Laura – apbrīnota no attāluma, taču viss, kas viņam kā vīrietim vajadzīgs, lai viņš spētu gleznot sievietes skaistumu. Kā daudziem traģiskiem māksliniekiem no 19.gs nacionālisma laika, viņa lauku ainavas tika novērtētas tikai vēlāk. 16 gadus pēc viņa aiziešanas viņa vārdā tika izveidota Mānesa tēlotājmākslinieku asociācija. Latviski internetā vēl nav atrodama neviena recenzija par šo grāmatu, kaut tā iznākusi jau 2022. gadā Halinas Lapiņas tulkojumā. Oriģinālā grāmata čehiski izdota 1977.gadā. Links uz goodreads - https://www.goodreads.com/book/show/56170243-josef-m-nes Citāts: “Ja cilvēks grib kļūt par mākslinieku, viņam daudz jāmācās. Tā ka tas nomoka un sāp. Bet pēc tam… Pēc tam mūs māca pats darbs. … māksla nevar būt atkarīga no garastāvokļa, tā neatnāk kā ausma vai lietus, bet ceļš uz to ir nepārtraukta cīņa ar pasauli un pašam ar sevi. Vakars, tas atnāk pats, bet rītu iesākam, kad vien to vēlamies. “ (Comment on this)
Thursday, August 10th, 2023
5:09 pm	"Disciplīna" Šodien kalendārītī teikts: "Discipline is the mark of intelligent being". Saviem audzēkņiem disciplīnu ir sanācis mācīt daudz, taču visinteresantākie salikumi man ir "sieva un disciplīna" un "kaķis un disciplīna". Var jau teikt, ka otrs ir jāpieņem caur un caur, taču skriet no rītiem kopā ir forši, un tāpēc pārim ir labi, ka abi skrien. Vai abi iet kopā peldēt baseinā arī agri no rīta. Man arī tā bija, ka, kad satiku sievieti, kura ļoti labi un tālu skrien, varējām iet pārgājienos pa mežu, garās pastaigās, laime un prieks bija liels. Tālāk ir profesiju saraksts, no kurām es neapzināti esmu pievilcis dzīvē dāmas - sportistes, mediķes, mūziķes, dejotājas, grāmatvedes, skolotājas. Noteikti ir arī citas profesijas, kurās sievietēm vajag īpaši daudz disciplīnas ikdienā, taču šīs ir tās, kuru pārstāves esmu saticis vairumā. Turklāt, disciplīna nozīmē arī labi pazīt sevi. Tā nenozīmē labi funkcionēt ar 5 stundām miega un kafiju, tā nozīmē sevi mīlēt un zināt savas spējas dažādos apstākļos, lai varētu efektīvi paveikt kaut ko. Tā nozīmē veltīt adekvātu laika daudzumu gan miegam, gan attīstībai, gan ģimenei, gan atpūtai, gan darbam. *** Ar kaķi ir vienkārši. Kaķiem ļoti patīk rutīna. Ja to ievieš un ievēro, kaķis ir laimīgs. Tā kā te kaut ko sačakarēt var tikai cilvēks. (Comment on this)
Wednesday, August 9th, 2023
6:08 pm	"Cieņa" Šodien priekšnieks jaunajā darbā tomēr apvaicājās, kā man sokas. Es neesmu bijis darba devējs šajā dzīvē, taču esmu mācījis daudzus. Zinu, ka ir svarīgi pajautāt dienas beigās, kāda ir bijusi pirmā un otrā diena. Pie trešās un ceturtās varbūt var pārstāt jautāt un pateikt: "Ja ir kādas grūtības, vai kas īpašs noticis, vari droši man stāstīt". Es zinu, ka nav forši salīdzināt, bet man radās milzīga vēlme uzrakstīt savai iepriekšējai darba devējai un pateikt viņai ļoti daudz laba par viņas darba organizācijas stilu. Tā jau ir, ka no visa ir jāmācās un pirkstiņš uz sevi. Esmu ļoti pateicīgs, ka man uzticējās arī šajā darbā. Tomēr pateikt to, ko es jūtu un redzu, un tapt uzklausītam, tas ir forši. (Comment on this)
Tuesday, August 8th, 2023
10:49 pm	“Parks” Tā vakara sajūta. Esi nosvīdis, baltais krekls iekārts skapī. Sagaida Tevi mājās ar siltu, garšīgu ēdienu. Pie vakariņu galda Tu atstāsti īsos teikumos, kā gāja darbā. Kur sadarbība, kur kārtība, tīrība, punktualitāte, Tu centies ieviest zelta griezuma harmoniju un mieru tajā vidē, kur viss notiek tik ātri, tik daudzas lietas paralēli notiek. Cilvēki Tev apkārt steidzas, uzmanības fokuss mainās tik ātri. Jāpaspēj dažās, astoņās stundās tik daudz. Viss ir kā instruments kāda darba paveikšanai, utilitārs pasaules redzējums kā stingra ādas siksna ap gurniem savelkas un grib parādīt, cik svarīgs ir kvalitatīvi paveikts darbs. Pēc darba Tu aizej uz Parku. Skaties uz putniem, kokiem, tā ir cita vide. Ieej bibliotēkā, parunā ar bibliotekāri, pasmaidi. Tad atkal “darbs” - piepirkt visus Lidl ratiņus pilnus pārtikas. Lai ir sievai no kā gatavot rīt. Atpūties pusstundu pēc vakariņām. Tad ir otrs darbs. Jo nu, kā lai uz priekšu tiek, tik daudz ideju, projektu, tam visam vajadzīgs resurss. To jāiegūst, darot godīgu darbu. Paprasi sievai, kā viņai gājis šodien - “Es visu dienu Tev strādāju, drēbes izmazgāju, ēdienu pagatavoju, pasūtījumus internetā veicu, ļauj Man tagad iziet ārā vienai, atpūsties, es iešu uz Parku.” Atpūties, ieej internetā, un ir sajūta, ka tur neviena nav. Visi cilvēki ir Parkā. Visi laimīgie, brīvie cilvēki pastaigājas Parkā vieni vai ar suņiem. Tu uzrauj mugurā jaku, uzvelc zābakus un ej Mežā. Negribu uz Parku. Mežā ir vēl mierīgāk. Pusceļā no darba uz mājām acīs sariešas asaras. Automašīnā esmu viens un varu būt patiess. Spogulītī redzu savu gludi noskūto seju. Vai es esmu labs pasaulei ar šo visu? Kāpēc es sievai nopirku smalkmaizīti un apskāvu viņu, bet viņa tik un tā aizgāja uz Parku? Es paņēmu grāmatu par čehu mākslinieku “Pa mīlestības ceļu”, jo es esmu turpat. Uz ceļa. Utilitāri. Acis paredzētas enerģiju uztveršanai. Ja tajās ir asaras, tad tā ir vienkārši skumju vai ciešanu enerģiju atstrāde. V-I-E-N-K-Ā-R-Š-I. (Comment on this)
Wednesday, July 19th, 2023
11:32 pm	“Cерый голубь” Dažreiz šķiet, ka visi limiti ir mākslīgi uzlikti. Kaut kādā līmenī jebkādi parametri brīvai dvēselei ir tikai un vienīgi Ziemassvētku rotājumi, kas traucē uzsēsties uz eglītes un aizlidot kosmosā uz tās kā uz slotas kāta. Visvairāk tā sajūta parādās tad, kad esi iemīlējies, kad ir sajūta, ka Māte Daba, visi gaismas skolotāji metas palīdzēt. Taču kaut kā pēc pirmā “urrā” mēdz notikt atkritiens, jo gaismas skolotāji iedod avansu, bet tad gaida paša jaunā pāra rīcību un darbību. Es šo sajūtu esmu piedzīvojis šajā dzīvē tik daudzas reizes, ka jau šķebina. Varbūt tāpēc arī man ir bijusi mazvērtība. Ka es neesmu spējis attaisnot uz manis liktās cerības. Tāpēc ir vieglāk domāt, ka var aizmukt no šīs parādības. Apmānīt karmu, ka nē, mēs neesam pāris, mēs tikai pabučojāmies. Nē, mums nav attiecību, mēs vienkārši pavadām kopā labi laiku, guļam vienā gultā, skatāmies kopā romantiskas šausmu filmas un runājam par visu. Vēl viens veids, kā aizmukt, ir cerēt, ka varēs izveidot tādu draudzību, uz kuras pamata jau nu gan nekas nesabruks, pat ja āda pa perimetru pārklāsies lielā procentu skaitā. Taču viss kā salmu namiņš no trīs sivēntiņi pasakas iet pa pieskari. Ķīmija vai nu ir, vai nu nav, bet viss vienmēr iet pa gaisu... Nu kāpēc ar mani tā notiek? Var jau teikt, ka viss ir pieredze. Ka nevajag nožēlot, abi bijām skaidrā, pilngadīgi, zinājām, ko darām, bet tāpat paiet mēnesis, divi, salmu namiņa jumts piezemējas kaut kādā purvā, un tad var secināt, ka vispār jau labāk būtu bijis palikt vēstuļdraugiem?! Bet nevar jau jaunkundzei likt raudāt spilvenā, ja nu tomēr sanāk laulība... Un tā ar to ticību esmu apsvilinājies tik daudz 20-28 gadu vecumā, ka esmu sapratis, ka labāk simts reizes nomērīt, pirms griezt. Tad var meklēt cilvēku, kas Tevi saprot – kas saprot Tavu emociju intensitāti, Tavu emocionalitāti, Tavu virves dejotāja dabu, Tavu vēlmi pēc smiešanās un ākstīšanās, pilnu emociju gammu, jo vislabāk ir būt dabiskam, bet dabiskums paģērē izmantot visas emocijas, līdz dzīvnieciskumam atmest visus priekšrakstus, kas ir normāli... Kā tas ir, mīlēt ne kā māksliniekam, ne kā visu vai neko cilvēkam? Kā tas ir, mīlēt maigi, stingri, mīlēt kā kvēlojošas ogles, ne brīnumsvecīte? Kā tas ir, pieķerties, bet nepārdzīvot, ilgoties, bet ne skumt? Cilvēku bioloģijā un sabiedrībā ir tik daudz funkciju ar vienu mērķi, lai jaunais pāris normāli tiktu pie bērna, lai būtu drošība, uzticamība, stabilitāte. Taču es pieredzēju, ka tas strādā citādi – ja sieviete dara pāri sev, tad viņu sargāt ir bezjēdzīgi. Ja kādreiz man bija bail neattaisnot cerības, bail iemīlēties, tad tagad es vienkārši jūtos, ka es vairs nespēju uztvert to visu nopietni. Jā, Tu satiecies, atliec ķeksīti, ka ir kopā izdarīts tas un tas, tad vēl tas... Bet nekādas paredzamības nav, jo otram ir sava brīvā griba, atliek vien teikt: “Paldies, ka esi, paldies, ka velti savu laiku un resursus man”. Jo nākamajā dienā tas cilvēks var tāpat kā saule vienkārši neuzlēkt. Viss ir tik smieklīgi. Kad manī iemīlas, man tā cilvēka ir bijis žēl. Kad es iemīlos, es par sevi smejos – kur man saprāts, manā vecumā... Bail pazaudēt to vēstuļdraudzību, pazaudēt jokus, smieklus, negribu būt vienas nakts meitene cilvēkam, kam biju trīs gadu draugs. Pietiek man. Tomēr kaut kas iekšā dīda – kas riskē, kas kāpj ārā no komforta zonas, tas lej laimes asaras... (3 Comments |Comment on this)
Sunday, July 9th, 2023
3:00 pm	"Radošuma skoliņa" Pēc sengrieķu filozofijas – ja Tev ir talants liels, tas ir jāizkopj, jo tā ir dievu dāvana, un dāvanas kaktā nomest nedrīkst. Man droši vien nav 10 000 stundu šahā, pat ja esmu beidzis šaha skolu, jo trenējos rūpīgi apmēram tikai 6 gadus. Nav bridžā, jo tikai 2 gadus esmu spēlējis ļoti intensīvi, pārējos kā pagadās. Nav mūzikā, jo neesmu gājis pie vokālā pedagoga pusaudža gados, kad rakstīju albumu un sapratu, ka tālāk par skolas līmeņa popularitāti jau diez vai tikšu. Arī rakstīšanā – plānoju pabeigt literāro akadēmiju, kad tas būs harmoniski. Laikam jau nevar teikt, ka man vispār nav talanta, bet esmu darbojies tik daudzos virzienos. Un skolā, kad dejoju, dziedāju, zīmēju un rakstīju – tas, ka man zvanīja sveši cilvēki, lai iepazītos, ka skolā biju populārs, es no tā ātri noguru. Bet šis ieraksts nav par mērīšanos ar talantu, bet to, ka mani fascinē radoši cilvēki. Jā, kā paziņa brīdināja – tas var novest pie mākslinieka pielūgšanas, narcisma, fetišisma un visas tās zemu vibrāciju drazas. Taču var arī novest pie stāvokļa, kāds ir daudziem bērniem – viņiem nav kompleksu, viņi rada fantazējot, pēc tam ar rociņām un kustībām, dzied, viņos plūst vitalitāte. Pieaugušajiem tad nereti gribas viņus jau 3-4 gadu vecumā ielikt rāmjos – mākslas skola, mūzikas skola, klavieres, vijole. Taču mazajam dievam vienkārši gribas spēlēties ar šo realitāti. Tādā ziņā es apzinos, ka esmu ļoti bērnišķīgs, dumpiniecisks – darīšu pa savam, neļaušos ierāmēties, priecāšos pats par sevi, taču samērīgi. Vai manā šīs dzīves misijā vispār esmu ierakstījis, ka būšu mākslinieks kādā no jomām? Nē. Tad par ko ir stāsts? Par laimi. Par prieku, ko var gūt ar plastilīnu lipinot kopā jaunas pasaules. Par naivismu, zīmējot dzīvnieciņus, spēlējot teātri bērniem. Kāda jēga no talanta, ja iekšējais bērns ir ielikts redeļu gultiņā ar nošu lapu rokās? (manā gadījumā ar šaha teorijas grāmatu). Talantu var izmantot profesionāli, godīga darba veikšanai, taču tad jāprot nodalīt. Diemžēl neredzu tādu lielu pārklāšanos starp talantīgiem un radošiem cilvēkiem. Man kā skolotājam ļoti patīk redzēt, kad cilvēks atrod kaut ko, kas viegli padodas un patīk arī. Tas ir viens no vieglākajiem ceļiem. Taču man bieži ir paticis darīt tās lietas, kuras man padodas ļoti minimāli, jo tā es varu saprast sevi, attīstīt sevi, vieglāk empatizēt ar cilvēkiem, kas tādas lietas dara profesionāli un ikdienā. No vienas puses, kļūt no izpildītāja par radošu cilvēku nav tik viegli. No otras – mums visiem jāmācās radīt tādā formā, ka Visums saprot, ko tad mēs gribam. Vai nu tās ir piezīmes kladē par savu ideālo dzīvi, zīmējums ar tandēma divriteni, sonāte par atkal satikšanās prieku, sveces, rotas lietas, kleitas, kaut vai vitrāža priekšnamā. Ticu un ceru, ka skolās tuvākās desmitgades laikā būs uzsvars uz radošuma attīstīšanu bērnos arī pamata izglītībā. Tomēr arī pieaugušajiem iemācīt atbloķēt sevi un radīt ir ļoti svarīgi. (Comment on this)
Wednesday, June 28th, 2023
12:02 am	*** Reiz kāda meitene katru vakaru lūdzās mazā lauku baznīciņā pirms gulētiešanas. Viņa gribēja tikt ārā no smaga, netaisnīga darba spaidiem, no vientulības, no veselības grūtībām, no skumjām. Viņas sirds bija skaidra kā mēnesnīca un viņa ticēja, ka ar godīgu darbu var izdarīt ar savu dzīvi vairāk kā kalpot nekrietniem ļaudīm un būt par kādu, kam aizrāda. Pagāja vairāki mēneši, un viņa aizvien turpat loga ailē, salikusi plaukstas kopā, vērās pa logu ārpus no baznīcas tieši zvaigznēs. Varbūt tur ir laime? Viņas sastrādātās rokas turēja stikla pērlītes un čukstēja visas savas vēlmes zvaigznēm. Tā aizgāja pavasaris. Vasaras naktī, pret rīta putnu treļļiem, viņa pilnīgā transā aizvien čukstēja, ka grib ārā... Blāvi ausa rīts un parādījās eņģelis, kurš jautāja: “Ko Tu īsti gribi? Es esmu Tavs sargeņģelis un redzu, ka Tu jūc pa vīlēm ārā, ko Tu vēlies?” Viņa, domājot, ka tas ir sapnis, atbildēja: “Citu darbu pie sirdsšķīstiem ļaudīm. Tad citas mājas, kur pate būšu saimniece. Tad labu vīru, kurš sargās mani un gādās par mani un mūsu bērniem. Tad mazu mājiņu pie meža, sunīti un kaķīti. Tad jaunu kleitu, ar ko ļaudīs rādīties. Tad spēku un veselību savu māju, bērnus, vīru aprūpēt”. Eņģelis bija pārsteigts: “To taču teju visas meitas grib, ko Tu te plosies, savu jaunības daili aizvadot, lūdzoties mēnešiem? Ko Tu vēl gribi? Šis viss ir mazs!” Viņa nesaprata. “Kā, mazs? Mana māmuļa to nedabūja, ome ne tik, citām dzimtā vīri dzērājiņi, manas mammas draudzenes visu mūžu par saimnieci gribēja tikt, palika gribot!?” Uz to eņģelis teica: “Vai tāpēc Tu esi pasaulē nākusi, lai būtu vēlviena saimniece ar savu viensētu, vai Tu tiešām neredzi, kā Tava sirds spētu mirdzēt, ja vien Tu gribētu vairāk?” Vīzija pazuda. Meitene saļima un aizmiga. Mācītājs viņu atrada guļot uz koka dēļiem, apskāvušu mazu koka eņģelīti. Nākošajā vakarā viņa palika mājās un domāja. Ko viņa drīkst gribēt? Kas ir tas, lielais? Ko viņa pati spēj? Ko viņa saprot? Kas ir dzīve, ja ne darbs un ģimene? Viņa atkal pēc pāris nedēļām nostājās uz zvaigznēm, salika rokas kopā... Un skudriņas pārskrēja pār ķermeni. Viņa attapās citā laikā un telpā, kādā zaļumballē ar bērniem pie rokas, viņu sveicināja ciema vecākais, un viņa pielika pirkstus pie lūpām un veltīja gaisa skūpstu debesīm... Šoreiz viņa no miega pamodās pati. Mēness rādīja ceļu uz ezeru, tajā viņa nomazgājās un saprata, ka grib mirdzēt kā zvaigzne un izaudzēt spārnus, lai dotos pie citām zvaigznēm. Ko tas nozīmēja, to nezina neviena. Pēc vairākiem gadsimtiem viņa atcerējās sevi tajā laikā un vietā, mazajā baznīciņā, lūdzoties mēnešiem ilgi, viņa atcerējās, cik koncentrēta bija viņas vēlme tikt ārā... Viņas pārdomas pārtrauca mazmeita ar savu kliedzienu: “Dievietes ome atnākusi! Mammu, skaties, kā viņa MIRDZ!” Mamma nekā neredzēja, bet mazmeita redzēja omes auru krāšņā, zeltainā krāsā. Cikls noslēdzies. (Comment on this)
Thursday, June 22nd, 2023
1:53 pm	Aicinu piedalīties bibliotēku zibakcijā “Dziesmu svētki” ! 1) Paņem vai nodod grāmatu 2) Atbildi uz jautājumiem par Dziesmu svētkiem 3) Nodziedi tautasdziesmu 4) Bibliotekāru aplausi! 5) Pozitīvas emocijas garantētas! (Comment on this)
Wednesday, June 21st, 2023
9:53 pm	“Dzīvā mīlestība” Šodien esot sarunās sapratu, ka ļoti daudz dod, kad romantiskajās attiecībās Tev blakus ir cilvēks, kuram ir nevaldāma vēlme darīt Tev labu. Daudzi harmoniski arhetipi savienojas vienā. Tu vīrietim esi sieva, jūsu bērnu māte, Dieviete un sievišķās radīšanas pirmsākums. Tieši visu arhetipu sintēze un beznosacījumu mīlestība ir atslēga uz to sajūtu, ka Tu tiec aprūpēta un mīlēta. Tu esi viņam tik svarīga, lai viņš pacenstos vairāk, lai atvieglotu Tev ikdienu, kad ir stresainākas dienas. Viņš uztaisīs bērniem vakariņas pēc Tavas grūtās darba dienas. Viņš aizbrauks pakaļ drēbēm uz veikalu, ko Tu sev pasūtīji. Viņš izdomās randiņu vakarus divreiz mēnesī, jo grib radīt svētku sajūtu Tev. Viņš to visu dara nevis, lai izpatiktu sev vai Tev, bet tāpēc, ka viņam PATĪK MĪLĒT Tevi. Viņam patīk pati situācija, ka viņš ir Tevi saticis. Viņš ar skatienu, ar glāstu, ar vārdu parāda, cik Tu esi vērtīga, cik daudz Tu viņam nozīmē, cik daudz viņš ieliek darba, lai Tu justos droši un stabili. Viņš bezgala novērtē to, ka jums ir attiecības, laulība, kopdzīve, ģimene. Viņam ir Tavā klātbūtnē uzplaucis Tēva instinkts, viņam Tu interesē ne tikai seksuāli, bet arī kā viņa bērnu (potenciālā) māte, ko viņš novērtē kā spējīgu audzināt un aprūpēt (potenciāli) kopīgos bērnus. Viņam interesē Tava dvēsele, kura ir mūžīga, un ar kuru viņš ir gatavs pavadīt laiku kopā vēl ilgi pēc tam, kad fiziskajam ķermenim šajā dzīvē būs jau pieklājīgs gadu skaits. Tieši Tavas dvēseles, rakstura dēļ viņš grib ar Tevi attiecības, laulību. Viņš priecājas par visu, par ko priecājies Tu. Viņš palīdz radīt jūsu ģimenes īpašo pasauli, kurā ir daudz iekšējo joku, amizantu notikumu un unikālu uztveres modeļu. Viņš prot Tevi sasmīdināt vienkārši esot labā garastāvoklī un uzsmaidot Tev īstajā brīdī. Viņš nebaidās būt jautrs, draisks un bērnišķīgs Tavā klātbūtnē, viņš Tev uzticas pilnībā, ka Tu viņu, tādu redzot, neuztversi kā mazāk vīrišķīgu. Viņš nebaidās būt ievainojams un emocionāls, jo saprot, ka Tev var uzticēt visu. Viņš vienmēr saglabā pašcieņu un dara daudz, taču vienmēr paturot saprātā paša veselību. (5 Comments |Comment on this)