Below are 20 journal entries, after skipping by the 180 most recent ones recorded in Eos' LiveJournal:

[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]

Monday, October 10th, 2022
10:58 am	Laukos Rīgā lija. Pelēka, drūma, apmākusies piektdiena. Mēs tirgū bijām nopirkt dažus ābolus, kabačus un burkānu buntīti. Bija nemīlīgi, taču tad viņa teica: “Ja Tev ir brīva visa nedēļas nogale, braucam uz laukiem!” Es biju ar mieru. Mazā mašīnīte kā apņēmīga bizbizmārīte vēcināja logu tīrītājus, spraucās cauri lietainajam ceļam A7 un devās virzienā par kuru tikai manai ceļabiedrei bija jausma. Mēs iebraucām caur zemes ceļu vairāku kilometru garumā. Arī tur lija. Mašīna veiksmīgi uzrāpās kalniņā, tad ieslīdēja pagalmā, kur bija aka, vējdzirnavas, un dažas ēkas. Viņa rādīja uz lielāko no tām, kas varēja būt dzīvojamā ēka. Devāmies iekšā iekurt kamīnu un krāsni. Vēla pēcpusdiena vēlā rudenī, tik vēls, ka jau tumšs metas un līst. Lietus nekad nenāk par vēlu oktobrī. Māja bija pilnībā modernizēta, ar koka apdari, ar skaistiem olīšiem, efeju virtenēm, un svēteļa ligzdu, kas sargāja visus zemāk esošos. Mēs tuntuļojāmies vilnas halātos, uz krāsniņas riņķiem katliņā uzvārījām ūdeni tējai. Pēc tam tai pašā katliņā uzsildījām līdzi paņemto zupu. Galvenā istaba bija plaša un mājīga. Viss no koka. Lampiņas, gleznas, abažūri, grāmatplaukti, puķes, paklāji – it viss radīja mājīguma sajūtu. Māja bija divstāvu, taču pagaidām mums pietiek ar pirmo stāvu. Kaut nu, ja Ir otrs stāvs, tad vienmēr māc ziņkārība, vai saimniece kaut mazliet parādīs, pastāstīs arī par otro stāvu. Viņa gan atzinās, ka nav vienpersoniska saimniece – šīs ir dzimtas mājas, kuras kopj arī tētis un brāļi. Mēs apsēdāmies pie gara koka galda un sākām tērzēt. Es domāju, cerēju, ka viņa runās vairāk, plašāk, dziļāk, jo te vajadzēja būt drošāk. Viņas dzimtas mājās. Apkārt viss bija dzīvs, pat ja mājās ikdienā dzīvoja vien to gariņš. Taču brīvdienās vairāki cilvēki ik pa laikam atbrauca, sakopa krūmus, nopļāva zāli, sacirta malku, izravēja puķu dobes, viss notika. Sprakšķēja kamīns, pie istabas pretējās sienas bija liels spogulis. Tāds no teātra vai baleta studijas. Divi reiz trīs metri liels. Varētu pat teikt, ka tā bija spoguļa virsma. Mēs malkojām tēju, ēdām zupu ar kvinoju, klāt bija dažādas uzkodas pēc tam. Un vakars kļuva agrs. No ļoti, ļoti vēlas pēcpusdienas pulksten 17.30, laiks apmeta kūleni, un 18.01 mēs ieradāmies jaunā laika zonā, kura ar smailiju enerģijām mums vēstīja, ka pienācis agrs vakars, kurš sola daudz jautrības, dziļu atklāsmju un siltuma. “Jums ir tik skaists spogulis, bet jūsu ģimenē neviens nespēlē?” “Nē, mēs vienkārši kritiski skatāmies uz sevi. Tik milzīgs spogulis palīdz tam” “Es ticu, ka enerģētika te, laukos, ir pavisam cita. Turklāt šī ir Jūsu iekoptā teritorija. Vai vari raksturot, kā Tu te jūties, kad atbrauc?” “Kā bebrs, kurš pēc ilgām gaitām virszemē un būvmateriālu vākšanas, ir iekāpis savā dabīgajā vidē – aizsprostā, un var tajā atpūsties, nedomājot par ko citu” “Vai tas, ka te ir pavisam citādi, tas taču palīdz Radīt?” “Jā, mums ir plaša darbnīca. Vienā tās istabā ir kokapstrāde. Citā – vieta stellēm, ratiņam, drēbju gatavošanai. Tālākā telpā ir plaši logi, un arī audekli, krāsas.” “Ārēji varētu šķist, ka te ir vienkārši dažas mājiņas, dīķis un viss kopā kā parastā lauku māju kompleksā. Taču mēs te savienojamies ar senčiem, mums ir svētvieta, birzs, aka, mēs te smeļamies iedvesmu pilsētā nepazust” Es vakariņu laikā blociņā izdarīju dažādas mazas piezīmes. Viena no tām - “Ja Vulfai vajadzēja savu istabu, tad, lai pārciestu Rīgu, ir vajadzīgas savas lauku mājas”. Nākamajā dienā padomāju, ka Viņa ir ļoti kulturāls cilvēks, jo prot tik labi kultivēt vidi sev apkārt. Visa viņas dzimta to prot. Sirds pielija ar prieku, ka varēju apskatīties uz vidi, kurā viņa rada. Viņas darbnīcu, gobelēniem, viņas mammas radīto. Viedoklis par Viņu man krasi mainījās pēc šīs viesošanās. Redzēt viņu Rīgā vai pa ceļam uz Rīgu bija tik tiešām kā pērļu zvejnieku, kurš īsi pirms ledus aizsalšanas metas zem ūdens, lai atrastu. Taču darbistabā viņa pulēja savas pērles. Man bija prieks, kaut es sapratu, ka dzīvē viss ir citādāk. Lai kā es biju gribējis radīt ko līdzīgu, pagaidām biju ticis tikai līdz dzīvoklim. Man nebija dzimtas. Man vienmēr ir iespēja radīt no jauna, kaut vai draugu sanākšanu un plenēru. Saule logā nožāvēja asaras. Balta laime spīd, bet mana laime ir dziļi iekšā. Man tā vēl jāmeklē. (2 Comments |Comment on this)
Friday, October 7th, 2022
10:43 pm	Kukuļi bērnkopībā Šonedēļ satiku mammu, kura apgalvo, ka it visur, kur gribējusi vest bērnu mācīties vai darboties, bijuši jādod kukuļi. Kukuļi trenerim sportā, kukuļi skolas direktoram, kukuļi ārstiem. Runa varētu būt par 2000. - 2020.gadu. *** Es pabrīnījos par viņas attieksmi. Ja kaut kur es, vai mana mamma, redzēja, ka no mums gaida kukuli, mēs vienkārši gājām pie cita speciālista. Ja iespējams. Bieži vien es vienkārši samierinājos, ka mamma nevar samaksāt par to speciālo attieksmi maniem treneriem, kad bija skaidri redzams, ka treneris man pievērš ļoti maz uzmanības, jo mani vecāki viņu nepabalsta ar aploksnēm. Pie ārsta - es vienmēr centos mammai iestāstīt, ka, ja dakteris ir morāli tāds pabira, ka pieņem kukuļus, tad labāk vienkārši meklēt citu. *** Es saprotu, ka PSRS laiku domāšanas veids varbūt ir manai mammai, kurai tuvojas 70, bet šai mammai, par ko ir runa šajā ierakstā, ir ap 40. Tā kā es domāju, ka vecumposms šeit nav atruna kukuļu labprātīgai piedāvāšanai, cerot pretī saņemt labāku attieksmi. Varbūt rakstura vājums ir atruna - "Ja visi dod, kā tad es nedošu?", bet vēl lielāka atruna ir mātes pārprastā mīlestība uz dēlu, kuras dēļ viņa ir gatava kukuļot, lai tikai dēlam būtu vairāk kontaktu, iespēju vai vēl kā cita. *** Katram ir sava rīcības brīvība. Man gribas par šo uzrakstīt, jo bija sajūta, ka mamma ir skumja par to, ka citādi nevar. Ka viņa neredzēja un neredz citu veidu, kā izsisties Latvijā, vai palīdzēt izsisties dēlam, kā tikai caur kukuļiem. (Comment on this)
Sunday, October 2nd, 2022
10:59 pm	“Tējas terapija” Rudens kā rudens, pikniku laiks. Savācam kastaņus, spēlējamies lapu kaudzēs. Termosos sataisām tēju un ejam! Viņi satikās kādā no tiem jaunajiem parkiem, kurā bija tikai veci cilvēki. Cilvēki veda pastaigās suņus, pļāpāja, stūma bērnu ratiņus. Viņi runāja niekus. Sacentās dadaismā. Centās viens otru uzjautrināt, stāstīja jokus un atgadījumus. Smējās pārāk skaļi, raudāja pārāk klusi. Dažreiz viņi turēja viens otra roku klusumā. Tad devās barot putniņus, kopā strādāja kādā zupas virtuvē. Katru nedēļas nogali viņi bija “friends with tea”. Vēl viņi devās vest divatā suņus no patversmēm, lai veiktu kādu sabiedrisku darbu visu labā. Viņi viens otram uzdeva mīklas, rakstīja vēstules franciski, itāliski un vāciski. Pēc tam ar vārdnīcām tās ķidāja. Lielākoties, tas bija prāta treniņš dzīvot pēc saviem noteikumiem. Viņi centās izdomāt katru nedēļas nogali citu pasākuma programmu. Braukt vērot putnus, staigāt gar jūru, deklamēt dzeju, apskatīt izstādes. Viņi kopā spēlēja amatieru teātrī. Kopā devās peldēties oktobrī. Kopā no papīra locīja sauleszaķīšus. Godīgi sakot, viņi bija mazliet vīlušies sevī un savās iepriekšējās attiecībās. Vīlušies pasaules uzbūvē sev apkārt. Viņi gribēja radīt ko jaunu. Kā komēdijā, kurā notiek zinātnisks eksperiments, kura laikā vienā istabā ieliek samērā izskatīgu jaunu vīrieti un sievieti, un tad viņiem liek pusstundu sarunāties par privātām tēmām, un viņiem ir jāpiefiksē, kurā minūtē vīrietis iedomājas pirmoreiz par seksu, un sieviete pirmoreiz par ģimeni, tā viņi gribēja nodarboties ar savu dvēseļu inženieriju radošos veidos. Jā, ir jau viegli likties gultā, precēties, nest miskasti, slaucīt bērnam muti, bet, kur paliek ekstraordinārā dzīve, kura piepilda? Viņi bija pietiekami spēlējuši pieaugušus cilvēkus, viņi gribēja būt patiesi. Ir tik grūti būt patiesam, ja gribi tikt saprasts. Tāpēc viņi necentās būt saprasti, bet, drīzāk, taktiski un pieklājīgi. Viņi gribēja, lai ir jautri, bet ar cieņu. Tas bija tikai reizi nedēļā. Tomēr viņiem bija daudz selfiju, kuros ar majonēzi un tēju pilnām mutēm viņi tēloja Guliveru un liliputus, kamēr garāmgājēji parkā mēģināja saprast, kas notiek, un kāpēc ir tik smieklīgi. Dzīve ir teātris, bet teātris nav dzīve. Viņi gribēja paildzināt to laiku, kas parasti izpaužas kā dziedāšana dušā vai sarunāšanās ar sevi čukstus pirms miega, kādas reizes divdesmit. Vai, vēl labāk, visu sestdienu. Tam visam vajadzēja enerģiju. Tomēr dažreiz bija labi kopā klusēt. Ir forši kopā pastaigāties un klusēt. Meitenes ir skaistas, pat ja uz tām neskatās un elkoņos dodas pa meža taku, vērojot koku galotnes. Cik ilgi vēl... Tā zilā puķe sauc. Papardes sen jau atrastas. (5 Comments |Comment on this)
Tuesday, September 27th, 2022
10:08 pm	Ir angļu valodā tāds vārds "Mojo", ko iztulkot var kā veiksme, pašpārliecinātība, pašcieņa, dzīvesprieks. Padomi, kā atgūt savu modžo ietver: 1) Beigt sūdzēties 2) Sarunājies ar sevi, veido iekšējo dialogu pozitīvu. Vienīgais veids kā nesasniegt savus sapņus, ir pārstāt sapņot. 3) Darīt ko jaunu, iziet no komforta zonas 4) Apģērbties fantastiski labi 5) Darīt to, kas aizrauj 6) Darīt to, kas padodas, jo tas vairo pašapziņu 7) Fiziski izkustēties, izsvīst, priecāties par savu ķermeni 😎 Uzstādīt mazus mērķīšus un tad tos ikdienā sasniegt 9) Būt optimistei 10) Būt patiesai. Dari to, ko tiešām gribi. Tici savai intuīcijai un paļaujies uz to. Izdari lēmumus savā dzīvē tikai vienīgi vadoties pēc sava iekšējā kompasa 11) Svini savas uzvaras dzīvē. Papliķē sev pa plecu 12) Iztaisnojies, pavēro, kā Tu ej. Ej mierīgi, taču pašpārliecināti Pleci atpakaļ, krūtis uz priekšu. 13) Piedod un aizmirsti. Dzīvo tagadnē 14) Pieņem pasauli, kāda tā ir 15) Esi zinātkāra. Iemācies ko jaunu 16) Esi pateicīga par visu 17) Beidz salīdzināt sevi ar citiem, Tev ir savs ceļš 18) Noliec savus diplomus, medaļas, redzamā vietā. Tās motivē doties tālāk 19) Dari kādu brīvprātīgo darbu 20) Ej regulāri saulē pastaigāties 21) Pabaro savu dvēseli. Aizej uz izstādi, noklausies simfoniju, audzē ziedus, radi skaisto! (Comment on this)
Monday, September 26th, 2022
1:33 pm	Ja Tu nepieķeries lietām, cilvēkiem, notikumiem, katra pārdzimšana ir vieglāka. Atlaist, integrēt, vērot no malas. Kā spēlē. Tu sev iedod karoti, un Tev ar to karoti jāuzbūvē namiņš. Nejautā, kā. Notici un būvē. Esības mirkļi ir vienreizēji laimes kristāliņi, piefiksē tos, pirms tie kā rasa izkūst. Es daru vienkāršas lietas - gatavoju ēst, klāju gultu, paglaudu kaķi. Un piepeši saprotu, ka uz mirkli esmu ļoti, ļoti laimīgs, jo ir miers, kārtība, visiem ir pārticība. Visi aug un mācās. Manā vismazākajā šūniņā, kas var būt mans ķermenis, mana istaba vai dzīvoklis, viss ir ideāli. Es to piefiksēju, bet tikpat ātri palaižu. (Comment on this)
Friday, September 23rd, 2022
12:30 am	Viņš paņēma ogles no vecā ugunskura un aiznesa uz jauno. Tajās aizvien bija mazas liesmiņas, kas alkatīgi kampa gaisu. Viņš gribēja uzlikt lielo katlu uz kārtīm pāri ugunskuram un uzvārīt tajā kartupeļus ar sāli. Uguns sprakšķēja maza lietutiņa laikā. Tā kurās lēnām, cītīgi, mierīgi, mērķtiecīgi ceļot temperatūru katlā ielietajā ūdenī. Kad ēdiens bija gatavs, no Meža iznākušie zvēri ar kārām lūpām sniedzās pretī kūpošajiem tupeņiem. Viņš atdeva visus, izņemot pēdējos divus. Tos viņš iestādīja, lai aug jauna raža. (Comment on this)
Sunday, September 18th, 2022
6:47 pm	“Auto-reālisms” Sākumā jāmin par viņa mammu. Viņa nodarbojās ar mūzikas klausīšanos un analizēšanu. Pēc tam rakstīja recenzijas. Pētīja. Tāpēc viņš, mammas vēderā esot, klausījās daudz pasakaini skaistas mūzikas un visu dzīvi tiecas pēc skaistā. Divpadsmitās klases beigās viņš centās izvēlēties starp pedagoģiju un psiholoģiju. Viens ir saruna pēc kuras bērns uzzina vairāk, saprot vairāk, paplašinās redzesloks. Otrs – parādīt bērniem papildus iespējas, rīcības modeļus. Viņu vilināja abas iespējas, taču viņš izvēlējās pedagoģiju, jo, mācot citus, viņš iemācījās pats. Un vēl tas, ka psihologam tomēr jābūt nobriedušai personībai, tāpēc tikko augstskolu beidzis psihologs ar studenta pieredzi viņam šķita mazliet kā oksimorons. Viņš iestājās angļu un latviešu valodas skolotāju programmā Liepājā. Programma ilga piecus gadus. Tajā bija daudz kas – filoloģija, psiholoģija, veselības mācības pamati, prakses, civilā zinātne, folklora, un vēl virkne priekšmetu, kā loģika, ētika un filozofija. Liepājā viņš dzīvoja viens pats pasakainā vietā pie jūras. Puskilometrs līdz jūrai, daži metri līdz dīķim. Pastaigu celiņš gandrīz pie mājas. Un veloceliņš arī. Kursā viņš bija vienīgais zēns. Vēl bija sešas meitenes. Topošās latviešu valodas skolotājas. Taču viņš atrada draugus studentu padomē. Ar puišiem devās uz sporta zāli, spēlēja novusu, galda tenisu, futbolu, basketbolu un šahu. Dažreiz viņš devās pārgājienos gar jūru. Studēšana Liepājā bija ļoti mierīga. Studentu skaits katrā kursā bija diezgan mazs. Laika bija daudz. Visa bija daudz – vietas, grāmatu, pasniedzēju, telpas. Augstskola bija tikko renovēta un atjaunota. Folkloras centrs dižojās ar dažādiem priekšmetiem, docētājas aicināja uz sadziedāšanos ar folkloras kopām. Pāri visam šalca jūra. Kūrmājas prospektā pēc lekcijām varēja piecpadsmit minūšu laikā aiziet uz jūru un padomāt par literatūras pirmsākumiem. Par jēgu. Pieci gadi no jaunības, lai kļūtu par skolotāju. Viņam padevās loģika, bet nepadevās zīmēšana. Taču zīmēšanas kursa viņa programmā nebija, tāpēc viņš dabūja stipendiju. Vai arī tāpēc, ka bija, augstskolai gatavojoties, bijis apsēsts ar 19. gadsimta britu literatūru, un par pētniecisko darbu saņēmis bonusu, kura dēļ tika pie stipendijas. Viņš ļoti gribēja studēt. Viņa mamma bija topošā profesore, pagaidām docētāja. Šajos piecos gados viņš izlasīja daudz grāmatu. Veda sarunas ar docētājām, profesorēm. Pabija Lietuvā konferencēs. Uzstājās pats ar pētījumu par feminismu 19.gs britu literatūrā no kāda jauna skatpunkta, ko bija nosapņojis. Vīrietis spēka gados, jauns puisis, gandrīz metru deviņdesmit garš, studē filoloģiju. Taču vienmēr atradās kāds, kurš saprata, tāpat kā viņš, ka vārdos ir iešifrēts skaistums, idejas un laime. Laime par esību kā tādu. Pēc studijām Liepājā viņš bija aizrāvies ar filozofiju un iestājās Rīgā filozofijas bakalaurā. Viņš lasīja par ētiku, par fenomenoloģiju, par austrumu filozofijas saknēm un šintoismu. Viņš gribēja saprast, kā vārds un vārda spēks izpaužas ne tikai literatūras jomā, bet ikdienas tekstos. Filozofijas studijas viņam deva iespēju satikties ar dažādiem radikāli domājošiem jauniešiem. Vieni uzskatīja, ka viss notiek viņu prātā, viss ir projekcija no lielā Radītāja fantāzijas. Citi ticēja, ka esam saistīti, un mēs esam kā planktons realitātes okeānā, kur mēs mijiedarbojamies, lai radītu ko jaunu. Citi domāja, ka mēs esam predestinēti veikt kādu uzdevumu, mēs esam “mašīnas” ar programmu, kuras pašas spēj sevi atjaunot, lai uzdevumu veiktu aizvien labāk. Tik daudz dažādu vārdu par it kā līdzīgām pieredzēm. Viņš uzskatīja, ka strādāt skolā uzreiz pēc studēšanas, 24 gadu vecumā, ir pāragri. Tāpēc filozofija viņam deva pamatu. Barību prātam visam mūžam. Daudz kas mainās, taču tas, kas paliek, paliek tikai kādu laiku, un atkal mainās. Viņš gribēja saprast, kas nosaka to, kad kaut kas mainās. Kas ierosina zeitgeist maiņu? Vai ierosinātājs ir dievišķs vai dabisks? Vai daba ir vienkārši dievišķā pagarinājums? Viņš sāka lasīt dzeju, sāka rakstīt ar abām rokām, staigāt pa ielām aizvērtām acīm, meditēja vēl vairāk, gavēja un centās atrast sevī jaunas maksimas. Vislielāko jēgu. Jēgu, ar ko celties katru rītu. Pagaidām tā bija milzīga apetīte izpētīt šo pasauli. Pēc filozofijas studijām viņš atkal atgriezās pie valodas un papildināja zināšanas baltu filoloģijā pabeidzot to, kas pietrūka grāda iegūšanai tur. Pēc latviešu valodas skolotāja kvalifikācijas nebija jāmācās 3 gadi, bet mazāk. Galvenokārt, lietuviešu valoda. Un tad vēl pamati latīņu valodā. Vairāk grieķu vēstures un mītu. Vairāk par seno Rietumu civilizācijas vēsturi. Viņam patika literatūras teorija, viņš izvēlējās literatūras zinātnes novirzienu, kurā uzrakstīja kursa darbu par Ezeriņa noveli. Viņš piedalījās lietuviešu kultūras klubiņā augstskolas telpās, atkal spēlēja sporta spēles ar puišiem un beidzot sāka līdz galam izprast latvisko dzīves ziņu, dodoties lauka pētījumos vasarās. Pēc filoloģijas viņš nosprieda, ka jāķeras pie kā praktiska un divus gadus mācījās par pavāru Rīgā, tehnikumā. Smalcināja sīpolus, cepa picas. Cepa tortes. Vārīja zupas. Smalcināja ķiplokus. Tas viss mīlestības vārdā uz ēdienu. Centās saprast, kā uztaisīt picu bez baltajiem miltiem. Kā uztaisīt sātīgu zupu bez gaļas. Kā gatavot uzkodas. To visu iemācījies, viņš izlēma, ka jāpapēta meta-pasaule no fizikas viedokļa. Diemžēl padziļināti kvantu fizika bija maģistratūrā, tāpēc nācās vien sākt ar fizikas bakalauru. Mehānika bija tik vienkārša, bet formulas garas. Zem galda viņš lasīja “Mazo princi” un virs galda zīmēja kaķu šaržus, kuros attēloja populārus cilvēkus kaķu veidolā. Stīgu teorija bija interesanta, bet tā bija tikai teorija. Cilvēki tālāk par magnētismu un gravitoniem nebija tikuši, vai arī informācija bija slepena. Arvien vairāk, pēc jau piecpadsmit gadiem kopsummā augstskolā un tehnikumā, viņam sāka rasties iespaids, ka kāds apzināti slēpj kaut ko. Viņš pievērsās konspirāciju teoriju pētīšanai. Deividu Aiku, stāstus par Nikolā Teslu, dažādus čenelinga veicējus un teoriju izplatītājus bija interesanti klausīties, taču vienmēr palika jautājums: “Ja visi tiek mānīti viņu acu priekšā, tad kāpēc visi klusē?” Atbildi deva grāmatas par neirolingvistisko programmēšanu pēc otrā pasaules kara un eksperimentiem ar ieslodzītajiem. Tie tika spīdzināti, kamēr pazaudēja saikni ar veselo saprātu un piekrita dzīvot, vai vismaz virspusēji piekrita dzīvot, pēc varmāku uzspiestā realitātes modeļa. Viņš atcerējās, ka 10 gadu vecumā bija vienojies ar mammu, ka no mājas tiek izmests TV un atdots draugiem. Viņš atcerējās, ka viņa mamma bija jaunībā vīlusies kristietībā, 90-tajos gados izlasījusi kaudzi ezotērikas grāmatu, bet tā arī pie vienotas saprašanas un modeļa nebija tikusi. Viņš gribēja atrast šo “Teoriju par visu”, kura strādā praksē. Ja tā ir uzrakstīta kādā slepenā grāmatā, ko izmanto melnie magi, lai kontrolētu sabiedrību, tad viņam jāsaprot vismaz ar kādām metodēm tas notiek. Viens jau bija skaidrs – ar bailēm, ar reklāmu, ar bailēm, ar apziņas kontroli un vēlreiz ar bailēm. Patiesi laimīgi cilvēki, kuri dzīvo kaut kur Sibīrijā mežā ar ģimeni, un kuriem neviens neiekasē nodokļus, jo viņi nav uzskaitē, tā viņš iztēlojās izeju no šī karātavu labirinta. Tomēr mūžīgi dzīvot studējot viņš negribēja, tāpēc izvēlējās iet vieglu ceļu – studēt vēl. Šoreiz par matemātikas skolotāju, jo viņa vectēvs jau bija matemātikas skolotājs. Un ar matemātikas mācīšanu var iemācīt bērnam skaistumu, kurš ir skaitļos. Ja paveiksies, tad vēlāk varēs mācīt gematriju. Vai ko tam līdzīgu, tikai ar citu virzienu un mērķi. Pēc diviem gadiem matemātikas studijās viņš saprata, ka tomēr trūkst vēl valodas. Viņš saprata, ka informācija ir iešifrēta vārdos un simbolos, un vēl skaitļos. Kā meklēt informāciju, kā veidot datubāzes, kas ir dziļais internets, kā darbojas informācijas sistēmas? Kas ir datubāžu ķēdes aizsardzība? Tam visam it kā vajadzēja būt informācijas pārvaldes studijās, bet reāli tur bija par to, kā vēsturnieki uzskata, kā bija iekārtota Aleksandrijas bibliotēka. Un vēl liels mikslis ar visādām zināšanām, bet ne par aktuālo. Ne par to, kāpēc meklētājs melo apzināti, un atkal visi to zina, bet tik un tā liela daļa viņu lieto. Kāpēc tie nav meli, jo, ja meliem vai puspatiesībai jūs nospiežat “piekrītu”, tad juridiski tie nav meli un nekad nebūs meli. Punktu uz I viņš nolēmu pielikt ar latīņu valodas un grieķu valodas studijām, jo tās it kā varēja dot atbildes par moderno Rietumeiropas valodu saknēm. Šajās studijās viņš atrada latīņu valodas skaistumu un saprata, cik vērtīgi ir mācīt vidusskolā latīņu valodu. Tāpat kā matemātikas stundās skaitļu teoriju, tā latīņu valoda gramatiku un lakonisku izteikšanos nostiprināja ģimnāzistu galvās. Viņš atkal uzstājās konferencē, atkal runāja par modernā sazobi ar it kā divus gadus tūkstošus veco, un atkal skanēja aplausi. Taču viņš nebija apmierināts ar sevi. Esot vairāk kā 42 gadus vecs un pavadījis augstskolās gandrīz pusi sava mūža, ar 5 bakalaura grādiem, 2 skolotāja diplomiem un pavāra sertifikātu viņš jutās tik zaļš kā pūpols februārī. Kaut kas viņa sirdī teica, ka viņš, atšķirībā no Sokrāta, kurš kļuva slavens pašam nemaz to negribot, tiešām gandrīz nekā nezina. Ka cilvēks, kurš 20 gadus tirgojis automobiļus Rumbulā un spēj pēc mazākā izpūtēja paukšķīša pateikt, kas auto par lietu, daudziem ir daudz derīgāks cilvēks par viņu. Vai viņš bija ticis tuvāk zināšanu horizontam, iemācījies staigāt pa ūdeni, teleportēties, vai vismaz iemācījies būt par labu cilvēku? Ar tādām pārdomām viņš pievienojās beidzot jaundibinātai skolai, kurā norita mācības pēc humānisma principiem. Viņš mācīja angļu valodu, latviešu valodu un matemātiku. Viņš vadīja stundas divās valodās un centās pastāstīt par krievu literatūras skaistumu, kaut pats nebija bijis Krievijā. Taču viņš bija lasījis daudz grāmatu. Visa tā izglītība, visi uzrakstītie pārbaudes darbi – vai tie ir samērojami ar dzīves pieredzi, kas, piemēram, ir tirgus sievai, kas divdesmit gadus tirgo ziedus? Vieni viņu sauca par liekēdi un mūžīgo studentu, kurš studējis tik daudzus gadus, pirms sācis atdod sabiedrībai to ieguldījumu, ko viņš paņēmis. Kas tā par sabiedrību, kas darbojas uz dots par dotu principa? Kāpēc lai viņš justos vainīgs, ka pavadījis pirmos savus 20 pieaugušā dzīves gadus cenšoties tapt par ideālu skolotāju vai pasniedzēju? Viņa vectēvs bija skolotājs, mamma pasniedzēja. Katrai paaudzei jāpienes kas jauns un labāks. Tas ir evolūcijas pamats. Un viņš tik ļoti gribēja būt labs skolotājs. Vecākiem viņš patika. Viņš mācīja vājdzirdīgos, aklos, ar autismu, ar mazvērtību, slinkos, no palīgskolām, no bagātām ģimenēm, un tos, kuri vienkārši bija nolaiduši rokas, pirms viņu vecāki pamanīja, ka sācies grimšanas process atzīmju ziņā. Tomēr starp darbu skolā, privātstundās, starp tulkošanu (angļu, grieķu, latīņu, krievu) starp sarunām ar vecākiem, viņu urdīja šī doma, ka daudz kas ir daudz vienkāršāk. Lietas ir tādas, kādas mēs tās radām. Mēs uz tām paskatāmies, un tās kļūst mums par labu. Tas no kvantu fizikas. Mēs radām tādu realitāti, kādu ierakstām sev. Jo matrikss sastāv no cipariņiem, atšķiras tikai kurš mums raksta. Ja rakstām paši sev, tad taču vajadzētu būt labāk? (Comment on this)
Thursday, September 15th, 2022
4:30 pm	Uz mājas priekštelpas jumta bija izmesta dinozaura rotaļlieta. Tā dienām ilgi gulēja ārā. Lietū un vējā. Visticamāk, kāds bērns to bija izmetis kā lieku. Laikmets aizgājis. Bērns tagad spēlējas ar koka konstruktoru un būvē kūtis, aizgaldus, klētis, aplokus un tīrumus. Aizejošais laikmets viņam bija tik ļoti lieks, ka pat līdz gružu mašīnas melnajam caurumam bērns to sākumā neaizgādāja. Taču labi, ka ir pieaugušie. Plīša dinozaurs nu ir pārkonfigurācijas procesā un no spoka lietū tas top par ko derīgu. Lai arī cik bēdīgi bija skatīties un pamesto dinozauru, jādomā par jauno. Kas ir tas, ko mēs gribam darīt kā nākamo etapu. Bez asinskāriem zvēriem, bez spokošanās, bez meliem un divkosības. Pieaugušie raksta pasakas un ir radījuši pandai līdzīgi radījumu vārdā "Glaudiņš". Bērni var viņu pabarot ar ogām, paglaudīt, un viņš ir draudzīgs. Tāpat jādara ar pasauli. Ja mēs sākumā apgriezīsim visu otrādi, kā tas bija pirms Ēdenes dārza ieņemšanas, arī tas būs labs sākums. (6 Comments |Comment on this)
Tuesday, September 6th, 2022
3:24 pm	Drīzumā Rīgā Pat ja viņš bija tikai zaļknābis, pat ja viņa tikai šoruden grasījās pirkt sev pirmo mēteli par savu naudu, viņi bija vecāki. Vecāki projektam, kurš bija viņu acīs lakmusa papīrītis – ja tas aizies, būs arī citi bērni. Miesiski, matērijā, taču kopā radīti un loloti. Viņai bija daudz kontaktu ārzemēs. No turienes nāca arī tehnoloģija. Pats projekts – dažādi varētu tikt reklamēts – bija kā slepens kods visu acu priekšā. Viņi nodibinātu kompāniju ar saviem investoriem ārzemēs. Tad viņi iekārtotu telpas Rīgas centrā. Viņi piedāvātu pieredzi, kas ir līdzvērtīga, vai vismaz līdzīga, narkotiku vai zinātniskās fantastikas filmu lietošanai, taču ar citām blaknēm. Ideja ir it kā vienkārša. Cilvēks atnāk uz viņu speciālo telpu. Tiek ievadīts meditatīvā stāvoklī ar mūziku, gaismu, smaržām un citām iespējām. Tas būtu kā “trips” bez ķīmiskas atkarības. Pēc tam cilvēkam mākslīgais intelekts nofotografētu auru, un pēc tās bildes uzdotu simts jautājumu. Cilvēkam būtu jāatbild pilnīgi godīgi, lai spēle būtu visinteresantākā. Lai tā būtu kā atklājumu istaba, kur cilvēks meklē pats sevi. Pēc tam cilvēku ievestu nākamajā telpā. Tur sēdētu hipnologs, kurš uzdotu vēl piecdesmit jautājumu, cilvēkam esot dziļā hipnozē. Cilvēks varētu uzdot arī jautājumus pats, taču atbildi sniegtu mākslīgais intelekts. Pēdējā telpā būtu bibliotēka. Digitalizēti visi materiāli par okultismu, slepenajām zināšanām, ezotēriku, kopš 19. gadsimta. Cik nu slepenajām, cik puslegālajām, ja tāda datubāze būtu, tas ir diskutējami. Tur cilvēkam būtu 12 minūtes laika. Un viņš varētu veikt divpadsmit meklēšanas datubāzē. Pēc tam sešu minūšu laikā cilvēkam piedāvātu skatīties zilās debesīs pa logu. Logs un debesis būtu tikpat īstas kā parasti. Pēc tam trīs minūtes cilvēks varētu klusumā atpūsties. Un, visbeidzot, pēdējā instancē, cilvēkam vienu minūti būtu jāskatās uz savu atspulgu spogulī un jāuzdod pašam sev pēdējais jautājums. Atrakcijas beigās cilvēks saņemtu ierakstu ar visiem jautājumiem, ko uzdevis visās daļās, kā arī atbildes, ko devis mākslīgais intelekts vai meklētājs. Pirms ierašanās atrakcijā cilvēkam būtu jāaizpilda anketa pēc kuras tiktu piemēroti apstākļi tieši viņam/ai. Tas viss būtu feiki, un tas tiktu reklamēts kā feiks. Hipnoloģija feika, mākslīgais intelekts primitīvs, skaņa un bilde – vienkāršas projekcijas. Piecu cilvēka maņu apmānīšana no atrakcijas sākuma līdz galam. Ideja vienkārša – ja ir “Escape room”, tad šī būtu “Lost and found room”. Par šādu garu atrakciju tiktu iekasēta pamatīga summa, jo pats process var ilgt pat trīs-četras stundas. Šis būtu kā rituāls, kurš pieejams visiem, ne tikai kādas slepenas brālības dalībniekiem. Taču, atšķirībā no brālībām, te nebūtu līgumu, nebūtu piesaišu, nebūtu jāsola maksāt desmitā tiesa vai tamlīdzīgi. Būtu nosacījums, ka cilvēks šādu istabu drīkst iziet tikai reizi pusgadā. Lai to visu padarītu mākslīgi ekskluzīvu. Atrakcijas veidotāji neatbild par sekām un blaknēm. *** Es domāju, ka pārim sanāks. Bērna radīšanai ir daudz mazāka pretestība par projekta radīšanu un palaišanu bieži vien. Taču projekti dod labumu simtiem un tūkstošiem cilvēku, ja tie ir jaudīgi. (Comment on this)
Saturday, September 3rd, 2022
10:08 pm	Atgriežoties mājās Psiholoģijā ir tāds jēdziens kā plūsmas stāvoklis, kad tas, ko Tu dari, sagādā Tev prieku, Tu pilnībā nododies tam, un viss cits no apziņas uz to brīdi tiek atslēgts. Iedomājos, ka ir cilvēki, kuri saplāno savu dienu, saraksta pa minūtēm savu dienas grafiku, un tad dzīvo. Visu dienu tajā plūsmas stāvoklī. Viņi visu laiku atrodas tādā šeit un tagad laikā, kurā viss mainās, taču viņi jūt, uz kurieni mainās, un automātiski rīkojas, jo pieslēgums kosmiskajam saprātam ir ātrāks par domu, gaismas vai citu ātrumu. Viņiem ir laiks arī refleksijai, kurā viņi pāršķirsta savu dienu, lai saprastu, vai tiešām visas mijiedarbības bijušas patīkamas, lieliskas vai vismaz labas. Viņi ir kā vilciens, kurš visu laiku ierodas stacijā “Tagadne”. Es domāju, ka cilvēkam garīgajā attīstībā ir sarežģīti definēt – kur ir manu spēju robeža? Kur ir manas apziņas robeža? Cik vienības informācijas es varu uztvert minūtē, pirms sāku nogurt? Kas šeit un tagad ir tas, ko es nezinu, bet es skaidri zinu, ka tas man jāuzzina, jo tas ir pakāpiens uz nākamo manā attīstībā? Ko es gribu mainīt savā vistuvākajā nākotnē, kādas rīcības savā uzvedībā varu vēl uzlabot? Vai es mēdzu noguruma dēļ aizmirst pateikt labu vārdu, uzslavu, uzmundrinājumu? Es mācos atgriezties mājās – mācos visās realitātēs radīt ap sevi tādu vidi, kurā jūtos ērti un brīvi. Kurā jūtos enerģiski un iedvesmoti. Rakņājos pa visu, ko esmu nodomājis dienas laikā, un ravēju ārā lieko. Mainu un pārskatu savus ieradumus. Kāpēc tas viss? Jo ir īstais laiks – dabā nāk rudens, telpās ir vēsāks, dabā notiekot pārmaiņām, ir vieglāk mainīt arī sevi. Ja citus septembrus es domāju, ka gribētu atrast otru “Albatrosu” un lidot prom, tad tagad es gribu palikt tepat, tikai mainīties laikam līdzi. (2 Comments |Comment on this)
Thursday, September 1st, 2022
2:30 am	“Cik drīz ir tagad?” Mazie prieki – izdzert avota ūdens glāzi pēc tveices dienas. Ielīst siltā gultā izvēdinātā istabā. Katrā gadalaikā daudzi mazie prieki. Rudens nāk ar dzejas dienām. Liriskais es jau kliedz: “Es esmu cilvēks, un man ir vajadzība, lai kāds mani mīlētu ar transcendentālu, nereliģisku mīlestību!” Šo lirisko es var iesēdināt laika furgoniņā un palaist pa visām dzejas dienām kopš to aizsākuma. Moto: “Tiekamies dzejas dienās!” jau kuro gadu pēc kārtas raksturo manu ilgošanos, kaut nu lekciju grafiks atļautu paspēt paklausīties dzeju, pirms logaritmēt, atvasināt un programmēt. Trakākais, ko gandrīz izdarīju šajā laikā – uzstājos teātra izrādē, latīniski stāstot Vinnijam Pūkam, ka ar Siventiņu viss būs labi. Taču pārdomāju un aizgāju logaritmēt, kaut biju piedalījies jau divos vai trijos mēģinājumos 😃 Kāri tulkot apmierinu ar spāņu valodas tekstiem par ezotēriku un lietuviešu valodas tekstu, ko ieraudzīju pagalmā. “Ar nori išgirsti skanų eilėraštį?” būtu mans lozungs, ja es reiz nonāktu līdz Latvijas jauno dzejnieku tulkošanai. Varētu teikt, ka tas viss ir meiteņu dēļ. Tās meitenes, kuras tvīkst, atverot dzejas krājumu, vairāk kā no galanta vīrieša uzmanības, man bijušas pat pārāk tuvas. Taču šogad vienīgais no paziņu loka, kurš lasīs pats, ir stiprā dzimuma karoga nesējs. Tāpēc ir sākusies jauna ēra. Mans Jāņtārpiņu FM šonakt tik skaļi reklamē, ka jāapmeklē Kalnciema kvartāls sestdien 12.00, ka pamodos nakts vidū no vēlmes apskaut lirisko es sevī. Priekā! ❤ (Comment on this)
Wednesday, August 24th, 2022
3:12 pm	Tēzes par Deivida Aika interviju 2022.g augustā London Real *Aiks savā grāmatā "The Trap" raksta par dvēseļu slazdiem un cilvēku iesprūšanu sistēmā *Viņš uzsver, ka Šobrīd esam tajā posmā, kur ir paredzēts mākslīgi pacelt elektrības/gāzes/pārtikas cenas tiktāl, ka cilvēki kļūst atkarīgi no valsts pabalstiem. Pēc tam plāno ieviest universālo ienākumu, kuru saņemt varēs tikai tie, kas ir paklausīgi sistēmai. Tā kā jau tagad ir cilvēki Lielbritānijā, kuri mirst no bada, tad šis process tuvākajos mēnešos tiks iedarbināts aizvien intensīvāk, ja tas tiks pieļauts. *Ļoti daudz kas ir atkarīgs no cilvēku pašcieņas. Ja nav pašcieņas, tad cilvēku var pakļaut un tiranizēt. Šobrīd, pēc 2020.gada notikumiem, Lielbritānijā cilvēki dalās 4 grupās - pirmie atklāti to visu sauc par afēru un nepakļaujas. Otrie - to sauc par afēru draugu starpā, bet pakļaujas. Trešie - noklusē, ko patiesībā domā, un pakļaujas. Cilvēku, kuri no visas sirds ticētu, ka visus šos 2 gadus valdība un oficiālie mēdiji ir teikuši tikai taisnību, ir palicis maz. Taču ar domāšanu ir par maz, ir jāatrod drosme un ticība iziet ārpus sistēmas. * Cilvēki Lielbritānijā netic Pērtiķbakām pēc šmovid pieredzes. Viņi saprot, ka viņus otrreiz cenšas apmuļķot. * Ar sistēmu nav jācīnās, tai ir jāsaka NĒ. Un jārada sava alternatīva. *Transgenderisma propaganda bija plānota, lai radītu tādus ķermeņus, kuri spētu labi justies 5G un 6G tīklu ietekmē. Šie ķermeņi tad būtu daudz sintētiskāki. Tās galamērķis bija tas, kas teikts Hakslija grāmatā "Brīnišķīgā Jaunā pasaule". Cilvēkam 2.0 nav dzimuma, tos pavairo mākslīgi. Lai palaistu cilvēku 2.0, cilvēks 1.0 par 90% jāizkauj/jāiznīdē (kas notiek tagad). Cilvēkus 2.0 pavairo inkubatoros. Ceļš uz "bezdzimuma sabiedrību" ir caur "dzimumu apjukumu". Ka bērni nesaprot, kuram dzimumam pieder, un kas vispār ir dzimuma lomas. *Sistēmas mērķis ir vēl vairāk sašaurināt cilvēkam uztveramo viļņu/enerģiju spektru un pazemināt vibrācijas, to no atmosfēras apstarojot ar satelītiem. Pēc tam ar "viedajām ierīcēm" apstarojot no Zemes. Un vēl pēc tam pieslēdzot paralēlajai realitātei, realitātes tīklam - Metaverse. Tādejādi plāns ir ielikt simulāciju simulācijā, kura ir simulācijā. Šādi viņi cenšas rīkoties, lai samazinātu iespējas, ka cilvēki pamostos. * Google futorologs Rejs Kurcveils ir atklāti pateicis, ka paredz, ka ap 2030.gadu cilvēku prāts tikšot saslēgts ar Mākslīgo intelektu, un tas veiks aizvien vairāk domāšanas cilvēka vietā. Sistēma tagad vairs neslēpj savus plānus, bet caur demagoģiju un klajiem meliem cenšas tos glorificēt (Jums nekas nepiederēs, un Jūs būsiet laimīgi!). *Aiks izvirza versiju, ka cilvēkiem 2030. gadā piedāvās pieslēgt smadzenes ne jau parastam, algoritmu mākslīgajam intelektam, bet tādam, kurš ir savietojams ar 4. dimensijas zemāko vibrāciju pasaulēm. *Apvienoto nāciju 2030. gada deklarācijā ir par to, ka valstīm pieder no debesīm nokritušais ūdens. Pieder stihiju resursi. 2030. gads ir sistēmas tuvākais lielais atskaites mērķis. (Ir Latvijā arī programma skola 2030. https://www.skola2030.lv/lv ) *Izeja no slazda ir apziņa, ka esi VKR (Visaugstākais kosmiskais Radītājs/Avots/Sākumu sākums) daļa. Ka esi kosmiska gaismas esība. Ka esi daļa no visa, kas ir mūžīgs. Ar apziņu, ka esi gaismas cilvēks vai gaismas dvēsele, ir par maz. Jāapzinās savs VKR statuss un tad attiecīgi jādzīvo - radot. *Ja cilvēki beidz ticēt tiem uzspiestajām vai iemācītajām identitātēm - vīrietis, sieviete, jauns, vecs, gudrs, garš, tāds un šitāds, bet apzinās, ka visi ir VKR daļa, tad sistēmai pār viņiem vairs nav varas, jo nav instrumentu, ar ko tos sašķelt. *Ir jāapzinās, ka īstā jauda un teikšana ir tiem, kam ir radīšanas prasme. Tiem, kas tikai barojas un vampirē uz citu cilvēku radīšanas jaudas, varas nav. Tie ir atkarīgi. Tas, ka sistēma prot baroties ļoti filigrāni, nemaina to, ka tā ir atkarīga no mums, nevis mēs no tās. *Šodienas situāciju arī var apskatīt kā piedāvājumu, no vienas puses, pakļauties vairāk un vairāk, samazināt savu spēju kritiski domāt un turpināt barot sistēmu, vai no otras - dažādu cilvēcei labvēlīgo ārpuszemes civilizāciju piedāvājumu pamosties un atcerēties savu spēju radīt. Jo tikai esot atbildīgiem, apzinoties, cik maz zinām, bet tāpēc katru dienu jātiecas garīgi augt vēl vairāk, kaut sistēma cenšas iemidzināt, mēs varam izkopt savu materializācijas prasmi. *Kad mēs apzināmies sevi kā kosmisku gaismas esību, tad katra diena ir jauna un atšķirīga, jo tas, ko mēs piesaistām savā dzīvē, ir tik daudzos līmeņos, tik dažāds, ka visu laiku ir jaunas pieredzes. *Aikam patīk teiciens "Tu kļūsti par to, pret ko cīnies. Necīnies, taču arī nesadarbojies". Pilna intervija https://freedomplatform.tv/rose-icke-7-the-trap-what-it-is-how-it-works-and-how-we-escape-its-illusions/#disqus_thread (1 Comment |Comment on this)
Friday, August 5th, 2022
5:18 pm	Vienmēr veiksmīgs Ja kādreiz man patika lasīt fantāzijas literatūru, vai to rakstīt pašam, tad tagad ir pienācis laiks radīt šajā realitātē. Laiks noticēt, ka mēs varam, mūsu domu spēks, materializācijas spējas, un vispārējais klimats uz planētas Zeme, ir labvēlīgs jauna tipa uzņēmumiem, iestādēm, kompānijām. Tomēr aizvien ir jāturpina izprast, kādi ir tie parametri, kas ietekmē materializācijas ātrumu un kvalitāti. Un veidi, kā atrast cilvēkus - komandu ar vienu mērķi, virzību uz daudz labestīgākas vides veidošanu, kur primārais ir gaismas kopiena - harmoniska vide, kur iespējas pienākas pēc labajiem darbiem un faktu materiāla. Varbūt tas būs pēc gada, diviem vai pieciem, taču nodibināt kaut ko var jau tagad. Jautājums ir par to, kā lai strādā tā, ka ir lieli panākumi. Ja cilvēki iesaistās, lai būtu darba vietas, lai būtu iespējas strādāt citiem labā vidē, lai klientiem būtu prieks, ja pilnībā tiek savaldīts ego un ilūzijas par "labi dzīvot - krējumā", tad tas varētu būt viens no parametriem. Otrs - ja par savu uzņēmumu domā kā par savu bērnu. Apģērbj, izglīto, atbalsta, paslavē. Ar uzņēmumu domāts - gan personāls, gan klienti. Trešais - caurskatāmība. Visi ir viens. Visi piedalās, lai labi sanāktu visiem. *** Varbūt es fantazēju. Taču tieši tāpēc es mācos, kā fantazēt tā, ka serviss un darba vide ir kā pasakā. =) (7 Comments |Comment on this)
Tuesday, July 26th, 2022
12:47 am	Iedomājieties realitāti, kurā viens dzīvnieks aiz otra, 20 reižu mazāka, savāc viņa ekskrementus. Un tad vēl citu realitāti, kurā otrais dzīvnieks redz pirmā "blusas" un tās izdzenā ar ķepu. Un tad vēl trešo, kurā visi dzīvnieki teleportējas pa visu laika telpas tilpumu, taču ir miermīlīgi, tik draudzīgi, kā garām braucoši vilcieni. Viņi visi dzīvo tikumiskās mīlestības telpā. un sarunājas ar domu palīdzību. Man to sapnī pačukstēja kāda pazīstama kundze. *** Šī ir mana tagadne, taču varbūt, atverot acis, tā būs tagadne daudz vairāk "dzīvniekiem". Viss, ko mēs darām sapņos, ietekmē to, ko darām nomodā, un otrādi. Tāpēc es jūtu. Miega laiks tuvojas beigām, laiks mosties tādā realitātē, kurā viss tiecas uz simbiozi, un tie, kas tiecas uz sairšanu, ir jau sairuši. (Comment on this)
Saturday, July 23rd, 2022
2:31 pm	And apply the old saying that: If you are not happy with what you have, you will not be happy with what you wish you had ←-- (1 Comment |Comment on this)
Monday, July 11th, 2022
4:47 pm	Šodien atkal bija tā datorspēles sajūta. Lietas, kuras dzīvē ir kā tādi uzdevumi, kurus izejot, ir īslaicīga atlīdzība varbūt. Pabeigt skolu, sākt dzīvot prom no vecākiem, sevi uzturēt, uzturēt mājdzīvniekus, uzturēt auto, atļauties katru nedēļas nogali izklaidēties par 20/30/55+ eiro. Vispārzināma lieta, ka ir jābūt pateicīgam par visu, lai piesaistītu savā dzīvē vēl. Un vienkārši jānovērtē jebkāds komforts. Pēdējā laikā man no subjektīvās pieredzes rodas iespaids, ka par naudu var nopirkt aizvien mazāk, un cilvēki to arī saprot. Pārmaiņu laikos draugi, paziņas, kontakti, iespējas, informācija, cilvēcība, laba attieksme, godīgums, patiesība, brīvība, labsirdība - saraksts ir tik garš, kur naudai nozīme ir minimāla vai nav. Tas tikai parāda, ka sistēmu cilvēki saprot aizvien labāk, un ar naudu sistēma cilvēkus vairs noturēt nevarēs. Kaut tas jau bija redzams kopš Latvijas iestāšanās EU, kad cilvēki emigrēja, lai ārzemēs iegūtu "cilvēcīgāku attieksmi no darba devēja". Tajā pat laikā savā ziņā ir paradoksāli, ka cilvēki "sejas grāmatā" atdod teju jaunas zīmolu drēbes. Kaut kādā ziņā jau šīs drēbes ir kvalitatīvas, tāpēc neņemt šķiet absurdi. Varbūt tas tikai parāda, ka cilvēki, kuri tās atdod, ir sapratuši, ka atdodot iegūs vairāk. (Comment on this)
Friday, July 8th, 2022
11:42 pm	Pirmais gājiens Kādā darba dienas novakarā viņš saņēma zīmīti ar aptuveni šādu tekstu: “Jūs esat ļoti akurāts un godīgs. Par jums labi atsaucas kolēģi. Jums ir zinātkāre un plašs redzējums. Jūs protat teju visu pastāstīt interesanti. Man ir prieks, ka pazīstu Jūs. Taču es vēlētos iepazīties tuvāk. Vai būtu iespējams Jūs satikt brīvdienā uz sarunu kādā kafejnīcā?” Viņš nosprieda, ka jāpadomā, kā reaģēt uz šādu zīmīti no kolēģes. Viņam bija labi ar savu vienistabas dzīvokli, jūru, kaķi, grāmatām, mūziku, darbu, un garīgo dzīvi. Turklāt kolēģe dzimusi 95-tajā, tas jau vispār ir pēc padlaikiem, no cita laikmeta vispār! Viņš arī jutās jauns. Jauns un jau pieredzējis, tāpat kā reiz viņa kultūras vēstures skolotājs ar T kreklu “Man ir 18 ar 32 gadu pieredzi”. Iepazīšanās darbā vienmēr asociējusies ar zināmu bīstamību. Ja sanāk, tad darbā citi runās. Ja nesanāk, citi parunās, bet aizmirsīs. Ko šī kolēģe viņā atradusi? Pieklājības frāzes un ziņkāre, koķetēšana aiz profesionālas intereses, vai viss kopā? Kādreiz šādu ziņu varēja saņemt arī vīrietis no vīrieša, tikai ar citiem uzsvariem. “Man interesē tas un tas, es vācu informāciju par to laika periodu, notikumu, mehānisma uzbūvi, vai Jums ir informācija par to? Piedāvāju atlīdzību un/vai sadarbību” Ja jaunībā šķita, ka sieviete var daudz ko dot, un attiecības ir piedzīvojums, tad ar laiku nāca apjausma, ka sieviete var daudz ko arī atņemt, aptīt ap pirkstu, un vēl pažēloties, ka viņš par maz viņai pievērš uzmanību. Un, ja nu interese ir tomēr profesionāla, tad viņam ir lielāks darba stāžs, kāpēc lai viņš censtos iemācīt to, kas bija jau augstskolā no profesoriem (hmm, cik vispār ir to vīriešu ar doktora grādu pedagoģijā?) viņai jāuzzina. Tomēr, ja viņš atteiks, var sanākt, ka, ja paskatās no malas, viņam ir bail. Vai viņš ir noslēdzies. Vai viņam ir grūti atzīt sev, ka viņš ir tik vecs, ka sievietes kā tādas maz interesē. Kā Stepes Vilkā, jā, viņas ir, taču Kosmosa likumus diez vai kāds gultā ir atklājis. Dienā ir tās 24 stundas, kurās var paveikt kaut ko. Un tad Tu saliec pa prioritātēm savu laiku. Ja nu tajā ieskaita attiecības, turklāt bez bērniem, tad kaut kāds stundu skaits nedēļā divatā sanāk. Senioru mīlestība – kopīgi iet uz jaunības dziedātāju zaļumballēm? Lapčenoks, vai? Vai arī garas sarunas, buča pirms miega, un tad kopīgas brokastis un vakariņas? Viņam bija aizspriedums, ka labāk tikties ar vecāku sievieti, jo tad būs drošāk, ka viņai būs lielāka dzīves pieredze un mazākas prasības. Ilūzija, varbūt. Skolotājam vispār jāmācās mācīt tikai skolā. Beigt uzpasēt un tribulierēt sievu, māti, draugus. Ja cilvēks cilvēkam patīk, un tā jau ir ķīmija, tad pēc iespējas ātrāk jādabū tas subjektīvais, rozā, vai citas brilles, nost. Vai tomēr jāļauj visam ritēt sava gaita, jo tā ir dabā iekārtots. Vispār jau viņš pazīst pāri, kurā sieva bija vācu valodas skolotāja, vīrs – ekonomikas skolotājs. Bet tas vīrs bija foršs. Rakstīja lugas un spēlēja pats teātri. Nebija sausiņš. Tādi sievietēm patīk. Ar šādām pārdomām viņš izvilka no ļoti seniem krājumiem pierakstus ar nosaukumu “Gatavošanās pirmajam randiņam/lenčam”, īsi uzskicēja savas domas par pēdējām piecām grāmatām, ko bija lasījis, lai varētu stāstīt par tām, un mierīgi devās gulēt. (1 Comment |Comment on this)
Thursday, June 30th, 2022
8:40 pm	Vīraka kociņa gaismā sabirst zeltainos putekļos liekais. Atmiņas, skumjas, saldskābie virši, kuri stāvēja uz naktsgaldiņa laukos. Kādas siltas rokas tos reiz saplūca, ielika vāzē, un tad tie vienkārši bija. Lauku mājas vispār man asociējas ar pārlaicīgumu. Mēs ejam uz priekšu. Taču šeit un tagad arī ir skaisti mirkļi. Es esmu tik ļoti radies ilgoties pēc koppiedzīvojuma. Ja uz jūru, tad kopā. Ja pastaiga mežā, tad kopā. Un ne jau tāpēc, ka esmu attiecību cilvēks vai man būtu garlaicīgi ar sevi, bet tāpēc, ka kopā pieredzētais šķiet divtik vērtīgs. No kurienes tāda saprašana? Vai no uzmanības trūkuma bērnībā, kurš daudziem varēja būt, jo vecāki daudz strādāja 90-to sākumā, vai no tā, ka es tik ļoti cerēju atrast kādu, kurš spētu skatīties uz vienkāršām lietām ar apbrīnu, būtu ar mākslinieka sirdi, meistara rokām, erudītu prātu, un, galvenais, būtu tik mīļš un jauks kā jau patiess draugs. Kā naivais zēns Pērļu zvejniekā, tā es atceros savu bērnību. Kad citiem interesēja mans Lego, mans dators, ne mana sirds pasaule. Šis viss ož pēc kāda aizvainojuma uz materiālismu, uz kapitālismu, uz baudkāriem bērniem, kuriem multfilmas interesēja vairāk par gleznām. Bet es pats gāju līdzi mammai uz klasiskās mūzikas koncertiem bērnībā, pats piekritu toreiz, ka kaut kādā ziņā būšu tā inteliģence, kas pārtiek no estētikas. Kā intervijā kāds šaha starptautiskais meistars teica: "Kad biju zēns, un 2000-tajos gados ieguvu pirmās šaha grāmatas, tajās bija tik skaistas šaha partijas, ka no tāda skaistuma es raudāju". Lūk, cilvēki, kuri raud no laimes, no skaistuma, no prieka, no sajūsmas, ir mana mērķauditorija kopradīšanai. Pēc Ķeltu kalendāra Augusta sākumā būs jau gatavošanās darbi rudenim. Taču tagad var plānot, radīt un domāt. Jātic vairāk, ka manas idejas sanāks ievietot šajā realitātē, jo laiks mainās. (Comment on this)
Friday, June 10th, 2022
5:58 pm	Izeja no problēmsituācijas ir jaunā apziņā līmenī, kurš ir tepat, tūlīt, pieejams Atceros, ka 2020.gada pavasarī pievērsos hor-o-skopiem. “Hors joma: mitoloģija Saules un debesu dievs seno ēģiptiešu mitoloģijā, Ozīrisa un Izīdas dēls; faraonu aizbildnis” Es uzskatīju, ka tiem ticēt nevar, taču var paņemt par pamatu savam plānam. Kad es jūtu, ka sāku iet pa pieskari – es izveidoju dienas kārtību, kurā teju viss ir automatizēts. Viss ir saplānots, salikts pa stundām, katra darbība ir iepriekš zināma. Un tad visu to laiku, ko esmu ietaupījis šādi – iepriekš sarakstot dienām un nedēļām uz priekšu, ko un kā darīšu, es izmantoju prāta tukšošanai un meditācijai. Tā atbrīvojas daudz resursa, ko es novirzu tam, ko es vēlos saprast. Ir reizes, kad ar piecu stundu meditāciju ir par maz. Ar piecām dienām reizēm pietiek. Vai nedēļām. Tā bija minētajā 2020.g pavasarī, kad es centos saprast notiekošā visas, pilnīgi visas šķautnes. Es uzskatu, ka esmu daudz labāks jutējs. Es jūtu un intuitīvi saprotu, kas jādara. Taču, lai normāli funkcionētu kā cilvēks, man ir jāuztur stabils savienojums starp saprātu un sirdi. Tāpēc arī ar saprātu ir jāsaprot, kas notiek, un kāpēc. Kāda ir visdziļākā jēga? Šobrīd ir tāds pats laiks man. Ar sirdi es ticu un esmu drošs, ka jau pēc pieciem vai desmit gadiem būs jaunā pasaule ar jaunu kārtību. Ar saprātu – tur man ir daudz jautājumu, ko es varu pats sev uzdot, taču, jo lielāks jautājums, jo lielākā klusumā jādzīvo, lai sadzirdētu atbildi. Es cenšos savu dzīvi padarīt klusāku. Tā vietā, lai sevi tiranizētu par savām vājībām, par sava rakstura šķembām, es meklēju iespēju izkopt to labo, ko ikdienā daru. Radīt. Dot vitalitāti sev un tiem, kas ir saskaņā ar šādu plānu – radīt, celt, vairot, mīlēt, muzicēt harmoniski, dot, bagātināt, aizpildīt robus un tukšumu. Un to visu darīt ar prieku, beznosacījumu mīlestību un cilvēcisku siltumu. Jāmācās parūpēties par sevi vēl vairāk. Gribas iemācīties sadarboties ar citiem cilvēkiem kādās jaunās jomās. Spēlēt komandu spēles. Virzīt un realizēt projektus. Celt. Taču no horoskopu idejas – varbūt to saglabāšu arī nākamajai ziemai. Izveidot 30 un vienu kartīti. Uz katras ir rakstīts, kas tajā dienā tāds jauks un harmonisks jāizdara. Daudzas lietas noder vienmēr. Kā, piemēram, aizbraukt uz jūru un nostaigāt dažas dienas tur. Uzdot sev gaismas uzdevumus un tad tos pildīt. Jārada. (Comment on this)
Monday, May 30th, 2022
1:26 am	Bijušo sajūtu restaurēšanas darbnīca Dažreiz šķiet, ka šī sajūta uznāk katru vasaru kopš vasaras, kad palika 13 vai 14. Gribas braukt uz jūru, spēlēt volejbolu, runāt par grāmatām. Gribas piedzīvojumus, ekskursijas, ārzemju braucienus, dzīvi kojās ārzemēs un daudz, daudz jaunu paziņu un draugu. Tas parasti notiek dienās, kad ir beigusies skola. Ārā līst. Un es esmu mājās viens. Tas sākās kādā lietainā vasarā, kad visapkārt runāja par to, ka ir pienākuši saldie sešpadsmit. Pēc tam tā sajūta visu laiku kaut kur dziļi paslēpusies ir glūnējusi. *** Man teica, ka daudz kas mainīšoties, ja es sākšu rezonēt ar apkārtni. Tikai daļēji saprotu, ko tas nozīmē. Man patīk runāt par šahu, grāmatām, mūziku, bridžu, iezemiešu kultūru/ antropoloģiju, patīk visa veida attīstība un sports, izaugsme. Viens cilvēks ar mani sarunājas par ezotēriku, otrs par datoriem, vēl kāds par šahu. Esmu redzējis, ka cilvēki runā par to, kas viņiem pieder, un kā to apsaimniekot. Dārziņu, auto, māju, dzīvokli. Man bija interesanti klausīties, kā vecmāmiņas plāno stādīt daudz ko, pat ja man dārziņa pašam nav. Man kādreiz šķita, ka cilvēka dzīve patiešām ir tik vienmuļa, kā no malas izskatās – raizes par skolas, augstskolas pabeigšanu, mazie stresi darbā, audzinot bērnus, tad kaut kad ap 45 vai 50 bērni ir izauguši un var vairāk dzīvot sev. Un ko dara tie, kas var atļauties dzīvot sev – vai tie vienmēr ceļas līdz ar sauli, iet skriet, skalojas un vingrinās baseinā, pēc tam ar suni mežā domā dižas domas? Kad parkā uz soliņa runāju ar pavisam padzīvojušiem cilvēkiem, viņi mēdz tomēr runāt par saviem mazbērniem, kādas ir viņu profesijas, kur tie bijuši, ko redzējuši. Taču kas ar šo cilvēku pašu, kāda ir viņa dzīve? Kā tas ir, dzīvot pilnasinīgu dzīvi? Tu strādā, un ir gandarījums, un tas ir labi. Atpūties, un uzkrāj spēkus, un tas arī ir labi. Mācies, centies, kāp sev pāri, maini ieradumus, audz, un tas arī ir labi. Audzini bērnus, suni un sevi, un arī tas ir labi. Taču kas stāv pāri tam visam? Kāds ir cilvēka dzīves meta – meta līmenis? Vai es, Tu, viņš, viņa kopumā pēdējā gada laikā ir kļuvusi par labāku cilvēku? Viena meitene teica, ka ir atmetusi cerības kļūt par labāku cilvēku. Viņa to pateica kā joku, kā ironisku patiesību, ka visgrūtāk ir izmainīt cilvēkam sava rakstura kodolu. Un tas bija tik bēdīgi, kaut viņa to teica ar smaidu uz lūpām. Viņa bija padevusies, iespējams, un bija atradusi aizstājēju tai lielajai idejai. Viņa bija atradusi citu lielo ideju, ko viņai pasviedis bija kāds cits. Un viņa tam bija noticējusi. Teorētiski mēs taču visi varētu gribēt kļūt katru gadu par labāku sevis versiju, taču aprunāties ar kādu par to, kā viņai vai viņam sokas, reti sanāk. Dzīvi no eksistences atšķir apzinātības pakāpe. Tik daudz kas ir ilūzija, bez tik daudz kā var iztikt, taču iekšējā pasaule ar tās refleksiju intensitāti parāda, vai esam uz pareizā ceļa. Nesen atkal lasīju, ka cilvēkam ir divas pozitīvas pamata emocijas – interese un prieks. Un cilvēks, kurš ir pilnībā sevi sakārtojis, tātad, sanāk konstanti vai nu priecīgs, vai apmierināts, vai priecīgā atpūtā, vai ar patīkamām gaidām uzzināt pavisam drīz ko jaunu un aizraujošu. Kad man bija pieci gadi, es varēju mēnešiem ilgi ēst kartupeļus ar lētāko eļļu, un tas bija ok, jo bija tik daudz grāmatu, ko lasīt, ka es vienmēr biju ieinteresētā garastāvoklī. Un izaugsmē. Un mani maz, kas varēja ietekmēt. Vai tad, vienkārši, varētu izdot grāmatas pieaugušajiem, kuras ir tikpat interesantas kā bērniem, kuri tikko iemācījušies lasīt? Vai varētu salikt savu dzīvi tā, ka mēs visu uztveram no jauna un kā ko interesantu? Ja mēs beigtu melot sev, ka darām kaut ko, jo tā vajag, bet gan tāpēc, ka bailes mainīt ieradumus, tad varētu visu laiku būt šajā izaugsmes, intereses pilnajā procesā. Un, pie viena, saglabāt smadzeņu plasticitāti visu mūžu. Ja cilvēkam atņem no viņa dzīves visas ciešanas, visu viņa ego, visas traumas, tad paliek mūžam balta lapa, kura spēj sevi pierakstīt un strauji absorbēt daudz ko. Turklāt gūt prieku. Daudz prieka. Es tā arī nepabeidzu filozofijas studijas. Interesanti, kā es būtu domājis par šo visu, ja man būtu tas grāds. Mēs visi apsaimniekojam savu dzīvi. Mums ir ķermenis, kura saimnieks esam. Un laiks, ko tērēt. Mēs visi esam pārtikuši un apdāvināti. Kā Tu sevi apsaimnieko?! Vai veic pilno apskati reizi nedēļā vai biežāk? Cik minūtes nedēļā esi atvēlējis sev raudāšanai no laimes? Cik, lai smietos? (Comment on this)