Šodien atkal bija tā datorspēles sajūta. Lietas, kuras dzīvē ir kā tādi uzdevumi, kurus izejot, ir īslaicīga atlīdzība varbūt.

Pabeigt skolu, sākt dzīvot prom no vecākiem, sevi uzturēt, uzturēt mājdzīvniekus, uzturēt auto, atļauties katru nedēļas nogali izklaidēties par 20/30/55+ eiro.

Vispārzināma lieta, ka ir jābūt pateicīgam par visu, lai piesaistītu savā dzīvē vēl. Un vienkārši jānovērtē jebkāds komforts.


Pēdējā laikā man no subjektīvās pieredzes rodas iespaids, ka par naudu var nopirkt aizvien mazāk, un cilvēki to arī saprot. Pārmaiņu laikos draugi, paziņas,
kontakti, iespējas, informācija, cilvēcība, laba attieksme, godīgums, patiesība, brīvība, labsirdība - saraksts ir tik garš, kur naudai nozīme ir minimāla vai nav.

Tas tikai parāda, ka sistēmu cilvēki saprot aizvien labāk, un ar naudu sistēma cilvēkus vairs noturēt nevarēs. Kaut tas jau bija redzams kopš Latvijas iestāšanās EU, kad cilvēki emigrēja, lai ārzemēs iegūtu "cilvēcīgāku attieksmi no darba devēja".


Tajā pat laikā savā ziņā ir paradoksāli, ka cilvēki "sejas grāmatā" atdod teju jaunas zīmolu drēbes. Kaut kādā ziņā jau šīs drēbes ir kvalitatīvas, tāpēc
neņemt šķiet absurdi. Varbūt tas tikai parāda, ka cilvēki, kuri tās atdod, ir sapratuši, ka atdodot iegūs vairāk.