“Tējas terapija”
Rudens kā rudens, pikniku laiks. Savācam kastaņus, spēlējamies lapu kaudzēs. Termosos sataisām tēju un ejam!

Viņi satikās kādā no tiem jaunajiem parkiem, kurā bija tikai veci cilvēki. Cilvēki veda pastaigās suņus, pļāpāja, stūma bērnu ratiņus.
Viņi runāja niekus. Sacentās dadaismā. Centās viens otru uzjautrināt, stāstīja jokus un atgadījumus. Smējās pārāk skaļi, raudāja pārāk klusi.
Dažreiz viņi turēja viens otra roku klusumā. Tad devās barot putniņus, kopā strādāja kādā zupas virtuvē.

Katru nedēļas nogali viņi bija “friends with tea”. Vēl viņi devās vest divatā suņus no patversmēm, lai veiktu kādu sabiedrisku darbu visu labā.
Viņi viens otram uzdeva mīklas, rakstīja vēstules franciski, itāliski un vāciski. Pēc tam ar vārdnīcām tās ķidāja. Lielākoties, tas bija prāta treniņš dzīvot pēc saviem noteikumiem. Viņi centās izdomāt katru nedēļas nogali citu pasākuma programmu. Braukt vērot putnus, staigāt gar jūru, deklamēt dzeju, apskatīt izstādes.

Viņi kopā spēlēja amatieru teātrī. Kopā devās peldēties oktobrī. Kopā no papīra locīja sauleszaķīšus.

Godīgi sakot, viņi bija mazliet vīlušies sevī un savās iepriekšējās attiecībās. Vīlušies pasaules uzbūvē sev apkārt. Viņi gribēja radīt ko jaunu.

Kā komēdijā, kurā notiek zinātnisks eksperiments, kura laikā vienā istabā ieliek samērā izskatīgu jaunu vīrieti un sievieti, un tad viņiem liek pusstundu sarunāties par privātām tēmām, un viņiem ir jāpiefiksē, kurā minūtē vīrietis iedomājas pirmoreiz par seksu, un sieviete pirmoreiz par ģimeni, tā viņi gribēja nodarboties ar savu dvēseļu inženieriju radošos veidos.

Jā, ir jau viegli likties gultā, precēties, nest miskasti, slaucīt bērnam muti, bet, kur paliek ekstraordinārā dzīve, kura piepilda? Viņi bija pietiekami spēlējuši pieaugušus cilvēkus, viņi gribēja būt patiesi.

Ir tik grūti būt patiesam, ja gribi tikt saprasts. Tāpēc viņi necentās būt saprasti, bet, drīzāk, taktiski un pieklājīgi. Viņi gribēja, lai ir jautri, bet ar cieņu.

Tas bija tikai reizi nedēļā. Tomēr viņiem bija daudz selfiju, kuros ar majonēzi un tēju pilnām mutēm viņi tēloja Guliveru un liliputus, kamēr garāmgājēji parkā mēģināja saprast, kas notiek, un kāpēc ir tik smieklīgi.

Dzīve ir teātris, bet teātris nav dzīve. Viņi gribēja paildzināt to laiku, kas parasti izpaužas kā dziedāšana dušā vai sarunāšanās ar sevi čukstus pirms miega, kādas reizes divdesmit. Vai, vēl labāk, visu sestdienu.
Tam visam vajadzēja enerģiju. Tomēr dažreiz bija labi kopā klusēt.

Ir forši kopā pastaigāties un klusēt. Meitenes ir skaistas, pat ja uz tām neskatās un elkoņos dodas pa meža taku, vērojot koku galotnes.

Cik ilgi vēl... Tā zilā puķe sauc. Papardes sen jau atrastas.