Kukuļi bērnkopībā
Šonedēļ satiku mammu, kura apgalvo, ka it visur, kur gribējusi vest bērnu mācīties vai darboties, bijuši jādod kukuļi.
Kukuļi trenerim sportā, kukuļi skolas direktoram, kukuļi ārstiem. Runa varētu būt par 2000. - 2020.gadu.
***
Es pabrīnījos par viņas attieksmi. Ja kaut kur es, vai mana mamma, redzēja, ka no mums gaida kukuli, mēs vienkārši
gājām pie cita speciālista. Ja iespējams. Bieži vien es vienkārši samierinājos, ka
mamma nevar samaksāt par to speciālo attieksmi maniem treneriem, kad bija
skaidri redzams, ka treneris man pievērš ļoti maz uzmanības, jo mani vecāki viņu nepabalsta ar aploksnēm.
Pie ārsta - es vienmēr centos mammai iestāstīt, ka, ja dakteris ir morāli tāds pabira, ka pieņem kukuļus, tad labāk vienkārši meklēt citu.
***
Es saprotu, ka PSRS laiku domāšanas veids varbūt ir manai mammai, kurai tuvojas 70, bet šai mammai, par ko ir runa šajā ierakstā, ir ap 40.
Tā kā es domāju, ka vecumposms šeit nav atruna kukuļu labprātīgai piedāvāšanai, cerot pretī saņemt labāku attieksmi.
Varbūt rakstura vājums ir atruna - "Ja visi dod, kā tad es nedošu?", bet vēl lielāka atruna ir mātes pārprastā mīlestība uz dēlu, kuras dēļ
viņa ir gatava kukuļot, lai tikai dēlam būtu vairāk kontaktu, iespēju vai vēl kā cita.
***
Katram ir sava rīcības brīvība. Man gribas par šo uzrakstīt, jo bija sajūta, ka mamma ir skumja par to, ka citādi nevar. Ka viņa neredzēja un neredz citu veidu, kā izsisties Latvijā, vai palīdzēt izsisties dēlam, kā tikai caur kukuļiem.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: