Uz mājas priekštelpas jumta bija izmesta dinozaura rotaļlieta. Tā dienām ilgi gulēja ārā. Lietū un vējā.

Visticamāk, kāds bērns to bija izmetis kā lieku. Laikmets aizgājis. Bērns tagad spēlējas ar koka konstruktoru un būvē kūtis,
aizgaldus, klētis, aplokus un tīrumus.

Aizejošais laikmets viņam bija tik ļoti lieks, ka pat līdz gružu mašīnas melnajam caurumam bērns to sākumā neaizgādāja. Taču labi,
ka ir pieaugušie. Plīša dinozaurs nu ir pārkonfigurācijas procesā un no spoka lietū tas top par ko derīgu.

Lai arī cik bēdīgi bija skatīties un pamesto dinozauru, jādomā par jauno. Kas ir tas, ko mēs gribam darīt kā nākamo etapu.

Bez asinskāriem zvēriem, bez spokošanās, bez meliem un divkosības. Pieaugušie raksta pasakas un ir radījuši pandai līdzīgi radījumu vārdā
"Glaudiņš". Bērni var viņu pabarot ar ogām, paglaudīt, un viņš ir draudzīgs.

Tāpat jādara ar pasauli. Ja mēs sākumā apgriezīsim visu otrādi, kā tas bija pirms Ēdenes dārza ieņemšanas, arī tas būs labs sākums.