Below are 20 journal entries, after skipping by the 200 most recent ones recorded in Eos' LiveJournal:

[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]

Tuesday, May 24th, 2022
9:17 pm	Baltas sniegpārsliņas krīt pār kāda vīra jumtu pirmssvētku vakarā Viņš nemaz nezina, ka viņu gaida ciemos Viņš dzīvo savā prātā, un ir aizmirsis daudz pagātnes draugu, kuri aizvien atceras viņu Viņš lasa ziņas, samīļo sievu, iedrošina bērnus, Bet par sevi ir aizmirsis Vakarā viņam sāk tirpt roka Un tā tirpst aizvien vairāk Līdz viņš paņem rokā spalvu Un ar to raksta... Mēs gribējām tik ļoti tikties, tik ļoti satikties. Redzēt viens otra seju. Turēt viens otra roku. Un katrs mirklis šķita tik tuvs, tik intensīvs. Reibšana vienam no otra. Ķīmija un adrenalīns. Pēc tam palika pieradums, ka ir jau kaut kas izveidots. Taču kas ir izveidots?! Uz kādiem pamatiem tas balstās? Mēs tik ļoti gribējām būt kopā. Mūžīgi, laimīgi, ekstātiski, skūpstīties lietū, sildīties burbuļvannā, pēc tam pūkainās segās sasvīst vienā veselumā. Kad mēs pie visa tā tikām, kas palika pāri, kur ir tā pastāvošā laimes sajūta par to, ka mēs esam? Divi – viņi ir dievi. Viens – viņš tikai aug. Gatavojas savai ģimenes dzīvei. Viens plus viens ir vienmēr vairāk kā divi. Ja Tu dod no sevis visu, tad summā sanāk septiņi. 1+1=7 Ja Tu kautrējies, baidies vai aizmirsti, tad var sanākt, ka 1-1=0 un satek asinis mazā podiņā Kurš bija paredzēts bērnu rotaļlietām Savākt izkaisītās dusmu, aizvainojuma un skumju šķembas. Dusmās izteiktie vārdi uzspridzina, mājās gariņš iesprūk zem gultas un gaida mieru. Dari, dari, dari, mīli, rūpējies, domā, dod un cieni. Kāpēc noguri Tu? Vai arī es esmu jau noguris? No tā, ka dažreiz tā mīnusošana tik intensīva, ka aizmirstas, ka ir bijis arī pluss? Viss plūst, viss mainās. Kad esi nogājis 20 vai 50 km vienā dienā. Kad prāts slēdzas ārā un miegs pārņem pusnomodā, vai Tu domā par mani? Vai domā par mani jaunībā, kad zem liela lietussarga ar runča Leopolda emblēmu sēdējām uz terases un dzērām karstu dzērienu, kaut visapkārt gāza lietus? Vai atceries to sajūtu, kad ārā ir vētra, lietus, zibens, taču Tu turēji manu roku, un es jutu pilnīgu, absolūtu mieru, jo biju ar Tevi? Tev jāsavāc kopā visas atmiņu lauskas un jānospodrina tās. Tik daudz bradāts, sists un pazemots, laiks piedot. Tiem, kas bijuši pirms manis tūkstošiem gadu. Vai man vienam jānes atbildība par visu, ko jebkad visā cilvēces vēsturē vīrieši sievietēm darījuši? Vai man vienai jānes vaina par katru sievieti, kura, neprotot izstāstīt, vai negribot izstāstīt, kas patiesībā notiek, aizbildinājusies ar galvas sāpēm? Vai mēs, esot vienā veselumā, varam sadziedēt nieka divas sirdis? Ir, kas centušies veselu nāciju vai ciemu dziedēt, un ir, kam tas ir sanācis. Taču mums ir tikai divas sirdis. Kāpēc tās tik ļoti, smeldzīgi sāp? Kāpēc vainot otru, kaut otrs tikai atgādina kādu, kurš pirms vairākiem gadiem vai gadu desmitiem bijis riebīgs? Greizie spoguļi rāda, ka pēdējais laiks tajos iestatīt saules kaķu tīrīšanas iekārtas. Atceros tikai labu vai aizmirstu. Pirms tam no tā mācoties. Tie slīcēji gremdē arī citus, kas sniedz palīdzīgu roku, jo ne jau dzīvot viņi grib. Viņi ienīst pasauli, kas likusi viņiem slīkt. Un viņiem skauž, ka ir citi, kuri peld krējumā pa virsu. Peldēt prot tajā tumsas audumā. Atrodi savu lielāko smagumu savā sirdī un izgaismo to. Celies augšup. Uz vecumu sirmgalvji turas kopā, pat ja seksa vairs nav. Viņi zina, ka 1+1= 7, un ar mīlēšanos tam sakara arī var nebūt. Viņi grib dzīvot. Saimnieks meklē saimnieci vienkāršās lauku mājās, lūdzu, esi dievcilvēks, ar to man pietiek. Dzīvosim draudzīgi. Jebkura mīlestība, ja vien tā ir bez nosacījumiem, silda pavardu. Atplaukst celmi, aug griezdamies akmeņi. Tajos parādās sula un augļi. Es gribu ar Tevi radīt ģimenes mūžīgo uguni. Un iedot to nākamajām paaudzēm. Vai šie vārdi ir saprotami? Slava vitalitātei. (Comment on this)
Thursday, May 19th, 2022
12:53 am	Or-gan-isks. Or-gāni. Or-gāns (ērģeles). Atgriežamies pie Zemes. Stādam kokus un laistām puķes. Audzējam sauli sevī. Organiski. Mobilie tālruņi ar savu elektromagnētisko lauku ne-organiski savieno lietotājus. Gaišdzirde ar savu zvaniņu organiski savieno ra(i)dītājus. Vai viegli būt Radītājam? Visu zemju sirdsskaidrie ļaudis apvienojamies?! Daudz zābaku pa manu Zemi staigā, visi stāda liepas un ozolus. Būt par daļu no kaut kā, būt or-gan-is-mā. Jāizvēlas, tikai, kāda organisma daļa būsim. Mēs gribas dēļ darām daudz, jo tiecība ir cieša uz to, Kas vitalitāti dod. Rokās berzēju savu papīrlocīto taureni Manā iztēlē tas jau lido Or-gas-mis-ka sajūta dzīvību dot! (Comment on this)
Tuesday, May 3rd, 2022
11:49 am	Paliec ar mani šeit un tagad Siltajās rokās siltu tējas krūzi Tev dodu Paliec, rau, ārā, koka galā svētelis ligzdu vij Mēs arī reiz būsim tur, svētdienā Maijpuķītēm izgreznosim migu Atvērsim logus plaši uz ziedošo pļavu Putnu dziesmas un cikāžu sanēšana Kājas mazgātas rasā, migla atkāpjas Paliec un veries taisni uz augšu (Comment on this)
Thursday, April 21st, 2022
4:02 pm	Sāpju karalis (King of Pain) Nabadziņš. Upuris. Mazvērtības kalngals. Apvainojies uz visu pasauli. Viņš vazā līdzi visu šo un vēl daudz ko citu kā portatīvo lapseņu pūzni. No bērnības līdz jaunībai visi viņam darījuši pāri. Un tie, kas nav, mīlējuši par maz. Un tie, kuri bijuši ideāli, tos viņam mazliet bail pat uzrunāt. Ja nu viņi tomēr ir īsti? Viņš tic dažām budisma idejām, un, galvenokārt ticēja tam, ka dzīve ir ciešanas. Tāpēc viņš gribēja kaut kā tikt galā. Ar ciešanām, dzīvi un sevi. Taču viņam nesanāca. Un tad viņš gāja pie psihiatra, bet, lūk, psihe nav dvēsele, un ar Anti-depresantiem dvēseles mokas neizārstēt. Tomēr viņš dzēra tās ripas vēl un vēl, jo gribēja būt kaut cik labs. Mazvērtība taču. Viņš ticēja, ka viss plūst un mainās, tikai ciešanas vienmēr paliek. Ir vairāku veidu ciešanas, un viņš pazīst diezgan daudzas. Viņam ir plaša sirds – tur pietiktu vietas četriem bataljoniem bēgļu, protestētāju un slimu ielas dzīvnieku. Taču tajā nav vietas viņam pašam. Viņam māte darīja pāri, tēvs darīja pāri, citi radinieki par viņu bija aizmirsuši, vai arī viņu nesaprata. Un viņš jutās tik vientuļš, ka uzskatīja, ka vientulība kā akls, nemirstīgs suns viņam iedota papildus šai dzīvei. Ja gribi dzīvot, baro savu vientulību. Tā bija akla, taču mūžīga, tā vienmēr gribēja ēst, un pēc labas maltītes, galvu nolikusi uz ķepām, žēli smilkstēja. Tad to vajadzēja glaudīt, un kādu milisekundi bija labi. Un tad sākās atkal – jāved ārā, jādod ēst, jāpaglauda, un pilnmēness naktīs vispār tā kauca, kā atceroties kādu siltu zemi, kur visi dzīvo komūnā un ir viens otram brāļi un māsas. Vai viņš vispār izauga – visticamāk jau daļēji. Viņš vairs sevi nesit, nemēģina noslīcināt vai nomērdēt badā. Viņš vairs neveic pārgalvīgus trikus un neizaicina likteni. Viņš jau vienreiz no skumjām gandrīz nomira. Plaušās bija tik daudz skumju, ka tikai beigās viņš iedomājās, ka nu ir par daudz. Nāve neatbrīvo no ciešanām, tikai maina to tipu un apstākļus. Bieži vien pat tips nemainās. Tāpēc viņš izdomāja vēl padzīvot un atveseļojās no plaušu karsoņa. Pēc tik daudzām depresijas epizodēm, kad viss, vai daudz kas, šķita pelēks, viņam ir palicis suns, ko barot un glaudīt. Un viņa lapseņu pūznis, ko barot. Tām lapsenēm arī vajag, ko ēst, un, ja viņš nedod, tās ēd viņu pašu. Viņam bija grūti mainīties sevis dēļ. Citu dēļ vēl jā, bet sevis – viss taču ir pamēģināts. Beigās tāpat viņš paliek vientuļš, atkarīgs no citiem, skumjš un nesaprasts. Viņš sāka iet uz biedrību, un tur bija briesmīgi. Visi viņu cienīja un godāja. Viņš to nevarēja izturēt. Kā velns, kurš paslepus izlavās no elles un dodas uz Indiju meklēt jaunu eksistences pamatu, viņš devās uz biedrību, un atmosfēra tur viņu apdedzināja kā svētais ūdens. Par ko viņu cienīt, šo grabažu no cilvēka? Cik bieži viņš bija saukts par parazītu un liekēdi, kaut darīja visu, ko šajā Rietumu sabiedrībā no viņa gaidīja. Viņš mācījās, strādāja, tīrīja zobus, matus, viņa drēbes pat bija saskaņotas un nagi apvīlēti. Un tik un tā viņš netika uz priekšu, jo mugurā uzkārts lapseņu pūznis, bet pie kājām izsalkušais suns. Un tomēr viņš spītīgi gāja, pat ja šausmīgi nāca miegs, pat ja viņš sākuma neko nesaprata, un viņam bija sajūta, ka viņu kuru katru brīdi izmetīs ārā. Taču vēl pēc laika viņš saprata, ka viņu vienkārši cenšas pieņemt, un kaut kas jau mainās. Viņam vairs negribējās sist un lauzt, viņš vairs negribēja iet uz sporta laukumu dauzīt boksa maisu, viņš bija gatavs jauna tipa ciešanām, jo sāka sajust, ka vecās kļuvušas pārāk viegli panesamas. Kā tas ir, iemācīties sevi cienīt, ja neviens cits neciena? Kā sevi aiz matiem izvilkt no purva, ja nav ticības? Viņš turpināja strādāt, mācīties, pat izveidoja kaut kādu ģimeni, lai būtu jauna tipa ciešanas un pieredze. Izmisuma pieredze, tikai jaunā mērcē. Sarāvies čokurā, pa naktīm viņš raudāja, jo nesaprata, kas ir sliktāk, dzīvot vientulībā un nedarīt neko, vai palīdzēt mocīties arī otram cilvēkam. Tas komiskākais ir tas, ka no malas viņš pat vairs nav ne liekēdis, ne parazīts. Darbā viņu ciena, biedrībā viņu ciena, ir cilvēki, kuri saka, ka viņiem prieks viņu satikt. Taču aizvien tās lapsenes spindz un suns kauc. Kā viņš tāds var rādīties acīs tiem, kam ir perifērā redze? Viņš ir tiktāl notrulinājies no visām sāpēm, ka prieks šķiet kā gaismas zibsnis. Pārejošs un milisekundīgs. Dvēseles skumjām pretī stāv dvēseles prieks, un viņš ir atmetis cerības ko tādu piedzīvot regulāri. Viņš, pat tad, kad viņam saka, ka viņu mīl, neuzticas, jo bijis nodots tik daudz reižu. Viņš netic vārdiem, bet tikai darbiem. Un ar darbiem reizēm arī ir par maz. Viņš gaida tādu “Uh!” mīlestību, kura kā piektajā pakāpē priecīgs pūdelis ar pārlaimīgu riešanu laizītu viņam seju tikai par to, ka viņš ir šeit un tagad un dzīvs. Viņš grib, lai visi ir laimīgi, bet aizmirsis sākt ar sevi. Jo ar sevi visgrūtāk. Viņš prot izpatikt, izdabāt citiem, bet neprot lutināt sevi. Viņš citiem dod atlaides, bet sev nē. Viņš cenšas citiem dot no sevis to labāko, bet pats sev iedod mazumiņu. Mazvērtība viņu dzen uz priekšu pa dzīvi kā garlaikots puišelis pa grants ceļu uz priekšu dauza skārda bundžu. Ripojot, tarkšķot un klaudzot. Viņš negrib atpalikt no citiem, kuriem ir draugi. Viņš cer, ka kāds apstāsies un pabaros viņu, viņa suni un lapsenes. Kad tas notiek, viņš nezina no apjukuma, kur dēties. Viņš ir aizmirsis vārda “bauda” nozīmi. Arī vārds “atpūsties” izklausās no citas valodas. Viņš prot strādāt, kamēr paliek slims. Vai, kamēr kāds aizrāda, cik slikti viņš izskatās un pažēlo viņu. Viņš ir iemācījies skaļi nopūsties tik daudzās intonācijās, ka varētu padomāt, ka viņam ir hroniskais sāpju sindroms. Visticamāk, ka tā arī ir, bet viņš uzskata, ka neviens nesaprot viņa dvēseles sāpes. Tās atlaižas tikai tad, kad viņš ir izdarījis kaut ko ne mazvērtības, ne pienākuma, ne baiļu dēļ, bet tikai tāpēc, ka viņš to izdara pats sev. Gandarījums atnāk reti, bet ik pa laikam viņam labi samaksā, paldies pasaka, attieksme ir laba, darba apstākļi ir ideāli, un viņš nevar vien nobrīnīties, kā tas ir, kad nav nekā, par ko žēloties. Viņš jau nežēlojas, jo grib būt labs. *** Gribēt Ir bīstami. Pirmkārt, ja Tu gribi, bet nedabū, tās ir ciešanas. Otrkārt, ja Tu gribi, bet sāc skatīties uz tiem, kam jau ir, ir skaudības risks, un tās ir ciešanas. Treškārt, ja Tu centies neko negribēt, ķermenim tik un tā vajag ēst, dvēselei vajag attīstību, un pat plaušām vajadzīgs svaigs gaiss. Ceturtkārt, ja Tu gribi, bet dabū, tad dažreiz dabūšana rada tādas emocijas, kuras ir pārsteidzoši atšķirīgas no cerētajām. Piektkārt, bez gribēšanas arī nevar. Ja Tu negribi, citi gribēs Tavā vietā. Un tas arī var radīt ciešanas. Dzīve ir uzdrīkstēšanās gribēt, pat ja tas ir bīstami. (1 Comment |Comment on this)
Thursday, March 31st, 2022
2:11 am	Vēstule kādam jaunajam ne-dzejniekam Čau! Prieks, ka aizvien Tavi Ravioli ir garšīgi. Tie mazie domu graudiņi, kuri manu acu priekšā parādās pēc Tavu tekstu izlasīšanas. Man ir vairāki komentāri. Pirmkārt, es domāju, ka ir viegli rakstīt, esot jaunavim. Es neko nezinu, bet ir droši, tā runā, ka vīrieši apgādā sievietes, un sievietes sagaida lološanu un aplidošanu, un kas tad paliek no Šekspīra pāri, ja tas iemīlas? Tāpēc raksti, raksti, kamēr esi brīvs no sievietes stingrās rokas, kura paģēr Tev viņu ietvert ar tādu uzmanības apjumi, ka pašam paliek mazāk, daudz mazāk. Un to pašu var teikt par vecākiem, par atbalstu, par visu, kas Tev dod pamatu zem kājām. Lai lidotu, vajag vai nu pamatu, vai propelleru, taču vislabāk abus. Ar propelleru vien var aizlidot par augstu un ņemt Ikara galu. Viss, kas velk pie zemes, var būt gan labs, gan ļoti labs, taču tomēr, pārejas posmā, varu ieteikt izbaudīt savus atlikušos 6 gadus. Un tad vēl – atceries, iekārto dienasgrāmatas, lai atcerētos sevi šajā laikā. Es Tavā laikā lasīju un rakstīju ļoti salkanus un hiperjūtīgus tekstus. Man teica, ka par salkanu. Tomēr tas bija tas tīrradnis. Labi, varbūt 16 gados, tad biju vēl tīrāks. Es neesmu redzējis Tavu 16 gados rakstīto, taču šis arī šķiet tīrs diezgan. Taču kaut kas tajā visā ir vairāk kā svarīgs. TEV IR JĀMĪL rakstīt un sevis uzrakstītais jāciena. Tā ir visu liksta, ka vienmēr var labāk, taču to, kuri uzdrošinās rakstīt, ir tik maz, ka labi ir jau tagad. Es esmu pietiekami pieredzējis jau tagad. Tā būtu jādomā. Katrs mēs esam unikāls, taču ir tikai daži, kuri izprot, cik ir svarīgi savu unikalitāti izprast un izteikt vārdos, kas skan patiesi, taču saprotami. Ja TEV ir kaut viens cilvēks, kurš Tevi saprot, ar to pietiek. Tāpēc ir dzejnieki, kuri raksta tam vienam cilvēkam. Un viņiem pietiek. Un tas arī ir labi. Es atzīšos, lai arī esmu studējis filoloģiju relatīvi daudzus gadus, es dzeju nesaprotu ar prātu. Tādā līmenī, lai būtu par dzejas konsultantu. Tāpēc es varu tikai ieteikt, ka lasi daudz, raksti vēl vairāk un ej pasaulē. Mijiedarbojoties ar pasauli mēs paliekam jaunāki. Sasniedzot bērna vecumu, mēs sākam rakstīt, dejot, zīmēt, izgudrot un kāpt kokos. Sasniedzot zīdaiņa vecumu, mums vairs nav izpratnes par visu to drazu, kura mums uzkrauta gadiem cauri ejot. Pagriez savu pulksteni! Es nezinu, kā bija dzīvot tajā laikā, kad no dzejas varēja paēst, bet nu ir citi laiki. Tāpēc būt par 100% dzejnieku ir liels luksuss(lux – gaisma). Jo lielāks dzejnieks esi, jo vairāk gaismas no TEVis nāk. Ja vien saturs un forma arī ir gaisma. Ai, Tu jau tāpat saproti, ko es domāju. Es arī tagad skatos seriālu par jaunu mākslinieci, kura grib tapt liela un beigt strādāt citus darbus. Tie sapņi ir lieliski. Par to var apskaust, par to var sašust, bet kritizēt ne. Ja Tu raksti par mīlestību, Tev ir jābūt labām attiecībām ar sievietēm. Tādu dzejnieku dzeja, kuri vēlas atriebties vai žultaini izteikties par sievietēm, ir kā piedegušas bietes. Smird pa gabalu. Pat ja to kāds publicē, un tas ir uzrakstīts ģeniāli. Vispār, nav jau visiem obligāti jādzejo par mīlestību. Taču bez tās viss ir mazs. Man būtu varbūt vēl daudz ko teikt, taču katrs spodrina savu grābeklīti, pirms uz tā uzkāpj. Tāpēc mana pieredze var būt kā lodes vilciens – paiet garām, skaņa bija, klusums pasaka vēl vairāk. (Comment on this)
Monday, March 28th, 2022
2:28 am	Nākammēnes notiks kaut kas neiedomājami labs! Skatījos kādas gaišreģes video, un viņa teica, ka ir pienākuši tādi laiki, ka sāks notiks tik labas lietas, ko cilvēki pat nespēj pagaidām iztēloties. Padomāju – un, ja es tam ticētu, man paliktu tikai labāk. Kā pirms vairāk kā 15 gadiem, kad sāku meditēt. Tas bija mazliet kā eksperiments. Kas notiks ar manu prātu, manu ķermeni, ja mēnesi no vietas katru dienu stundu meditēšu un stundu veikšu jogas vingrinājumus? Kādas pārmaiņas notiks manā apziņā, fiziskajā varēšanā un garastāvoklī? Psihologi runā, ka ieradumi nostabilizējas 28 dienu laikā. Tāpat arī tagad. Es sāku no visas sirds ticēt, ka tā tiešām ir. Ir šāds laiks. Un šīs lietas notiks. Protams, es nevis gaidu un ceru, bet ticu. Ticu, ka esmu atvēris savu dzīvi un apziņu tādām lietām un notikumiem. Tas, ka cilvēka prāts, uzskatu sistēma, ir cietums tiešā un pārnesta nozīmē, ir sen zināma lieta. Viss ir iespējams. Un vēl viss tas, ko mēs pat neapzināmies. Arī tas ir iespējams. Iedomājamas lietas: a) Sabiedriskajā transportā tiek ieviesti atvieglojumi – tagad tajos ir baloni ar priežu meža gaisu masku vietā b) No rīta visi zobi ir tikpat veseli un jauni, ideāli, kādi tie tikko izauga pēc piena zobu izkrišanas c) Ir iespēja jau rīt kafejnīcā pie jūras patērzēt ar Sent-Ekziperī par to, kā viņš uzrakstīja dialogu starp lapsu un mazo princi d) Mantojumā saņemt x konfekšu papīriņus Neiedomājamas lietas: ?!!!!! (1 Comment |Comment on this)
Thursday, March 24th, 2022
12:10 am	Ar mums ik pa laikam notiek ļoti svarīgas lietas. Taču cik daudz laika mēs pavadām, lai tās saprastu un novērtētu? Ēst, gulēt, darbs, ģimene - ritenis griežas. Vai es esmu laimīgs? Vai tas, kas ar mani notiek, ir harmoniski? Kurā brīdī notiek kaut kas neharmonisks, kaut kas netīrs? Kurā brīdī logi aizsērē un tie jānotīra? Kāpēc logos aizvien triecas harpijas un maitu lijas ik pa laikam? Kāpēc ir sajūta, ka kāds grib ierobežot manu visaptverošo brīvības un eiforijas sajūtu? Kā galda spēlē - ir atklātne, vidus spēle un galotne. Taču daži gājieni ir KRITISKI. Tie izšķir spēles iznākumu daudz vairāk kā citi. Vai es izdaru šos kritiskos gājienus esot pie pilna saprāta, sevi mīlot un redzot nākotnē ziedam? Kurp ved mans ceļš, par ko es kļūstu ik katru dienu? https://media.istockphoto.com/vectors/life-flower-gold-isolated-free-ornament-energy-vector-id1148189738?k=20&m=1148189738&s=612x612&w=0&h=Cd0hwfcoktCiZjMhabvEnKDHDZSP5Qk2kptkmfVpVMg= (Comment on this)
Tuesday, March 22nd, 2022
10:51 am	Paldies Suslikam par vārda dienas ballīti! Apzinos, ka varu būt dikti tiešs un konkrēts, tāpēc jaunajām dāmām biju neizprotams. Taču es vienmēr esmu gribējis zināt, redzēt, kas ir aiz horizonta. Vienam no maniem tētiem imponēja, ka protu Sengrieķu valodu, citam, ka augstāko matemātiku. Taču vispār jau mēs atkal satikāmies bērnu dēļ. Mēs abi strādājam izglītības jomā, un mūsu dotais veido nākotni šodien. Tāpēc ir tikai loģiski, ka pagātni var nolikt malā. Satikties ar bijušajām un padarīt tās par esošajām paziņām, kuras zina mazliet vairāk no Tavas nākotnes kā citas paziņas, jo bijušas ar Tevi kopā, kad jaunības sapņi kaldināti – jaunajā pasaulē tas noteikti notiks biežāk. Cilvēki satiksies atkal. Mēs visi esam ceļā, pat ja kādu brīdi vairs nav pa ceļam. Dažas pieturas var atkal pārklāties. Ballītē aizvien biju intraverts, taču nekautrējos nodziedāt viesiem dažas dziesmas. Susliks bija dabūjis no paziņām iespēju uzrīkot ko tādu sešu istabu dzīvoklī. Ja ir līdzīgi mērķi, ir vērts satikties atkal. Nevis pagātnes atmiņu, bet nākotnes ideju vārdā. (Comment on this)
Monday, March 21st, 2022
3:12 pm	Astronomiskais pavasaris ir iestājies. Pavasara brīvlaiks ir jau beidzies. Mazāk par 2.5 mēnešiem līdz vasaras brīvlaikam. Brīvlaiks tas pats Aizpildītais-laiks vien ir, tikai ar visu ko sirsniņai, prātam un estētikai. Zīmēsim putnus un izkārsim ārā, lai tie tur, ārā, zina, ka ir droši atgriezties! (Comment on this)
Saturday, March 12th, 2022
2:22 pm	“Ģimenes pavards” Viens no maniem skolotājiem ir, pārfrāzējot, teicis: “Ja Tev kaut kā pietrūkst, radi to pats!” Tad nu lekcijas par ģimenes pavardu vietā radīšu rakstu, pārdomu tekstu, par to, kādas atziņas man ir radušās pēdējo 15 gadu laikā par to, kas tad ir harmoniskas attiecības, kurām, loģiski, būtu jānoved pie harmoniska ģimenes pavarda. Un tad laulības dzīves, ģimenes ligzdas vīšanas un visa pārējā. Nesen sāku skatīties animi “Nana”, kurā tieši ir par 18-20 gadus vecām meitenēm, kuras dzīvē cenšas tikt uz priekšu. Būt par pieaugušo un uzņemties atbildību par savu nākotni. Šis saslēdzās kopā ar ģimenes ideju, jo ģimenes struktūra, manuprāt, ir mijiedarbība, kopā radīšana, kopīgu ideju īstenošana. Jebkādas izvēles ir saistītas ar apziņas līmeni. Atskatoties uz sevi 19 gadu vecumā, man par daudz ko gribas izsaukties: “Vai, kāds kauns, kāds stulbums un naivums!” Es atceros, ka gribēju jau apprecēties. Visi kārtīgi cilvēki apprecas, jo tas taču ir zinātniski pierādīts, ka dzīvojot ģimenē cilvēks dzīvo caurmērā ilgāk. Un vēl es gribēju apprecēties, jo man tā šķita liela stabilitāte. Pirmās attiecības man atmiņā ir palikušas ar lielu cenšas kaut ko uzbūvēt. Kā pasakā – pa dienu Dieviņš ar brālīšiem ceļ brangu sētu, pa nakti Velniņš ar velnēniem izjauc. Tie divi vilki, kuri cilvēkā cīnās par ietekmi, kamēr cilvēks pasaka stop. Es jau pati nebiju pateikusi “stop” savām destruktīvajām tieksmēm un impulsiem. Šis ir plakāta pie sienas cienīgs teikums man: “Dari, ko darīdama, atceries mīlēt sevi!” Pašvērtējums ir āķis, ar kuru manipulēt var tik daudz cilvēku. Un, diemžēl, tās mūsu nesakārtotās daļas, destruktīvās domas, manipulē ar mums pašiem. Vērtību sistēma daudziem ir ačgārna – nauda, izglītība, amati, cipari bankā. Kaut reāli ir vērts domāt par to, ko var “paņemt kapā”. Pieredzi. Harmonisku pieredzi par to, kā iemācīties pārvaldīt savas emocijas, kā reaģēt uz jebkuru notikumu dzīvē, kā plānot un realizēt idejas dzīvē. Kā darīt laimīgu sevi un vairot laimi, vitalitāti, prieku visapkārt. Tik bieži es tajā laikā no 19 līdz 32 sev teicu: “Tev ir pienākums mīlēt sevi!”. Un es to aizmirsu, jo bailes palikt vientulībā, atstumtībā, garlaicībā, bezcerībā bija lielākas. Taču, par ģimeni. Viss sākas idejas līmenī. Sagribas izplesties, paplašināt savas attiecības ar pasauli. Iepazīties. Ģimene ir nevis mērķis, bet dabiska mijiedarbība ar šo realitāti. Ģimenē var izdarīt daudz vairāk, kad visi saslēdzas komandā, atbalsta un iedrošina. Domāju, ka katram ir savas sarkanās līnijas, ar kādiem cilvēkiem saieties un veidot pilnīgi jebkādas attiecības. Taču par ģimenes pavardu – ja cilvēks mīl sevi, tad ir lielāka ticība, ka pratīs mīlēt arī kādu citu. Cilvēki, kas sevi nemīl, iespējams, prot izdabāt, izlikties, izkalpoties, taču vai tā ir mīlestība – noteikti nē. Ģimene nav harēms, vismaz priekš manis. Tad par to, kas tad ir ģimene, kurā kuras aktīvs ģimenes pavards: Matemātiķis: “Tas ir tad, kad 1+1 = bezgalība. Kopā ar šo cilvēku vai cilvēkiem Tev ir sajūta, ka vari visu. Viss ir iespējams. Pārņem milzīga, ļoti plaša iedvesmas sajūta. Tu ej pa ielu un mašīnas vari pacelt ar roku. Tu redzi savu dzīvi ziedam. Un jūs visi tajā iestādāt pa drusciņai kopā”. Valodnieks: “Par laimīgu ģimenes dzīvi pasakās neraksta, jo tās beidzas ar “viņi tad dzīvoja ilgi un laimīgi”, taču par to, ko viņi ikdienā dara, lai būtu tas” ilgi un laimīgi”, pasakas klusē. Jāmeklē citur”. Filozofs: “No ētikas un morāles viedokļa, divu indivīdu pamatvērtībām jābūt teju identām, citādi ātrāk vai vēlāk sāksies šķelšanās, kompromisi un vēlme meklēt atbalstu ārpus ģimenes, kaut visas atbildes, ja vien apziņu nav pārņēmis ego, aizvainojums vai cita trauma, ir iekšpusē”. Dzejnieks: “Iemīlēšanās ir kā brīnumsvecītes, kā milzīgs pacēlums. Ģimenes pavards deg uz oglēm. Daudz, daudz mazāk intensīvi, taču daudz, daudz noturīgāk”. Gleznotājs: “Iedomājieties audeklu no jāņtārpiņu gaismiņām. Tajā ir attēlots Mūžības koks ar saknēm Zemē un galotni Debesīs. Tas bezgalīgi sazarojas abos virzienos un vibrē, mirdz dažādās krāsās”. Tulkotājs: “Es nāku ar mieru un labvēlību, taču stingrām robežām”. (Comment on this)
Saturday, March 5th, 2022
4:12 pm	“Prieka melodija” Anna ir pabeigusi mūzikas vēstures studijas. Raksta grāmatu par bērniem bāreņiem, kuri pie viņas korī dzied. Veido popielas. Par katru bērnu ir stāsts. Stāstā ir sižets par augļiem lielā ūdens tilpnē. Daži pārgatavojas, daži ir tieši laikā. Mēs sastopam Annu piecpadsmit gadus vēlāk. Viņa ir izveidojusi brīvā laika pavadīšanas centru bērniem un pusaudžiem. *** Tā kā viņa pati ir nākusi no lauztās ģimenes un pieredzējusi kā ir, kad trūkst draugu, viņa grib dot iespēju saslēgties atbalsta personām kopā. Mūzikas terapija, logopēdi, kori, popielas. Viņa negribēja veidot vokālo studiju, kura audzētu mazas popzvaignzītes, kuras tā arī paliktu mirdzēt tikai vecāku nacistiskajās debestiņās. Viņa gribēja izveidot atpūtas un sadarbības centru visiem. Visi bērni varēja pieteikties korī. Visus bērnus varēja pieteikt pie logopēda. Horeogrāfs un video montētājs centra telpās palīdzēja bērniem iestudēt savus videoklipus un veidot kustības popielām. Šajā studijā popielas notika profesionāli. Tām gatavojās mēnešiem ilgi. Lai arī tās varēja būt kā sacensības profesionalitātē un bērnu talantīgumā, tomēr svarīgākais paliks un paliek iespēja bērniem pašiem iemācīties radīt un organizēt. Šāds bērnu centrs bija iespējams, jo pašvaldības atbalsts bija liels. Darbinieki tajā tika pielīdzināti sporta treneru statusam dažās situācijās, citās palika pēc apraksta kā veselības sistēmas atbalsta personāls. Anna raksta projektus, tulko, sazinās ar ārzemju partneriem. Šāds centrs ir unikāls mūsu reģionā. Bērniem tajā māca atrast savu īsto balsi. Savu spēju izdziedāt to, kas sakrājies. Nodibināt draudzības kora mēģinājumu laikā. Doties ceļojumos. Nama nosaukums ir “Prieka melodija”. Anna tajā rosās ilgas stundas, taču, par laimi, tomēr dzīvo citur. Šeit ir spēkā princips, ka talants ir visiem. Tikai jāatrod, kura talanta izpaušana un izkopšana sagādā visvairāk prieka un ir visvairāk saistīta ar to, ko bērns gribētu darīt vēlāk, pieaugušo dzīvē. Annas idejas pamatā ir doma, ka balss iedošana katram bērnam nākotnē viņiem palīdzēs kļūt par drosmīgākiem, pašpārliecinātākiem radītājiem. Viņi tālāk radīs, īstenos savus projektus. Spēja dziedāt vai spēlēt mūzikas instrumentu harmoniski parāda bērnam, ka viņš ir iederīgs kopējā vidē. Ka viņš ir nevis fona troksnis, uz ko vecākiem sabļaut, lai apklust, bet svarīgs instruments sabiedrībā, savā ģimenē, savā skolā, pilsētā. Viņš ar savu individualitāti var dot, ja to noskaņo kopējam izaugsmes plānam. Anna saprata, ka šāds centrs ir svarīgs, jo datorspēles, kurās notiek vardarbība, sāka kļūt populāras. Anna tā vietā piedāvāja bērniem radīt. Savas dziesmas, savas kompozīcijas, aranžējumus. Radīt savus videoklipus, teātra skečus vai pat pilnas izrādes. Viņas nams kļuva par patvērumu visiem tiem, kam datori šķita bez dvēseles. Un komunikācija datorā – bez sirds siltuma. Svarīgi ir būt kustībā, komunikācijā. Kora nodarbības bērnus satuvināja. Mazais orķestris bērniem mācīja atbildības sajūtu. Visi centās, pat ja grupā bija gan bērni, kuri apmeklēja mūzikas skolu, gan tie, kuri nē. Bērni gribēja iegūt draugus, spēlēt komandās, rotaļāties grupās. Šeit tāda iespēja bija. Anna uzskatīja, ka prieks radīt ilgtermiņā ir veselīgāks par prieku uzvarēt. Tomēr viņa nebija pret sportu vai veselīgu sāncensību, kura motivēja abas puses izkopt sevi vēl vairāk. Kad centrs kādu laiku bija darbojies, Anna nolēma uzrakstīt grāmatu par deviņiem pusaudžiem, kuri, nākuši no bērnunamiem vai pat kolonijas, bija atraduši savai enerģijai praktisku un radošu pielietojumu ārdoša pielietojuma vietā. Beigās tāpat viss ir atkarīgs no gribas. Bērni varēja apmeklēt bibliotēkas un tajās spēlēt vardarbīgās spēles vai apmeklēt viņas centru, vai sporta nodarbības, un izkopt savas intelektuālās, mākslinieciskās vai vēl citas dotības. Annas loma bija radīt, uzturēt un popularizēt savu alternatīvu. Anna saprata, ka vienkārši pateikt grāmatā, ka viņas centrs – labs, bērni – pateicīgi, būtu pārāk vienkārši. Mēs bieži vien nezinām, cik ļoti varam mainīt kāda dzīvi, ja esam šim cilvēkam autoritāte. Turklāt lieki būtu teikt, ka viņas centrā strādātu tikai eņģeļi un nimfas. Tāpēc Anna veica antropologa darbam līdzīgu pētījumu, sākumā šos deviņus pusaudžus intervējot vairākas reizes. Pēc tam pēc saviem pierakstiem pievienoja komentārus. Pēc tam lūdza kolēģu komentārus, kā šie bērni mainījušies nodarbību ietekmē. Cik interesanti ir šie vārdi, kā mainās to nozīme dažādos kontekstos! Bērns var būt nelabvēlīgas vides ietekmē, alkohola ietekmē, taču audzināšanu parasti visi sauc par kaut ko labu. Kas ir tā audzināšana vai ietekme, kas notiek interneta vidē? Kādas ir vērtības, kas tiek pozicionētas kā stilīgas tajā vidē? Kas ir tie ķīmiskie procesi smadzenēs, kuru dēļ bērniem grūti nolikt malā savu telefonu ilgāk par stundu? Anna necentās būt ārsts un saprata, ka viņa var dot tikai to, kas patiešām ir viņa pati. Viņu bija izglābusi mūzika un pasaule, ko tā uzbūra. Viņa to centās nodrošināt savā centrā. Bezgalīgas radīšanas iespējas, kamēr tās paplašina visu cilvēku uztveri, apziņu un fantāziju. Šo stāstu grāmatu pavisam noteikti Anna paredzēja lūgt iztulkot angliski, franciski, vāciski, ķīniski, krieviski un vēl citās lielajās pasaules valodās. Akadēmiskajā leksikā varētu teikt, ka šis darbs būtu viņas “Magnum Opus”, taču Anna uzskatīja, ka katrs bērns, kurš ticis pasargāts no ielu bandām, no seksuālas izmantošanas, no noziedzības, no naidpilnas sirds, ir viņas “Magnum Opus”, pat ja viņas loma ir tikai dot iespēju augt. Katra ideja ir kā saldēšanas iekārtā ielikts auglis. Ja to notur par ilgu, tā ir pārgatavojusies. Iespējams, ka kāds cits jau to ir realizējis, un arī tas ir labi. Ja to izrauj par agru, tad tā nav pietiekami nostāvējusi, ieguvusi visas detaļas. Atbalsta komanda idejas realizēšanai vēl nav noformatējusies. Tad ideja jāliek atpakaļ vai pat jāpārveido atbilstoši iespējām. Jāprot ideju saldēt un gatavināt līdz īstajam brīdim. Kad to izņem, tā milzīgā ātrumā aug. Apaug ar cilvēkiem, niansēm, laiku, telpu, resursiem. Rodas mājas, komandas, darba grupas, draudzības, sadarbība, prieks un skaistums. Un tas viss no kādas augstākas dimensijas ir redzams un dzirdams kā prieka melodija. Īsa, taču ļoti dinamiska un daudzkārtaina. (Comment on this)
Friday, February 18th, 2022
12:54 am	“Annas pieaugšanas stāsts” Anna. 21 gads Dzīvo pie vīra, dzelzceļnieka. Sapņo sapni par baltu istabu, kurai aizslēgtas durvis. Zilas debesis aiz loga. Vienmēr balti palagi. 1980-tie gadi. Aiz istabas loga ir piektais stāvs. Pēc tam balkons. Pēc tam baseins. *** Sapņi sākās pēc tam, kad viņa bija vairākus mēnešus nodzīvojusi pie vīra. Daudzi cilvēki domāja, ka viņai viss ir labi. Viņa ir pabeigusi vidusskolu, atradusi darbu un vīru, viņa ir smaidīga un atvērta, jaunajā dzīvesvietā ātri atradīs draudzenes. Patiesība dzīvē mēdz atšķirties, un šis nebija izņēmums. Ir tik daudz lietu, par kurām ārpus ģimenes nerunā. Viņas tētis bija ļoti priekšlaicīgi atstājis šo Sauli. Mamma bija atradusi citu vīru. Viņa šim citam vīrietim nepatika, jo atņēma mammas uzmanību. Vai tomēr tur bija vēl papildus emocijas? Tāpēc viņa pieņēma bildinājumu no cilvēka, kurš bija vairāk kā noslēpumains paziņa. Viņa cerēja, apmaiņā pret saimniekošanu, tikt prom no mājām, kur vairs nebija gribēta. Kur viņai bija iet? Vai tad var iebilst mammai, ka viņai ir grūti ar jauno patēvu? Vai var teikt, vai ir jēga teikt, ja viņai jau tāpat ir 21 gads, un viņa labprāt dotos prom. Problēma gan bija tajā, ka viņa gribēja doties prom studēt augstskolā, bet tam ģimenei nebija naudas. Mammas jaunais draugs pat savos murgos netaisījās dot naudu pameitas izglītībai. Tas viss tika pateikts netieši. Tā nu Anna apprecējās ar cilvēku, ko nepazina, nemīlēja, bet cerēja, ka viņš vismaz viņu terorizēs mazāk par mammas jauno draugu. Savā ziņā tā bija bēgšana. Anna nebija radusi kādam runāt pretī. Vai vispār runāt ar kādu no spēka pozīcijām. Viņa darīja to, ko lika, un kas bija pareizi. Viņa pārcēlās no vienas mazpilsētas uz otru. Viņas vīrs, mazliet vecāks par viņu, strādāja cienījamu darbu. Viņa atrada vietu pārtikas veikalā, kur pietika ar minimālām prasmēm. Viņa gāja pēc darba uz bibliotēku klausīties klasisko mūziku. Viņa gribēja iemācīties pati spēlēt arfu vai flautu, taču domāja, ka ir tam par vecu, un instrumenti ir dārgi. Sadzīve mājās sākumā bija ārkārtīgi pieklājīga. Taču, redzot, ka viņa nejautā vīram, kur viņš iet pēc darba, nejautā, ar ko sarunājas par politiku svētdienās parkā, vīrs nosprieda, ka, ja viņai ir vienalga par šīm lietām, tad droši vien viņai ir vienalga par visu. Vīram patika būt uzmanības centrā. Tāpēc viņš uzskatīja to par milzīgu nepieklājību, kad Anna ar viņu pārsvarā sāka sarunas tikai pēc viņa iniciatīvas. Viņš bija cerējis, ka Annai interesēs viss par viņu, jo viņš ir lielisks cilvēks. Annai, savukārt, nepatika uzbāzties ar jautājumiem. Viņa nespēja sev melot, ka viņai šis cilvēks patīk vai pat, ka viņa viņu mīlētu. Viņa bija piekritusi precēties, jo uzskatīja, ka būt par saimnieci kāda mājās, būt par sarunu biedru, ir loma, ko ir uzņemties relatīvi viegli. Viņa gribēja dot mājienus, ka viņš var tikties ar citām sievietēm, bet tā, lai par viņu ģimeni nerunā sliktu. Ja tiekas, tad tikai slepus. Viņa to centās pateikt dažādos veidos, bet nekad tieši. Viņš, lai arī saprata, ka ir iegādājies un sarunājis caur šīm laulībām sievu, kura ir vairāk kā pieklājīga, labi izglītota saimniece un palīdze, tomēr nespēja paciest to, cik daudz brīvības Anna gribēja sev. Un to, cik uzkrītoši maz viņa interesējās par lietām, kurās viņš jutās daudz pārāks par citiem vīriešiem. Viņam bija kontakti varas struktūrās. Viņš varēja dabūt labāku pārtiku no tuvajām ārzemēm. Varēja dabūt darba rīkus pēc kataloga valūtā. Viņu sveicināja uz ielas dažādi cilvēki, jo gribēja ar viņu uzturēt labu kontaktu, ja nu viņa palīdzība vai starpniecība noderētu. Anna nesaprata to visu. Viņa pavadīja deviņas stundas veikalā. Pēc tam devās garās pastaigās gar upi. Nenāca mājās līdz saulrietam. Dažreiz aizkavējās bibliotēkā pie plašu atskaņotāja un lielajām austiņām. Citu reizi viņa bija pļavā un gleznoja govis. Viņa gleznoja izdomātas govis, kuras bija tik vērtīgas, ka to piens bija ar papildus kalcija saturu, un tāpēc tās vecumā nenokāva, bet atļāva tām nomirt dabīgā nāvē. Anna iztēlojās sevi kādā citā dzīvē, kur viņu, tāpat kā govis, nekritizē, emocionāli nenokauj, ka viņai būtu kāds talants, kura dēļ pret viņu izturētos ar mazliet vairāk cieņas. Ka viņa justos vērtīga kāda acīs. Mājās vīrs pēc vairākiem mēnešiem, nedabūjis no Annas nekādu apbrīnu par savu lielisko personu, sāka taisīt scēnas. Pavisam maziņas sākumā. Viņš sāka kontrolēt Annu, jautājot, kurp viņa iet, ko klausās, ko skatās. Anna atbildēja ļoti negribīgi, jo tā bija viņas pasaule, kur viņa varēja būt pati. Darbs bija maska, laulības dzīve bija maska, bet mūzika bija īsta. Gleznas arī, tikai tās bija viņas nemākulīgajām iesācējas rokām uztrieptas. Pēc tam vīrs sāka piekasīties par vismazāko puteklīti. Par sāls šķipsnu, kuras bijis par maz zupā. Par to, ka viņa staigā savās skolnieces drēbes, kaut viņai ir jau 22, un derētu taču nopirkt jaunu blūzi, nauda ir. Anna to sākumā piecieta, tāpat kā bija cietusi daudz ko. Pār viņu bija bradāts daudz, un viņa nebūt nesaprata, kāpēc. Viņa tiešām centās, lai visiem būtu labi. Darbā viņu slavēja par punktualitāti, par sirsnīgu smaidu un prasmi pārpratumus ar pircējiem atrisināt caur jokiem. Tik jauniņas pārdevējas bija prieks visiem. Annai bieži gribējās vīram samelot. Teikt, ka vienkārši mājās klausās radio aparātu. Ka nestaigā apkārt. Mazpilsētā sliktas runas vēl nebija sākušas klīst par to, ka viņa pārāk bieži pastaigās dodas viena. Ka tas liecina par ģimenes krīzi. Bija pagājuši tikai daži mēneši. Turklāt viņa izskatījās tik jauna, ka drīzāk viņai kāds milicis pārmestu to, ka nav droši doties launaglaikā vienai cauri visiem tuvīniem mežiem. Pagāja vēl dažas nedēļas. Viņa darbā noģība, to pat nepamanot un laikus nejūtot, ka zaudē spēkus. Uz līdzenas vietas. Ģimenes ārsts, nesaprotot, kas ar kundzi atgadījies, iedeva nosūtījumu uz sanatoriju. Sanatorijā, divu mēnešu laikā, Anna strauji mainījās. Viņai vairs nebija nevienam jānoklusē, jārunā puspatiesības, jāmelo, ka darbs piena produktu veikalā viņai patīk, kaut viņa patiesībā gribētu studēt mūzikas vēsturi. Sanatorijā viņai sāka rādīties viens un tas pats sapnis. Jau trešajā dienā, kad viņa bija savā istabiņā iekārtojusies, šis sapnis sāka viņu žņaugt. Sapnī viņa bija tajā pašā sanatorijas istabā, tikai sienas un griesti bija balti. Grīda bija melna. Aiz loga bija zilas debesis un sanatorijas parks. Taču viņas istabiņas durvis bija ciet. Sapnī viņa bija ieslēgta savā desmit kvadrātmetru istabiņā ar mini tualetes un dušas telpu. Viņas istaba bija piektajā stāvā. Annu žņaudza tas, ka, sākot ar trešo dienu sanatorijā, bija tikai šis viens sapnis. Tajā viņa attapās un centās katru reizi tikt ārā no savas istabas, lai dotos uz upi peldēties. Taču istabas durvis bija aizslēgtas. Atslēgas viņai sapnī vairs nebija. Un sapnī nebija neviena cita cilvēka, kam palūgt palīdzību. Turklāt melnā grīda bija tik nedabiska un atbaidoša. Tā vizēja glancētā melnumā kā fotofilma, kā melns flomāsters, kā pekles disko bumba. Anna negāja uz dejām, viņai patika gaiši zaļš un piesātināti zils. Anna parasti pamodās 7.45 uz brokastīm sanatorijā pulksten 8.15. Pamodās nosvīdusi aukstos sviedros vai vienkārši nogurusi. Pamodās ar galvas sāpēm. Pamodās cerot, ka nekad, nekad nebūs jāiet gulēt, kaut bija skaidrs, ka pulksten 22.00 visur sanatorijā sāksies nakts miera režīms. Sapnī mainījās dažas lietas, bet lielākā daļa palika tās pašas. Melnā grīda, zilās debesis. Durvis vienmēr bija ciet. Taču dažreiz skapī kaut kas bija. Kaut kas vairāk par viņas drēbēm un kurpēm. Reiz viņa sapnī skapī atrada vēstuļpapīru. Aizvien esot sapnī, no rokassomas izņemot pildspalvu, viņa uzrakstīja uz papīra vairākus jautājumus: “Kas es esmu?” “Ko nozīmē šis sapnis?” “Kāpēc ir ciet durvis?” “Ko nozīmē melnā grīda?” Nākamajās dienās viņa turpināja rakstīt jautājumus un atbildes pati sev. Kaut kā taču sevi naktī, sapņa laikā, bija jāizklaidē. Sapnī istabā bija tikai papīrs, drēbes, dažreiz vaļā bija durvis uz dušas telpu. Viņa sapnī centās ieiet dušā, bet krānā nebija ūdens. Laiks sanatorijā bija aiztecējis pāri pusei. Bija pagājušas jau desmit dienas. Anna pastāstīja ārstam par saviem sapņiem. Ārsts viņu nosūtīja uz dažādām analīzēm, bet rādītāji bija normas robežās. Palika nervi. Taču ārsts teica, ka tur drīzāk jāatrod viņai kāda laba draudzene, kurai pateikt visu, kā ir. Viņš, ārsts, tādus smalkumus, kā jaunu sievu sirdēsti, nesaprotot tik labi, lai dotu padomu. Taču Annai šī izlikšanās mazpilsētas sieviešu sabiedrībā bija apnikusi. Viņa nebija sanatorijā iepazinusies ar kādu citu sirdzēju. Viņai gribējās pabūt ar sevi. Patieso sevi. Tāpēc ar ko runāt nebija. It kā dzimtajā pilsētā bija māte, taču… Viņa Annai šķita daudz par svešu kam tādam. Kāpēc lai sūdzētos par to, ko nevar izskaidrot vārdiem? Viņa, varbūt, prastu uzzīmēt šo murgu, kurš atkārtojās jau nedēļu, bet ko tas dotu citiem? Annai tik ļoti nepatika, ka viņa netiek ar sevi galā. Ka viņas dēļ ārsts nezina, ko iesākt. Un arī sanatorijas ārsts atrunājas, ka tās tādas lietas, ko ar tabletēm var apārstēt, bet ne izārstēt. Nākamajā sapnī Anna centās izlēkt pa logu. Taču logam priekšā bija smalkas restes. Viņai bija dusmas uz sevi. Cik liels apgrūtinājums citiem viņa ir kļuvusi. Viņa ir lieka mājās, lieka vīram, lieka pati sev. Viņu turējās pie domas, ka, atgriezusies mājās, varēs doties uz bibliotēku klausīties skaistas melodijas. Un tās viņu tik ļoti aizkustinās, ka viņa aizmirsīs visu. Pēc tam Anna, dienas laikā noskrējusies, nopeldējusi lielu attālumu, un apsvērusi to, cik ir bezspēcīga sava prāta priekšā, likās gulēt ar attieksmi, ka vispār jau var nedarīt neko. Pārstāt uztraukties, ko citi padomās. Pārstāt cerēt, ka viņas dzīvē kas varētu mainīties. Pārstāt cerēt, ka viņa reiz tomēr studēs. Sapnī šoreiz melnās grīdas vietā bija pelēcīgs klons. Durvis aizvien bija ciet. Taču restu logā priekšā vairs nebija. Viņa atvēra logu. Saprata, apdomāja, ka lēkt nav jēgas. Kas vispār ir ar jēgu? Šis muļķīgais sapnis, no kā viņa netiek ārā ir viņas prāta ņirgāšanās par viņu pašu. Cik ilgi vēl? Cik šis viss varēs viņas dzīvē turpināties? Anna sprieda, ka būtībā jau ļaunuma tā vistiešākajā formā viņas dzīvē bijis maz. Vai kāds viņu sitis, pazemojis, vai mērdējis badā? Viņa tikai nav jutusies mīlēta un pieņemta. Vai tas ir par daudz prasīts, lai mamma prastu sadalīt uzmanību starp teju pieaugušo meitu un jauno draugu? Vai tas ir par daudz prasīts, lai viņas dzimtā būtu kaut viens pieaugušais, kurš aizdotu/iedotu dažus simtus rubļu, kamēr viņa atrod pusslodzes darbu lielpilsētā? Vai viņas sapņi ir kā vērti, lai viņa cerētu uz atbalstu no tiem, kas skaitās viņas dzimta un asinsradinieki? Tā Anna domāja, ka viss var vēl būt priekšā. Taču, vai viņa būvē sev iespējas, vai tās grauj? Viņa nemācēja risināt konfliktus, tāpēc vienmēr piekāpās. Ja mazpilsētā vajadzēja pārdevēju, viņa kļuva par pārdevēju. Ja vīram vajadzēja pazust nedēļu no mājām, jo atvaļinājums un “draugi sauc”, tad ko tur daudz prašņāt. Izejot pie šī cilvēka par vīru, lai sāktu jaunu dzīvi citā pilsētā, un būtu mazāk atkarīga no mātes un patēva, viņa pati sevi bija iegrūdusi jaunā teātrī, kurš, kā vīra uzvedība pēdējā laikā rādīja, liecināja, ka tuvojas kaut kas traģisks. Kas ir traģiski? Kādam varētu šķist, ka Annas nonākšana sanatorijā “ar nerviem” jau bija traģiska. Vai jāsagaida, kad kāds mirst, un tikai tad to var saukt par traģēdiju? Anna saprata, ka vispār jau vīrs bija turējis solījumus. Viņš gribēja palīdzi mājās, kamēr viņš strādā un sitās cauru dienu darbā un sabiedrībā. Viņa gribēja savu istabu, mazliet savas naudas, un to, ka viņai neuzbāžas. Nekādā veidā. Viņa pati bija piekritusi, un pat bijusi priecīga, ka šāds laulību piedāvājums viņus abus toreiz, pirms nepilna gada, apmierinājis. Būtībā, vismaz viņai tā šķita, citos laikos un citā sistēmā viņi abi būtu dzīvojuši savas lomas un savās pasaulēs, bet kopīga vēlme maskēties par sabiedrībā normāliem viņus iekārdināja precēties. Kaut laulības bija caur un caur divu laipnu paziņu solījums palīdzēt vienam otram ar ikdienas to problēmu daļu, ar kuru it kā galā tikt vienam visgrūtāk. Anna aizvien redzēja sapnī to pašu istabu. Taču logs jau bija vaļā. Un grīda pelēka. Pa logu plūda pavasara gaiss. Durvis vēl bija ciet, taču Anna ticēja, ka sapnis varbūt pazudīs tāpat. Viņa pamodās šoreiz bez sviedriem. Pamodās, izstaipījās un centās saprast, ko tālāk darīt. Kā lai pasaka visiem, ka viņa grib citādāk? Ka viņa vairs nepiekāpsies un neteiks visam jā? Kā pārstāt iet uz kompromisiem, bet gan uz mērķi? Kas tad, vai tad viņa pēc šīs nakts sapņa ieguvusi absolūto dzirdi un fenomenālu atmiņu, lai mūzikas vēstures programmā būtu izcilniece? Kā viņa pierādīs citiem, ka tiešām ir mainījusies, un nu viņā ir vērts ieguldīt? Jebko ieguldīt. Viņa aizbrauca uz pilsētas centru ar autobusu un atkal nopirka krāsas. Viņa zīmēja ne vairs govis, ko citi pasaudzē, bet ko reālu. Viņa gleznoja, kā izskatīsies konservatorijā. Tur būs plašas auditorijas. Daudz instrumentu. Klavieres teju katrā otrajā telpā. Lieliska akustika. Tāfeles, pie kurām piespraust mūzikas ģēniju bildes. Un, noteikti, tur būs degsmes pilni pasniedzēji. Pēc tam sapnis mainījās. Aiz loga parādījās balkons. Anna atdarīja durvis un apsēdās uz krēsla balkonā. Sapnim bija sava saprašana. Uzzinot, ka Anna ir atsacījusies no domas lēkt lejā, tas piešķīra viņai šo balkonu. Esot balkonā Anna jau vēl vairāk sajuta, cik ļoti viņai pietrūkst to zilo debesu tur augšā. Dzīvē tās bija ar mākoņiem, lietu, sniegu, krusu, taču sapnī vienmēr zilas. Gaiši zilas un nomierinošas. Kā vecmāmiņas sastrādātās rokas, kuras noglāsta galvu pirms gulētiešanas. Anna sprieda, ka zaudēt var tikai to, kas tāpat ir lieks. Absurda doma. Zaudēt darbu, zaudēt saikni ar vecākiem, zaudēt vīru, zaudēt jaunību. Un tomēr, ja viņa pārstāj spēlēt teātri, ja saprot, ka ir tā vērta, lai viņā kāds vēl ko ieguldītu pat viņas 22 gados, tad varbūt vēl ir kāds viens ceļš, kurā viņa izraujas no pašradītā cietuma. Par laimi, dzīvojamā platība pienācās visiem pēc likuma, un darbs, ja nu galīgi bija grūti pašai atrast, arī pienācās. Pēdējā sanatorijas dienā sapnī durvis aizvien bija ciet. Taču aiz balkona lejā bija parādījies baseins, pilns ar ūdeni. No balkona līdz baseinam lejup bija tikai kādi septiņi metri. Baseins bija pilns ar dzidru ūdeni, un tā dibenā varēja redzēt, ka baseins pats ir vismaz četrus metrus dziļš. Anna nedomāja par fiziku, nedomāja par to, kas būs pēc. Viņa sapnī pārģērbās peldkostīmā un ielēca baseinā. (2 Comments |Comment on this)
Wednesday, February 2nd, 2022
12:28 pm	Redzesloks Jo veselāks Tu esi, jo vairāk ir iekšā Tavā veselumā, un Tu vari pārredzēt plašāk. Jā, var teikt, ka Maslova piramīda. Veselība, kustīgās enerģijas - nauda, tad attiecības ar ģimeni (un varbūt šis ir jau ego, jo vīrs, kurš īslaicīgi nevar nodrošināt ar naudu ģimeni, tomēr arī paliek vīrs, pat ja ir krīzē un pārmaiņās), tad attiecības ar citiem cilvēkiem, tad attiecības ar savu laika plānošanu. Tomēr pašā sākumā ir attiecības ar sevi. Vai es šodien pats sev rādos kā foršs, veiksmīgs, laimīgs cilvēks? Vai man ir ko dot sev - veikt katru dienu darbības, kuras mani attīsta, palīdz augt visos veidos? Vai es pabaroju savu dvēseli ar jaunu informāciju, apziņas līmeni, vai dodu tai iespēju atpūsties no ikdienas meditācijās? No rīta, esot laimīgs un priecīgs par kārtējo dienu, kura noteikti ir fantastiski laba, jo es ticu tam, es pieeju pie saviem mīļajiem un tuvajiem, un uzsmaidu vai pajokoju. Esmu gatavs dot gabaliņu savas laimes tiem, vai ģeometriskā progresijā sastiķēt mūsu laimes kopā, lai notiktu kas tik labs, ko pat grūti iedomāties. Tomēr, pamats, pēc tā, kā es jūtos emocionāli un mentāli, bieži vien ir fiziskais ķermenis. Es zinu, ka man būtu labi sportot līdz svīšanai katru dienu 30 minūtes. Zinu, ka man būtu labi peldēties baseinā reizi nedēļā. Tāpēc apzinos, ka šobrīd mana veselība var būt tikai tuvu ideālam. Ar to man pietiek pagaidām. Un tālāk, kad diena iet uz otru pusi, kad esmu pavadījis krietnu laiku darbā, esmu nonācis mājās un ēdu launagu, es jau domāju, kā uzzīmēt to, ko es vēlos. Man ir zīmuļi, flomāsteri, marķieri, A3 un A4 papīrs, un liela ticība, ka viss, ko uzzīmēšu, pavisam drīz notiks arī 3d realitātē. Es zīmēju ļoti lēnām un apdomīgi, jo saprotu, ka tas ir radīšanas process. Atceros par savu ķermeni, kur tas tik ir bijis. Atceros, kur tik mans gars ir bijis. Atceros, kur man paticis ir vislabāk. Ko es gribētu arī šeit Zemes. Ja es spēju iztēloties, tad es radu. Un tomēr, lai es radītu, ko lielu, kas der visiem, man jāspēj paskatīties ārpus vienkāršajiem vārdiem - visi cilvēki dzīvo mierā un saticībā (kas to mieru un saticību rada viņiem?), vai - katrs cilvēks ir brīvs savā rīcībā un darbībā pilnīgi (taču, vai viņam ir brīvi pieejama informācija, kā šo brīvību izmantot?). Zīmējot, varbūt, ir vieglāk. Taču, izsakot lielas lietas, tajās var būt lieli klupšanas akmeņi. Un mēs atgriežamies pašā sākumā. Pie ķermeņa. Ja visiem cilvēkiem ir pieejama ideāla informācija par sava ķermeņa kopšanu, iespēja nodzīvot līdz 120 visiem ir teju vienāda, tad tas jau ir solis pareizā virzienā. Nost ar segregāciju, vietā liekot dzīves gudrības summu. Veci cilvēki atkal ir liela vērtība. Vārda "vecs" vietā var likt "daudz pieredzējis". Visiem ir vienādas iespējas. Kāpēc? Jo kāds ir ieinteresēts, lai cilvēce kā vienots veselums augtu un attīstītos. Tāpēc visi dara savu daļu, nevis, lai tikai izdzīvotu, bet, lai dotu to unikālo, ko var tikai viņi. (Comment on this)
Saturday, January 29th, 2022
9:22 pm	Patiesība Dažreiz varu aizdomāties, ka dzīvojam pavisam lielā un jau ierastā Ozas burvja zemē. Tik daudz dažādu krāsu ikdienā zaigo, taču tās ir iluzoras. Un apakšā ir pavisam citādi. Visi vārdi saveļas lielā pikā ar ķieģeli pa vidu. "Patiesais labuma guvējs", "patiesie nodomi, uzsākot projektu", "patiesie partijas finansētāji", "patiesie varas turētāji valstī", "patiesie sievietes iemesli palikt kopā ar vīru…" Patiesums kā tāda lupa. Dedzina acis, tāpēc parasti esam samierinājušies ar kādu 70% vai 80% patiesumu. Kā joda pilieni. Atšķaidīti. Man gribas pielāgot savas acis ļoti spilgtai gaismai un vispatiesākajai patiesībai. Lai mani pēc tam maz kas varētu pārsteigt. Kādreiz bieži teica, ka: “patiesība ir tur ārā”. Pēc tam teica, ka: “patiesība ir katrā no mums dziļi iekšā”. Vārdu sakot, patiesība ir tur, kur tās teicējam ir vismazākā ieinteresētība, lai to kāds uzzinātu. Ja visā lielpilsētā būtu viens vienīgs zaglis, kurš prastu uzlauzt durvis ar mākslīgā intelekta aizsargsistēmu, tad patiesība, kā viņš to dara, būtu no viņa ārkārtīgi grūti izspiežama. Tā es iztēlojos patiesību. Ka to var iegūt tikai sūrā darbā, meklējot un meklējot tik kailā vietā, kur pat trīs priežu nav. Patiesība varētu būt paradoksāla. Tā ir acīmredzama tikai tādām acīm, kas redz daudz plašākā spektrā par caurmēra acīm. Patiesība ir visslepenākā lieta, kas mums var būt. Jo patiesībai ir milzīgs spēks. (1 Comment |Comment on this)
Wednesday, January 26th, 2022
5:35 am	Radīšana Šobrīd manā informācijas laukā bieži izskan aicinājums radīt savu pasauli. Tīrāku, harmoniskāku, skaistāku, cildenāku, sirsnīgāku, pilnāku ar mīlestību. Ja tā padomā, katra vide ir ar kaut kādu enerģiju. Auru, pamata sajūtu, ko tā rada. Vidi parasti rada sievietes, bet arī vīriešiem ir sievišķā daļa, un garāžā vidi parasti tomēr rada viņi. Iekārtot savu dzīvokli. Izvēlēties tapetes. Saprast, vai vajag istabā lielu grāmatplauktu, vai tomēr mazu. Vai mājās turēsim kaķus vai suņus. Varbūt papagaiļus vai mazos putniņus? Man kā privātskolotājam ir nācies būt ļoti dažādās mājās, un man visvairāk patikušas tās, kuras ir vispersoniskākās. Ja skalas vienā galā ir baltas sienas bez gleznām, ar stikla mēbelēm, minimālismu, plašām telpām, mēbeles no vietējā IKEA, tad otrā skalas galā būtu noteikta laika vai stila mēbeles saskaņotās krāsās, pašu apgleznotas tapetes, saskaņoti paklāji ar mēbelēm, aizkari ar rakstu, un viss, viss salikts tā, lai atspoguļotu iemītnieku personības. It kā ir daudz banālu lietu. Kaut vai sauklis: "Sakārto savu istabu!", kurš ir līdz mielēm pareizs, jo stresā, pārslodzē dzīvojot, ir grūti uzturēt istabu kārtībā, ja darbi, darbi, darbi. Vai arī: "Sievietei vajag savu istabu, lai rakstītu." Protams, ka vajag! Kā ar daudzām lietām, viegli ir nosaukt negatīvos piemērus. Daudz esmu redzējis plašas telpas, kurās nav mājīguma. Ir gleznu reprodukcijas pie sienām, glaunas mēbeles, viss ir ērti pieejams, gaišs interjers, bet gribas ātrāk iet no tādas vietas prom, jo sajūta ir vairāk kā birojā. Vai cits gadījums - telpas ir piederējušas vecākiem vai vecvecākiem. Tagad tajās dzīvo viņu pieaugušie bērni, bet telpas nav pārkārtotas "pa savam". Vai arī, ja bērni kautrējas vecākiem palūgt savās istabās mainīt ko vairāk par aizkaru auduma rakstu un gultas pārklāju, tad arī rodas sajūta, ka bērni jūtas ieslodzīti paši savās mājās savas kautrības vai kompleksu dēļ. Vai cilvēkam, kurš man patīk, uzreiz būs arī patīkams dzīvoklis vai māja? Ja cilvēks grib sakopt savu platību gan iekšēji, gan ārēji, tad iespējams, ka jā. Otrādi likumsakarība gan nekad manā pieredzē nav bijusi spēkā. Ja man nav paticis kāda cilvēka dzīvoklis, tad šis cilvēks arī parasti izrādās nepatīkams ātrāk vai vēlāk. Kaut, ja tā padomā, kur mēs vispār ikdienā dzīvojam? Savā (sa)prātā. Un sava (sa)prāta tīrība ir pavisam cita tēma. Tomēr, ja mēs tik ļoti dzīvojam savā (sa)prātā, ka aizmirstam apliet puķes vai pārbīdīt mēbeles, lai izslaucītu putekļus zem tām, tad arī kaut kas jāmaina. Vienmēr var atcerēties, ka pat visvienkāršākajā līmenī - cilvēks dara to, kas sagādā baudu un prieku. Prieks no tīras mājas vai dzīvokļa ir pieejams visiem un, turklāt, regulāri. Šis ieraksts gan sākumā bija domāts par radīšanu. Taču, lai radītu, vajag būvlaukumu, vietu, kurā to veikt. Ja es neesmu apmierināts ar savu pagātni, tad nākotni radīt ir grūtāk. (Comment on this)
Thursday, January 20th, 2022
7:04 am	Zēns, kurš tā arī palika zēns… Iepazīstieties, Toms Eskvairs. Viņam ir divpadsmit gadu, ziņkārīgas acis, plaša sirds, un viņš mācās sestajā klasē. Toreiz kaut kas notika. Un to aizvien līdz šim neviens nav sapratis. Pat pats Toms ne. Taču tajā vasarā, kad Tomam vajadzēja palikt 13 gadus vecam, nekas tāds nenotika. Vismaz ārēji viņš palika tāds pats. Un pēc gada arī tāds pats. Metru sešdesmit pieci. Viņam paveicās, ka viņš jau savos 12 gados bija pastiepies dūšīgi. Viena lieta gan viņam pieauga, un tas bija saprāts un apziņa. Kaut nu tas arī bija visai nosacīti. Viņam patika spēlēt datorspēles, patika lasīt grāmatas, braukt ar skritulenēm, lēkt tālumā no vietas, spēlēt kvadrātu ar futbola bumbu un svinēt Ziemassvētkus. Pēc gada viņš darīja to pašu, un pēc pieciem gadiem arī. Vienaudži palika garāki, tiem sāka augt ūsas, tie iestājās kadetos un plānoja strādāt ārzemēs, lai pēc tam apceļotu pasauli. Tomam pietika ar grāmatām un datoru, lai viņam viss būtu. Skolā tas radīja grūtības, jo vidusskolā gandrīz visi, atskaitot īsākās meitenes, par viņu bija garāki, smagāki un pavisam citādāki. Tomam nebija viegli izskaidrot, kas ar viņu noticis, bet īsumā jau viss bija acīmredzams – ja saprāts vēl attīstījās, tad ķermenis bija iestrēdzis tajā vasarā, kad Tomam pienācās palikt 13 gadus vecam. Īpatnēja kaite, nudien. Bija dzirdēts par īslaicīgu atpalicību fiziskā vai garīgā ziņā, bet ne tik ilgstošu. Bija pagājuši jau pieci gadi. Labums, ka drēbes nebija jāmaina, bet ko tas nozīmē – vilkt zēnu drēbes 17 gados? Kaut cik vēl izskatījās, taču kas būs vēlāk? Ārsti ierakstīja “neprecizēti attīstības traucējumi”, aicināju viņu ēst, dzert un censties dzīvot bez stresa. Psihologs un psihiatrs nolaida rokas un teica, ka, ja jau viņš spēj apgūt 11.klases vielu skolā, lai arī šitik garš un plats, tad lai tik dzīvo nost. Ir pietiekami daudz profesiju, kurās var paslēpties aiz datora ekrāna un nerādīt citiem, ka esi metru sešdesmit pieci garš zēns. Tā nu viņš izvēlējās kļūt par programmētāju, lai viņa kods un darbs runā par viņu. Pusaudža gadi pēc pases ir 15-16, un tad viņš daudz domāja, ko nu iesāk. Viņam pubertāte tā arī nekad nepienāca. Balss mazliet, mazliet mainījās, bet pilna balss lūzuma nebija. Citu izmaiņu arī nebija. Skolā viņam darīja pāri tieši un netieši, cik nu viņš ļāva. Viņš apzinājās, ka ļoti atšķiras, bet aizstāvēt sevi neprata. Varbūt, ja viņš palūgt ātrāk sevi ievietot pieaugušo izglītības iestādē (Latvijā tā būtu vakarskola), viņam būtu bijis vieglāk. Taču kaut kā viņš tomēr vidusskolu pabeidza un iestājās programmētājos, kur visādu frīku netrūka. Un studijās gāja labi, jo viņš bija ieradinājies daudz ķimerēties ap datoru, taisīt savus ekrānsaudzētājus un fona bildes, lipināt makrosus un visādi izpausties, lai radītu tādu alter ego, kurš viņam patiktu. Nevarētu teikt, ka Toms bija nelaimīgs, drīzāk vientuļš. Jo pa visu pilsētu, varbūt valsti, viņš tāds bija viens. Vismaz neviens ārsts nebija pacenties iepazīstināt viņu ar kādu viņam līdzīgo. Tāpēc viņam nesanāca iedraudzēties ar citiem vienaudžiem, jo tiem bija tas laiks, kad attiecībām un pirmajai attiecību pieredzei, pirmajam kopīgajam dzīvoklim ar otru pusīti, bija liela nozīme. Viņam tā vietā bija datorspēles, fantāzijas literatūra un spēles kā tādas. Viņam patika lasīt grāmatu “Simts galda spēles”, un tad censties pašam izgudrot jaunas, savas spēles. Viņš ticēja tam, ka dzīve ir spēle, kurā katram ir iedots pēc tā, ko devis lielais arhitekts, un tad ir jāmēģina spēles realitātē tikt uz priekšu. No otras puses, lasīt par elfiem un laumiņām bija viegli, jo arī tās cilvēku pasaulē bija ārpus vai perifēras, tikai daļai sabiedrības saprotamas. Reiz 18 gadu vecumā viņš saņēma zvanu no policijas. Viņš, zinot, ka ir vispār pavadījis laiku tikai pie datora un studijās, bez bailēm pacēla klausuli. Policists teica, ka viņiem jāsatiekas uz sarunu, jo kriminālais psihologs redz riskus Toma stāvoklī. Toms piedāvāja policistam tikties pie viņa kojās un piedāvāja tēju ar cepumiem. Pirms tam viņš pajautāja, vai policija Tomu tur aizdomās par kaut ko. Policists teica, ka tikšanās ir preventīvos nolūkos. Lai sabiedrība nenodarītu tālāk pāri Tomam, un Toms, neapzinoties savas rīcības sekas, sabiedrībai. Tā nu viņi runāja par to, cik gados Tas notika. Kas notika vasarā, kad Tomam bija jāpaliek 13 gadus vecam, bet vecums iestājās tikai Toma apziņai, saprātam un kognitīvajam aparātam. Policists teica, ka, ja Tomam toreiz kāds nodarījis pāri, tad Toms var tagad droši teikt. Taču nekā tāda nebija. Toms teica, ka vienkārši gatavojies 6.klases beigšanas eksāmeniem, nolicis tos. Pēc tam svinējis dzimšanas dienu ar zīmēšanu un mūziku, kā visi bērni. Un tajā vasarā it kā viss bija normāli. Vismaz Toms pats neatceras neko aizdomīgu. Policists teica, ka saprot, ka, ja jau pirms viņa Tomu stundām iztaujājuši psihologi, tad viņš nemēģinās rakt vēlreiz. Tomēr viņam kā policistam ir jāsaprot, vai Tomam interesē viņa prāta vecuma cilvēki, vai viņa ķermeņa vecuma cilvēki. Un te rodas situācija, ka Toms drīkst interesēties tikai par sava prāta vecuma cilvēkiem. Toms saprata jautājumu un teica, ka pagaidām viņu interesē aizvien grāmatas un datorspēles. Kas būšot vēlāk, ja nekas nemainīsies, viņam nav ne jausmas. Viņš zina to vārdu, kas sākas ar “p”. Un viņš zina, ka 18 gadīgām meitenēm neinteresē zēni, kuri izskatās pēc 12 gadīgiem zēniem, pat ja pasē ir cits skaitlis. Tāpēc viņš būs viens. Tāds liktenis, ko tur darīt… Policists izteica līdzjūtību un atzinās, ka par mīlestību grāmatā izlasīt nevar, un taureņi vēderā ir vistuvāk tam, kad pēc negulētas nakts pie nepabeigtas programmas Tu atrodi vairākus veidus, kā uzlabot tās efektivitāti, un Tu vēl atrodi kļūdas kodā, un gribas piecpadsmit minūtes no prieka kliegt un dejot. Taureņi ir tas, tikai daudz ilgāk par piecpadsmit minūtēm. Policists, atvadoties, Tomam novēlēja atrast savu laimi šajā pasaulē. Katrs prot un var piepildīt savu dzīvi ar vērtīgo, ja iet pa to ceļu, kurš ved uz izaugsmi un pilnību. Tomam palika siltāk pēc sarunas ar policistu. Viņš apzinājās, ka policists tā pa lielam viņu tomēr nesaprata. Bet, būdams priekšzīmīgs pilsonis, viņš gribēja labu un ieteica labu. Lai Toms uzprogrammē ātrāku un parocīgāku kartotēku poliklīnikas datorsistēmā, kaut vai. *** Pagāja vēl 11 gadi. Tomam pasē bija jau 29. Un viņš apzinājās, ka, visticamāk, tā arī vienmēr izskatīsies pēc 12 gadīga zēna. Viņam dažreiz bija bail, ka viņu varētu nolaupīt, bet citādi – kas tur daudz. Viņam bija pase ar viņa foto, kurš tikpat kā nemainījās. Acis kļuva viedākas, mati mazliet tumšāki. Taču aizvien pretī lūkojās zinātkārs zēns. Un tomēr notika brīnums. Caur portālu internetā par literatūru viņš iepazinās ar kādu garlaicīgu, bet tomēr interesantu lietotāju. Interneta foruma lietotāju, kā viņš. Viņi sarakstījās par grāmatām. Viņi bija lasījuši Brontē, Dikensu, viņi, šajā 20.gs beigu laikā, bija lasījuši daudz ko tādu, ko skolā nemācīja. Un tur bija meklējuši sevi. Laikā un telpā gājuši cilvēces vēsturē vēl uz to laiku, kad Skotijā meža garu redzēšana vēl netika uztverta par plānprātības pazīmi. Viņš zināja, ka te, Anglijā, Visi dzer tēju. Un tāpēc viņš šo lietotāju uzaicināja uz tēju. Un viņi dzēra tēju tējnīcā ar maziem lodziņiem. Tik maziem, cik Toma Līdzības ar to pasauli, ko piedzīvoja vidēji aritmētiskais Anglis, 29 gadus vecs, vīriešu dzimuma. Taču viņu sarunu gaisma piepildīja tējnīcu paralēli mierīgai mūzikai un dzejas lasījumiem tējnīcas gala telpā. Šis lietotājs daudz zināja par grāmatām, bet par sevi stāstīja ārkārtīgi maz. Nemaz sākumā nevarēja saprast, vai viņš ir viņš, vai viņa. Viņi apmainījās e-pastiem par dzejas pasākumiem, par braucieniem gleznot pie ezeriem, par to, cik forši būtu aizbraukt uz bāku un sagaidīt saullēktu tajā. Un tad uzgleznot pirmos saules starus. Tomam, īstenībā, bija vienalga, vai lietotājs ir viņš, vai viņa. Viņam patika sarunas. Vispār jau arī pirms sava 12 gadu vecuma viņš bija sarunājies ar meitenēm, un dažas bija ļoti gudras. Zēni arī bija gudri, bet parasti gribēja ar viņu darīt ko citu, ne stundām ilgi runāties. Iedomājieties, vai parasti 10-11 gadus veci bērni grib stundām runāties par to, kāpēc tieši 20.gs cilvēki sasniedza Mēnesi, bet nevis dažus gadsimtus agrāk? Kurš un kāpēc ierobežo to, ka cilvēki evolucionē tik ļoti lēni? Viņi tā tikās katru nedēļas nogali dažādās skaistās, melanholiskās, gleznainās, kičīgās vietās. Lietotājs mācījās mākslas koledžā, Toms aizvien studēja datorzinātni. Viņi daudz ceļoja ar vilcienu. Dažreiz arī ar lidmašīnu. Viņiem bija ļoti paveicies, ka viņi dzīvoja vienā valstī. Toms ar laiku saprata, ka vispār katru nedēļu gaida, kad pienāks piektdienas vakars. Un viņi varēs satikties. Viņš to pateica lietotājam un piedāvāja pārvākties abiem uz vienu pilsētu. Vai, ja gribas, uz vienu rajonu. Lietotājs teica, ka jāpabeidz studijas, taču vispār jau varētu. Un tā viņi satikās dažreiz jau divreiz nedēļā. Pārsteidzošā kārtā, lietotājam bija vienalga, ka Toms izskatās pēc 12 gadus veca zēna, kaut viņam bija jau 29 un viņš studēja, strādāja un grasījās jau tikt pie PhD Comp Sci. Par pašu lietotāju pateikt varēja maz. Šis cilvēks izskatījās pārāk androgīni, lai noteiktu dzimumu. Viņa niks interneta forumā arī bija dzimumneitrāls. Un Toms neuzdeva jautājumus, tāpat kā lietotājs viņam neuzdeva. Tā bija kā nerakstīta vienošanās, kā tabu tēma. Viņiem bija skaista draudzība. Un tā tas risinājās kādu laiku. Vairākus intensīvus mēnešus Toms domāja par katru nākamo e-pastu, katru nākamo kotedžu, pie kuras būtu skaista aleja vai birzs, ko parādīt. Kur aizbraukt, kur piedāvāt lietotājam gleznot. Tuvojās vasara, un viņiem abiem beidzās sesija. Un viņi varētu pavadīt visu jūliju kopā. Tomu baidīja, ka kaut kas varētu atklāties, ja viņi satiktos biežāk kā nedēļas nogalēs. Maijā viņi vienojās ievietot kopīgajā ceļojumu krājkasītē (tāda viņiem radās jau Ziemassvētkos) palielāku summu un apceļot visu Apvienoto Karalisti. Galvenokārt tās vietas, kur bijuši druīdi. Vai vismaz tās, kurās ir kādas teikas par tiem pierakstītas. *** Lietotājs sakravāja somas, piesprauda puķi pie frakas un devās ceļā uz lidostu. Viņa nebija slēpusi savu identitāti, jo viņai tā nekad nebija prasīta. Un šis jaunais cilvēks, kurš apgalvoja, ka patiesībā ir 29 gadus vecs, bija pārlieku uzticams, lai nedotos šajā ceļojumā, viņa sprieda. Ja tā padomā, viņa bija vēl īsāka par viņu. Un vecums pasē viņiem, lai arī atšķiras, tomēr ne tik ļoti. Un viņš nebija kā citi, kas cenšas noskūpstīt vai vismaz apķert ap vidu kādā trešajā tikšanās reizē. Viņš taču ar savu ķermeni neko tādu nemaz nedarītu, varbūt. Viņa bija visu sievietes mūžu nodzīvojusi bez mēnešreizēm un bez pieaugušas sievietes izmēra krūtīm, un bez migrēnām, un bez PMS, un bez pirmās reizes. Un viņa saprata, ka medus dzīvē nāk tikai tad, ja augstu bišu kokā kāpj. Tāpēc viņa trenējās zīmēšanā un gleznošanā, kamēr pagura roka. Un tad vēl otra roka. Cik zināms, var gleznot arī ar kāju pirkstu palīdzību, bet viņas robeža bija rokas. Ar to pietika, lai uzvarētu jauniešu konkursos, pietika, lai sāktu pārdot savas gleznas jau pusaudžu gados un nopelnītu iztikai un ceļojumiem uz gleznainām vietām, kuras pēc tam visas tapa gleznās. Viņa ticēja sev. Ko viņa iztēlojās, to atrada kartē un uzgleznoja. Tad pārdeva gleznu un iztēlojās sev vēl interesantāku vietu dabā, kompozīciju no cilvēkiem, zvēriem vai augiem. Flora un fauna viņas galvā veidoja īpatnējas mozaīkas, kuras kā unikāli fraktāļi aizpildīja lielformāta gleznas. Viņa vienmēr gribēja būt ceļā, bet koledžas studijas viņu turēja vienā pilsētā, un tas bija apgrūtinājums, kurš jāiztur. Kā putns, kuram uz muguras palete, viņa gribēja aizlidot uz visburvīgāko vietu un to iemūžināt, lai šo skaistumu dāvinātu citiem un tikpat ātri pati aizmirstu. Ja viņa neticētu smalkajām pasaulēm, dabas un stihiju gariem, tad droši vien fotografētu. Bet viņa ar otu varēja uzgleznot to, ko parastās acis palaiž garām. To, kā viņa juta seno svētvietu aicinājumu tās attēlot tādas, kādas tās bijušas sākotnējā perfektumā, nevis tādas, kādas to drupas saglabājušas 20.gadsimtā. Viņa apzinājās, ka ir bezgala talantīga, taču nauda bija tikai resurss nākamajam ceļojumam, nākamajai kotedžai, vilciena biļetei un salātiem ar minerālūdeni. Un tad viņa satika Tomu portālā par literatūru. Un, izrādījās, Toma acīm arī rādās tās pašas svētvietas, kuras viņas acīm. Taču viņš prot plānot, prot izskaitļot, cik maksās katrs ceļojums, prot teikt nomierinošus vārdus, ka fakti ir tādi un tādi, uztraukumam nav pamata. Sākumā Toms viņai šķita tiešām kā aizrautīgs bērns. Viņš nestāstīja par darbu un augstskolu, bet tikai par grāmatu varoņiem, kam juta līdzi. Viņa prāts bija fantāzijas grāmatā, kaut tuvojās doktora disertācijas rakstīšanas laiks. Viņš bija aizrauts ar ceļojuma plānošanu. Viņš gribēja sagādāt viņai komfortu ar savu programmētāja spēju izskaitļot visu, kas varētu notikt – ja līst lietus, tad dzeram siltu un turam kājas pie kamīna. Ja saimnieki nav mājās, tad izsaucam taksometru un braucam uz nākamo kotedžu desmit jūdžu attālumā. Un jā, tajā pilsētā tā var. Viss ir izplānots. Visa Toma dzīve bija paredzēta tam, lai viņš varētu dienas vakarā vai nedēļas nogalē iegāzties šūpuļtīklā ar grāmatu rokās un aizmirst praktisko dzīvi, pirms tam to nodrošinot, cik vien iespējams. Vēlāk viņa saprata, ka Tomam ir noslēpums. Jo nu punduris viņš nebija. Kaut kas ar viņu bija noticis. Taču viņa negribēja uzdot neērtus jautājumus. Jo bija tik labi, ka par Tevi vienmēr padomā. Viņi bija biedri. Draugi un paziņas. Viņiem bija kaislīgs hobijs censties atrast skaisto un apburošo visvienkāršākajās lauku ainavās. Viņa varēja iztēloties, kā viņa zīmē ilustrācijas tām fantāzijas grāmatām, ko Toms reiz lasīs. Kā viņa radīs vietas, kuras nav visiem redzamas, bet tikai tiem, kas tic, ka tur – viszaļākajā, taču tukšākajā pļavā, ganās aitas ar nimbiem gar to ausīm, un to blēšana būs tik mīlīga kā maza bērna lalināšana. *** Viņi sāka savu ceļojumu jūlija sākumā. Un devās no dienvidiem Skotijas virzienā vertikāli. Viņi dzīvoja kopā mēnesi. Viņai nācās pateikt, ka vispār viņa ir kaut kas līdzīgs meitenei. Uz ko Toms teica, ka tas nekas. Meitenes viņš ciena tāpat kā tos, kas nav meitenes. Svarīga ir sirds un saprāts. Viņi dzēra tēju, ēda augļus, salātus un klausījās mūziku. Dažreiz Toms uzlika kādu pavisam pasakainu mūziku, kuras laikā vienīgais, ko varēja darīt, bija gleznot. Tad viņa gleznoja, bet Toms centās iztēloties, ko viņa uzgleznos, lai pēc tam savu vīziju salīdzinātu ar to, kas reāli bija tapis. Tā pagāja pāris nedēļu. Viņi vienmēr bija labā garastāvokli, jo pat tad, kad vilciena reiss izkrita, kotedžas vai hosteļa īpašnieki paprasīja papildus mārciņas par pirts izmantošanu vai kā citādi notika kas mazpriecīgs, Toms teica, ka viņu redzētais, iztēlotais, un viņas uzgleznotais visu atsver. Viņa saprata, ka, ja turpinās gleznot tik daudz un vēl labāk, tad reiz varēs atļauties ceļot pa visu pasauli, ne tikai Karalistē. Un tas viņu baidīja un izaicināja vienlaikus. Pazust pasaulē. Kas notiks ar viņu pašu, ja viņa kļūs tikai viņas rokas un acis? Ko teiks viņas sirds? Ja viņa atdos savu dzīvi mākslinieces misijai, vai viņai paliks pašai kaut kas? Kāda var būt dzīve, ja Tu esi 9 mēnešus gadā uz maziem, bet tomēr koferiem? Toms varēja programmēt vilcienā, lidmašīnā, sešos no rīta un sešos vakarā, un viņa ienākumi arī bija vērā ņemami. Viņi šādi varēja dzīvot līdz piecdesmit gadiem, bet, vai gadiem ir nozīme, ja viņš izskatās pēc 12 gadīga zēna, bet viņa tikai pēc jaunas sievietes? Ja viņa izskatītos vēl jaunāka, tad viņiem neļautu ceļot, jo vismaz vienam no viņiem bija jābūt pilngadīgam, lai ko teiktu pase. Laikam tā. Bet, vai viņi bija pilngadīgi? Ko tas nozīmēja? Tā nu reiz viņa šos jautājumus uzdeva Tomam. Toms teica, ka tiešām nezinot. Jo viņš, kopš iemācījās lasīt un nesasniedza 13 gadus, arī meklē uz šiem jautājumiem atbildes. Un viņš pastāstīja savu noslēpumu, ka tikai viņa saprātam ir 29 gadi, bet ķermenis ir tāds, kāds ir. Un viņa tad pastāstīja savu noslēpumu, ka viņa tikai ārēji izskatās pēc sievietes, bet viņai nav bijušas vēl mēnešreizes, kaut viņa ir jau koledžas pēdējā kursā. Taču viņa nejūtas Toma apdraudēta, kaut viņu saprāti ir ar dažādiem vecumiem. Toms teica, ka viņi tāpat meklē vienu un to pašu – skaistāko vietu, kuru viņi atceras atmiņās, bet pēc tam pa pusei rada dzīvē, pa pusei tiešām sameklē. Viņi meklē to vietu laikā un telpā, kurā druīdi visu noslēpumaino un skaisto bija paredzējuši nest tautā, taču tā laika līnija tika pazudināta. Viņi meklē šo laika līniju, ir to atraduši, kaut tā ir sarauta simtiem tūkstošu mazos nogriežņos, viņi satin šo laika līniju atpakaļ. Un Toms cer, ka caur viņas gleznām cilvēki ierauga Augstas sapratnes realitātes atspulgu, lai ko tas arī nozīmētu. Viņa tie šķita skaisti vārdi. Jā, mākslinieces misija – parādīt un izcelt skaisto, cildeno, ikdienas acīm apslēpto. Taču kas par to tiek pašai māksliniecei? Toms bija, kā minēts, zēns ar plašu sirdi. Viņš mācījās just. Viņš uzskatīja, ka cilvēki klausās mūziku, skatās teātri, lasa grāmatas, lai paplašinātu spēju just. Kā florists, kurš prot nosaukt simtiem šķirņu, kā auto tirgonis, kurš pārzina simtiem modeļu, viņš gribēja sajust vissīkāko emociju nokrāsu, jo labi saprata, ka daļa cilvēku, tāpat kā datorprogrammas, vienkārši darbojas. Bez jūtām. Un viņš vienmēr gribēja paspēt just vairāk un spilgtāk, lai līdzsvarotu darbu pie datora. Viņam pietika ar pieredzi just. Viņa necentās gūt pieredzi, viņš priecājās par iespēju gūt pieredzi. Taču viņa, kurai tik daudz teikts: “Ja turpināsi tik daudz strādāt pie tehnikas, Tev ir iespējas kļūt par pasaules līmeņa gleznotāju”, nemaz nezināja, vai gribēs gleznot vēl pēc pieciem gadiem pēc koledžas beigšanas. Viņa gribēja atrast vienu reizi pa visām reizēm kaut ko tik spilgtu, kas izgaismotu visas burvīgās ainavas vienlaicīgi, kas kā kompass parādītu ceļu ārā no meklējumiem sapņu laika un telpas pasaulē, kas atļautu viņai atgriezties pie būšanas par parastu meiteni, kurai vairs nav tās sajūtas, kura neliek mieru dienu no dienas un ir dzinulis meklēt un gleznot. Viņa jutās kā apsēsta. Un bija par jaunu, lai atšķirtu dzīves uzdevumu no apsēstības. Tomam, savukārt, pietika ar būšanu saskarē ar mācīšanās procesu. Un šobrīd viņš aizvien mācījās just. Viņi abi bija citādi. Toms izteica versiju, ka varbūt viņiem tā arī nekad avotiņš nav aizvēries. Un viņi tāpēc ir kā bērni. Viņa teica, ka lasījusi, ka galvas plātnes saaug līdz 20 gadu vecumam, bet viņai ir jau pāri 20. Un tad viņi pasmējās par tik fizioloģisku domāšanu. Kurai, visticamāk, ar viņiem sakara bija maz. *** Toms ieguva savu PhD Comp Sci un sāka programmēt apgaismojumus Tivoli Parkam. Viņa pabeidza koledžu un turpināja gleznot, lai arī nesaprata, kāpēc to dara. Viņai šī jāņtārpiņu gaisma izrādījās par blāvu, taču reiz viņa ieraudzīs, kurp ceļš ved, Toms teica. Viņa saprata, ka gala mērķis ir sevis atrašana, bet viņa tāpat gribēja atrast savu autentisko sevi, nevis kādu citu sevi. *** Viņi apprecējās, jo tā bija vieglāk ceļojot. Viņa vairs neirgojās, kad viņai jautāja, kāpēc viņa ceļo viena ar dēlu. Viņa parādīja dokumentus un teica, ka Toms ir viņas vīrs. *** Un tomēr noslēpums palika kādā no saraustītās laika līnijas fragmentiem. Toms Aizvien bija 12 gadīgais zēns, viņa aizvien bija kaut kas līdzīgs meitenei. Taču viņi bija viens otru atraduši, un tas vien bija ļoti daudz. (7 Comments |Comment on this)
Saturday, January 8th, 2022
4:21 pm	Cilvēks - ego = ? "Tell me a story Where we all change And we'd live our lives together And not estranged" Katru dienu ir dzimšanas dienas svinības. Atkal un atkal. Jāuzņem viesi. Tie mainās - dažreiz tās ir draudzenes no pagātnes, dažreiz no nākotnes. Cilvēki atsijājas, kad izgaismojas viņu pelav-iskums. Tās lietas, ko viņi toreiz nespēja pieņemt sevī. Ja viņi spētu pieņemt, ja viņiem būtu interesanti sevī izgaismot visas savas ēnas daļas, tad viņi paliktu. Rakstura īpašības. Dari otram tikai tā, kā gribi, lai dara Tev. Mīlīgi, pūkaini, lietišķi, sirsnīgi. Runā tā, lai no Tevis teiktā nāk cilvēcisks siltums. Tikai labo, pozitīvo, gaišo. Vai tad tas ir tik grūti? Pārdomā, ko gribi mainīt, taču citiem parādi tikai rezultātu. Ja jautā, tad jā - pastāsti arī ceļu, kā tiki līdz rezultātam. Apgriezt visu otrādi. Skaudība - iedvesma. Dusmas - motivācija. Aizvainojums - izaugsmes iespēja. Vienaldzība - sava ego robežas ieraudzīšana. Iztēlojamies cilvēku bez egoisma un ego vispār. Vienkāršu cilvēku, kurš dara to, ko mīl. Cilvēku, kurš ir dievišķi brīvs. Saka to, kas šķiet svarīgs un vērtīgs, pirms tam jūtot, vai tas ir tā vērts izsacīšanai. Kā dabūt iekšējo sajūtu, ka vienmēr viss notiek pēc plāna, kurā Tev visa pietiek, jo Tu esi viss? Jo Tu vairāk mīli, jo Tu vairāk spēj dot. Lai dotu citiem, Tu iedod visu sev. Tu vislabāk zini, kas Tev vajadzīgs. (Comment on this)
Tuesday, December 21st, 2021
11:41 pm	Nesen iedomājos, kā būtu, ja viss būtu zināms jau pašā sākumā. Tiem bērnu ārstiem, kuri ārstē ausu iekaisumus, kuri cēlonis ir parazīti, tiem neiroterapeitiem, kuri ārstē galvassāpes, kuras tā arī nekad nepāriet, un visos tajos gadījumos, kad cilvēks, kurš beidzis parasto 9-10 gadu medicīnisko izglītību, tiešām neko nevar izdarīt, un viņam pietiek prāta pateikt, ka patiešām nav jēgas mēģināt zāļot cilvēku. Nav nemaz jāārstē vēzis vai paaugstināts jutīgums kā autisma blakus efekts, bērniem ir daudz dažādu lietu, kas nav ne alerģija, ne iedzimta nepanesamība, bet gan kas cits. Es iedomājos, kā būtu, ja lielā farma vienkārši neeksistētu. Ideālā valsts taču grib, lai tās iedzīvotāji būtu veseli un laimīgi. Tātad – visas zāles ir par brīvu. Un visās valstīs maksā vienādi. Un vispār tās pārdod par pašizmaksu. Nu, protams, droši vien tās gatavotu roboti, ja nu šī utopija kādam šķiet pārāk tāla. Un vēl, es iedomājos, neeksistētu melnais tirgus. Un, pie viena okultās zināšanas būtu visiem pieejamas. Teju vai sanāk Džona Lenona “Imagine” mūsdienu versijā. Viss, kas šajā pasaulē ir apgriezts kājām gaisā, tiktu atgriezts atpakaļ. Valdības tērētu miljardiem naudas, lai nodrošinātu mieru cilvēku sirdīs, mēģinot atrast vislabākās relaksācijas melodijas. Zinātniski tiktu pētīts, kā nodrošināt visiem perfektu atpūtu.. Armijas vietā būtu zemessardze, kura to arī darītu – sargātu Zemi no malu medniekiem un gāzes sūknētājiem un naftas ieguvējiem. Vīrieši sacenstos paši ar sevi, lai kļūtu par vēl labākiem tēviem. Un visas sievietes piedzimtu ar domu, ka ir fantastiski vajadzīgas šajā pasaulē, un “Tu esi tā vērta” vietā būtu lozungs “Tu esi tā vērts” ar aicinājumu vīriešim strādāt dzemdību namā par apkopējiem, aizvietojot automātiskos robotus, jo viņi taču nespēj just prieku no vietas, kurā nāk pasaulē jauna dzīvība. Pasaulē mēs paņemam visas klišejas un apgriežam otrādi. Un visas naivās klišejas zinātnieki pētītu, piemēram – cik lielam skaistumam ir jābūt, lai tas izglābtu kāda pasauli? Un cilvēki konkurences vietā sadarbotos, dzīvojot lielās kopienās, līdz pat septītās pakāpes brālēniem un māsīcām. Tā domājot, secinu, ka vispār jau nav jāizgudro nekā jauna. Viss jau ir. Tajā brīdī, kad pasaulē sākās pirmais (ne jau Pirmais Pasaules, bet pats pats pirmais) karš, mēs ar laika mašīnu pārceltos, nolasītu lekciju un viss būtu fantastiski, vienkārši un pasakaini. Ir gan viens liels jautājums. Kur gan paliek pieredze? Ja slinkais cilvēks nespēj pārstāt grauzt čipsus sēžot pie futbola vai ziepju operas, vai tad tāds cilvēks ir pelnījis paradīzi Zemes virsū? Un, ja mēs pieņemam, ka ir daudz, daudz vietu, kur noskaidrojusies padebess, un būtnes dzīvo saskaņā ar Dabu, tad ar ko Zeme vairs atšķirtos no tām? Un, ja nu Baltais tēvs, un visas smaidīgās senlatviešu dievības grib dot mieru un saticību zaļajā Latvijā, bet cilvēki paši pretojas, jo neprot dzīvot, otram neraujot maizes kumosu no mutes ārā? Tad atliek kaķa gudrība: “Kas zinās un ticēs, tam pamurrāšu savu dziesmu, un tas taps dziedināts. Kas “škic!” skaļā balsī kliegs, to žēlot pēcāk nenāks neviens.” (1 Comment |Comment on this)
Friday, December 17th, 2021
10:37 am	Zūdošais ļaunums Spirālēm ir beigas. Katrai pieredzei ir beigas. Cikls, kurš noslēdzas. Pirms paradīzes nākas nosusināt pekli. Tie, kam ir, ko zaudēt, visvairāk baidās zaudēt, un tāpēc cīnās bez noteikumiem. Kaut arī tā ir ilūzija. Ja visus noteikumus varētu pārkāpt, tad Haoss būtu par lielu pat priekš tiem, kuri haosā jūtas kā mājās. Paredzēt un saprast nākamo soli vēl lielākai iznīcībai, sadismam un kroplībai. Tas, ko Tu pazīsti, dara Tevi drošsirdīgu. Vai tāpēc ir vērts skatīties un pētīt sērijveida slepkavas, kultu līderus, mafijas bosus un visu pārējo, kas laika gaitā ir ar tendenci pašiznīcināties? Cilvēkam pieci gadi katorgā ir smagi, un vēl smagāki, ja tie nopelnīti par pretošanos totalitāram režīmam. Tu zini, ka kosmiskā taisnība ir Tavā pusē, bet, kamēr tā iestājas, padomā par savu nespēju noslēpt savas patiesās domas un rīcību. Reālajā dzīvē varoņu ir maz – tie ir cilvēki ar tik lielu aizmuguri, ka vienkārši viņu limits paveikt dzīvē lietas ir daudz lielāks kā tiem, kam aizmugures nav. Turklāt, vai tad ziņās rāda kādu, kurš izglābis mazā lauku ciematā bērnus no noslīkšanas? Ja paskatās statistiski – katru vasaru bērni peldas, kāds slīkst, kāds glābj, un šos kādus varētu likt ziņās, un pašvaldības par izglābto bērnu varētu uz mūžu piešķirt šim cilvēkam, piemēram, sabiedrisko transportu par brīvu. Mūžs par mūžu. Bērni taču ir tāda vērtība! Šis laiks arī ir iespēju laiks palīdzēt – atnest sirmgalvjiem no veikala pārtiku, ja ārā ir -15, un daudz kas ir ieputināts. Tik daudz iespēju labiem darbiem! Un tik daudz iespēju šos labos darbus pēc tam reklamēt TV un radio, sakot, ka mūsu pagastā ir gaiši, balti cilvēki kā nupat saputinātais sniegs! Daudz kas sākas ar apziņu. Ja cilvēkam ir vismaz četras smadzenes, varētu domāt, ka ir arī vismaz četras apziņas. Domāt var ar galvu, ar sirdi, ar vēderu, un, kā tautā saka, ar kājstarpi. Visa šī vertikāle, no vēlmes izdzīvot, vairoties, ēst, mīlēt, radīt, just, savienoties ar citiem – visa vertikāle ikdienā sūta impulsus un vēlas tikt uzklausīta. Tāpat arī indes ir visos līmeņos. Es daru un domāju, taču vai tas, ko es daru un domāju dara mani pilnībā laimīgu? Vai tas ir kaut par 1% mīļā miera labad? Īslaicīgais un pārlaicīgais – ko mēs upurējam šodien, lai būtu apmierināti rīt? Vai mēs visi domājam par mazbērniem un vecvecākiem? Vai visa mūsu dzimta sadarbojas, dalās ar sirds siltumu un jautrību, rotaļām? Vai mums ir ģerbonis, simboli, tradīcijas? Vai mēs karājamies laikā un telpā, bez mājām, bet tikai ar piešķirto apdzīvojamo platību? Runā, ka zobi jātīra divreiz dienā. Un raksturs jākopj visu laiku. Atkarībā no pārliecības – kopt raksturu, dvēseli, intuīciju, atjautību vai sirdsgudrību. Vai tiešām jānokļūst uz naža asmens, lai izvēlētos dzīvību? Ļaunuma asni sadīguši vietās, kurās daudziem pat grūti ieskatīties. Ja ir kaut mazliet bail, tad tur ir augonis. Ja ir šaubas, tad tur var saraut gabalos. Kad metastāzes šķīst, tad ļaunums izplatās jau pa visu ķermeni un ko saglābt ir daudz grūtāk. Tikai ar beznosacījumu mīlestību, līdzjūtību, maigumu, stingrību, viedumu un vēl visām tām īpašībām, kuras padara ļaunumu par mēslojumu jaunajai augsnei, var sasmelt izlieto. Ir labas ziņas, ka mēs esam mūžīgi un vienmēr pastāvoši. Ļaunums ir gaistošs, lai arī cik tūkstošgades būtu pastāvējis. Taču tās ir mūsu rokas, kuras mazām saujām samīļo katru augonīti. (4 Comments |Comment on this)
Friday, November 26th, 2021
5:38 am	Uzsniga pirmais sniegs. Es raustīju tēti aiz piedurknes un teicu: “Celies, ārā viss balts!” Tētis tik pagriezās uz otriem sāniem un noņurdēja: “Kā katru gadu…” Tad es gāju pie vecmāmiņas. Viņa bija ar adīkli iemigusi rokās, un varēja redzēt, ka pār kreiso vaigu noritējusi maza asara. Uzliku uz vecmāmiņas darba galda vāzi ar ziediņiem, ko slepeni audzēju savā kambarī. Pieaugušie teica, ka vecmāmiņai griboties uz Paula kunga koncertu, bet tur ciet. Un kas, ja Paula kungs tikai debesīs spēlēšot, kas tad būs? Un, ja vecmamma par labu dzīvošanu nonāks vēl augstākās debesīs kā Paula kungs? Tad jau viņa paliks bez skaistās klavieru mūzikas. Un par to domājot, droši vien, vecmāma sapnī paraudāja, kad eņģeļi viņu stūma augšā garām pianīnam ar visu spēlētāju. Mūsu suns bija priecīgs, jo mēs uz svētkiem viņam pasūtījām trīs dažādus barības iepakojumus. Mums arī patīk, ka suņu veikalā var nopirkt bumbas un gumijas suslikus. Cilvēku rotaļlietu veikali ir ciet, taču suņiem viss vaļā. Runājošās galvas ekrānos, kuras koordinē, laikam suņus ciena dikti. Pieaugušie teica, ka viņi nezina, kas būs jaunajā gadā, jo nevarot nekā paredzēt. Taču man labi jāuzvedas, jo martā būs kaķu laiks, un man sola mamma kaķīti. Tāpēc es mācīšos labi, jo gribu pats izvēlēties, nevis, ka man atnes kāds jau gatavu. Opim pa televizoru aizvien rāda kājbumbas spēli. Vairākās valodās. Vismaz tas ir tāpat kā tad, kad manis vēl nebija. To man arī teica pieaugušie. Taču nav Liepājas zivju fabrikas vairāk. Es piedzimu par vēlu, nu ir tikai ārzemju zivis, vai tās, nesafabricētās. Nezinu, ja fabrikas saldumi ir slikti, varbūt arī fabrikas zivis nav nemaz tik labas, pat ja opis tās bieži atceras. Es vispār daudz ko nezinu, bet es protu ātri tapt priecīgs. Piemēram, mans vecākais brālis spēlē datorspēli un kliedz uz ekrānu, jo zaudē. Tad es pieeju un gribu viņu iepriecināt. “Brāl, es Tev iemācīšu zīmēt pīļknābi!” “Visi bērni, kad iemācās zīmēt pīļknābi, kļūst lepni un priecīgi, jo pīļknābis ir dikti eksotisks, to Latvijā ļoti maz bērnu prot zīmēt.” Brālis mani dzen ārā no savas istabas un negrib zīmēt. Būs vien jāiet spēlēties ar suni. Tam es patīku. Man nav bail. Tāpēc pieaugušie mani nesaprot. Viss ir vienkārši – ja Tev ir bail, Tu izdomājies mammas rokas. Tās ir siltas un lielas. Tās Tevi apskauj. Un tad mamma uzliek rokas Tev uz vaigiem, kad esi atpakaļ iekšā, mazliet nosalis un mazliet nosvīdis vienlaicīgi pēc varenas pikošanās. Kamēr mammai ir šīs rokas, viņi tur var darīt ko grib. Īstenībā, kad es šito stāstīju draugam, viņš man teica, ka mammas mēdzot pazust. Viņas nolaižot zemē, un viņas atpakaļ nenākot. Uz to es teicu, ka tad vienkārši iztēlojies mūžīgu mammu. Un tēti arī mūžīgu pie viena. Un visus pārējos. Taču iztēlošanās ir kā superspēja, to ir jātaupa. Lai pietiek tad, kad pieaugušie visi raud. Tad es iztēlojos, un viss ātri mainās. Es sev apsolos, kad es izaugšu, es aizvien iztēlošos. Un es vēl iemācīšos pats sev būt par mammu un tēti, jo es zinu, ka pieaugušais ir tas, kurš neraud pēc mammas, kad ārā ir vētra, bet gribas spēlēties pie jūras smiltīs. Vispār, es domāju, ka mums, bērniem, vajag apvienoties. Un veidot ātrās palīdzības dienestu. Tur, kur daudzi pieaugušie raud, mēs ierodamies ar skaistu suņu pajūgu un atgādinām visiem pieaugušajiem kā bija tad, kad viņi vēl bija mazi un prata iztēloties. (4 Comments |Comment on this)