Below are 20 journal entries, after skipping by the 200 most recent ones recorded in Eos' LiveJournal:

[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]

Wednesday, June 21st, 2023
9:53 pm	“Dzīvā mīlestība” Šodien esot sarunās sapratu, ka ļoti daudz dod, kad romantiskajās attiecībās Tev blakus ir cilvēks, kuram ir nevaldāma vēlme darīt Tev labu. Daudzi harmoniski arhetipi savienojas vienā. Tu vīrietim esi sieva, jūsu bērnu māte, Dieviete un sievišķās radīšanas pirmsākums. Tieši visu arhetipu sintēze un beznosacījumu mīlestība ir atslēga uz to sajūtu, ka Tu tiec aprūpēta un mīlēta. Tu esi viņam tik svarīga, lai viņš pacenstos vairāk, lai atvieglotu Tev ikdienu, kad ir stresainākas dienas. Viņš uztaisīs bērniem vakariņas pēc Tavas grūtās darba dienas. Viņš aizbrauks pakaļ drēbēm uz veikalu, ko Tu sev pasūtīji. Viņš izdomās randiņu vakarus divreiz mēnesī, jo grib radīt svētku sajūtu Tev. Viņš to visu dara nevis, lai izpatiktu sev vai Tev, bet tāpēc, ka viņam PATĪK MĪLĒT Tevi. Viņam patīk pati situācija, ka viņš ir Tevi saticis. Viņš ar skatienu, ar glāstu, ar vārdu parāda, cik Tu esi vērtīga, cik daudz Tu viņam nozīmē, cik daudz viņš ieliek darba, lai Tu justos droši un stabili. Viņš bezgala novērtē to, ka jums ir attiecības, laulība, kopdzīve, ģimene. Viņam ir Tavā klātbūtnē uzplaucis Tēva instinkts, viņam Tu interesē ne tikai seksuāli, bet arī kā viņa bērnu (potenciālā) māte, ko viņš novērtē kā spējīgu audzināt un aprūpēt (potenciāli) kopīgos bērnus. Viņam interesē Tava dvēsele, kura ir mūžīga, un ar kuru viņš ir gatavs pavadīt laiku kopā vēl ilgi pēc tam, kad fiziskajam ķermenim šajā dzīvē būs jau pieklājīgs gadu skaits. Tieši Tavas dvēseles, rakstura dēļ viņš grib ar Tevi attiecības, laulību. Viņš priecājas par visu, par ko priecājies Tu. Viņš palīdz radīt jūsu ģimenes īpašo pasauli, kurā ir daudz iekšējo joku, amizantu notikumu un unikālu uztveres modeļu. Viņš prot Tevi sasmīdināt vienkārši esot labā garastāvoklī un uzsmaidot Tev īstajā brīdī. Viņš nebaidās būt jautrs, draisks un bērnišķīgs Tavā klātbūtnē, viņš Tev uzticas pilnībā, ka Tu viņu, tādu redzot, neuztversi kā mazāk vīrišķīgu. Viņš nebaidās būt ievainojams un emocionāls, jo saprot, ka Tev var uzticēt visu. Viņš vienmēr saglabā pašcieņu un dara daudz, taču vienmēr paturot saprātā paša veselību. (5 Comments |Comment on this)
Tuesday, June 20th, 2023
4:25 pm	“Skaistums” Šodien biju uztaisīt restartu galvai, biju pie frizieres. Ar viņu forši papļāpāju par to, kas man pēdējo 3 mēnešu laikā noticis. Daudz kā pozitīva. *Ja esi jauns, jāveido ģimene, vēlāk būšot grūtāk. *Jāņem vērā mammu padomi, jo 30+ gadu vecumā taču der ieklausīties, kā dzīvi šeit jādzīvo, lai būtu mazāk punu. *Jāvēro zīmes un jāklausās, jo citi cilvēki mēdz kaunēties par savām patiesajām jūtām, labāk būt blakus, cik vien var. Šajās dienās aizvien domāju, kādi vīrieši man šķiet skaisti un kāpēc. Rakstura ziņā viss ir salikts pa plauktiņiem, taču ir arī fiziskā, praktiskā puse. Raksturošu puisi - paziņu, kurš man jau sen ļoti patīk kā cilvēks, un es viņu, laikam, pārlieku cienu, jo nezinu viņa ēnas puses :D Man viņš izskatās nopietns, dziļdomīgs, taču spēj pajokot. Viņš ir drosmīgs, praktisks, atvērts, stingrs. Viņš runā tā, ka viņa vārdos gribas klausīties. Viņš ir rūpīgi vienmēr apģērbies. Viņam nav sakāpis galvā, viņš spēj atzīt, ka daudz ko vēl nezina. Viņš vienmēr tiecas pilnveidoties. Brauc pieredzes apmaiņas braucienos, zināšanas atstāsta tālāk. Uz viņu var paļauties. Viņš neslēpj, ka viņam ir nesakārtotas lietas, bet viņš tās necenšas pastumt zem paklājiņa. Man gan ir aizdomas, ka es atkal no sevis gribu sazin` ko. Kā paziņa teica – vīriešiem nav jāepilē kājas! Bet es teicu, ka ir, kam piestāv spalvas un ir, kam nepiestāv. Es uzskatu, ka ir par maz, ka vīrietis tur sevi ar tīrām, salāpītām drēbēm, iet vienmēr, kad vajag, dušā un prot izgludināt sev kreklu un sasiet kaklasaiti/tauriņu. Vīrietim jābūt ar savu personisko stilu, kas viņu raksturo. Kaut vai interesantām aproču pogām. Vai pletkreklu ar apdruku. Drēbes un aksesuāri ir domāti, lai paustu savu individualitāti, nevis aizietu uz jauniešu veikalu un noceltu pilnu komplektu no manekena. Es noteikti gribu sev īpašu vīrieti, kurš zina, ka ir īpašs, bet nav egocentrisks vai narciss. Vīrieti, kurš ir atradis sevi. Un tāpēc viņš dod pasaulei ikdienā to, ko viņš var tikai iedot – vai tās būtu iemaņas darbā, vai pieredze sarunās ar čomiem, vai būšana par tēti savam dēlam/meitai. (Comment on this)
Saturday, June 17th, 2023
12:22 pm	“Ieraksts par manu bērnību/ I want my innocence back/ Field of innocence” Brīvdiena pēc pieskatīšanas darbiem, pēdējā mēness cikla diena. Viss saskan. Lai arī nav tā, ka man vispār 4 gadu vecumā neinteresēja rotaļu mašīnītes, tas bija ļoti īss brīdis, varbūt pusgadu, nosacīti divus gadus, kad ar tām spēlējos. 4 gadu vecumā es spēlēju jau šahu, zināju reizrēķinu, sava vectēva – matemātikas skolotāja iespaidā cītīgi mācījos rēķināt. Pratu lasīt pie sevis, bet ne skaļi. Skatījos Rozes Stiebras multfilmas. Vasaras pavadīju Liepājā pie vecmāmiņas māsas un viņas vīra. Tur arī notika tas, ka es redzēju, un man bija 4-5 gadi, kā vecmāmiņas māsas vīra dēls no iepriekšējās laulības dzēra, veda mājās prostitūtas, smēķēja, spēlēja azartspēles, grima parādos, un viņu beigās par to nogalināja. Tā bija liela mācība par to, kāda ir pieaugušo dzīve. Tas viss notika manu acu priekšā un man bija 5 gadi, ne vairāk. Vēl tas, ka 2 gadu vecumā manu vecmāmiņu nemākulīgi ārsti, operējot, noveda stāvoklī, ka viņa saindējās un nomira. Un 3 gadu vecumā mans tētis aizgāja no manas ģimenes, kaut bija pirms tam teicis, ka varētu ar mammu veidot ilgstošas attiecības. Tā nu es 5 gadu vecumā jau biju tik daudz redzējis, ka es gribēju strādāt par grāmatvedi vai matemātikas profesoru un uzturēt mammu. Jo tēta vairs nebija, man mammai jāpalīdz. Bet nu realitātē es gāju uz šaha skolu, uz bērnudārzu (man gan tur nepatika, jo naudu pelnīt tur nemācīja, man tur patika tikai dziedāt un vienam spēlēties, varbūt vēl kas patika, bet kopumā es nejutos kā bērns). Es tāpēc ar šo 4 gadīgo puiku, ko šonedēļ pieskatīju, nejutos pārāk saistīts, jo viņa vecumā biju jau tik daudz redzējis un jutis. Es nezinu, kad bija mana bērnība. Droši vien pirmie 2 dzīves gadi, kamēr mamma ar tēti vēl bija kopā, kad vecmāmiņa bija stingra un laipna, taču bija. Divi gadi, kad dzīvoju pašā Vecrīgas sirdī Vecās filharmonijas dienesta viesnīcā. Divi gadi, kad bija PSRS un naudas visam pietika, jo bija vēl rubļi. No tiem diviem gadiem atceros, ka citi mammas kora biedri un biedres mani pieskatīja. Man bija vieta pie galda, savs mazuļa krēsliņš, kurš bija augsts, varbūt metrs vai pusotrs, un mani tur iesēdināja, lai es varētu redzēt pieaugušo sejas. Šajos divos gados atceros, ka mamma daudz klausījās akadēmisko mūziku, jo strādāja par pasniedzēju Mūzikas akadēmijā. Veda mani ar tēti pastaigās uz Arkādijas parku pāri tiltam. Tas parks man ilgi bija mīļākais parks tieši tāpēc. Tajos divos gados man bija visi radinieki pieejami, atskaitot vectētiņu no tēva puses, kurš bija prom jau pirms manas dzimšanas šajā dzīvē. Bija vecvecmāmiņa no dziļās Latgales, bija visas trīs vecmāmiņas māsas dzīvas. Bija manas mammas māsīcas visi bērni Latvijā, jo viņi arī bija manā vecumā. Es atceros, ka man bija laikam 7 gadi un es apskaudu mammas māsīcas dēlu, kurš bija dzimis laikam 1980. gadā, jo viņš bija paspējis nodzīvot PSRS laikā ilgāk. Viņam bija bilde, kur viņš stāv pie liela zaķa beidzot bērnudārzu un viņam apkārt ir visa Dzimta. Es dzīvoju Rīgā, bet Dzimta bija palikusi Liepājā, Kurzemē, un vecvecmāmiņa Latgalē. Mans patvērums bija šaha spēle un lego konstruktors, tajos abos es varēju pavadīt daudzas stundas. 5 gadu vecumā arī grāmatas. Dzīvoju Ģertrūdes ielā 27 sākot no 3 gadu vecuma, un Centrālā Bibliotēka Brīvības ielā pie Ģertrūdes ielas tika strauji lasīta. Pēc tam es meklēju vēl, kur aizmirsties, bet tas ir cits stāsts, jo tad jau gāju skolā... *** Ar šo visu gribu teikt, ka man laikam vieglāk būtu pieskatīt bērnus līdz 2 gadu vecumam :D Lai arī vairāk kā 10 gadus esmu gājis uz psihoterapiju, tomēr bērnība 2 gadu garumā ir bijusi īsa. Tāpēc es aizvien skatos multfilmas, man patīk mācīt draiskus, dzīvespriecīgus pirmo klašu bērnus, es priecājos par jaunajām ģimenēm... Un tēviem! Lai tiek svētīts katrs tēvs, kurš spēj no dzimšanas līdz 18 gadu vecumam savus bērnus harmoniski audzināt un nemukt prom! (Comment on this)
Friday, June 16th, 2023
10:29 am	audzināšanas štelle Šonedēļ pieskatu 5 gadīgu puiku. Viņš mani sit un sauc par muļķi. Tas lika aizdomāties, ka ļauni tēvi savus dēlus audzina ar iebiedēšanu, pakļaušanu, absolūtu kontroli un valdonīgumu, bet sirsnīgie tēvi stingrā balsī pasaka: "Lūdzu, nedari tā, jo..." Ja dēls ir piedzimis, nosacīti, ļaunajam tēvam, tad sirsnīgā metode vienkārši nestrādā. Viņš saprot tikai spēku. Fizisku vai rakstura spēku, bet vārdus "lūdzu" vai "padomā, kā mamma jūtas, kad tu lauz un demolē dzīvokli", viņš nesaprot. Tàpēc es tiešām esmu muļķis, cerot, ka viņš ņems vērā teikumu "Lūdzu, pārstāj bojāt mantas, mammītei tās maksā naudu". (10 Comments |Comment on this)
Monday, June 5th, 2023
3:19 pm	Novērojumi par iekšējo ožu un sieviešu intuīciju Tas bija 1. kurss, kur mācījos Liepājā par latviešu un angļu valodas skolotāju. Kursā bija 6 meitenes un es. Starpbrīžos sēdēju pie lekciju auditorijas, bet patālu no meitenēm. Vienai no viņām gan bija interesanti ar mani sarunāties, tāpēc šad un tad viņa centās mani iesaistīt kopējās kursa sarunās. Par ko tad runā 19 gadīgas meitenes – par studijām, par mammām un māsām, par to, ko vilkt mugurā, par jaunāko “Krēslas” grāmatu, un, protams, puišiem. Tajā laikā es biju diezgan zemās domās par savu ķermeni, biju ierāvies mazliet sevī. Tāpēc būt tajā kursā bija mulsinoši. Atceros divus momentus. Pirmais – mums bija jauna doktorante, kura pasniedza valodniecību. Viņas lekcijas bija pēcpusdienās. Viņai varēja būt 26 gadi, tiešām jauna. Un viena no kursabiedrenēm teica, ka viņa nāk uz lekcijām labā garastāvoklī, jo viņai, izskatās, ir vīrs un no rīta labs sekss. Ka viņa ienāk auditorijā, pat ja pēc dušas un iesmaržojusies, taču viņai ir aizvien tā pēc orgasma seja uz kuras rakstīts, ka viņa jūtas mīlēta, viņas ķermenim ir ļoti labi, un dzīve ir skaista. Es biju diezgan pārsteigts, ka to var tik labi nolasīt. Turklāt 19 gadu vecumā. Man tā pasniedzēja izskatījās vitāla un dzīvespriecīga. Pagāja 3 gadi pirms es sapratu, ko nozīmē ar tādu seju vairākas stundas pēc laba seksa staigāt apkārt. Bet šis fenomens ir reāls, pat ja to parasti var nolasīt divas sievietes viena otrai, kuras atpazīst gan to sajūtu, gan sejas izteiksmi. Otrs - Liepājā studējot, es iepazinos un mērķtiecīgi iegādājos hanteles, jo, lai arī biju tievs, gribēju glītu presīti. Pagāja pāris mēneši un, lai arī skaļi es neko neteicu, viena kursabiedrene juta, ka no manis nāk cita enerģija (fluīdi) un izsecināja, ka esmu attiecībās. Paskatījās uz manām rokām, kuras bija kļuvušas muskuļotākas un pat pajokoja, ka laikam dikti gribu uzkačāties, ko? Šādi es sapratu, ka sieviešu intuīcija ir teju pārdabiska lieta, par kuru nekad nevar zināt, kas tai ir sasniedzams, kas nē. Trešais moments bija citās studijās, kad man bija jau 27 gadi. Mana paziņa man atsūtīja mūzikas video, kur dziesmas sižets ir tāds, ka zēni, gribot zaudēt nevainību, izturas nevērīgi, domājot par savu pirmo reizi. “Jo zēniem taču nevar būt slikts sekss”. Paziņa bija ievērojusi, ka esmu diezgan naivs un ar šādu video mani brīdināja, lai vairāk domāju par sevi. Tajā gadā tieši man bija smags gads, un es vājuma brīžos tikos ar meitenēm, ar kurām nevajadzētu tikties – viņas smēķēja, dzēra un meklēja kādu, kam paraudāt uz pleca par to pat paldies nepasakot. Tā kā no šiem trim gadījumiem es secināju, ka tiešām sievietes ir ķermeniskas, kā par to runā psiholoģijā, turklāt ar labi attīstītu iekšējo ožu un intuīciju. (Comment on this)
Tuesday, May 23rd, 2023
5:15 pm	“Pacietība” Kā varētu domāt, arī Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas skolā šajā vasarā ir izlaidums. Kāda meitene un kāds zēns, kuri mācās tur 4. kursā, šajā gadā abi beigs šo skolu un dosies tālāk mācīties. Viņa – uz mākslas koledžu Francijā, viņš – tepat Latvijā uz mākslas akadēmiju. Tas viss bija ieplānots jau pirms tam. Šo klasesbiedru vecāki tā bija izdomājuši, un jaunieši bija piekrituši. Taču notika neparedzēts apstāklis – šajā pavasarī abi klasesbiedri iemīlējās, un nu sāka domāt, ko darīt, jo dzīvot katrs savā valstī visu studiju laiku negribēja. Vecāki bija skeptiski un teica, ka tik svaigas iemīlēšanās dēļ neatcels sarunas ar skolām. Ka uz iestājeksāmeniem abiem būs jābrauc, kur izvēlēts iepriekš. Meitenei uz Parīzi, zēnam – tepat Rīgā. Meitene par šo situāciju gauži raudāja, jo četru gadus ārzemēs prom no mīļotā, kurš ir tik svaigi satikts, emocijas un hormoni kā cunami sitas pa galvu, viss ir tik daudz, ka atliek tikai sveču gaismā raudāt un lūgties visaugstākajam kādu risinājumu šai situācijai. Puisis bija noskaņots pragmatiskāk – ja viņi tiešām ir stiprs pāris, tad šos 4 gadus izturēs. Turklāt priekšā ir vēl visa vasara Latvijā kopā. Taču stress abiem bija liels. Skicējot rokas drebēja, asaras tecēja, vien ieraugot vienam otru nodarbībās, bija liela spriedze. Meitene atdeva puisim kaklarotu, ko bija valkājusi pie sirds gadiem ilgi. Puisis izgatavoja no sudraba viņai mazu sirsniņu, ko vilkt kaklarotas vietā. Uz šo visu noskatoties, viņu skolotāji skolā sāka runāt ar kursa vadītāju, kas īsti notiek. Viņi abi ir bijuši izcili talanti, taču tagad, emociju dēļ, var sabojāt sev noslēguma rezultātus un iestāšanās eksāmenus. Pēc tam kursa vadītāja piezvanīja viņu vecākiem un izstāstīja, ka visa situācija apdraud jauniešiem sasniegt vislabākos rezultātus. Vecāki nosprieda satikties četratā un izrunāt situāciju, kā atdzesēt nokaitētās bērnu sirdis. Viņi sprieda tā, ka Parīzi no Rīgas šķir 2100 km, taču vienmēr ir iespējas. Mēs dzīvojam 21.gadsimtā. Ir internets, telefons, video zvani. Tad ierunājās meitenes mamma: “Ja viņi piedalīsies iestājeksāmenos ar tik lielu neskaidrību par nākotni kā tagad, tad zaudējumi no tā, ka viņi var netikt budžetā un nedabūt stipendiju, ir daudz lielāki, kā mums nāktos ieguldīt, lai viņi varētu satikties biežāk kā tikai Ziemassvētkos un brīvlaikos, kuri pārklājās gan Latvijā, gan Francijā!” Pārējie trīs vecāki piekrita, ka bērnu nākotne ir svarīgāka par tiem tūkstošiem eiro četru gadu laikā aviobiļetēm (jo studijas bija četru gadu garumā). Kad jaunieši šo uzzināja, viņi bija ļoti patīkami pārsteigti. Vecāki bija atraduši, ka ir lidojumi Rynair, ir vasaras brīvlaiki, kas pārklājas, ir arī jaunais gads. Par labām sekmēm vecāki piesolīja tikšanos reizi trīs nedēļās, par izcilām – reizi divās nedēļās, par viduvējām – reizi mēnesī. Kaut nu, visiem bija skaidrs, ka, ja jaunieši dabūs visprestižāko stipendiju, viņi varēs satikties ļoti bieži. Kad šāds solījums maija vidū bija nosēdies jauniešu apziņā, tad viņi ar divkāršu sparu metās mācīties, kas Rozentāļos parasti nozīmēja skicēšanu cauru vakaru vai pat nakti. Šajā stāstā vēl nav laimīgu beigu, jo jauniešiem jānokārto beigšanas eksāmeni un iestājpārbaudījumi vasarā, vēl jādabū tā vislielākā stipendija, vēl jāpabeidz studijas, vēl jāappreacas, vēl jāizveido harmoniskas karjeras mākslas jomā, vēl jārada ģimene, un vēl jālaiž pasaulē maz-maz-mazbērni. Taču viss sākās ar mīlestību šajā pavasarī. (Comment on this)
Monday, May 22nd, 2023
5:19 pm	Pludmalē sauļojās divas lauvas. Pienāca Jaguārs un sāka lasīt morāli: ”Ko snaužat? Jāstrādā! Monmatijā mūsējo kuģi karājas gaisā un strādā uz savējiem lejā, bet jūs te Avionā sauļojaties!” Baltais lauva noņurdēja: “Nu, viņi to izvēlējās, viņi arī lai taisa pikniku kosmosa kuģī!”. Otrs piebalsoja: “Mēs jau esam vienā pagastā, sauktu par Piena ceļu, bet, vai tāpēc man jāskrien kaimiņa ugunsgrēks dzēst?” Jaguārs neatlaidās: “Daudzi no mūsējiem dzīvo tajā Midgardā briesmīgos apstākļos. Ne laba ēdiena, ne gaisa, par apaļām migām nemaz nerunājot! Vēl pirms dažām dzīvēm viņi bija jūsu labākie draugi. Tikai tāpēc, ka iemiesojušies šoreiz Midgardā, tikai tāpēc jūs par viņiem esot aizmirsuši?” Šim argumentam lauvām nebija, ko likt virsū. Viņi sāka nepatikā šmakstināt muti, vēcināt astes, satraukumu paužot ļoti redzami. “Un ko tad Tu gribi, lai mēs darām, Jaguār? Mūsējie jau tur ir, vesels kuģis. Ar droniem novēro, ziņo mūsu izlūkošanai. Vai mums atkal jākļust par kosmonautiem?” Jaguārs pasmīnēja un teica: “Jūs esat lauvas, jūs varat kaut ko izdomāt.” Lauvas saskatījās un sāka smieties: “Mēs esam lauvas un tāpēc varam kaut ko izdomāt?” -Jā, tieši tāpēc. Jūs vienmēr kaut ko izdomājat. Es atnācu, lai pateiktu, ka ir īstais laiks kaut ko izdomāt. Šobrīd ir ļoti izšķirīgs brīdis. Ir iespējams paātrināt procesu, ja aizdomājas visos pareizajos virzienos. (Comment on this)
Thursday, April 20th, 2023
1:48 pm	Vienmēr esošais stāsts Vakar bija tāds uzdevums, ka no nulles jāizfantazē viss. Es vismaz to uztvēru kā uzdevumu no filmas “Bezgalīgais stāsts”. Sākumā bija skaņa. Omm. Au-dio. Dievs no skaņas. Au-Aurum, zelta skaņa. Tātad, tukšums. Iestādu koku. Koks man ir sākums. Koks ir lazda. Tai ir rieksti, lapas, zari un dobums, kurā dzīvot. Tai ir saknes un galotnes. Koka dobumā mīt vāvere. Tā savāc riekstus, glabā tos dobumā, kāpelē pa lazdas zariem. Lazdai apakšā ir Zeme. Zemes ir maz, ir salas. Ar kokiem. Uz šīm salām ir meži un stepes. Mežos dzīvo arī citas radības. Bebri, lāči, lapsas, vilki. Viņi visi pārtiek no prānas. Manā lielajā visumā ir gaismas stihiju gari. Bet nav saules. Gaismas stihiju gari sāk mirdzēt noteiktos laikos un ir gaisma. Ap salām ir jūra un okeāni. Arī delfīni, vaļi, rajas un medūzas pārtiek no prānas. Vāvere ar riekstiem spēlējas, uz lazdas zariem sēdēdama. Visa radība ir ar spēju mainīt savu izskatu, peldēt, lidot, sazināties telepātiski. Visi pārsvarā pieņem dažādu zvēru izskatu. Kāpēc? Jo pasakās tā ir rakstīts. Tāpēc es pieņemu, ka šāda pasaule citiem ir viegli saprotama. Planēta, kur šie zvēri dzīvo, ir ar mērenu klimatu. Zvēriem ir visas gaišspējas, ko varam iedomāties, un vēl mazliet. Viņi var teleportēties. Vispirmākā no gaišspējām man šķiet telekinēze. Kāpēc? Jo zvēri sanāk kopā darbnīcā un diskutē. Tad viņi raksta. Un ne jau ar savām ķepām, bet ar pildspalvām. Pildspalvas viņi notur vertikāli ar saviem saprātiem. Ar telekinēzi. Zvēri, jeb radības, kuras pieņēmušas zvēru izskatu, primāri domā projektus. Viņi izdomā citas planētas un civilizācijas. Viņi ir arhitektu virscivilizācija. Viņi zīmē maketus, izgriež miniatūras kopijas no planētu sistēmām, visumiem, to visu lipina kopā kā plastilīnu. Un pēc kārtīga darba lācis ar vilku kopā smaida. Pastāstīšu par vienu no civilizācijām, ko viņi kopā izdomāja. Tā ir muzikantu civilizācija. Visi tās iemītnieki spēlē kādu mūzikas instrumentu. Viņi arī maina izskatu, cik bieži vēlas, kaut parasti kādu laiku izskatās vienādi. Viņi spēlē visus simfoniskā orķestra instrumentus un izdomā katru mēnesi vai biežāk, vēl jaunus instrumentus. Viņi nodarbojas ar virstoņu mūzikas eksportu uz citām planētām. Viņiem ir daudz darba, jo, matemātiski skatoties, sarindot mūzikas instrumentus var tik daudzās variācijās, ka ir par maz ar miljards reiz miljards gadu, lai izspēlētu visas. Tāpēc viņi pūš, strinkšķina un gavilē. Es biju pie viņiem ciemos, un tur trīs bebri un delfīns atskaņoja koncertu trim dažādi skaņotām arfām un ksilofonam. Man ļoti patika. Zālē sēdošie dzīvnieki pēc koncerta viņiem pateicībā un apbrīnā aizsūtīja tik daudz beznosacījuma mīlestības, ka koncertu nams uzlevitēja piecsimt metru gaisā. Tas visos izraisīja tik daudz sajūsmas, ka grāmatveža amata kurmis to uzreiz ierakstīja mazā blociņā un piezīmēja šai informācijai blakus kurmju tuneli un sirsniņu. (2 Comments |Comment on this)
Sunday, April 2nd, 2023
5:48 pm	Spēcīgi aizstāvji savām sievām Ko Dors saka par Zemes vīriešiem? Dors: Es redzu, ka viņi ir apjukuši savā vīrieša identitātē. Viņi ir programmēti, lai sevi ieraudzītu kā nederīgas sievietes. Ka būšana par vīrieti var radīt problēmas, vai, ka viņi ir vainīgi pie problēmām sabiedrībā. Viņi jauc būšanu stipram ar būšanu par rupju barbaru. Par laimi, es nerunāju par visiem vīriešiem, bet daļa no viņiem vairs nesaprot, ka viņiem jābūt spēcīgiem aizstāvjiem, kuri saprot savu lomu un sevi pieņem tajā. Un es apzinos, ka šis viss ir rezultāts dažādām propagandām, kas tiek veiktas uz Zemes. Goša: Nederīgas sievietes? Vai vari, lūdzu, paskaidrot, Dor? Dors: Visi mēdiji depopulācijas propagandas ietvaros mums cenšas iegalvot, ka sievišķīgais ir labs un vīrišķīgais ir slikts. Tie mēģina apgalvot, ka vīrišķīgais izpaužas kā karavīrs vai kauslis, vai lielībnieks. Nav iespējams norakstīt kādu no dzimumiem. Vienam ir jāpapildina otrs, blakus tam. Mēdiji ir sējuši vainas apziņu vīriešos tikai par to, ka viņi ir vīrieši. Vīrieši tiek uzskatīti par ko novecojušu (džentlmeņi iepretī metroseksuāļiem), izgājušu no modes, pat vāju. (Comment on this)
Monday, March 20th, 2023
9:30 pm	"Miera patronese" Viņa vienmēr viņu gaidīja mājās pēc darba. Sasvīdušu, sasniegušu vienmēr kaut ko jaunu, sastrādātām rokām. Viņa smaidīja savu kluso smaidu. Viņš atkrita dīvānā nosnausties, tad ēda vakariņas. Viņam bija sava mākslas piederumu rūpnīca. Viņa gleznoja, taču vēl vairāk auda gobelēnus. Viņš parasti teica, ka bizness ir sarežģīts, ka tik daudzi grib ietaupīt uz kāda cita rēķina, lai tikai varētu minūtīti paslinkot, ka visus jāuzrauga, un tas viss ir tik, tik necilvēcīgi. Ka pieauguši cilvēki nesaprot, ka viņu izdarītā mazā darbiņa rezultātā cits cilvēks varēs savlaicīgi veikt savu mazo darbiņu, un rūpnīca ritēs raiti. Viņam tik ļoti nepatika būt valdonīgam bosam, taču citādi daļa cilvēku nesaprata. Viņš gribēja pasauli bez paceltas balss, bez ciešanām, bez rāšanās un moralizēšanas. Taču cilvēki bija skubināmi, nekāda motivācija – ne naudā, ne uzslavās tiem nelīdzēja ilgtermiņā. Cilvēki, kuri prata labi darīt savu darbu, bet nemīlēja to – viņam nācās šad un tad iztikt ar tādiem, bet viņam arī tas pat nepatika. Fabrikā smaržoja pēc koka, pēc krāsām, pēc iedvesmas un alkām pēc sapņiem. Tā vismaz domāja viņš. Varbūt vēl citi, kam tā bija pirmā darba vieta. Viņa mājās viņu mierināja, sakot, ka pasaule ir ideāla. Viņš tikai nav ticis līdz tādam apziņas līmenim, līdz tādai apgaismībai, ka spētu to ieraudzīt. Ideāla skola, lai mācītos un augtu te atnākušās dvēseles. Ideāla vieta, lai pieredzētu plašu emociju spektru, un caur šīm emocijām saprastu, kas ir labs, kas atmetams. Ideāla vieta, kur satikties dažādu izcelsmju esībām un nodibinātu paliekošas saites. Vīrietim gan riebās šie aizrādījumi, ka viņš vēl nav nobriedis un izaudzis. Viņš taču bija boss. Bija ar pieredzi, kapitālu un lielām iespējām un ambīcijām. Taču viņai tas viss bija pelni, gaistoši vējā. Visa materiālā bagātība, ja vien tās pamatā nebija mīlestība, viņas acīs bija gaistoši ķiršu ziedi pirms novīšanas. Viņš nejutās, ka tiek novērtēts, taču vienlaikus tāpēc cienīja savu sievu par to, ka viņa ne par kādu naudu nebija pērkama. Viņai bija savs darbs, sava laime, un viņš bija viņai nevis viņas dzīve un acuraugs, bet vienkārši svarīga sastāvdaļa pasaules mozaīkā. Sieviete, kurai vēlme augt un savienoties ar senču saknēm, ar kosmiskajām saknēm, ar pārticības, laimes, likteņa vērpējām ir vienmēr svarīgāka par būšanu labai sievai, ja tā būšana kļūst pārlieku cilvēciska, un tai zūd virsslāņi garīgumā. Var jau būt, ka viņam bija bail. Ka viņš reiz kļūs tik maznozīmīgs. Ar lielu ciparu bankas kontā, taču tik maz pie sirds. Ka viņa ideāls par iespēju radīšanu citiem cilvēkiem var nobālēt biznesa paplašināšanas priekšā. Viņa sieva – liela, stalta, spēcīgām rokām un mugurkaulu, vienmēr no viņa var aiziet pirmā. Lai kādās domās viņš pats par sevi būtu – darbā sanāksmēs tas pats galvenais, kurā visi klausās, daļa pat izdabā, mājās viņš bija kluss un neapmierināts. Mājās viņš pavēlēt nevarēja neko, jo zināja, ka sieva pamanīs jebkādus despotisma mēģinājumus un vienkārši aizies. Viņa rokas bija sasietas, mute nevērās vaļā, viņš bija garā pārāk vājš, lai argumentētu ar sievu par lietām, kuras viņa, pie ratiņa sēžot, bija pārlikusi simtiem reižu. Tomēr viņi kaut kā sadzīvoja. Viss viņa stress izkusa šajā sievas “viss ir labi un Tu to zini”. Viss stress izkusa, kad viņa noglāstīja viņam galvu vai pamasēja plecus. Viņš, kurš varētu saieties ar kādu, trīsdesmit gadus jaunāku, kura priecātos par kažokiem un rotaslietām, pakļāva sevi šādai attiecību dinamikai ar sievu, jo viņš negribēja mainīt tās mazās vienu pēc otras, viņš gribēja kādu, kuru varēja cienīt, pat ja sieva bija vienīgais cilvēks, no kura viņam bija ikdienā mazliet bail. Kā viņš varētu atbalstīt sievu, ja viņa pašvērtējums bija prasmē organizēt, izrīkot, motivēt un teikt skaistas runas, kuras der tiem, kuri tic viņam akli? Viņš sievai sagādāja iespēju labos, varbūt pat teju ideālos, apstākļos strādāt. Sagādāt varēja tik daudz ko, bet viņa no viņa prasīja strādāt ar saviem skeletiem skapī, iet pie dziedniekiem, ārstēt savu stūrgalvīgo galvu un mācīties pieņemt pasauli, kāda tā ir. Un tas bija daudz grūtāk par naudas pelnīšanu. Viņa no viņa sagaidīja pašizaugsmi sevis audzināšanā, rakstura izkopšanā. Protams, sieva pati arī auga un attīstījās, taču kas tad viņai nekaitēja – sēž pie ratiņa, sazemējas un strādā ar sevi. Kaut diennaktīm. Brīnums, ka viņa vēl nav aizlevitējusi uz kādu ideālo pasauli, par ko viņa tik bieži runā. Jāsasniedz ideālā pasaule sevī, tad tā materializēsies arī sabiedrībā. Jā, ceri vien - tā viņš domāja. Kad viņš runāja muļķības, viņa neiebilda, tikai noteica: “Padomā vēl.” Viņam nebija daudz draugu. Bija suns, ar ko kopā viņš vakaros pēc darba, un rītos pirms darba gāja skriet. Un suns viņam neko neteica, kad viņš mežā kliedza uz debesīm par to, kāpēc cilvēks ir tāds dzīvnieks, kam visu ko gribas, taču izdarīt kaut ko, lai tas notiktu, tik maz gribas. Kāpēc cilvēki ir tik pretrunīgi!!! Viņš samīļoja savu suni un pateicās, ka uz šīs planētas ir arī suņi. Viņam pašam bija pretrunīga sirds. Viņš, godīgi sakot, mīlēja suni vairāk par sievu, taču tieši suņa dēļ spēja saviem darbiniekiem fabrikā daudz ko piedot. Jo suņi arī piedeva tik daudz ko. Viņam šķita, ka sievas acīs savos 63 gados aizvien ir bērns. Tāds pāraudzis puišelis, kuram smilšu kastē ir kaut kāda vara. Taču visa vara bija tikai ilūzija. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ sieva viņam, tāpat kā suns, neko nepārmeta. Sievai viss bija labi. Viņa dzīvoja jau tuvu savai ideālajai pasaulei. Viņš mācījās no suņa un sievas, taču radīt miera ostu darbā bija daudz sarežģītāk kā mājās, kur bija tikai viņi trīs. Bērni bija jau izauguši. Viņš gan nē. (Comment on this)
Friday, March 10th, 2023
3:54 pm	Naskums Tikko ar paziņu pārrunāju, kādi ir ņemami vīrieši. Viņa pateica, ka viens no bijušajiem gribējis brīvdienas pie ezera, kotedžā. Viņa atradusi šādu kotedžu Latvijā, bet viņš tajā arī nosēdējis visu vakaru, neizejot ārā ne makšķerēt, ne ar laivu braukt, neko. Viņam, varbūt, tā bijis labi, bet viņai gribējies darbību. Vai tiešām tikai skaista skata dēļ viņi turp aizbraukuši? Man tad kaut kas pielēca. Naskums nozīmē ne tikai čaklību darbā. Ne tikai atrast jaunus naudas pelnīšanas veidus, jaunu firmu dibināšanu un jaunus projektus. Naskums attiecas uz visām 4 dzīves jomām. Gan alkas mācīties vienmēr ko jaunu, lekšanu augstāk par jau sasniegto, zināšanu ieguvi sfērās, kurās gribi pats tikt galā - Attīstībā Nodrošināt un sargāt ģimenes pavardu, piegādāt un remontēt jau esošo tehniku, uzlabot interjeru mājā vai dzīvoklī. Meklēšanu, kā satuvināties aizvien jaunos līmeņos, kas ir krietni pāri fiziskai vai emocionālai tuvībai. - Ģimene Mācīties, lai iegūtu iespēju būt par profesionāli vairāk kā vienā profesijā. Augt un pilnveidoties, lai uzņemtos aizvien vairāk atbildības, spēt organizēt savu laiku, pienākumus, lai darba rezultāta gala produkts būtu vērtīgs gan fiziski, gan enerģētiski - Darbs Atrast un izpētīt, kādi atpūtas veidi visai ģimenei ir pieņemami. Nodrošināt iespējas tā atpūsties, sagādāt komfortu un ērtības atpūtas laikā. Atpūtu nodrošināt, veicināt vairākos līmeņos - fiziskā ķermeņa atpūta, prāta atpūta, dvēseles atpūta. - Atpūta Čakls un darbīgs vīrietis noteikti ir arī iniciatīvas pilns vīrietis, kam ir daudz ideju, ko piedāvāt sievietei visās šajās 4 jomās. Vīrietim ir jābūt ar daudzām idejām un plānu, ka tās visas realizēt dzīvē. (9 Comments |Comment on this)
Thursday, March 9th, 2023
2:33 am	“Sieviešu diena” Sanāca sev uzdāvināt lielisku sarunu 8.marta vakarā ar paziņu. Sen nebiju tā izsmējies, smaidījis un priecājies, cik viens cilvēks var būt foršs. Viss, ko sarunā pieminējām, tika skatīts caur tādu kā super pozitīvu gaismas filtru, pat ja runājām par ļoti nopietnām lietām. Ja skatās ar tādu filtru, viss rādās spoži, krāsaini un lieliski. Es atceros, ka pirms apmēram 10 gadiem mana māsa teica, ka es esmu ļoti foršs cilvēks, ar mani var stundām sarunāties, un ir ļoti interesanti. Tajā laikā es to nenovērtēju, jo šķita, ka tas ir pašsaprotami. Tagad, to redzot citos cilvēkos, sāku apzināties viņas teikto. Taču tas meitenīgums, kad ieraugi labu draudzeni, un no viņas ieraudzīšanas vien var sākt no sajūsmas spiegt, jo zini, ka esat uz viena viļņa, zini, ka būs jautri, ka viss dzīvē ir skaisti, jo var papļāpāt un pasmieties – to meitenīgumu ir jāsaglabā arī 40 un 50 gados. Es nezinu, vai vīriešiem ir kaut kas attāli līdzīgs. Ja satiekas trīs labi čomi, spēlē ielu basketbolu vienā komandā un uzvar, jo viņi ir tik labi saspēlējušies, ir tik ļoti uz viena viļņa, ka viņiem sanāk vienam otru just instinktīvi. Varbūt tā. Man ir bijuši arī paziņas vīrieši, ar kuriem komunikācija ir ļoti raita, jo es viņus pazīstu jau 10+ gadus. Varu saprast viņu domu gājienu uzreiz. Taču ir iztrūkusi tā viegluma un pozitīvisma sajūta sarunās. Droši vien manis paša darma, ka tādi pievilkušies. Ar šo es gribu teikt, ka man noteikti nākamgad jāieliek foršāka mandala vīriešu dienai. Lai es satieku kādu čomu, mēs aizejam spēlēt bridžu, šahu, novusu, galda tenisu, vai ko citu, un riktīgi labi atpūšamies. Tad būs iemesls ticēt, ka es māku draudzēties arī ar vīriešiem 😃 (Comment on this)
Tuesday, March 7th, 2023
9:12 pm	Everybody wants to rule the world// Visi grib valdīt pār pasauli Katru dienu tik daudzi cilvēki domā par to, kā gūt vairāk komforta, drošības savā dzīvē. Domā par to, kā dot saviem bērniem vairāk iespēju. Kā izvēlēties vislabākos kultūras pasākumus savai atpūtai. Kā iepazīties ar cilvēkiem, kuri fascinē. Kā sasniegt tādu garīgās attīstības līmeni, kurā var no leksikas izmest vārdus "stress", "bailes", "skumjas" un vēl citus. Mums ir tik liela iespēja izvēlēties, ka var šķist, ka mūsu veikali tā vien plīst no pārpilnības. Viens laikmets nomaina otru. Ja šobrīd stilīgi ir būt jaunam, taču ar jau 15 gadu pieredzi, tad daudzi domā par to, kurā dienā, sekundē un acumirklī jaunība beidzas. Ir šī ilūzija, ka dzīve piešķir kaut kādas kārtis, ar tām jāspēlē, un pēc tam visam ir beigas. Ka skolas gadi ir vienreiz, un tie beidzas. Brieduma gadi ir vienreiz, un tad tie beidzas. Tu uzaudzini savus bērnus, tad palīdzi mazbērnu audzināšanā, un atkal kaut kas beidzas? Tu gribi tvert dienu, tvert iespēju, gribi just laimi, aizrautību, kaisli, sajūsmu, taču viss beidzas. Sākas jauna diena un atkal beidzas. Tad attopies viens uz gultiņas, kurā uzaugi, skaties uz savu ādu un secini, arī tā beidzas. Kāpēc tas viss? Aizmirst pavisam visas beigas un sākumus. Aizmirst lineārā laika ideju kā tādu. Aizmirst par bailēm kļūdīties. Par bailēm nokavēt. Tu esi. Tu mirdzi kā guntiņa skautu ugunskurā, ko iededz aizvien jauni skauti katru vasaru. Bez mūža, bez likteņa, bez dzīves, bet ar dzīvību. Tu esi tā mūžam karstā dzelzs, ko pats kal. Šeit un tagad, vienmēr. (2 Comments |Comment on this)
Sunday, February 26th, 2023
5:48 pm	“Par kopienām“ Kopienas ir loģisks draudzības paplašinājums, jo, esot tuvāk fiziski, mēs vairāk varam sadarboties. Kopienas ir vairāku ģimeņu sadraudzības rezultāts. Katrs nāk ar savām prasmēm, iemaņām, liek to visu kopējā piedāvājumā un uzlabo savu dzīves kvalitāti. Kopienā visiem jābūt ar vienu garīgo vektoru un izpratni par ētiku un morāli vismaz lielos vilcienos. Cilvēkiem ir Jārezonē vienam ar otru. Kopiena balstās uz sengrieķu Agape mīlestību – cilvēki apkārt ir tik forši, forši, es viņus ļoti mīlu kā draugus, gribu, lai tie arī ir laimīgi, atbalstu tos. Mājas ir uzceltas samērā tuvu, taču pietiekami tālu, lai mēs būtu kaimiņi domās un emocijās, bet bungas varētu spēlēt katrs savā mājā, un tas būtu dzirdams tikai savā mājā. 🙂 Kopienā notiek iknedēļas talkas un sapulces, kuru laikā lielos darbus vīri kopīgi veic un sievas kopīgi veic. Kopienas ir pagaidu uzturēšanās vieta. Pagaidu – tas nozīmē, ka mēs dzīvojam šeit un tagad, nejūtamies piesieti kopienai, taču ieguldām tajā visu harmoniskai dzīvei. Pagaidu – tas nozīmē, ka esam godīgi savā izpratnē par nākotni. Ja grasāmies dzīvot kopienā tikai piecus vai desmit gadus, daudziem kopienas locekļiem tas arī var būt pieņemami. Kopiena var izaugt kaut vai no divām ģimenēm, kuras bieži brīvdienās pavada laiku kopā atpūšoties. Katrs tuvs cilvēks, kurš godīgi un atklāti ar mums runā, un ar ko mums ir sirsnīgs un dziļš kontakts, ir kā spogulis, lai mēs izaugtu kā cilvēki. Jo vairāk šādu spoguļu, jo objektīvāku redzējumu par sevi mēs varam iegūt, tādējādi pieņemoties viedumā un rakstura sakārtotībā. Dzīve kopienā var būt ceļš uz laimi 24/7. 🙂 Kopienas nav jauna ideja. Senie latvieši dzīvoja saimēs, kuras sastāvēja no daudzām ģimenēm, kurām bija vienas saknes. Kopienas ir ceļš atpakaļ pie Dabas un veids kā uzturēt savienojumu ar Zemi daudz vienkāršāk kā pilsētā. Kopienu modeļi var būt dažādi. Kāds gribēs turēt govis un aitas, audzēt labību un kartupeļus, veikt naturālo saimniecību. Cits tik un tā no rīta brauks uz pilsētas centru, lai tur nopelnīto ieguldītu kopienas uzturēšanā. Iedomājies, ka liela daļa Tavu draugi dzīvotu puskilometra attālumā no Tevis, un jūs varētu satikties katru nedēļas nogali, ejot kājām. Turklāt, Tu zinātu viņu draugus un draugu draugus. Aptuveni tā ir kopienā. Kopiena jaunajā laikmetā funkcionē tad un tikai tad, kad tajā ir dzīvības zieda struktūra, kurā katra balss ir svarīga un tiek uzklausīta. Kurā visi aktīvi piedalās, jo viens otru mīl, ciena, un sadarbojas savā starpā. (Comment on this)
Friday, February 24th, 2023
1:03 am	“Vajadzīga Soliste” Sekojot teorijai par to, ka zēni meklē partnerēs to, kas ir mammā, es jau agrā vecumā sāku meitenes vērtēt pēc spējas dziedāt. Mūzikas instrumentu spēle arī nāk par labu, bet nu tas ir bonuss. Kaut kādā ziņā agrajos gados, tie bija 90-tie, kad mācījos vienā skolā ar Kažu, es redzēju, ka bērni dzied Dzeguzītē, dzied koros, iet mūzikas skolās, process notiek. Taču manās acīs ir par maz, ja meitene tehniski labi prot dziedāt, viņai balssaites ir jāprot savienot ar dvēseli. Citēšu Brūsu Lī, ka “Ir ļoti grūti precīzi, pilnīgi patiesi izpaust sevi”. Viņam tā bija filozofija un dzīvesveids. Taču māksliniekam visu laiku būtu, manuprāt, jācenšas sevi gan aizvien labāk saprast, gan precīzāk izpaust. Ir mākslas veidi, kuru uztveršanai vajag vairāk izglītības, citiem mazāk. Mūzika ir universāla, jo ir vibrācijas un emocijas. Arī deju un glezniecību es esmu centies saprast, bet tajās man nav tik daudz izglītības. Tātad, meitene grib būt soliste, taču sākumā varbūt neapzinās, cik prozaiski viss ir. Ap 2000-to gadu gan bija talantu fabrikas, kur tādiem cilvēkiem izpausties. Atceros no tā laika Detlefu, Donu, bet meitenes nē. No 1990-tajiem atceros solisti, kuru sauca par mazo Agnesi. Viņa dziedāja kopā ar Kauperu 1997.gada albumā “Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet”. Latvijā mums ir daudz lieliski dziedošu sieviešu, tāpēc doma par to, ka kāda gribētu būt kā Nora Bumbiere, Linda Leen vai Marija Naumova, bija normāla gan 2000-to gadu sākumā, gan tagad. Taču, ir viens liels bet. Ja meitenei tas ir sapnis – dziedāt, tad viņa dziedās kaut vai sev visu mūžu spoguļa priekšā, bet dziedās, jo tā dvēsele liek. Manā apziņā skatuves tēls arī ir svarīgs, Prasme izveidot savu tēlu, savu mīļāko krāsu gammu izmantot un akcentēt, tas pieder pie lietas. Kaut dziedāt var arī pelēkā bikškostīmā, tāpat mūziku daudzi bauda aizvērtām acīm, lai koncentrētos uz skaņu. Tāpēc es skatos uz meitenēm, kuras ir dziedājušas no sirds tāpēc, ka vienkārši viņām ir daudz, ko teikt. Varētu minēt, ka tas ir viņu dzīves uzdevums – dziedāt un caur dziesmu harmonizēt sabiedrību. Kā piemēru es varu minēt Tori Amos, kura dziedāja to, ko gribēja, jau no mazotnes, taču, par laimi, talanta viņai ir tik daudz, ka viņu tomēr vienā brīdī mūzikas ierakstu kompānija pieņēma, pat ja viņas mūzika ir ārkārtīgi nekomerciāla. No jaunākām – Kerli un Eivor. Viņas nāk no mazām valstīm, taču viņu spēja radīt tādu mūziku, kas parāda šo valstu kultūru, senatni un saknes, ir apbrīnojama. No vienas puses, vokālajā klasē mūzikas akadēmijā mācās katru gadu kāds skaits meiteņu. Taču, cik no viņām turpina dziedāt, ierakstīt, sacerēt, pat ja saprot, ka viņām maize būs jāpelna ar ko citu? Cik no viņām dzied draugiem ģitāras pavadījumā, zinot, ka līdz izpārdotam koncertam Arēnā Rīga tikt nav diez ko reāli? Cilvēka gribasspēks var būt ļoti liels. Tas gan nāk kopā bieži ar ticību sev. Turklāt, balss ir jātrenē regulāri. Tāpēc tā ir, ka es aizvien meklēju, vai atkal vēlos atrast meiteni, kura tic sev, ka viņa ir dvēselē tik skaista, ka viņas mūzika ir pasaulei vajadzīga. Es esmu atradis meitenes, kuras zīmē, taisa grafikas, raksta dzeju, bet solisti vēl nē. Kaut varbūt es maldos, un šī meitene vienkārši skaļi nesaka, ka uzskata, ka viņa ir tik vērtīga, lai visi varētu dzirdēt viņas dziesmas. Protams, manis kā vīrieša pašapziņai būtu ļoti patīkami dziedāt ar tādu meiteni duetus, taču es apzinos savas spējas, tāpēc regulāri viņu dzirdēt vien būtu skaisti. Šī ir viena no iespaidīgākajām lietām sievietē, ko varu iedomāties – ticēt savam sapnim un iet uz to, pat ja citi netic. Visu, ko mēs darām, mēs darām sevis dēļ galu galā. (Comment on this)
Sunday, February 19th, 2023
5:58 pm	“Spēle B un tās aktualizēšana patērētājos, izmantojot publiskos runātājus un mēdijus” (īss pārstāsts no 16. februāra lekcijas par šo no pētnieces Alisonas Mak Dovelas, kura pēta Pasaules Ekonomikas foruma pasludinātās “ceturtās industriālās revolūcijas” norisi) Stāsts par to kā “Jau vairāk kā desmit gadus ir tikuši kalti plāni par pašreizējās, disfunkcionālās sistēmas aizvietošanu ar uz tehnoloģijām būvētu, decentralizētu ekonomiku, it kā, lai attīstītu cilvēku labklājību un vidusšķiru. Es saprotu, ka šī programma ir iepriekšējā, pārvaldošā un pakļaujošā modeļa variants, taču ar pievienotu digitālo identitāti” Tās ieviešana notiek decentralizēti, taču finansējumu saņemu plašs ļaužu loks no ASV galvenajām universitātēm kā MIT, Stauntona, Hārvarda, kā arī Volstrītai pietuvinātie Silikona alejas uzņēmumi. Šo zinātnieku, kas nāk no šīm iestādēm, mērķis ir mainīt cilvēku uzvedību un ieradumus, pirms tam tos novērojot ar arvien sarežģītākām Mākslīgā intelekta sistēmām. Spēle B ir par cilvēka rakstura, uztveres pārveidi, lai tas tiktu pakļauts organisma ķīmisko reakciju rezultātā (dopamīns) spēles spēlēšanai un pieredzei, ko gūst mākslīgajās vidēs. Spēle B ir par cilvēka piedabūšanu ar dažādiem trikiem piedalīties mākslīga intelekta, dziļas-iejušanās pasaulēs kā Meta-verse, kur cilvēks pilnībā saplūst ar vidi, kas līdzīga datorspēlei. Visa smadzeņu skalošana grozās ap ideju, ka cilvēki ražo enerģiju. Cilvēki, labprātīgi piekrītot, ka daļa viņu enerģijas tiktu nodota “sabiedrībai” varētu “kalpot” cilvēces labā, tādejādi pienesot savu dzīvības enerģiju kopējā traukā. Tas tiek simbolizēts ar bitkoinam līdzīgu monētu, kurā uzkrātais rastos arī no mitohondrijos saražotā katra cilvēka organismā. Šī ideja gan reklāmas rullīšos tiek ietērpta tā, ka cilvēki palīdzēt atjaunot “balansu” un atkal justos “ vienoti” . Ideja ietērpta animācijā, kura iznākusi pirms gada https://www.youtube.com/watch?v=E_cyCuCKQhs Spēle B slēpjas zem saukļiem par transhumānismu un cilvēka potenciāla aktivizēšanu/palielināšanu. Daudzas sistēmas, ko viņi izmanto, lai novērtētu cilvēku gēnus, cilvēka organisma kā sistēmas efektivitāti, slēpjas zem transhumānisma vārda, taču to būtība ir teju tāda pati kā Eigēnikas programmām. Vieni no spēles B popularizētājiem ir arī podkāstu veidotāji youtube Džo Rogans un Lekss Fridmans, kuri regulāri intervē augstākminēto zinātnieku grupu. Viens no absurdiem, kas tiek pieminēts – tiek propagandēta atgriešanās pie dabas. Taču mācīšana celt teltis, vākt ogas, iekurt uguni tikšot mācīta caur datorsimulācijām, jo “ tā esot drošāk” . Karte par visiem, ko pētniece līdz šim atradusi kā iesaistītus šajā projektā: https://embed.kumu.io/963c6131d99a5d4bd083e12c6f10981c#untitled-map?s=bm9kZS13NzV0UUUyQg%3D%3D Spēles B viens no mērķiem ir radīt cilvēkiem sajūtu, ka visi fiziskie objekti ir digitalizēti un atrodami digitālajā pasaulē. Tātad, visus objektus saliekot 5G+ tīklos, tiem piešķirot numurus un identifikācijas. Arī izglītībā viņiem ir savs plāns. Viņi plāno ieviest testus, kuri nosaka rakstura iezīmes un prāta/domāšanas īpatnības 6.klases testu matemātikā un valodā vietā, jo matemātiku veiks MI un valodas gramatikas kļūdas izlabos MI, cilvēki veiks ar rokām darbus, tāpēc jāatrod cilvēkam jau 6.klasē piemērota vieta viņu izveidotajā tehnoloģiskajā Anti-utopijā. Izglītības ietvaros viņi plāno izmantot aizvien vairāk datorsimulāciju. Ja šobrīd dažās Latvijas augstskolās elektroniskās tāfeles, kuras ir saslēgtas tīklā ar pasniedzēja un studentu viedierīcēm, ir normāla parādība, tad viņi plāno doties vēl tālāk. Virsnosaukums, ko viņi lieto, ir “ Starp-mēdiju mācīšanās”, kura būtība ir pieslēgt visas cilvēka maņas tīklam, un tad analizēt mijiedarbībā iegūtos datus. Viena no MI programmām, kas šogad janvārī un februārī internetā ir guvusi popularitāti, ir ChatGpt. Cilvēki tiek pieradināti pie tā, ka sarunu bots ir izpētījis visu par jums pieejamo informāciju internetā, un uz tās pamata ved sarunu ar jums. Nākamais etaps, iespējams 2024.gadā, būs pārdot šī čata bota programmas kā personālos asistentus jūsu viedtālruņos, kuri ar jums sarunāsies un piedāvās dažādas izvēles, balstoties uz zināšanām par jūsu raksturu un interesēm. Pamats visam ir digitālā identitāte. Jo citādi cilvēkiem aizvien būtu iespēja fiziskajā pasaulē izslēgt datoru, visas ierīces, un doties dabā. Tāpēc tiek gatavoti likumprojekti par digitālās identitātes regulējumu. Visas šīs idejas, kā parasti, tiek noformulētas un pārdotas/integrētas Holivudas filmās un Disneja multfilmās. Šajā Spēlē B ietilpst arī universālais ienākums, ko valdības došot apmaiņā pret to, ka cilvēkiem būs obligāts pienākums nodot savus datus lielajam MI tīklam. Cilvēkiem būs iespēja veikt sabiedrībai derīgus darbus par papildus bonusu savā digitālajā maciņā. Kā arī pētīt kādu no iepriekš noteiktām zinātnes sfērām, tā savu laiku pārdodot pret digitālajiem cipariņiem. Šo viņi sauc par “žetonu ekonomiku” no idejas, ka kādreiz atrakciju parkā par noteiktu skaitu žetonu varēja iegūt iespēju braukt ar kādu atrakciju. Daudzi no Spēles B elementiem slēptā veidā ir jau iekļauti mūzikas un mākslas industrijas personu šovos, kā ierasts. Piemēram, dziedātājas Riannas intervija SuperBowl (amerikāņu futbols) ASV puslaika šovā, kas bija 12.februārī, un ko vēroja vairāk kā 110 miljoni amerikāņu. (6 Comments |Comment on this)
Friday, February 17th, 2023
10:01 pm	Vestenes Lotuspuķe I.daļa Esot valodu studijās, profesors Vecgrāvis ļoti atzinīgi izteicās par J.Poruka daiļradi. Tāpēc arī lasu Žoludes grāmatu par Poruku. ... Sirreāli, ka 19.gs tāds mecenātisms bija. Ka 22-gadīgiem latviešu zēniem vācu kungi izmaksāja studijas Drēzdenē. Turklāt vēl dienas nauda. Tas viss tiešām kā pasaka. Man pašam tāda bija Liepāja, kur atgriezos pēc pusaudžu gadiem Rīgā. Taču skumdina šis motīvs Brīvvalsts Latvijas rakstnieku daiļradē – Vāczeme, lolotā un spožā, tās splīns, nakts lokāli un saloni. Pamata doma vienmēr viena un tā pati – skaistie, bālie zēni, no Latvijas tiek maitāti apšaubāmu vācu zeļļu un freileņu rokās. Poruks esot pavests uz meitošanos, plītēšanu, papirosiem un lekciju bastošanu. Poruks meklē sevi, taču uzskata sevi par netalantīgu. Man bija otrādi. Pēc eksāmenu rezultātiem biju pirmais kursā. Taču ātri sapratu, ka angļu un latviešu skolotāja programma dalās – vienām vairāk padevās baltu filoloģijas priekšmeti, citām angļu filoloģijas priekšmeti. Tāpēc apzinājos, ka izkonkurēt latviešu valodas skolotāju meitas diez vai varēšu tālākos semestros. Par to gan daudz nebēdāju, kaut sava nauda studējot bija psiholoģiski liels atbalsts. Man šķiet, Poruka lielā atšķirība bija tajā, ka viņš iestājās kursā, kurā bija pietiekami daudz zēnu. Tie tad arī viņu iepazīstināja ar studentu dzīvi. Manā kursā bija tikai meitenes. Man bija iespēja iet uz studentu padomi prasīt pēc iespējas iet uz kopīgiem pasākumiem, bet biju kautrīgs. Turklāt cerēju vairāk uz docētāju atsaucību. Biju nolēmis izlasīt kaudzi grāmatu šo piecu studiju gadu laikā. Tālāk – vienīgais naktslokāls Liepājā ar slavu, klubs Pablo, man šķita seksistisks ar to, ka meitenēm ieeja bija par brīvu. Tāpēc no tā izvairījos. Tiku, laikam, uzskatīts par biezo, jo man bija savs īrēts dzīvoklis, kamēr kursabiedrenes dzīvoja kojās. Taču dzīvoklī bija ļoti auksti, gulēju mētelī zem dūnu segas. Beigās jau arī es nonācu līdz sociālai dzīvei – galda spēlēm, filmu vakaram, pļāpāšanai. Taču tas šķita atrauti. Es satusēju ar jauniešiem no citām studiju programmām. Tādu, kuri arī lasītu daudz grāmatu un atplestu muti klausītos literatūras teorijas lekcijas, manā redzeslokā toreiz nebija. Žolude raksta, ka Poruks apskaudis savus kursabiedrus, kuri jau studiju gados spēlējuši pianīnu salonos, lai piepelnītos. Studiju sākumā Liepājā atrast darbu skolā diez vai bija reāli. Kaut Rīgā daudzas meitenes jau otrajā kursā strādāja skolās uz ceturtdaļ/pusslodzi. Konotācija gan droši vien ir cita. Ja Tavs kursabiedrs spēlē koncertu salonā, tad cilvēki nāk, nes ziedus, applaudē. Ja kursabiedrene māca 22 gadu vecumā jau skolā, tad kas par to? Kurš nes ziedus? Ja nu vienīgi izlaidumā... Poruks it kā neesot pārāk skumis pēc mājām, bet tomēr ir skumis. Kā gan citādi. Man gan Liepāja bija mājas, kaut mājas no cita laikmeta. Es Liepājā jutos gaidīts 90tajos, kad tur svinēju jauno gadu. Vēlāk radinieki bija devušies prom, bija palikušas tikai atmiņas. Par ķilavu bundžām. Par reņģēm ar kartupeļiem un biezpienu. Par dzimtas mājām, kuras tika pārdotas. Poruks raksta par ēdienu daudz. Pieņemu, ka 1893.gadā augstskolās nebija ēdnīcu ar lētu un pieņemamas kvalitātes ēdienu. Taču man bija likums, ka es ēdu ārpus mājas un ēdnīcas tikai tad, kad dabūju atzīmes 9 un 10. Tad sev uzsaucu kādu picu vai zupu. Citādi – mājās uz plītiņas rīsi/griķi/putraimi kopā ar tēju par trim santīmiem maisiņā. Tieši to karsto tējas krūzi es atceros. Pulksten 7.00, mans tramvajs ir 7.30, es uzlieku vārīties ūdeni un graužu vakardienas rīsus, pasildu tos. Klāt pašgatavota mērce, kura bija knapi ēdama. Tajā laikā ēst nemācēju gatavot. Sapratu, ka jāiemācās, ja gribu būt pašpietiekams. Grāmatā Žolude raksta, ka Poruks jau studiju pirmajā gadā sapratis, ka vijolnieks no viņa nesanāks, ka viņam labāk patīk mūzikas vēsture, mākslas vēsture un literatūra. Man arī dažbrīd tā šķita, ka pedagoģija, kad to sarindo kā ieteikumus grāmatā, zaudē to dvēseli, kas ir prieks bērna acīs pēc jaunas mācību vielas apjēgšanās. Aizrāvos ar ētiku, estētiku, mācījos filozofiju, jo gribēju kādam profesoram iespītēt, ka varu dabūt 10 pie viņa. Tādi sirmi, knīpstangas profesori gan laikam ir bijuši visos laikos. Lai Tev skaista dzīve laimībā, filozofijas profesor, Graumani! Pagaidām grāmata man rādās skumja. Poruks pabeidz pirmo kursu, bet ar lielu kursabiedru palīdzību. Viņam pietrūkst gribasspēka beigt plītēt un pīpot. Ceru, ka tālāk būs kas priecīgs arī. Manās studijās prieks, lielum lielais, bija tad, kad profesore ieteica man personīgi kādu grāmatu izlasīt, lai papildinātos. Tās bija pedagoģijas psiholoģijas grāmatas, cik atceros. Dažas varēja būt arī literatūras teorijas grāmatas. Grāmatas un pludmale. Pirmais studiju gads pagāja tur. (6 Comments |Comment on this)
Thursday, February 16th, 2023
5:24 pm	Tinderis Man jau pirms 10 gadiem teica, ka man jātiek Tinderī. Toreiz gan tā aplikācija, laikam, bija tikai uz telefona, tāpēc pass. Vakar paziņa/darba kolēģe teica, ka tā varētu būt ideja. Jo viņa tur ir atradusi cilvēku. Tad nu padomāju, lai iet. Šeit gan "stilista redze" parāda, ka 90% bilžu ir uzreiz šķiramas prom. Mans ideālais portrets ir apmēram šāds: *Bez kosmētikas, vai, vismaz, uzkrītošas kosmētikas *Apģērba labi daudz. Lai var redzēt, ka prot ģērbties. Salikt kopā šalli ar džemperi, biksēm vai svārkiem Man patīk svārki un silti džemperi ar augstu apkakli. Vispār jau vismaz viena bilde ar svārkiem varētu būt obligāta. *Dabiska, normāla bilde, bez fotošopa vai citādiem "izskaistinājumiem" *Bez jebkādu kaitīgu vielu lietošanas *Draudzīga seja. Bez "resting bitch face" vai cita kā biedējoša *Veģetāriete vai Vegāne Es gan nezinu, kāda tur tinderī ir dinamika. Ja Rīgas sievietēm tinderis ir, lai dabūtu ar smukiem vīriešiem papļāpāt un tiktu pie kafijas par brīvu, tad diez vai, ka tas ir man. Ar meitenēm un sievietēm pļāpāju jau 20 gadus, kāpēc lai es vēl par to maksātu :D (3 Comments |Comment on this)
Saturday, February 11th, 2023
6:32 pm	Lieliskais pasākums un sevis meklēšana Šodien biju draudzīgā pasākumā. Taču biju ļoti miegains. Tādos brīžos nāk daudz domu par cilvēka pamatvajadzībām - miegu, ēdienu un... Tieši man nāk arī domas par ko tādu, ko sauc par profesionālo "redzi". Stilista "redzi". Tad nu istabas priekšpusē sēdēja sieviete, kura pēdējos mēnešos ģērbjas citādāk. Agrāk viņa bija jauna sieviete, ģērbās, varbūt, kā jauniešiem pieņemts, taču tagad viņa aizvien ir jauna sieviete, taču ģērbjas citādāk. Pārmaiņas ir tieši džemperu izvēlē, auskaru un citu rotu izvēlē. Kā arī viņas seja ir daudz mierīgāka. Es vienā teikumā varētu to raksturot "viņas apģērbs un kopējais tēls norāda, ka viņa ir atradusi sevi". Atradusi mieru, savu vietu, stabilitāti savā dzīvē. Tāds iespaids rodas man. Ja pajautātu kādai sievietei, kura mazāk domā par stiliem un tēlu, varbūt viņa pateiktu, ka šī sieviete ir ieguvusi paaugstinājumu darbā, tāpēc ģērbjas solīdāk. Taču, skatoties uz šo sievieti, es virpināju domu tālāk - kā es izskatītos, kad būtu atradis sevi? Daudzi mani tērpi ir skicēs un iztēlē, tomēr ir skaidrs, ka man atrast sevi - tas nozīmē stabilitāti visās četrās dzīves jomās, turklāt ilglaicīgu stabilitāti. Par laimi pasākuma beigās varēja uz lapas uzlīmēt vārdus, kuri raksturotu vajadzīgo. Arī sevis atrašanu. Tagad es zinu uz ko tiekties. (Comment on this)
Thursday, February 9th, 2023
5:30 pm	"14.02" Par Valentīndienu runājot kā atgādinājumu radīt sev piedzīvojumu – vislabākās Valentīndienas ir sanākušas, kad esmu ļāvis sevis būt priecīgam un draiskam iekšējam bērnam. Esmu darījis diezgan trakas lietas – braucis vakarā cauri visai Latvijai ar stopiem, lai pasniegtu pašizgatavotu kūku meitenei tieši īstajā dienā. Esmu gatavojis kolāžas, kartītes ar novēlējumiem. Esmu apņēmies cept ēdienus, kurus gatavoju pirmoreiz, ar ticību, ka tie ar pirmo reizi jau sanāks izcili. Tik ļoti ir gribējies radīt brīnumus, lai šī diena paliktu atmiņā pat pēc desmit gadiem. Noskaņa ir tas svarīgākais, kā arī sajūta, ka esam abi īpaši, īpaši viens otram. Mazas dāvaniņas var cauru gadu, taču man 14. februāris saistās ar lielo pārsteigumu. Gribas pieredzēt kaut ko skaistu. Dažreiz tā ir bijusi kopā-rakstīšana. Mazi stāsti, kuros puse teksta ir mana, puse viņas. Dažreiz tas ir bijis ceļojums uz citu pilsētu Latvijā, kur ir zināma naktsmītne un ēstuve, taču viss pārējais – kur deguns rāda, tur ejam. Atceros, bija reiz meitene, kura pati sacerēja dziesmas, tās iedziedāja un uz klavierēm pavadīja. Mācījās mūzikas akadēmijā, un tas viņai sanāca diezgan labā kvalitātē. Tas bija skaisti, taču ļoti smeldzīgi. Kaut jāsaka, ka sajūta, kad meitene spēlē klavieres tikai un vienīgi man, tā ir viena no labākajām pieredzēm, kas man ir bijusi. Protams, ja spēlē ar labvēlību, prieku, maigumu un degsmi. Jā, var jau uzskatīt, ka 14.februāri nevajag svinēt, mēs zinām tā vēsturi. Taču visus svētkus var pārkonfigurēt. Sešpadsmit gadu vecumā uz “Es Tevi mīlu!” dzirdēt atbildi “Es Tevi arī!” - tas rauj jumtu totāli. Hormoni, asinsspiediens, pulss, sviedri, rokas trīc, viss vibrē, un laiks apstājas. Tāpēc iedomāties, kā būtu, ja es būtu saticis otru cilvēku jau sešpadsmit gados, tad pamodelēt situāciju, tas viss arī var izvērsties par lielisku lomu spēli. Emocijas. Daudz pozitīvu emociju! Lai dvēsele jūt, ka ir kopā ar otru dvēselīti uz pareizā ceļa! To es novēlu just katram pārim šajos svētkos otrdien! ❤ (5 Comments |Comment on this)