Below are 20 journal entries, after skipping by the 220 most recent ones recorded in Eos' LiveJournal:

[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]

Saturday, November 20th, 2021
4:47 am	Ceļojums uz Zemi. Xxxxx grādu pēc pirmās galaktikas “Piena Ceļš” rotācijas ap savu asi Virtuālās realitātes stacijā šodien maz apmeklētāju. Apkārt ir tukšs un kluss. Dažādi magnētiskie apstākļi daļai apkalpes likuši doties uz tālu planētu, kur notiek laika un apziņas anomālijas, lai to pētītu. Šeit palikusi tā daļa, kura pēta jūras. Tajās peld radījumi, uz kuru mugurām aug mazas salas. Un uz tām salām dzīvo vēl sīkāki radījumi. Un tie vēl sīkākie radījumi ar mazām ķepiņām no stikliņiem izgatavo saules uztvērējus, ko dāvina vislielākajiem, tādiem kā kruīza kuģa tipa radījumiem. Ir sava veida simbioze notikusi. Vaļi ir devušies pensijā atpakaļ uz Mājām. Daudzi nomainījuši astes, spuras, rokas, ausis uz vienkāršu enerģētiskā ķermeņa dzīvošanu, kur matērijas blīvums ir tik mazs, ka var pieņemt jebkādu pusgāzveida formu pēc patikas. Nolaišanās blīvajās pasaulēs notiek reti, jo uz visu var paskatīties ar tādu redzi, kura parāda izmaiņas. Viļņi plūst brīvi un tiem vairs nav, ap ko apliekties. Pretestība ir pārvarēta. Ir palikuši reģioni ar piķa melnu tumsu, kurā var ceļot ar dziļūdens zivīm līdzīgiem prožektoriem, ko arī dara īpaši kaujai gatavie kuģi. Kā tas ir – būt kaujai gatavam, taču dzīvot ideālā mierā, vai paradoksu laiks ir beidzies līdz ar prāta pazušanu? Kāds zēns pamodās no sapņa un teica: “Manā bibliotēkā ir atnācis Ziemassvētku rūķis un izdzēsis visas simulācijas, kurās šauj, sit, dur, likvidē, sabrucina un nodara kaitējumu. Tā vietā Rūķis ieinstalējis aplikāciju “Baobabs”. Tajā man jāieiet un katru dienu jālej saknes, jāliek minerālvielas un tā tālāk. Vārdu sakot, Ziemassvētkos par sagrēkošanos nu es varu spēlēt tikai simulāciju par mežkopi." Šis Zemes zēns par ziņkārību dabūja liet savu koku, zinot, ka tas ir virtuāls, taču viņa emocijas, to lejot, vienmēr būs īstas. Prātu viņi bija zaudējuši, emocijas gan viņiem atstāja. Atšķirībā no tām civilizācijām, kurās baidījās no emocijām (oksimorons, nu tiesa), viņi emocijas pieņēma un sasniedza meistarību tajās. “Gaiss, ko elpo viens dzīvnieks, pēc apstrādes organismā var būt tik ļoti atšķirīgs no tā, ko elpo kaimiņš, ka dzīvniekus vienā galaktikas kvadrantā aizliegts izmitināt” – vēstīja šķirklis par frekvenču atšķirībām un iespējamo nesaderību. Būtnes kā bio-organiskas rūpnīcas. Vienkārša ideja, taču, paaugstinoties intelekta līmenim dzīvniekos, tie, zaudējot izejvielas, var tās censties aizvietot ar citām, un gala rezultāts ir hibridizācija virzienā, kur zupa tiek pagatavota no gumijas zābakiem, korķa pludiņa, un tikai sāls ir triviāla garšviela. Atgriežoties pie Zemes – dzīvnieku simbioze jūras pētniekus no mūsu kuģa turpina iepriecināt. Okeānā ir ļoti tīrs ūdens. To apspīd Saule, kura dod visu vajadzīgo. Tāpēc ir beigusies rašanās uz kāda rēķina. Kā mums skolā, kad nonāk viesskolēni no citām galaktikām, un viņi ir pārsteigti: “Sarunāties var tikai papildinot. Mūsu kultūrā ir atmirusi iespēja, prasme, iemaņas vai vajadzība strīdēties. Viss notiek caur papildināšanu. Kur varēja būt strīds, tur tagad notiek trūkstošās informācijas izgaismošana un pievienošana zināšanu uzkrājumam tam loceklim, kuram tās vēl nav, vai tā pazudusi.” Jaunākās civilizācijas tikai mācās būt aizvien-radošā stāvoklī. Kā rotaļā “parādi kustību” - viens parāda vienu variantu, otrs citu, tie sintezējas, veido augstākas kvalitātes rakstu, dejotāji sadodas apļos, sfērās, sfēru sfērās un uzmirdz. Šī mirdzēšana sasniedz tumšos apgabalus, kuros vēl ir dūņas. Kuģi, kuri ar ragiem, jeb saviem lokatoriem, baksta šīs dūņas, uztver signālus no tālām galaktikām, kurās notiek mirdzēšana, un noglabā tos konteineros. Tad, pavēršot uzkrāto spilgto radīšanas pilnīgo enerģiju, pārrada tumšo lauciņu par pelēko, tad par gaiši pelēko, tad par jauno maz-pelēko. Tādi mazi ekskavatorkuģīši ar ragiem dūņās baksta tos Visuma apgabalus, kur tumsā slēpjas daudzas nobijušās būtnes, kurām bail nākt ārā un gaismā izkust. Tāpēc viss notiek pamazām. No melna uz pelēku, no pelēka uz gaiši pelēku… Tāpat kā ar Zemi tā reiz notika. Šis zēns jau gribēja saprast, kā notika pirms pelēkais kļuva par gaiši pelēko, taču aizmirsa, ka viss sākās ar Baobabu. (Comment on this)
Tuesday, November 2nd, 2021
5:08 pm	Aizvien atceros, ka tie bija mani pusaudzības labākie gadi. Dziļi laukos bija ierīkota kotedža. Ar bišu stropiem, zirgiem, aitām un mājdzīvniekiem, kas brīvi staigāja apkārt. Tā droši vien bija pārbūvēta un papildināta muiža. Skolas kopmītne bija dažus simtus metru no skolas. Tuvumā bija dīķis, upe un pakalns. Kalna galā skatu tornis, no kura vērot putnus. Daudz dažādu putnu sugu pārlidoja pāri šai vietai katru gadu, jo te bija tīrs gaiss un Zeme. Lauksaimniecībā ievāca ražu. Varētu padomāt, ka šis bija 22.gadsimta kolhozs. Taču klimats bija kā Francijas dienvidos, tikai jūras vēji bieži aizpūta sutoņu. Mēs skolā bijām kādi trīsdesmit, četrdesmit. Un tad vēl skolotāji, strādnieki. Un vecie. Ātrgaitas dzelzceļš bija tuvumā, jo simt jūdzes arī ir tuvu. Mācības sākās pavasarī un beidzās drīz pēc ražas novākšanas. Pēc tam bērni devās mājās. Klases telpa bija ar koka grīdu un koka mēbelēm. Tajā smaržoja pēc dzīvības. Vairot prieku, zinātkāri, uguni bērnu prātos – dažreiz mums bija kolektīvā meditācija, ja atnāca kaķis un klases stūrī uz paklājiņa nogūlās un murrāja. Tad mēs centāmies saklausīt kaķa sirdspukstus Simtu sešdesmit ātri puksti minūtē. Skaitīt lieki, taču sajust var. Tas ir tikpat lēni kā cilvēkam elpot dažas reizes minūtē. Un tad paliek pavisam mierīgi. Un mēs esam stundā, taču stunda ir ārpus mums. Mēs esam mūžīgajā dziļajā elpā. Kopumā daudz kas ir zināms. Taču vēl šad un tad kaut kas aizmirsies. Bērni prot izdomāt pasakas, bet neprot ar kreiso roku uzzīmēt zirgu. Bērniem ir bail dziedāt, bet viņi labprāt atdarina. Laika cilpa savelkas. Vecāki apmeklē skolas kopā ar bērniem, jo saprot, ka viņiem iemācītais ir bijis mazāk par tukšu salmu turēšanu fizikas grāmatas tuvumā. Bērni kautrējas mammai pateikt, ka viņai ir kļūda matemātikas uzdevumā, un iespiež seju plaukstās, lai noslēptu sarkano seju un smieklus. Tētis būvē tiltu no koka klucīšiem, kamēr viņa dēls pārbauda, kuri kuģi nogrimst pirmie, ja tiem pietrūkst gaisa. Kā zināms, elpot gribas visiem. Skolā sākumā bija lielas jukas, jo tur solīja rādīt, kā dejot uz vienas rokas. Un tad vēl solīja iemācīt lasīt ar trim acīm. Viss maģiskais tapa dzīvs. Šajā skolā vecāki sajutās kā bērni, un bērni negribēja, lai stundas beidzas. Skolotāji mācīja praktiskas lietas un pavisam nepraktiskas lietas. Vislielākais absurds bija visloģiskākais, kas skolā notika. No plaukšķināšanas ar vienu plaukstu bija noticis lēciens uz peldēšanu klints bluķī. Skolas lielais uzdevums bija mācīt iedot dzīvību it visam. Lai aug un evolucionē, attīstās šis priežu čemurs. Lai visi saprot, cik fantastiska vērtība ir katra dzīva būtne, un tas, ka viss var mirdzēt miljoniem krāsu, ja vien tajā iepūš dzīvību un to iegriež saules tecēšanas virzienā. Nu, piemēram, kad Tu iestājies šajā skolā, Tev iedod parastās īves sēklas. Īve ir ļoti indīga un ļoti aizsargājama. Tāpēc katrs bērns pirmajā klasē saņem sēklas. Un katru mācību gadu kopj savu īvi. Pēc 12 gadiem īve ir izveidojusi pamatīgu apjomu. Sporta nodarbības ir katru dienu. Vismaz aerobika. Un joga, un meditācija, un jāšana. Un vēl visādas bumbu spēles. Visi ir vingri un jaunavīgi. Skolai ir vecākā ģimenes savienība – divi vecākie skolas darbinieki, kuri ir vīrs un sieva. Tad ir daudz palīgu. Skolā varētu būt lauku idille, bet visi vakarā lasa ziņas, pielikuši ausis pie Zemes. Un tad nosūta mīlestību uz to vietu, kur vajadzīgs. Ražošana un patēriņš sen bija aizmirsts. Jaunā devīze – mūžībai un šodienai – kalpoja par iemeslu atkal celt mājas, kas stāvēs simtiem gadu, krēslus, kas kalpos vismaz 50 gadu, un auto, kam detaļas varēja vienmēr nomainīt, un to uzlabot uz labāku modeli bija lieki, jo ikdienas apstākļiem tas jau bija pati pilnība. Es skolā iemācījos vissvarīgāko – no visļaunākās idejas atrast tajā gaismas punktu, savienot to ar lielo spīdekli Sauli, un ļaut visiem ko iemācīties no jauna tipa starojuma, kas radās, pakāpeniski gaismai apspīdot piķa melnās apziņas plāksnes, kuras uztamborējušas šo ideju. Kā pelni, kā izdedži, kā uzspridzinātas mājas gruveši – simtiem tūkstoši zīdaiņu paņēma rociņās kvēpus un pasvieda gaisā, sakot: “Lai top!” (3 Comments |Comment on this)
Wednesday, October 27th, 2021
12:06 pm	Vai metālistes arī pēc 12 gadiem staigā pa jumtiem? 2009. gada rudenī bija diezgan lielas jukas izglītības sistēmā. Mums augstskolā divas nedēļas lekcijas notika, divas varējām mācīties mājās, jo valstī bija krīze. It kā nekas traks – tāpat notika kontroldarbi, lasījām grāmatas, semināri bija. Tikai bezdarbs valstī kāpa augšup uz 20% atzīmi, daļu pasniedzēju tiešām atlaida, un tādā vidē studēt bija pavisam citādi. Studentam, lai justos droši, jāzina, ka pēc studijām būs darbs, jo bieži vien jāņem visādi kredīti. Par studiju maksu, par dzīvošanu citā pilsētā vai valstī, bet lielākais ir laika kredīts. Jo studiju programmās šad un tad ieliek iekšā kaut ko tādu, kas ir ķeksīša pēc. Un tad Tu iemācies to, dabū savu 8 (ja dikti gribas stipendiju, tad vairāk) un aizmirsti, kas tas tur vispār bija. 19 gados vēl ir daudz iekšējā protesta. Varbūt tāpēc aizvien klausījāmies metālu? Varbūt čupošanās pēc. Kaut jau pamatskolā novācās bariņš melnās ādas jakās un ķēdēs tērptu mataino, lai aizbrauktu uz kādu nepabeigtu mikrorajonu pabradāt pa nepabeigtām jaunceltnēm. Vai tieši otrādi – meklēt vecas un pamestas mājas, kurām visi logi un kāpnes vaļā. Šāda tusēšana bija interesanta ar to, ka vide, kurā visi tās laikā nonāca, bija pilnīgi cita. Liels kaifs bija pamestās mājas. Man patika koka mājiņas, kurās iekšā ir vēl šādi un tādi priekšmeti. Fotogrāfijas, koka krēsli, skārda bundžas. Tāda post-apokalipses sajūta, bet Tev ir savs bars, un Tu tam stāvi pāri. Tu esi dzīvs, un Tu vēro to visu no malas. Un, galvenais, Tu esi jauns un dzīvs. Šādos apstākļos satiktās meitenes – metālistes šķita visas talantīgas, mākslinieciskas, ar bagātu iekšējo pasauli. Prata zīmēt, rakstīt rīmes, šūt, lasīja gudras grāmatas (fantastiku vai sci-fi), prata labi gatavot ēst (jo bars ar metālistiem var apēst ļoti daudz pēc garas pastaigas), un vispār bija daudzpusīgas. Dzīvē katra kūlās uz priekšu ar savām studijām, dažas jau strādāja kafejnīcās par viesmīlēm vai prezentēja Rimi jaunos produktus. It kā normāla dzīve, bet tā iespēja savākties kopā un doties uz pamestām vietām – labāka un drošāka par narkotikām. Esot augšā uz jumta arī ir bija citas sajūtas. Tāds kā asums. Neviens jau neliek iet tuvu malai un krist lejā (vai tiešām?), bet tāpat Tu zini, ka robeža starp veselu cilvēku un salauztu ir trausla. Dzīve var salauzt pa nervu gabaliņam vien daudzu gadu laikā, vai var salauzt vienā autoavārijā. Kā dzīvot? Kamēr studējām, visi bija daudzmaz vienā vietā. Pēc studiju pabeigšanas daļa uz ārzemēm, tad daļa ar jaunajām ģimenēm prom, ārā no Rīgas uz mazpilsētām, jo tur lētāk, jo tur ir jau senču mājas/dzīvokļi. Sociālie tīkli kādu laiku noturēja vēl baru kopā, bet tad tas pašķīda, jo inerce veidot ko savu jau ir katram jaunietim. Sajūtas rodas, ja ir visas vajadzīgās sastāvdaļas. Ir vējš matos, jumts mājai, kurā neviens sen vairs nedzīvo, bars ar draugiem un paziņām, ir silti un droši, bet lejā tas viss šķiet tāls. Un tomēr tie ir tikai 10 metri, varbūt vēl mazāk, kas šķir līdz zemei. Ir brīži, kad gribas palikt tur augšā un padomāt. Taču to vairs nevar. (2 Comments |Comment on this)
Saturday, October 2nd, 2021
11:14 pm	Mūzika Reiz dzīvoja kāds zēns, kurš gribēja dziedāt. Par to, ka pasaule var būt skaista, pat ja vecākie zēni apceļ. Un meitenes negrib draudzēties. Un pieaugušie ir pārāk aizņemti, lai atbildētu uz viņa jautājumiem. Skolā viņš dabūja 9 un 10 dziedot svešas dziesmas par forelēm un Vācijas dabu. Kad gribēja dziedāt ko savu, nevienam nebija laika viņu klausīties. Un korī viņu neaicināja, jo viņš pavadīja visu brīvo laiku ducinot savas dziesmas, nevis tās svešās. Dzirde viņam bija speciāli slikta, jo sistēma teica, ka pieaugušie ir, lai palīdzētu viņam augt, bet, kad viņš to palīdzību prasīja, visi pieaugušie tik noteica: "Tu esi gudrs un pašapzinīgs bērns, ej nu spēlējies viens pats un palasi grāmatiņas, mums jānoņemas ar tiem, kas nav tik paklausīgi kā Tu" Un tā viņš dziedāja savas dziesmas, lasīja visas grāmatas, kas gadījās pa rokai, un auga pārsvarā pilnīgi viens pats. Pusaudža gados viņš sāka dziedāt par to, ka meitenes aizvien negrib draudzēties, bet nu jau citu iemeslu dēļ. Pieaugušajiem aizvien viņš bija neērts pusaudzis ar neērtiem jautājumiem, kas "zina par daudz" un jauc gaisu. Gandrīz visas viņa dziesmas bija bēdīgas, jo tā bija emocija, ko viņš pazina vislabāk. Bēdas un vientulība. Taču tas bija tikai ārēji. Iekšēji viņam bija daudz zinātkāres, jo viņš ar katru jaunu grāmatu saprata aizvien vairāk - kas ir tas, ko pieaugušie viņam nestāsta, bet grāmatās par to ir. Nu par to, kāpēc jāceļas 5.30 uz darbu, kad būtu normāli gulēt. Un to, kas notiek, ja pārtiek tikai no kartupeļiem veselu nedēļu. Pēc tam viņš diezgan labi saprata, ka no viņa prasmes dziedāt tāpat, iespējams, nebūtu bijis jēgas, jo pa radio skan daudz maldu dziesmu, kur tikai pa retam atklāti dzied par patiesām, nevis uzspēlētām, jūtām. Tāpēc viņš agri sāka klausīties progresīvo roku, un tad vēl psihodēlisko roku, un tad vēl vienīgais kaut cik jēdzīgais, ko varēja dzirdēt, bija atrodams zem birkas "adult rock", kur vismaz jūtas bija mazliet mazāk maldpilnas. Dažreiz viņam gribējās ielīst pilnīgā solpsismā, izdomāt pašam savu valodu, un tad tajā dziedāt. Nu tā, pa īstam. Bez cenzūras, jo tā ir viņa valoda, ko tikai viņš pats spētu cenzēt. Vēl palika instrumentālā mūzika - klavieres un ksilofons, diktofons un sintezators. Taču tas viss maksāja naudu, un viņam tāpat ļoti patika tikai sava balss. To dzirdot varēja justies droši, ka viņš aizvien ir tepat. Vai ir vērts dziedāt, ja tikai Tu pats saproti visu emociju spektru? Vai ir vērts ikdienā runāt pašizdomātā valodā? Tiklīdz ir kaut viens cilvēks, kas cenšas pakāpties līdz apziņas lokam, ar ko pietiek, lai saprastu, lai iedziļinātos, noteikti ir. Taču tā tulkošana notiek visu mūžu. No mūsu valodām, dziesmām, uz valodu, kura kā trīsdimensiju iztramdīts zvērs mūkot no bada, nāves un izstumšanas, visu laiku taustās un ošņā gaisu. Vai mani sapratīs? Vai man ir vērts pielikt pūles, lai mani saprastu? Cik papildteikumu un palīgteikumu vajadzēs, lai izskaidrotu šo un to jēdzienu manā pasaulē, kas ārpus šauras kopas neeksistē? Tu neesi skrūvīte mehānismā, ja vēlies. Tu esi dzīva esība, kas iekustina pirmreizinātājus, kuros tikai uz laiku eksistē mehānisms. (Comment on this)
Saturday, September 11th, 2021
6:18 pm	Par azartspēļu elementiem datorspēlēs un industriju This is going to get downvoted because this community cannot bear criticism, of any kind, at all. But the facts are the facts: Blizzard (spēļu kompānija) phones it in. They've cut every corner they possibly could and many they couldn't, really, were they any other business. And we hurl money at them, paying for their shiny new portraits despite the fact that they continually, repeatedly give us a broken game, and one that's broken by design: You pay the devs as little as you can, and make them work as much as possible; you don't test, let the community do that; you strip your networks down to the level of non-performance wherein the lost playerbase financially represents less than what you'd been paying to Amazon. You develop formats and content that doesn't need the same amount of lovingly crafted attention the company built its reputation on, instead leveraging contemporary cognitive psychology and learning theory to produce slot-machine-like payouts along rewards and punishment schedules that are nigh-cocaine to the human brain (note: I work for a cog psych lab that has sent post-docs to Ubi &Microsoft; I promise you, the industry works like this). You begin a campaign of gradually destroying the dimensions of your game you cannot control the monetization of; if you can't stop people from going F2P [cilvēki, kas par spēles naudu nopērk visu] with arena skills, you just pay less gold for wins and wildly increase the RNG until the format ceases to conflict with your bottom line. At every step, at every level, what Blizzard does, now, is find methods of algorithmically or procedurally, at least, maximizing investor returns. The people who make decisions about this game do not play it lololol, probably don't even know how to. Frogger (kārts spēlē) is just a symptom of a much larger disease, which is that HS (Hearthstone) is not, truly, a "game" in the traditional sense; it is addiction software (!!!), it's job is not to create fun for profit, it's job is find and manipulate that minority who lack the self-control not to be affected by this concerted effort to prey on their cognitive/neurological nature. The rest of us are incidental. (Comment on this)
Thursday, August 26th, 2021
12:37 pm	“Es esmu valzirgs, es esmu kalns” Vakar saņēmu Tavu vēstuli, kamēr pats atpūtos sanatorijā. Tu raksti par jauno darba vietu, par paziņām, draudzenēm, par kafejnīcām un lokāliem, ko apmeklē. Tu esi vēstuli iesaiņojusi čaukstošā papīrā ar zeltītām maliņām. Bija sajūta, un aizvien ir, ka Tu raksti laikam, kad es biju cits cilvēks. Kā man darīt, kā mēs justos, ja aizgājušo dzīvju paziņas sāktu rakstīt mums uz tagadējām pastkastītēm, un mēs saskartos regulāri ar to, kādi esam bijuši pirms? Taču man ir daudz labu jaunumu. Tilts uz 23. gadsimtu top ne tikai manā prātā, bet nu jau daudzu cilvēku idejās. Vēl vakar redzēju, kā onkulis stāstīja, kā mēs pabarosim 12 miljardus cilvēkus ar ļoti veselīgu pārtiku. Un tad ir citi cilvēki, kas rīko brīvdabas skolas, dabas skolas, kur bērni mācās šeit un tagad vidē. Viņi no māliem cēla mazas mājiņas, taisīja podus un vēroja putnus, kad tie rudeņos tramīgi grasījās doties prom. Tāpat kā bērni. Es arī esmu atradis domubiedrus. Vismaz es ceru, ka šoreiz neesmu kļūdījies. Velns spēlējas detaļās, un līdz detaļām vēl neesam nemaz tikuši. Varbūt mēs vēl tiksimies. Pēc 30 000 gadu vai agrāk. Taču tikpat labi var būt, ka mēs bijām tikai paziņas, kuras lika pārāk daudz cerību viena uz otru, un tā arī mēs neiepazināmies to dažu gadu laikā. Katrai dvēselei ir kāds kodols. Pārējais ir svešas drānas. Es esmu sapratis, ka biju daudz svešu drānu savācies, lai mani neatpazītu. Bet tad izrādījās, ka visi atpazīst tik un tā. Lieki, ļoti lieki. Taču es mācos. Vēl kāds vakar teica, ka indi varēs izsūknēt, ja no visas sirds no tās gribēs atbrīvoties. Pagaidām tam vēl neticu. Laika ir tik maz. Vai TU būtu gatava atdot roku par vislielāko grēku pret savu dvēseli? Vai Tavs prāts vispār saprastu, ko nozīmē vislielākais grēks? Saka, ka rudens daudzus aiznesīs uz aukstajām zemēm, bet daļa saspiedīsies kopā tik cieši, ka uzkarsīs un garaiņu veidā veidos karstu tvaiku, kas radīs jaunu sfēru ap dzīves telpu. Lai arī kas notiktu līdz vilku mēnesim, sapņu pasaulē mēs visi varam būt sevis labākās versijas jau tagad. Sūtu sveicienus tam atmiņu Kristāliņam, kurā Tev patīk daba, mežs, koki, upes, kurā Tev patīk krīvu zināšanas un tautasdziesmas, kuras vēl nekad neesi dziedājusi. Ideja par Tevis svētumu kaut mazliet pārklājas ar realitāti, es zinu. Taču kam vajadzīga dzīve, ja ir sapņi, kuros varam izspēlēt visas realitātes pirms tās uzglūn no kādas brūkošas pils? Atbildes atnāk pašas, ja tās ļoti cītīgi nemeklē. (Comment on this)
Sunday, August 22nd, 2021
6:23 pm	Saulriets tuvojas, un mūsu mašīna ripo uz priekšu ar vismaz 130 km/h ātrumu. Mēs tuvojamies lielākajam ezeram Latvijā. Un ienirsim tajā dziļi, dziļi līdz dibenam. Tad mēs spēlēsimies smiltīs ar visiem akvalangiem mugurā, un par skaistām smilšu pilīm ezera bruņurupuči mums aizdos žaunas. Kārtīgi izspēlējušies daudzus metrus zem ūdens un ieguvuši jaunas spējas, mēs, sapratuši, kā dzīve rit tur – dzelmē – varēsim atgriezties virszemē ar jaunām zināšanām. Viss ir tik krāsains un žilbinoši dzīvs. Tu nolec ar izpletni un jau prasies atkal augšā. Adrenalīns visdziļākajā meditācijā pārņem telpu, un apziņas vietā mainās istaba. Atverot acis, tajā mazi trusīši mizo rabarberus un gatavo kūkas pirmā septembra svētkiem. Velns atver cirku blakus kapsētai, un, saudzējot dzīvniekus, cirkā strādā tikai mehāniskas lelles, kuras veic dažādus trikus ar kārtīm, bumbiņām, un vislabāk praktizē sairšanu smalkos kosmiskos putekļos. Kas nav redzams, top sajūtams. Kas nav sajūtams, tas biedē sapņos. Kas sapņos mūs liek mierā, piezogas klāt kāpjot kalnā, un kā melns akmens velk uz leju. Vai daudz lietuvēnu salīduši pieliekamajā, traucē Murim peles ķert? Vai trepes uz debesīm Pēgass aizvedis remontam? Kaut kur dziļi mātes Zemes sirdī mazs meža rūķītis spēlē domino ar sevi un vienmēr vinnē. Viņa kristāla lode rāda rokās sadevušamies cilvēkus, kas stingri sakrampē pirkstus, līdz siltums kā vilnis izplatās pār Zemi. (Comment on this)
Thursday, July 8th, 2021
12:27 pm	Valstība - tas esmu es! Viņai ir violeta matu lenta. Un kaklā kulons ar delfīnu. Viņa strādā bērnu leļļu teātra muzejā. Viņa prot pastāstīt par katru lellīti no galvas, kā arī izrādīt video ierakstu kolekciju ar izrādēm. Daudz dažādu notikumu, ko noklusē lielie mediji, bijuši leļļu teātra vēsturē. Viņa pati tikai mācās kultūras akadēmijā kultūras vadību. To, kā kultivēt visu sabiedrību kādā noteiktā virzienā. Tuvu bērnu leļļu muzejam ir laikmetīgās mākslas muzejs, kurā regulāri notiek plaši pasākumi un izstādes. Viņa tos bieži apmeklē pēc darba. Vēl viņa lasa daudz grāmatu, un raksta ikdienas novērojumus mazā piezīmju blociņā. Tajā ir arī daudz sazīmētu smuku, mazu puķīšu uz lapiņu malām. Viņa ir pabeigusi kursus filozofijā, politikas vēsturē, loģikā un teksta analīzē. Viņa prot citēt Himleru un Gēbelsu, lai zinātu, kā strādā propaganda. Bet nu vispār brīvajā laikā viņa brauc uz Klaipēdu audzināt un rotaļāties ar delfīniem. *** Tas bija tajā dienā, kad aizstāvēju maģistra grādu pedagoģijā. Es teicu runu, kurā bija daudz klišejisku vārdu par to, ka katram cilvēkam vismaz ceturtdaļa laika jāvelta ģimenei. Un paplašinātās ģimenes jēdziens ietver arī savu māsu un brāļu bērnus, savu māsīcu un brālēnu bērnus, kā arī tos bērnus, kas mums tā arī nekad nepiedzima, bet kurus ļoti gaidījām. Runa bija ļoti īsa, kādas septiņas minūtes. Lai konferencēs top lielas runas, te es vienkārši gribēju saņemt diplomu par padarīto darbu. Taču bija ieradušies ap divsimt cilvēku aktu zālē klausīties. Un es sajutos savādi, kas tad nu man tagad būtu jādara. Paliku pie plāna un sagatavotās īsās runas. Cilvēki aplaudēja. Profesori jautāja manu viedokli, kādu es redzu skolu pēc piecdesmit gadiem? Teicu, ka šī pieeja, kas mums ir, par bērn-vadītu skolu, kurā skolēni ar ļoti līdzīgām interesēm apvienojas domubiedru grupās, un tad triecientempā mācās uz priekšu tēmu blokus, ir sevi pierādījusi, ka tuvākajā laikā diez vai, ka kas labāks atradīsies. Jāturpina viesskolotāju tradīcija. Skolā jāmāca visiem profesiju pārstāvjiem, kas vien spēj sakarīgi un saprātīgi runāt. Nobeigumā bija joks par to, ka katrā bērnā slēpjas Amerika. To jāpalīdz bērnam sevī atklāt. Bērni jāaudzina ar pārliecību, ka viņi visi ir ļoti talantīgi. Un jāpalīdz bērniem tie talanti atrast, pirms pienāk pilngadības un sevis nodrošināšanas laiks. Mazuma laiks, kad bagātību mērīja naudā, sen ir beidzies. Tāpēc pārticības laikā, kad bagātība ir daudzdažādība, ar kuru sevi un citus vari darīt laimīgus – tā ir iespēja visiem. Atrast profesijas, amatus ar ko darīt laimi, prieku, gandarījumu sev, sabiedrībai un dvēselei. Drīz pēc grāda iegūšanas notika arī pārvākšanās. Es mammai noīrēju lielu dzīvokli Liepājā. Tur viņa uz terases dzēra no rītiem kafiju un pie datora rakstīja par jaunajiem koncertiem Lielā Dzintara koncertzālē. Darbs augstskolā bija dažādu izaicinājumu pilns, jo studenti regulāri nāca klajā ar priekšlikumiem par to, kā vēl labāk salāgot teoriju ar praksi. Kā bērniem, studentiem un arī visiem docētājiem radīt vidi, kurā viņi bez liekas kautrēšanās var runāt par to, kas notiek reālajā dzīvē, pat ja tā praktiski nekad nesakrīt ar grāmatās aprakstīto. Grāmatas jau pedagoģijā regulāri jāpārstrādā, paaudzes nomainās, tehnika nomainās, bet paliek bērnu zinātkāre, ko jāspēj kā ar tādu palielināmo stiklu koncentrēt kādā virzienā, lai bērns jau no 14 gadu vecuma var strādāt par laboranta palīgu, asistentu teātrī vai vismaz inženiera pavadoni. Tas nozīmē strauju un centrētu izglītību 6 – 14 gadu vecumā. 9 gados jāiemācās tas, kas kādreiz divpadsmit gados. Vienmēr atrodas fanātiski bērni - tiem jāpielāgo iespēja mācīties pat sešreiz nedēļā. Ir, kas jau divpadsmit gadu vecumā grib rēķināt integrāļus, ir, kas grib braukt ar traktoru un projektēt pazemes pilsētas. *** Apvienošanās un integrēšanas laiks bija uzņēmis apgriezienus. Sievietes vairs no vīriešiem nebaidījās, bet gan ar tiem draudzējās. Vīriešiem lepnums bija būt par daudzbērnu tēvu. Priekšniecība darbā deva bonusus tiem, kas veda praksēs savus bērnus, lai tie turpina vecāku apgūtos arodus. Cilvēki atrada iespēju sadarboties arvien ciešāk un dažādāk. Cilvēki viens otram uz ielas vēlēja jauku dienu un uzsmaidīja. Bija pagājuši tikai piecpadsmit gadi, kopš uz ielām pazuda noziedzība, bet pa šo laiku sabiedrība no kauslīga, paštaisna, mazliet egoistiska sākumskolas bērna bija izaugusi līdz renesanses jaunietim ar plašām interesēm, pieredzi vairākās nozarēs, valodu, dabaszinību zināšanām, un, galvenais, cilvēkmīlestību. (Comment on this)
Friday, June 25th, 2021
2:20 pm	Tā diena tuvojas Tā diena tuvojās, kad pie mums pilsētas nomalē bija paredzēts kārtējais draugu un paziņu tusiņš. Mēs dzīvojām pie meža, bet autobusa pietura bija diezgan tuvu. Mums bija trīsistabu dzīvoklis. Klavieres, ģitāra, skrituļdēļi, koka zobeni, plakāti pie sienām par valstīm, kur bijām ceļojuši. Pa galdu pastaigājās kaķis, jo tā bija trešā istaba, kura bija pilnīgi piemērota kaķim. Kad pabeigsim augstskolu, tā droši vien būs bērnistaba. Ieradās pusducis jauniešu, un visi atrada, ko darīt. Zane, Liene un Kārlis pie klavierēm muzicēja ar divām ģitārām. Viņiem bija jautri, jo viņi bija vienas paaudzes un zināja daudzām dziesmām gan akordus, gan vārdus. Mēs ar Pēteri pie mājas izveidotajā mini-skeitparkā braucām ar dēļiem un spēlējām “Game of S.K.A.T.E.”. Mana brūte sēdēja gala istabā un piedalījās atrakcijā “grāmatu klubs”. Šoreiz Andželika bija atnesusi grāmatu “Pasjansa noslēpums”. Tā nu viņas apmainījās ar grāmatām, sāka no sešdesmitās lapaspuses lasīt vēl sešdesmit lapaspušu, un tad veica stundu garu sarunu pie tējas, kāds iespaids radies par katras piedāvāto grāmatu. Sestais viesis pavāroja un mums bija atnesis vegānu picu no rupjā maluma miltiem. Tad viņš vēl visiem bija pagatavojis aukstās sulas ar tēju, kā arī rabarbermaizes. Visi tika iekļauti viesībās. Visiem bija interesanti. Arī kaķim tika pienesta jauna mantiņa ar ko spēlēties. Un pavārs Jānis brīžos, kad bija vienkārši jāgaida, kamēr kas sildās vai atdziest, spēlējās ar kaķi. Pasākuma beigās mēs visi sasēdāmies ap lielo galdu kaķa istabā. Bijām forši pavadījuši nedēļas nogalē vienu dienu, vairākas stundas atpūšoties, sarunājoties un apmainoties ar dzīves pieredzi. Jānim piederēja busiņš, ar ko viņš izvadāja pārējos viesus pa mājām. Pēc pasākuma palika piemiņai – a) bildes ar kokteiļiem un rabarbermaizēm; b) video, kurā Pēteris krīt ar seju asfaltā pēc tam, kad dēlis aizlido pa labi, taču tad pēkšņi asfalts attālinās no Pētera sejas; c) divas ierakstītas dziesmas ar akustiskajām ģitārām un klavierēm; d) divas grāmatu recenzijas; e) video ar kaķi, kurš lēcienā pāri viesību galdam ķepās saķer bizamžurkai līdzīgu rotaļlietu (Comment on this)
Sunday, June 20th, 2021
10:56 pm	laiki Pirmo reizi kāds saulgriežos aicināja Papardes ziedu meklēt. Es, nezinot, vai tāds zieds vispār ir, vai arī papardes zied ziemā, biju apjucis. Tad paskaidroja, ka papardes zieds ir tāds pats jēdziens kā putnu piens. Pastāv, bet imaginārajā vai ideju pasaulē. Bet beigās mēs savācām Jāņu zāles, un es padomāju, ka šis bija daudz labāks Jāņu/saulgriežu rituāls kā bērnībā pirmā alus pudele. (Comment on this)
Friday, May 21st, 2021
12:32 am	Multenīte par švakcināciju https://www.bitchute.com/video/AlBKUM3IAm6a/?fbclid=IwAR33bTHLs7Wol4dhuN_fYU0JjuofhNc1kOtnWTrukNdO-Vxi2rs4PB9Nf94 (5 Comments |Comment on this)
Monday, May 10th, 2021
2:22 am	Jaunais normālais Aizmukt no nereālās dzīves reālajā. Iegrimt zemapziņas dzīlēs un saprast, kas visvairāk rada prieku. Samīļot, apskaut, redzēt tās glāstošās, mīlestības pilnās acis. VIŅA dārziņā bija daudz dažādu augļu un dārzeņu. Ogu krūmi, koki, zālītes. Tikai mirāža tuksnesī. Viņu pazina retais, un ciemos atbrauca vēl mazāk. Viņā bija daudz vitalitātes un laimes. Viņš dalījās laimē ar visiem. Tā bija bezpersoniska laime, kas plūda no visaugstākajiem kanāliem, kuriem viņš bija atvēris savas sirds slēģus. Viņa realitātē eksistēja gan brīnumputns, gan govis, kas lido, gan runājoši kaķi. Vismazāk izbrīna bija par suni, kurš bija nodzīvojis pusi gadsimta un nu grauza kaulu, kurš vienmēr saullēktā tapa no jauna. Viņš dzīvoja šajā lauku viensētā ar ģimeni un pie viena bija pilna laika zinātnieks. Vai zintnieks. Vai abi kopā. "Tev var uzbrukt tikai par tik, cik Tev ir baiļu un agresijas". Un, tā kā kungs bija brīvs no tā visa, tad iztika bez naudas, vai arī ražoja pats savu naudu. Un viņam bija bezjēdzīgi tuvoties, jo tie pavedieni, ar ko raustīti cilvēki, no viņa sen iziruši. Viņš zināja par visu, kas notika šai Zemē, jo, pielicis ausi pie tās, klausījās. Tie, kas jautāja, kur ir ceļš ārā, saņēma atbildi, ka turpat, kur vienmēr, dziļi sirdī. Taču arī vēderā bija ceļš. Un visi tie, kas mēģināja lūgt, lai parāda ceļu, lai tie varētu atgriezties pie dzīves, ko pazinuši, saņēma līdzjūtīgu svētā sejas izteiksmi un viennozīmīgu klusēšanu. (Comment on this)
Friday, April 2nd, 2021
4:05 pm	Iespēja Baltais Ērglis, Hopi indiāņu cilts virsaitis, komentē aktuālo situāciju pasaulē: “Šo mirkli, ko cilvēce tagad piedzīvo, var uzskatīt par vārtiem vai par caurumu. Jūs paši pieņemat lēmumu iekrist caurumā vai iziet caur vārtiem. Ja jūs cauru diennakti lasāt ziņas ar negatīvu enerģiju, aizvien esat nervozi un pesimistiski, tad jūs iekritīsiet šajā caurumā. Taču, ja jūs izmantosiet iespēju paraudzīties uz sevi no malas, pārdomāsiet dzīvību un nāvi, parūpēsieties par sevi un citiem, tad jūs iziesiet caur vārtiem. Rūpējieties par savām mājām, rūpējieties par savu ķermeni. Savienojieties ar savu garīgo dzimteni. Nenovērtējiet par zemu šīs krīzes garīgo dimensiju. Raugieties no ērgļa perspektīvas, kas visu kopumu skata no augšas ar paplašinātu redzējumu. Šī krīze sevī ietver sociālo izaicinājumu, bet arī garīgo. Abi iet roku rokā. Bez sociālās dimensijas mēs kļūstam fanātiski. Bez garīgās — krītam pesimismā un bezjēdzībā. Jūs esat sagatavoti tam, lai izietu caur šo krīzi. Paņemiet katrs savu instrumentu kasti, un izmantojiet visus savā rīcībā esošos darbarīkus. Mācieties pretestību no indiāņu un afrikāņu tautu parauga: Mūs iznīcināja, un vēl joprojām turpina to darīt. Taču mēs nekad nepārtraucām dziedāt, dejot, kurt uguni un just prieku. Nejūtieties vainīgi būt laimīgiem šajos grūtajos laikos — skumjas un enerģijas trūkums neko nelīdzēs! Ar prieku mēs izrādām pretestību! Jūs drīkstat būt stipri un pozitīvi. Un, lai tādi būtu, nav cita ceļa, kā saglabāt skaistu, prieka un gaismas pilnu stāju. Tam nav nekāda sakara ar atsvešinātību no pasaulīgā. Tā ir pretošanās stratēģija. Kad mēs iziesim caur vārtiem, mēs pasauli ieraudzīsim jaunā gaismā, jo būsim stājušies pretī savām bailēm, savām grūtībām. Tas ir viss, ko jūs šobrīd varat darīt — saglabāt mieru vētras laikā. Palieciet mierīgi, ik dienu lūdzieties. Lai satikšanās ar svētumu ikdienā kļūst par jūsu ieradumu. Izrādiet pretestību caur mākslu, prieku, uzticību un mīlestību.” Tulkojusi L. Tjuniņa (1 Comment |Comment on this)
Sunday, March 28th, 2021
11:27 pm	*** Dažreiz atklājas, ka vienādojumā ir jauni parametri. Kas nosaka dzīves gaitu. It kā būtu par maz ar likteņa ķermeni, kurā ierakstīti pulsa un sirds sitieni, bet vēl ir daudz kas cits. Tomēr mūžīgā dzīvība ir blakus efekts, ja cilvēks tiecas uz dzīvību vispār. Radīt, mīlēt, dot, rūpēties, aizsargāt - esības sargātāji un jaunā, organiskā veidotāji. Tik daudz kas gan ir tāds, ka "vispirms iemācies cept kūku trīs stundas rosoties karstā virtuvē", "uzcep kūku tādi tūkstošiem reižu", un tad vienu reizi, pēc piecdesmit gadiem vai x laika, iedomājies recepti, un kūkas uz šķīvīšiem parādās pašas. Viss ir vienkārši, ja mēs strādājam tik daudz, ka pasaules sadodas rokās un mums noliek priekšā iespēju, jo esam to jau nopelnījuši ar iepriekš paveikto. (Comment on this)
Wednesday, March 24th, 2021
5:00 pm	Vēstules uz padomju Latviju Pats sākums ir ideja. Par dzīvību. Un tad seko augļi, idejas materializācija. Forma un saturs saplūst kopā, kad ideja pārtop par darbību. Un tā daži dzima kā mīlestības augļi, daži kā gadījuma sakara sekas, citi kā plānoti bērni mīlošā ģimenē. Kaut, vai tas ir pietiekams nosacījums, ja pirms tam bija ideja par satikšanos un attiecību veidošanu? Divi cilvēki nonāca vienā laikā un telpā, divi pretēja dzimuma cilvēki, kuri bija spējīgi vairoties, un ar to vien pietika, lai pastāvētu iespēja rasties bērnam. Vēl ir teorija, ka dvēsele pati izvēlas vecākus, kuriem piedzimt. Tādā gadījumā vispār vainot vecākus par to, ka tie, vienlaicīgi aizmirsuši lietot izsargāšanos un vienlaicīgi pārāk nokaunējušies, lai lūgtu abortu, tomēr nonāca pie bērna, ir lieki. Es patiešām nezinu, kas notiek galvā cilvēkiem, kuriem jāpieņem šis lēmums. Vai vīrieši domā, ka tie būs alimenti 18 gadu garumā, vai sievietes domā par laupītajām (pašas sev nolaupa, turklāt) karjeras iespējām, jo taču mājās ar bērnu būs jāsēž? Ja paskatās uz ideālu, tad aiz katras sievietes stāv dzimta. Dzimtā ir vecākas sievietes, kuras var palīdzēt bērnu pieskatīt. Aiz vīrieša – vai kāds rēķina, cik tūkstoši naudas vienību ir 18 gadus maksāt alimentus? Lai nu kā, bērni piedzima, jo valstī kādu laiku bija bijusi kaut cik stabila situācija. Protams, 80.tie gadi iezīmēja kādas pārmaiņas, taču katrs to varēja interpretēt pa savam. Bērns ar laiku saprata, ka viņam nav tēva, jo tēvs bija citā ģimenē. Iespējams, ka kādreiz bija labais tonis melot, ka tēvs vienkārši ir miris. Var gadīties, ka citiem noticis citādāk. Ka tēvam vienkārši gribējās vairāk brīvības. Un ar tiem alimentiem viņi vienkārši atpirkās. Viņi iemainīja tēva pieredzi pret biznesmeņa, sportista, direktora vai vēl citas lomas pieredzi. Dažreiz viņiem ar to bija gana, bet dažreiz viņi atgriezās pie tēva pieredzes jau tad, kad viņiem bija tik daudz naudas, ka viņi jutās droši. Vai, kad viņi bija par vecu, lai daudz strādātu. Viss tāpat ir jāiemācās. Daži tāpēc laboja kļūdas un centās būt labi vectēvi. Daži tā arī nekad nesaprata, ko tas nozīmē – iemainīt bagātu dzīvi sev, bet atņemt iespēju kādam bērnam dzīvot pilnā ģimenē. Laiki mainās. Toreiz bija sistēmas spiediens bērnu paturēt, lai vai kas. Man vismaz tā teica. Un bērni dzima. Tagad tieši otrādi – sistēma ar mazajiem bērnu pabalstiem motivē vairāk strādāt pašiem un atļauties bērnu tiem, kas to patiesi var. Varbūt bankā, ja dod hipotekāro kredītu, tad var arī atļauties bērnu. Loģika taču ir. Latvija ir trūcīga, jo te ir maz jaundzimušo. Vai arī – te ir maz jaundzimušo, jo cilvēki grib pārticīgu dzīvi nodrošināt sev, pirms riskēt laist pasaulē vēl kādu. Pabaro sevi sākumā. Tiešām nezinu, kā ir Latgalē. Kāpēc arī tur maz bērnu? Vēl ir tāda mode, ka bērnus pasaulē laiž, bet tad atstāj pie tantēm un onkuļiem Latvijā, kamēr paši vecāki dzīvo vieni ārzemēs. Un tad šo situāciju sauc par dubultajiem alimentiem, jo reālie audzinātāji/aizbildņi ir vecāku radi. Traģikomiski, bet ļoti ikdienišķi pēc-iestāšanās ES Latvijas realitātē. Lai vai kā, cilvēki gribot kā labāk, ne vienmēr saprot, ka vecāku uzmanība gandrīz vienmēr ir svarīgāka par vecāku naudu. Protams, ir minimums naudas svarīgs, bet tas uzmanības minimums no abiem vecākiem – par tādu maz runā sabiedrībā. (Comment on this)
Thursday, March 11th, 2021
4:47 pm	Svētki Tuvojās pavasara svētki un priekšdarbi tiem. Lielajā ciema tautas namā saveda koka garos galdus un krēslus. Pieaicināja divdesmit pavāres, lai pagatavotu ēdienu visiem. Svētki iezīmīgi ar to, ka visi iznāk ārā no savām mājām, paņem līdzi bērnus, vectētiņus, paņem līdzi prieku, un dodas biedroties. Dienas pirmajā daļā māmiņas ar mazuļiem tautas namā izveidotajā spēļu laukuma placī spēlējās, kā arī iepazīstināja mazuļus savā starpā. Bija liela brēkšana, smiešanās un spiegšana. Visa gada garumā vīri bija grebuši rotaļlietas ciema mazākajiem tieši šai dienai. Pēc tam rīta otrajā pusē satikās jaunieši un spēlēja dažādas bumbu spēles, galda spēles, leca klasītes, kā arī tērzēja, dzerot augļu dzērienus. Māju numuri bija uzrakstīt pie katra galda. Visi bērni un jaunieši tika pie mutautiņa ar ciema simboliku, ko bija izšuvušas ciema jaunkundzes. Bērni pēc spēlēšanās sapulcējās plača vidū un gāja haravodos, apdziedājās. Daži rādīja akrobātiskus trikus un veica solo izgājienus. Pēc pusdienām satikās pieaugušie, lai pārspriestu plānu nākamajam gadam. Ko vēl uzbūvēt, kā iekārtot jau esošo, kā ciemā trūkst. Pieaugušie apmainījās ar pieredzi, kā audzināt bērnus. Pastāstīja, kā vieglāk veikt mājasdarbus. Ar lekcijām uzstājās ciemā dzīvojošie akadēmiķi un speciālisti. Tika lemts par observatorijas un peldbaseina izbūvi. Daudzi sadraudzējās cits ar citu, jo viņiem bija līdzīgs vecums, līdzīgas ikdienas raizes, kā arī uzņēmība dzīvot labāk. Pēc launaga satikās seniori, kuri apsprieda plānošanu. Senioriem ciemā tika atvēlēta sporta sadaļa, jo viņiem bija visvairāk laika tam. Viņi iekārtoja pastaigu takas mežā, viņi palīdzēja pieaugušajiem izvēlēties skolas sporta laukuma iekārtojumu, bet visnaskākie viņi bija uz dejošanu. Senioru sadaļā bija arī aktivitāte “mazbērnu iesvētīšana”, kurā jaunie vecvecāki no pieredzējušajiem uzzināja visādas nianses, ko un kā darīt. Seniori arī sadziedājās un sprieda par savām vajadzībām, lai varētu dzīvot pēc iespējas patstāvīgāk. Tad nāca viedo senioru sadaļa, kuri satikās tautas namā sešos vakarā. Liela daļa no šiem ciema ļaudīm daudz pavadīja pie dabas, strādājot dārziņos, kā arī ejot pastaigās. Viņi aktīvi mācījās dažādas valodas, prasmes, daudz staigāja, rakstīja grāmatas par visu, kas ienāca prātā, un spēlēja teātri. Šie cilvēki bija kā bērni ar deviņdesmit gadu pieredzi – smējās, ālējās, būvēja smilšu pilis, tad panāca, ka visi sapņi piepildās, jo viņiem bija liela vara. Viņu rokās realitātes dzīpari plūda pavisam viegli, jo ar savu darbu mūža garumā vismaz lielākā daļa no tiem bija pierādījuši, ka viņi visos līmeņos ciemam vēl to labāko. Deviņos vakarā satikās tie, kuri bija sasnieguši simt divdesmit gadu vecumu. Šie ļaudis daudz smaidīja, daudz klusēja, bieži vien sazinājās pusčukstus. Pret viņiem izturējās ciemā kā pret svētajiem, kas sargā ciemu. Un tomēr viņu uzdevums bija liels – jo desmitos vakarā pie tautas nama durvīm satikās viss ciems un dziedāja dziesmas ar viņu sacerētiem vārdiem. Katrs vārds bija kā sīks, daudzšķautņains olītis, kas nākotni būvēja aizvien sirsnīgāku, ciešāku, laimīgāku, pārtikušāku. Ciema ļaudis bija kā viena liela ģimene. Uz to viņi bija tiekušies paaudzēm ilgi. Iepazīt sevi, jo pasaule sākas ar smaidu, apskāvienu un labu vārdu. Antropologi mēdza uz šo ciemu braukt veikt plauka pētījumus, jo nekur citur tuvākajā apkārtnē neviens nedzīvoja ilgāk par deviņdesmit gadiem, bet ciemā bija regulāri vismaz daži “svētie”. Divsimt kilometru no ciema atradās “gudrā pilsēta” ar visām tehnoloģijām par ko divdesmitā gadsimta sākumā rakstīja zinātniskās fantastikas grāmatās – teleportāciju, lidojošās mašīnām, mikrodatoriem iebūvētiem apģērbā, virtuālās realitātes kamerām, apziņas transplantācijas iekārtām un vēl vesela lēruma verķu, kas cilvēkam radīja visvarenības sajūtu. Ciemā nebija pat telefona. Visi satikās iepriekš norunātos laikos, un, ja kārtējā sapulcē bija maz, ko darīt, vienkārši stāstīja jokus un spēlēja dambreti. Viņiem bija elektrība, ko ieguva paši. Gāzi viņiem dāsni deva par brīvu. Gandrīz visās citās vīzēs šis ciems bija izolēts no pārējās teritorijas. Pat putnu sugas tajā mita citas. Un vispār visādu zvēru bija vairāk. Cilvēki abās realitātes pusēs viens otru uzskatīja par teju citu dzīvības formu. Vismaz kādu laiku, kamēr visiem cilvēkiem bija divas rokas un kājas, līdzība bija. (3 Comments |Comment on this)
Tuesday, March 9th, 2021
8:18 pm	Sociāli emocionālās mācīšanās lekcijas "sāc ar sevi, izproti savas emocijas, dari tās zināmas citiem inteliģentā veidā" pamattēzes liek domāt par to, ka matemātiķiem ir pēdējais laiks sāk sastādīt emociju vienādojumus. Gara virkne ar notikumiem, dažādiem apstākļiem, niansēm, bet beigās konkrēts atrisinājums. Tipiska cilvēka reakcija uz notikumu - X. Atrast x. Tieši šādā veidā ļoti intelektuāliem cilvēkiem varētu parādīt, ka kačāt emocionālo intelektu ir kruta. Kā risināt sudoku savam priekam, vai spēlēt šahu, vai bridžu - viņi ņem un lasa grāmatu, kurā ir šādi uzdevumi. Un tad vēl sadalīts pa plauktiņiem - kā uz vienu un to pašu notikumu varētu reaģēt dažāda gadu gājuma, vecuma, tautību cilvēki. *** Jā, pilnīgi absurdi diverģenta virkne, kura savā ziņā vispār liek cilvēkam domāt ārpus sava egocentrisma burbuļa. Tieši tāpēc tik daudz kas no pedagoģijas psiholoģijas šķiet: "ideālā pasaulē skolotājs ir draugs, domubiedrs, autoritāte, palīgs. pajautā skolēnam, kā sauc viņa kāmi un uzlabo ar viņu kontaktu!" Vai mēs dzīvojam ideālā pasaulē? Žurnālā "IR" ziņa, ka ap 46% skolotāju tuvāko 5 gadu laikā cer mainīt profesiju. (Comment on this)
Tuesday, March 2nd, 2021
11:39 pm	Kaut kā viss notiek mazliet paātrinātā tempā, un tas ir saprotams, jo LV trūkst skolotāju. Tāpēc arī visi varētāji tiek aicināti no manas studiju programmas uzreiz strādāt. Mazliet apbrīnoju jauniešus, kas var jau 19-20 gadu vecumā iet pie bērniem un mācīt. Par drosmi, par uzņēmību, pacietību. Pedagoģija man nekad nav šķitusi pakalpojums, tāpēc to konveijeru, kas ir lielās skolās, man grūti saprast. Klases, kur ir vairāk par 20 bērnu - arī. Tādā ziņā valodu skolotājiem ir vieglāk, jo tur pat šī brīža kārtība paredz dalīšanos grupās. Varbūt ir tā, ka kaut kas sistēmā man šķiet "pa fikso". Kā pie kurpnieka - ja gribi savu modeli un kvalitatīvu, tad maksā un gaidi. Ja pēc štampa un pa fikso, tad būs ātrāk un lētāk. Un tad ir meistari, kuri atsakās taisīt tos "pa fikso". Kā lai tiek līdz tādam prestiža līmenim, ka Tu kā skolotājs vari justies kā meistars, kurš var diktēt savus noteikumus un atteikties no fiksajiem darījumiem? Protams, ārzemēs ir tāpēc privātās skolas ar mazāku bērnu skaitu klasē, ar lielu mēneša maksu un daudz augstāku kvalitāti. Taču es plānoju palikt LV vismaz vēl dažus gadus. (Comment on this)
Sunday, January 31st, 2021
6:00 am	I want it all Ienākot mājās, mūs sagaida Siāmiešu kaķu pāris. Viņi ir ļoti priecīgi. Mēs izkraujam mantas, nosusinām kurpes, nomazgājam rokas, vai tomēr tas pats, tikai citā secībā, bet uzreiz kaut ar skatienu paglaudām mincīšus. Un tad mēs uzliekam viņiem mazliet svaigas barības. Mēs arī sev nomizojam kivi, avokado, gurķus, un uzdzeram bagātinātu minerālūdeni. Pēc laika mēs ejam atpūsties uz dīvāna, un kaķi iekārtojas ar mums. Mēs te parunājam par pastaigas iespaidiem, vienlaikus priecājoties par svaigā gaisa daudzumu mūsu organismā. Pēc tam mēs mācāmies un strādājam. Mūsu ķermeņi, pilni oksitocīna un serotonīna, iztiek bez šokolādes, jo ir labi tāpat. Darbu mēs izdarām ātri, lekcijas sagatavojam ar prieku, dzīvojam šeit un tagad. Kaķi, uzlīduši skrāpējamā staba galā, vēro mūs no augšas. Algas dienā mēs nopērkam dārgāku kaķu barību kā parasti, lai ir pārmaiņa. Un izšujam uz kabatlakatiņiem mazu sniegavīriņu ģimeni, kuriem sunīši velk kamanas. Dažreiz mēs meditējam, un kaķi pieslēdzas ar savu murrāšanu. (Comment on this)
Saturday, January 30th, 2021
8:34 am	Par I. Jansones "Vīru lietām" Tajā grāmatā ir tik daudz par ko, taču lielā mērā par vientulību. Un to izraisot paviršība attiecībās ar sevi un citiem. Virspusējība. Un vēl - jāmācās kādam, vismaz sev un savam labākajam draugam, teikt visu patiesību. Citādi ir par vēlu. Cilvēki jaunībā, kas aprēķina, vai tas un tas ir lietderīgi ieguldīts laiks. Vai tas ir prioritātes vērts. Kuriem cilvēkiem jāatbild uz e-pastu tajā pašā dienā, kuriem var pēc 3 dienām... Šie cilvēki kā sērga, ko novērtē par zemu dažas smalkas dvēseles, kuras pārāk plosa cinisma sabiedrība. Visa tā dzīves jēga - ārpus materiālā un baudas gūšanas - kur tā ir? Un vēl konkrētāk, kur ir 40-gadnieku vīriešu dzīves jēga? Kā lai sieviete panāk, ka viņa ilgtermiņā ir tāda veča prioritāte, kurš ikdienu redz kā akciju tirgu, kur TU pats esi uzņēmums, kas jākotē, kur jāpārliecina citi, ka esi daudzsološas attīstības sākumā? Kur ir vieta draudzībai, ja to aizstāj ar small-talk par neko? Var jau būt, ka ir vīrieši mūsdienās, kas domā, ka cilvēks ir caur un caur materiālistiska būtne, ka dvēseles nav, pēc nāves dzīves nav, bērnu audzināšanā vīrietim jāpiedalās nav, un vispār - kāda jēga ko darīt, ja tas nesniedz baudu, slavu, varu vai naudu? Taču, pat ja autore par pamatu ņēmusi akadēmiskās aprindas tepat LV, noteikti ir cilvēki, kas ir īsti veči arī savā garīgumā. (3 Comments |Comment on this)