Aizvien atceros, ka tie bija mani pusaudzības labākie gadi. Dziļi laukos bija ierīkota kotedža. Ar bišu stropiem, zirgiem, aitām un mājdzīvniekiem, kas brīvi staigāja apkārt.
Tā droši vien bija pārbūvēta un papildināta muiža. Skolas kopmītne bija dažus simtus metru no skolas. Tuvumā bija dīķis, upe un pakalns. Kalna galā skatu tornis, no kura vērot putnus.
Daudz dažādu putnu sugu pārlidoja pāri šai vietai katru gadu, jo te bija tīrs gaiss un Zeme.
Lauksaimniecībā ievāca ražu. Varētu padomāt, ka šis bija 22.gadsimta kolhozs. Taču klimats bija kā Francijas dienvidos, tikai jūras vēji bieži aizpūta sutoņu.
Mēs skolā bijām kādi trīsdesmit, četrdesmit. Un tad vēl skolotāji, strādnieki. Un vecie. Ātrgaitas dzelzceļš bija tuvumā, jo simt jūdzes arī ir tuvu.
Mācības sākās pavasarī un beidzās drīz pēc ražas novākšanas. Pēc tam bērni devās mājās.
Klases telpa bija ar koka grīdu un koka mēbelēm. Tajā smaržoja pēc dzīvības. Vairot prieku, zinātkāri, uguni bērnu prātos – dažreiz mums bija kolektīvā meditācija, ja atnāca kaķis un klases stūrī uz paklājiņa nogūlās un murrāja. Tad mēs centāmies saklausīt kaķa sirdspukstus
Simtu sešdesmit ātri puksti minūtē. Skaitīt lieki, taču sajust var. Tas ir tikpat lēni kā cilvēkam elpot dažas reizes minūtē. Un tad paliek pavisam mierīgi. Un mēs esam stundā, taču stunda ir ārpus mums. Mēs esam mūžīgajā dziļajā elpā.
Kopumā daudz kas ir zināms. Taču vēl šad un tad kaut kas aizmirsies. Bērni prot izdomāt pasakas, bet neprot ar kreiso roku uzzīmēt zirgu. Bērniem ir bail dziedāt, bet viņi labprāt atdarina.
Laika cilpa savelkas. Vecāki apmeklē skolas kopā ar bērniem, jo saprot, ka viņiem iemācītais ir bijis mazāk par tukšu salmu turēšanu fizikas grāmatas tuvumā.
Bērni kautrējas mammai pateikt, ka viņai ir kļūda matemātikas uzdevumā, un iespiež seju plaukstās, lai noslēptu sarkano seju un smieklus.
Tētis būvē tiltu no koka klucīšiem, kamēr viņa dēls pārbauda, kuri kuģi nogrimst pirmie, ja tiem pietrūkst gaisa. Kā zināms, elpot gribas visiem.
Skolā sākumā bija lielas jukas, jo tur solīja rādīt, kā dejot uz vienas rokas. Un tad vēl solīja iemācīt lasīt ar trim acīm. Viss maģiskais tapa dzīvs. Šajā skolā vecāki sajutās kā bērni, un bērni negribēja, lai stundas beidzas.
Skolotāji mācīja praktiskas lietas un pavisam nepraktiskas lietas. Vislielākais absurds bija visloģiskākais, kas skolā notika. No plaukšķināšanas ar vienu plaukstu bija noticis lēciens uz peldēšanu klints bluķī.
Skolas lielais uzdevums bija mācīt iedot dzīvību it visam. Lai aug un evolucionē, attīstās šis priežu čemurs. Lai visi saprot, cik fantastiska vērtība ir katra dzīva būtne, un tas, ka viss var mirdzēt miljoniem krāsu, ja vien tajā iepūš dzīvību un to iegriež saules tecēšanas virzienā.
Nu, piemēram, kad Tu iestājies šajā skolā, Tev iedod parastās īves sēklas. Īve ir ļoti indīga un ļoti aizsargājama. Tāpēc katrs bērns pirmajā klasē saņem sēklas. Un katru mācību gadu kopj savu īvi. Pēc 12 gadiem īve ir izveidojusi pamatīgu apjomu.
Sporta nodarbības ir katru dienu. Vismaz aerobika. Un joga, un meditācija, un jāšana. Un vēl visādas bumbu spēles. Visi ir vingri un jaunavīgi. Skolai ir vecākā ģimenes savienība – divi vecākie skolas darbinieki, kuri ir vīrs un sieva. Tad ir daudz palīgu. Skolā varētu būt lauku idille, bet visi vakarā lasa ziņas, pielikuši ausis pie Zemes. Un tad nosūta mīlestību uz to vietu, kur vajadzīgs.
Ražošana un patēriņš sen bija aizmirsts. Jaunā devīze – mūžībai un šodienai – kalpoja par iemeslu atkal celt mājas, kas stāvēs simtiem gadu, krēslus, kas kalpos vismaz 50 gadu, un auto, kam detaļas varēja vienmēr nomainīt, un to uzlabot uz labāku modeli bija lieki, jo ikdienas apstākļiem tas jau bija pati pilnība.
Es skolā iemācījos vissvarīgāko – no visļaunākās idejas atrast tajā gaismas punktu, savienot to ar lielo spīdekli Sauli, un ļaut visiem ko iemācīties no jauna tipa starojuma, kas radās, pakāpeniski gaismai apspīdot piķa melnās apziņas plāksnes, kuras uztamborējušas šo ideju.
Kā pelni, kā izdedži, kā uzspridzinātas mājas gruveši – simtiem tūkstoši zīdaiņu paņēma rociņās kvēpus un pasvieda gaisā, sakot: “Lai top!”