Mūzika
Reiz dzīvoja kāds zēns, kurš gribēja dziedāt.

Par to, ka pasaule var būt skaista, pat ja vecākie zēni apceļ. Un meitenes negrib draudzēties.
Un pieaugušie ir pārāk aizņemti, lai atbildētu uz viņa jautājumiem.

Skolā viņš dabūja 9 un 10 dziedot svešas dziesmas par forelēm un Vācijas dabu.

Kad gribēja dziedāt ko savu, nevienam nebija laika viņu klausīties.
Un korī viņu neaicināja, jo viņš pavadīja visu brīvo laiku ducinot savas dziesmas, nevis tās svešās.

Dzirde viņam bija speciāli slikta, jo sistēma teica, ka pieaugušie ir, lai palīdzētu viņam augt,
bet, kad viņš to palīdzību prasīja, visi pieaugušie tik noteica: "Tu esi gudrs un pašapzinīgs bērns, ej nu spēlējies viens pats un palasi grāmatiņas, mums jānoņemas ar tiem, kas nav tik paklausīgi kā Tu"

Un tā viņš dziedāja savas dziesmas, lasīja visas grāmatas, kas gadījās pa rokai, un auga pārsvarā pilnīgi viens pats.


Pusaudža gados viņš sāka dziedāt par to, ka meitenes aizvien negrib draudzēties, bet nu jau citu iemeslu dēļ.
Pieaugušajiem aizvien viņš bija neērts pusaudzis ar neērtiem jautājumiem, kas "zina par daudz" un jauc gaisu.


Gandrīz visas viņa dziesmas bija bēdīgas, jo tā bija emocija, ko viņš pazina vislabāk. Bēdas un vientulība.
Taču tas bija tikai ārēji. Iekšēji viņam bija daudz zinātkāres, jo viņš ar katru jaunu grāmatu saprata aizvien vairāk - kas ir tas, ko pieaugušie viņam nestāsta, bet grāmatās par to ir.

Nu par to, kāpēc jāceļas 5.30 uz darbu, kad būtu normāli gulēt. Un to, kas notiek, ja pārtiek tikai no kartupeļiem veselu nedēļu.


Pēc tam viņš diezgan labi saprata, ka no viņa prasmes dziedāt tāpat, iespējams, nebūtu bijis jēgas, jo pa radio skan daudz maldu dziesmu,
kur tikai pa retam atklāti dzied par patiesām, nevis uzspēlētām, jūtām.

Tāpēc viņš agri sāka klausīties progresīvo roku, un tad vēl psihodēlisko roku, un tad vēl vienīgais kaut cik jēdzīgais, ko varēja dzirdēt,
bija atrodams zem birkas "adult rock", kur vismaz jūtas bija mazliet mazāk maldpilnas.


Dažreiz viņam gribējās ielīst pilnīgā solpsismā, izdomāt pašam savu valodu, un tad tajā dziedāt. Nu tā, pa īstam. Bez cenzūras, jo
tā ir viņa valoda, ko tikai viņš pats spētu cenzēt.


Vēl palika instrumentālā mūzika - klavieres un ksilofons, diktofons un sintezators. Taču tas viss maksāja naudu, un viņam tāpat ļoti patika
tikai sava balss. To dzirdot varēja justies droši, ka viņš aizvien ir tepat.

Vai ir vērts dziedāt, ja tikai Tu pats saproti visu emociju spektru? Vai ir vērts ikdienā runāt pašizdomātā valodā?



Tiklīdz ir kaut viens cilvēks, kas cenšas pakāpties līdz apziņas lokam, ar ko pietiek, lai saprastu, lai iedziļinātos, noteikti ir.

Taču tā tulkošana notiek visu mūžu.

No mūsu valodām, dziesmām, uz valodu, kura kā trīsdimensiju iztramdīts zvērs mūkot no bada, nāves un izstumšanas, visu laiku taustās un ošņā gaisu. Vai mani sapratīs? Vai man ir vērts pielikt pūles, lai mani saprastu?

Cik papildteikumu un palīgteikumu vajadzēs, lai izskaidrotu
šo un to jēdzienu manā pasaulē, kas ārpus šauras kopas neeksistē?


Tu neesi skrūvīte mehānismā, ja vēlies. Tu esi dzīva esība, kas iekustina pirmreizinātājus, kuros tikai uz laiku eksistē mehānisms.