Svētki
Tuvojās pavasara svētki un priekšdarbi tiem. Lielajā ciema tautas namā saveda koka garos galdus un krēslus. Pieaicināja divdesmit pavāres, lai pagatavotu ēdienu visiem. Svētki iezīmīgi ar to, ka visi iznāk ārā no savām mājām, paņem līdzi bērnus, vectētiņus, paņem līdzi prieku, un dodas biedroties.

Dienas pirmajā daļā māmiņas ar mazuļiem tautas namā izveidotajā spēļu laukuma placī spēlējās, kā arī iepazīstināja mazuļus savā starpā. Bija liela brēkšana, smiešanās un spiegšana. Visa gada garumā vīri bija grebuši rotaļlietas ciema mazākajiem tieši šai dienai.

Pēc tam rīta otrajā pusē satikās jaunieši un spēlēja dažādas bumbu spēles, galda spēles, leca klasītes, kā arī tērzēja, dzerot augļu dzērienus. Māju numuri bija uzrakstīt pie katra galda. Visi bērni un jaunieši tika pie mutautiņa ar ciema simboliku, ko bija izšuvušas ciema jaunkundzes. Bērni pēc spēlēšanās sapulcējās plača vidū un gāja haravodos, apdziedājās. Daži rādīja akrobātiskus trikus un veica solo izgājienus.

Pēc pusdienām satikās pieaugušie, lai pārspriestu plānu nākamajam gadam. Ko vēl uzbūvēt, kā iekārtot jau esošo, kā ciemā trūkst. Pieaugušie apmainījās ar pieredzi, kā audzināt bērnus. Pastāstīja, kā vieglāk veikt mājasdarbus. Ar lekcijām uzstājās ciemā dzīvojošie akadēmiķi un speciālisti. Tika lemts par observatorijas un peldbaseina izbūvi. Daudzi sadraudzējās cits ar citu, jo viņiem bija līdzīgs vecums, līdzīgas ikdienas raizes, kā arī uzņēmība dzīvot labāk.

Pēc launaga satikās seniori, kuri apsprieda plānošanu. Senioriem ciemā tika atvēlēta sporta sadaļa, jo viņiem bija visvairāk laika tam. Viņi iekārtoja pastaigu takas mežā, viņi palīdzēja pieaugušajiem izvēlēties skolas sporta laukuma iekārtojumu, bet visnaskākie viņi bija uz dejošanu. Senioru sadaļā bija arī aktivitāte “mazbērnu iesvētīšana”, kurā jaunie vecvecāki no pieredzējušajiem uzzināja visādas nianses, ko un kā darīt. Seniori arī sadziedājās un sprieda par savām vajadzībām, lai varētu dzīvot pēc iespējas patstāvīgāk.

Tad nāca viedo senioru sadaļa, kuri satikās tautas namā sešos vakarā. Liela daļa no šiem ciema ļaudīm daudz pavadīja pie dabas, strādājot dārziņos, kā arī ejot pastaigās. Viņi aktīvi mācījās dažādas valodas, prasmes, daudz staigāja, rakstīja grāmatas par visu, kas ienāca prātā, un spēlēja teātri. Šie cilvēki bija kā bērni ar deviņdesmit gadu pieredzi – smējās, ālējās, būvēja smilšu pilis, tad panāca, ka visi sapņi piepildās, jo viņiem bija liela vara. Viņu rokās realitātes dzīpari plūda pavisam viegli, jo ar savu darbu mūža garumā vismaz lielākā daļa no tiem bija pierādījuši, ka viņi visos līmeņos ciemam vēl to labāko.

Deviņos vakarā satikās tie, kuri bija sasnieguši simt divdesmit gadu vecumu. Šie ļaudis daudz smaidīja, daudz klusēja, bieži vien sazinājās pusčukstus. Pret viņiem izturējās ciemā kā pret svētajiem, kas sargā ciemu. Un tomēr viņu uzdevums bija liels – jo desmitos vakarā pie tautas nama durvīm satikās viss ciems un dziedāja dziesmas ar viņu sacerētiem vārdiem. Katrs vārds bija kā sīks, daudzšķautņains olītis, kas nākotni būvēja aizvien sirsnīgāku, ciešāku, laimīgāku, pārtikušāku.

Ciema ļaudis bija kā viena liela ģimene. Uz to viņi bija tiekušies paaudzēm ilgi. Iepazīt sevi, jo pasaule sākas ar smaidu, apskāvienu un labu vārdu.

Antropologi mēdza uz šo ciemu braukt veikt plauka pētījumus, jo nekur citur tuvākajā apkārtnē neviens nedzīvoja ilgāk par deviņdesmit gadiem, bet ciemā bija regulāri vismaz daži “svētie”.

Divsimt kilometru no ciema atradās “gudrā pilsēta” ar visām tehnoloģijām par ko divdesmitā gadsimta sākumā rakstīja zinātniskās fantastikas grāmatās – teleportāciju, lidojošās mašīnām, mikrodatoriem iebūvētiem apģērbā, virtuālās realitātes kamerām, apziņas transplantācijas iekārtām un vēl vesela lēruma verķu, kas cilvēkam radīja visvarenības sajūtu.

Ciemā nebija pat telefona. Visi satikās iepriekš norunātos laikos, un, ja kārtējā sapulcē bija maz, ko darīt, vienkārši stāstīja jokus un spēlēja dambreti. Viņiem bija elektrība, ko ieguva paši. Gāzi viņiem dāsni deva par brīvu. Gandrīz visās citās vīzēs šis ciems bija izolēts no pārējās teritorijas. Pat putnu sugas tajā mita citas. Un vispār visādu zvēru bija vairāk.

Cilvēki abās realitātes pusēs viens otru uzskatīja par teju citu dzīvības formu. Vismaz kādu laiku, kamēr visiem cilvēkiem bija divas rokas un kājas, līdzība bija.