Par I. Jansones "Vīru lietām"
Tajā grāmatā ir tik daudz par ko, taču lielā mērā par vientulību.
Un to izraisot paviršība attiecībās ar sevi un citiem. Virspusējība. Un vēl - jāmācās kādam, vismaz sev un savam labākajam draugam, teikt visu patiesību. Citādi ir par vēlu.
Cilvēki jaunībā, kas aprēķina, vai tas un tas ir lietderīgi ieguldīts laiks. Vai tas ir prioritātes vērts. Kuriem cilvēkiem jāatbild uz e-pastu tajā pašā dienā, kuriem var pēc 3 dienām...
Šie cilvēki kā sērga, ko novērtē par zemu dažas smalkas dvēseles, kuras pārāk plosa cinisma sabiedrība.
Visa tā dzīves jēga - ārpus materiālā un baudas gūšanas - kur tā ir? Un vēl konkrētāk, kur ir 40-gadnieku vīriešu dzīves jēga?
Kā lai sieviete panāk, ka viņa ilgtermiņā ir tāda veča prioritāte, kurš ikdienu redz kā akciju tirgu, kur TU pats esi uzņēmums, kas jākotē, kur jāpārliecina citi, ka esi daudzsološas attīstības sākumā?
Kur ir vieta draudzībai, ja to aizstāj ar small-talk par neko?
Var jau būt, ka ir vīrieši mūsdienās, kas domā, ka cilvēks ir caur un caur materiālistiska būtne, ka dvēseles nav, pēc nāves dzīves nav, bērnu audzināšanā vīrietim jāpiedalās nav, un vispār - kāda jēga ko darīt, ja tas nesniedz baudu, slavu, varu vai naudu?
Taču, pat ja autore par pamatu ņēmusi akadēmiskās aprindas tepat LV, noteikti ir cilvēki, kas ir īsti veči arī savā garīgumā.