Vai metālistes arī pēc 12 gadiem staigā pa jumtiem?
2009. gada rudenī bija diezgan lielas jukas izglītības sistēmā. Mums augstskolā divas nedēļas lekcijas notika, divas varējām mācīties mājās, jo valstī bija krīze. It kā nekas traks – tāpat notika kontroldarbi, lasījām grāmatas, semināri bija. Tikai bezdarbs valstī kāpa augšup uz 20% atzīmi, daļu pasniedzēju tiešām atlaida, un tādā vidē studēt bija pavisam citādi.

Studentam, lai justos droši, jāzina, ka pēc studijām būs darbs, jo bieži vien jāņem visādi kredīti. Par studiju maksu, par dzīvošanu citā pilsētā vai valstī, bet lielākais ir laika kredīts. Jo studiju programmās šad un tad ieliek iekšā kaut ko tādu, kas ir ķeksīša pēc. Un tad Tu iemācies to, dabū savu 8 (ja dikti gribas stipendiju, tad vairāk) un aizmirsti, kas tas tur vispār bija.

19 gados vēl ir daudz iekšējā protesta. Varbūt tāpēc aizvien klausījāmies metālu? Varbūt čupošanās pēc. Kaut jau pamatskolā novācās bariņš melnās ādas jakās un ķēdēs tērptu mataino, lai aizbrauktu uz kādu nepabeigtu mikrorajonu pabradāt pa nepabeigtām jaunceltnēm. Vai tieši otrādi – meklēt vecas un pamestas mājas, kurām visi logi un kāpnes vaļā. Šāda tusēšana bija interesanta ar to, ka vide, kurā visi tās laikā nonāca, bija pilnīgi cita.

Liels kaifs bija pamestās mājas. Man patika koka mājiņas, kurās iekšā ir vēl šādi un tādi priekšmeti. Fotogrāfijas, koka krēsli, skārda bundžas. Tāda post-apokalipses sajūta, bet Tev ir savs bars, un Tu tam stāvi pāri. Tu esi dzīvs, un Tu vēro to visu no malas. Un, galvenais, Tu esi jauns un dzīvs.

Šādos apstākļos satiktās meitenes – metālistes šķita visas talantīgas, mākslinieciskas, ar bagātu iekšējo pasauli. Prata zīmēt, rakstīt rīmes, šūt, lasīja gudras grāmatas (fantastiku vai sci-fi), prata labi gatavot ēst (jo bars ar metālistiem var apēst ļoti daudz pēc garas pastaigas), un vispār bija daudzpusīgas.

Dzīvē katra kūlās uz priekšu ar savām studijām, dažas jau strādāja kafejnīcās par viesmīlēm vai prezentēja Rimi jaunos produktus. It kā normāla dzīve, bet tā iespēja savākties kopā un doties uz pamestām vietām – labāka un drošāka par narkotikām.

Esot augšā uz jumta arī ir bija citas sajūtas. Tāds kā asums. Neviens jau neliek iet tuvu malai un krist lejā (vai tiešām?), bet tāpat Tu zini, ka robeža starp veselu cilvēku un salauztu ir trausla. Dzīve var salauzt pa nervu gabaliņam vien daudzu gadu laikā, vai var salauzt vienā autoavārijā.

Kā dzīvot?

Kamēr studējām, visi bija daudzmaz vienā vietā. Pēc studiju pabeigšanas daļa uz ārzemēm, tad daļa ar jaunajām ģimenēm prom, ārā no Rīgas uz mazpilsētām, jo tur lētāk, jo tur ir jau senču mājas/dzīvokļi. Sociālie tīkli kādu laiku noturēja vēl baru kopā, bet tad tas pašķīda, jo inerce veidot ko savu jau ir katram jaunietim.

Sajūtas rodas, ja ir visas vajadzīgās sastāvdaļas. Ir vējš matos, jumts mājai, kurā neviens sen vairs nedzīvo, bars ar draugiem un paziņām, ir silti un droši, bet lejā tas viss šķiet tāls. Un tomēr tie ir tikai 10 metri, varbūt vēl mazāk, kas šķir līdz zemei.

Ir brīži, kad gribas palikt tur augšā un padomāt. Taču to vairs nevar.