“Prieka melodija”
Anna ir pabeigusi mūzikas vēstures studijas. Raksta grāmatu par bērniem bāreņiem, kuri pie viņas korī dzied. Veido popielas. Par katru bērnu ir stāsts. Stāstā ir sižets par augļiem lielā ūdens tilpnē. Daži pārgatavojas, daži ir tieši laikā.

Mēs sastopam Annu piecpadsmit gadus vēlāk. Viņa ir izveidojusi brīvā laika pavadīšanas centru bērniem un pusaudžiem.

***

Tā kā viņa pati ir nākusi no lauztās ģimenes un pieredzējusi kā ir, kad trūkst draugu, viņa grib dot iespēju saslēgties atbalsta personām kopā. Mūzikas terapija, logopēdi, kori, popielas. Viņa negribēja veidot vokālo studiju, kura audzētu mazas popzvaignzītes, kuras tā arī paliktu mirdzēt tikai vecāku nacistiskajās debestiņās.

Viņa gribēja izveidot atpūtas un sadarbības centru visiem. Visi bērni varēja pieteikties korī. Visus bērnus varēja pieteikt pie logopēda. Horeogrāfs un video montētājs centra telpās palīdzēja bērniem iestudēt savus videoklipus un veidot kustības popielām. Šajā studijā popielas notika profesionāli. Tām gatavojās mēnešiem ilgi. Lai arī tās varēja būt kā sacensības profesionalitātē un bērnu talantīgumā, tomēr svarīgākais paliks un paliek iespēja bērniem pašiem iemācīties radīt un organizēt.

Šāds bērnu centrs bija iespējams, jo pašvaldības atbalsts bija liels. Darbinieki tajā tika pielīdzināti sporta treneru statusam dažās situācijās, citās palika pēc apraksta kā veselības sistēmas atbalsta personāls.

Anna raksta projektus, tulko, sazinās ar ārzemju partneriem. Šāds centrs ir unikāls mūsu reģionā. Bērniem tajā māca atrast savu īsto balsi. Savu spēju izdziedāt to, kas sakrājies. Nodibināt draudzības kora mēģinājumu laikā. Doties ceļojumos. Nama nosaukums ir “Prieka melodija”. Anna tajā rosās ilgas stundas, taču, par laimi, tomēr dzīvo citur. Šeit ir spēkā princips, ka talants ir visiem. Tikai jāatrod, kura talanta izpaušana un izkopšana sagādā visvairāk prieka un ir visvairāk saistīta ar to, ko bērns gribētu darīt vēlāk, pieaugušo dzīvē.

Annas idejas pamatā ir doma, ka balss iedošana katram bērnam nākotnē viņiem palīdzēs kļūt par drosmīgākiem, pašpārliecinātākiem radītājiem. Viņi tālāk radīs, īstenos savus projektus. Spēja dziedāt vai spēlēt mūzikas instrumentu harmoniski parāda bērnam, ka viņš ir iederīgs kopējā vidē. Ka viņš ir nevis fona troksnis, uz ko vecākiem sabļaut, lai apklust, bet svarīgs instruments sabiedrībā, savā ģimenē, savā skolā, pilsētā. Viņš ar savu individualitāti var dot, ja to noskaņo kopējam izaugsmes plānam.

Anna saprata, ka šāds centrs ir svarīgs, jo datorspēles, kurās notiek vardarbība, sāka kļūt populāras. Anna tā vietā piedāvāja bērniem radīt. Savas dziesmas, savas kompozīcijas, aranžējumus. Radīt savus videoklipus, teātra skečus vai pat pilnas izrādes. Viņas nams kļuva par patvērumu visiem tiem, kam datori šķita bez dvēseles. Un komunikācija datorā – bez sirds siltuma.

Svarīgi ir būt kustībā, komunikācijā. Kora nodarbības bērnus satuvināja. Mazais orķestris bērniem mācīja atbildības sajūtu. Visi centās, pat ja grupā bija gan bērni, kuri apmeklēja mūzikas skolu, gan tie, kuri nē. Bērni gribēja iegūt draugus, spēlēt komandās, rotaļāties grupās. Šeit tāda iespēja bija.

Anna uzskatīja, ka prieks radīt ilgtermiņā ir veselīgāks par prieku uzvarēt. Tomēr viņa nebija pret sportu vai veselīgu sāncensību, kura motivēja abas puses izkopt sevi vēl vairāk.

Kad centrs kādu laiku bija darbojies, Anna nolēma uzrakstīt grāmatu par deviņiem pusaudžiem, kuri, nākuši no bērnunamiem vai pat kolonijas, bija atraduši savai enerģijai praktisku un radošu pielietojumu ārdoša pielietojuma vietā. Beigās tāpat viss ir atkarīgs no gribas. Bērni varēja apmeklēt bibliotēkas un tajās spēlēt vardarbīgās spēles vai apmeklēt viņas centru, vai sporta nodarbības, un izkopt savas intelektuālās, mākslinieciskās vai vēl citas dotības. Annas loma bija radīt, uzturēt un popularizēt savu alternatīvu.

Anna saprata, ka vienkārši pateikt grāmatā, ka viņas centrs – labs, bērni – pateicīgi, būtu pārāk vienkārši. Mēs bieži vien nezinām, cik ļoti varam mainīt kāda dzīvi, ja esam šim cilvēkam autoritāte. Turklāt lieki būtu teikt, ka viņas centrā strādātu tikai eņģeļi un nimfas.

Tāpēc Anna veica antropologa darbam līdzīgu pētījumu, sākumā šos deviņus pusaudžus intervējot vairākas reizes. Pēc tam pēc saviem pierakstiem pievienoja komentārus. Pēc tam lūdza kolēģu komentārus, kā šie bērni mainījušies nodarbību ietekmē.

Cik interesanti ir šie vārdi, kā mainās to nozīme dažādos kontekstos! Bērns var būt nelabvēlīgas vides ietekmē, alkohola ietekmē, taču audzināšanu parasti visi sauc par kaut ko labu. Kas ir tā audzināšana vai ietekme, kas notiek interneta vidē? Kādas ir vērtības, kas tiek pozicionētas kā stilīgas tajā vidē? Kas ir tie ķīmiskie procesi smadzenēs, kuru dēļ bērniem grūti nolikt malā savu telefonu ilgāk par stundu?

Anna necentās būt ārsts un saprata, ka viņa var dot tikai to, kas patiešām ir viņa pati. Viņu bija izglābusi mūzika un pasaule, ko tā uzbūra. Viņa to centās nodrošināt savā centrā. Bezgalīgas radīšanas iespējas, kamēr tās paplašina visu cilvēku uztveri, apziņu un fantāziju.

Šo stāstu grāmatu pavisam noteikti Anna paredzēja lūgt iztulkot angliski, franciski, vāciski, ķīniski, krieviski un vēl citās lielajās pasaules valodās. Akadēmiskajā leksikā varētu teikt, ka šis darbs būtu viņas “Magnum Opus”, taču Anna uzskatīja, ka katrs bērns, kurš ticis pasargāts no ielu bandām, no seksuālas izmantošanas, no noziedzības, no naidpilnas sirds, ir viņas “Magnum Opus”, pat ja viņas loma ir tikai dot iespēju augt.

Katra ideja ir kā saldēšanas iekārtā ielikts auglis. Ja to notur par ilgu, tā ir pārgatavojusies. Iespējams, ka kāds cits jau to ir realizējis, un arī tas ir labi. Ja to izrauj par agru, tad tā nav pietiekami nostāvējusi, ieguvusi visas detaļas. Atbalsta komanda idejas realizēšanai vēl nav noformatējusies. Tad ideja jāliek atpakaļ vai pat jāpārveido atbilstoši iespējām.

Jāprot ideju saldēt un gatavināt līdz īstajam brīdim. Kad to izņem, tā milzīgā ātrumā aug. Apaug ar cilvēkiem, niansēm, laiku, telpu, resursiem. Rodas mājas, komandas, darba grupas, draudzības, sadarbība, prieks un skaistums. Un tas viss no kādas augstākas dimensijas ir redzams un dzirdams kā prieka melodija. Īsa, taču ļoti dinamiska un daudzkārtaina.