Radīšana
Šobrīd manā informācijas laukā bieži izskan aicinājums radīt savu pasauli. Tīrāku, harmoniskāku, skaistāku, cildenāku, sirsnīgāku, pilnāku ar mīlestību.

Ja tā padomā, katra vide ir ar kaut kādu enerģiju. Auru, pamata sajūtu, ko tā rada. Vidi parasti rada sievietes, bet arī vīriešiem ir sievišķā daļa, un garāžā vidi parasti tomēr rada viņi.

Iekārtot savu dzīvokli. Izvēlēties tapetes. Saprast, vai vajag istabā lielu grāmatplauktu, vai tomēr mazu. Vai mājās turēsim kaķus vai suņus. Varbūt papagaiļus vai mazos putniņus?

Man kā privātskolotājam ir nācies būt ļoti dažādās mājās, un man visvairāk patikušas tās, kuras ir vispersoniskākās. Ja skalas vienā galā ir baltas sienas bez gleznām, ar stikla mēbelēm, minimālismu, plašām telpām, mēbeles no vietējā IKEA, tad otrā skalas galā būtu noteikta laika vai stila mēbeles saskaņotās krāsās, pašu apgleznotas tapetes, saskaņoti paklāji ar mēbelēm, aizkari ar rakstu, un viss, viss salikts tā, lai atspoguļotu iemītnieku personības.

It kā ir daudz banālu lietu. Kaut vai sauklis: "Sakārto savu istabu!", kurš ir līdz mielēm pareizs, jo stresā, pārslodzē dzīvojot, ir grūti uzturēt istabu kārtībā, ja darbi, darbi, darbi. Vai arī: "Sievietei vajag savu istabu, lai rakstītu."
Protams, ka vajag!

Kā ar daudzām lietām, viegli ir nosaukt negatīvos piemērus. Daudz esmu redzējis plašas telpas, kurās nav mājīguma. Ir gleznu reprodukcijas pie sienām, glaunas mēbeles, viss ir ērti pieejams, gaišs interjers, bet gribas ātrāk iet no tādas vietas prom, jo sajūta ir vairāk kā birojā. Vai cits gadījums - telpas ir piederējušas vecākiem vai vecvecākiem. Tagad tajās dzīvo viņu pieaugušie bērni, bet telpas nav pārkārtotas "pa savam". Vai arī, ja bērni kautrējas vecākiem palūgt savās istabās mainīt ko vairāk par aizkaru auduma rakstu un gultas pārklāju, tad arī rodas sajūta, ka bērni jūtas ieslodzīti paši savās mājās savas kautrības vai kompleksu dēļ.

Vai cilvēkam, kurš man patīk, uzreiz būs arī patīkams dzīvoklis vai māja? Ja cilvēks grib sakopt savu platību gan iekšēji, gan ārēji, tad iespējams, ka jā. Otrādi likumsakarība gan nekad manā pieredzē nav bijusi spēkā. Ja man nav paticis kāda cilvēka dzīvoklis, tad šis cilvēks arī parasti izrādās nepatīkams ātrāk vai vēlāk.

Kaut, ja tā padomā, kur mēs vispār ikdienā dzīvojam? Savā (sa)prātā. Un sava (sa)prāta tīrība ir pavisam cita tēma.
Tomēr, ja mēs tik ļoti dzīvojam savā (sa)prātā, ka aizmirstam apliet puķes vai pārbīdīt mēbeles, lai izslaucītu putekļus zem tām, tad arī kaut kas jāmaina.

Vienmēr var atcerēties, ka pat visvienkāršākajā līmenī - cilvēks dara to, kas sagādā baudu un prieku. Prieks no tīras mājas vai dzīvokļa ir pieejams visiem un, turklāt, regulāri. Šis ieraksts gan sākumā bija domāts par radīšanu. Taču, lai radītu, vajag būvlaukumu, vietu, kurā to veikt. Ja es neesmu apmierināts ar savu pagātni, tad nākotni radīt ir grūtāk.